Kazhes pierakstu burtnīca

Mēs iepazināmies vienā no tiem hakatoniem, ko organizē iestādes ar daudzburtu saīsinājumiem, lai uzspodrinātu savu tēlu sabiedrības acīs un izpildītu šāda veida pasākumiem atvēlēto budžeta pozīciju. Viņš tur bija ieradies, lai mainītu pasauli. Es - lai patvertos no lietus, iedzertu pāris bezmaksas alus un uzkristu kādam uz nerviem. Saukšu viņu par Polu - ne tāpēc, ka tas būtu viņa īstais vārds, un ne tāpēc, lai viņu pasargātu, bet tikai tāpēc, ka es pilnīgi noteikti šajā epizodē biju viņa Pretpols.

Viņš nebija tāds vīrietis, par kuru būtu pieņemts teikt "skaists" vai kaut vai "izskatīgs". Šādiem apzīmējumiem viņa vaibsti nebija gana izteiksmīgi, zods pārāk kantains, ausis pārāk lielas, deguns - pārāk mazs, ģērbšanās stils - pārāk ikdienišķs un ķermenis - pārāk netrennēts. Viņš bija tieši tāda tipa vīrietis, kuram bārā es paietu garām, neveltot pat pirmo, kuru nu vēl otro skatienu. Taču vienlaikus viņš ietilpa tieši tajā kategorijā, kas mani spēj aizraut visās tajās stārtapu konferencēs, nevalstisko organizāciju sanāksmēs, piketos par dzīvnieku tiesību aizsardzību un jauno kristiešu izbraucienos pie dabas. Jauns, naivs un ar dzirksti acīs. Ja šādu acu mirdzumu es ievēroju kādam savam vienaudzim vai vienaudzei, es zinu - tas ir ķīmijas nopelns. Bez tabletēm mēs neesam gatavi kaut kam ticēt tik pilnīgi un pašaizliedzīgi kā viņi - vēlīnie tīņi un agrīnie divdesmitgadnieki. Tāpēc viņi mums ir nepieciešami - lai mazliet ieelpotu tās emocijas, kas pašiem nav pieejamas.

Man labpatīk sevi saukt par vīrieti vecumā virs trīsdesmit, lai gan patiesībā pases dati apgalvo, ka "ap četrdesmit" būtu daudz precīzāks apzīmējums. Būdams gana paškritisks, varu apgalvot, ka arī es neesmu skaists vīrietis. Sportot man vajadzētu vairāk, dzert - mazāk, mati ir atkāpušies, brilles piestāv labākajā gadījumā viduvēji. Vienlaikus es no tā sevišķi neciešu - ar tām kārtīm, kas man iedalītas, manuprāt, es spēlēju itin labi. Divdesmit gadu laikā esmu strādājis vai vismaz mēģinājis strādāt visdažādākajās sfērās, nozarēs un amatos, esmu pazīstams gan ar starptautiskām korporācijām, gan sīkiem kaktu kantoriem, gan valsts iestādēm, gan teju pretvalstiskām organizācijām, esmu bijis gan darba ņēmējs, gan tā devējs, gan kādu laiku arī bezdarbnieks, līdz ar to spēju ar cinisku aci skatīties uz visu, un sava cinisma ne tikai nekaunos, bet drīzāk pat ar to lepojos.

Šāds garāks lirisks ievads bija nepieciešams, lai jūs saprastu, kādas ir figūras uz laukuma, kāds ir to novietojums un iespējamie gājieni. Ja jau runājam par figūrām un laukumu, tad šo izspēli es varētu dēvēt par Pretpola gambītu - visai riskantu un atgresīvu izspēli, kurā spēli pretēji visiem šaha noteikumiem sāk melnie, jo ar baltajām figūrām es nekādi nespēju identificēties. Pretpola gambītā tu ziedo vienu figūru pēc otras, bet pareizas izspēles gadījumā partiju uzvari skaisti un eleganti.

Visa sāls Pretpola gambītā ir pareizi izspēlētā pirmajā gājienā. Hakatonos ar pirmo gājienu nevajag pārsteigties - vispirms tu sagaidi ideju prezentēšanas daļu un noskati savu potenciālo partneri/pretinieku/upuri. Tavs mērķis būs viens no tiem ideju prezentētājiem, par kuru tu jau no pirmā acu skatiena redzi - viņam neizdosies. Pārmērīgs sapņotājs. Nepietiekami harizmātisks. Garlaicīga ideja. Bet vienlaikus - nepieciešams, lai viņā būtu fanātisms un degsme, citādi tu nespēsi sasildīties. Ja kas - man nav pilnīgi nekādu aizspriedumu attiecībā uz mana saspēles partnera dzimumu. Es nešķiroju un nesmādēju. Protams, stārtapu stila pasākumos visticamākais tas būs zēns, nevis meitene, ar ko tu spēlēsi Pretpola gambītu, jo sieviešu šajā vidē nav sevišķi daudz. Vienlaikus dažas no skaistākajām savas dzīves partijām esmu aizvadījis tieši ar tām izcili retajām būtnēm - vizionārajām stārtapu meitenēm.

Pola ideja bija viena no tām, kuras nav pat vērts atstāstīt. Tas bija viens no tiem daudzajiem iecerētajiem un nekad īsti nerealizētajiem projektiem, kur garām ir pilnīgi viss: nulle komerciālā potenciāla, minimāls sabiedriskais labums, milzīgas izmaksas un ieguldāmais darbs. Pirmais gājiens: pārtraukt idejas prezentētāju pusvārdā un pateikt, ka tas nav projekts, bet Hirosima. Turpinājumā pasākuma vadītājs tevi lūdz aizvērt muti, samulsušais prezentētājs kaut kā ar dievu uz pusēm pabeidz savu runu, kas mājās pie spoguļa skanēja daudz pārliecinošāk (kā viņam pašam šķiet, patiesībā arī tur viss bija slikti), tad neviens nepiesakās viņa projektu īstenot, viņš pats nevienai komandai arī nav gatavs pievienoties, jo ir sašauts un sašļucis, un tad - minūti pirms viņš ir ielicis savu laptopu somā un aizgājis mājās, lai aiz bēdām laikotu visu puspazīstamo meiteņu bilde feisbukā - tu viņam pienāc klāt un izspēlē otro gājienu:

"Atvaino, Pol, ka es tik skarbi izteicos par tavu ieceri, taču man nebija citas izvēles - es nedrīkstu cilvēkam ļaut pārāk tālu aiziet pa maldu ceļu. Jo tālāk tu aizietu, jo sāpīgāk sasistu galvu - kādu dienu tu būsi man par to pateicīgs. Ja kas - es esmu Pretpols." Sākotnēji Pols, protams, nav noskaņots ar tevi runāties. Viņš ir sāpināts, aizvainots un sašutis: tu ar viņa dzīves aicinājumu apgājies kā ar sapuvušu zivi un tagad vēl mēģini piesist kanti. Taču viņš ir pārāk vājš, lai spētu aiziet. Viņš pieņem tevis piedāvātu alu, taču runā strupi un nelabprāt. Tu neko viņam nestāsti par savu dzīvi un nevaicā par viņējo - tas neietilpst partijas plānā, tā vietā ne mazāk sarkastiski kā viņa projektu raksturo visus citus šajā pasākumā pieteiktos. No vienas puses Pols grib tev iebilst - viņam nepatīk, cik kritiski tu vērtē pasauli, bet vienlaikus - ja jau viņa iecere ir nekam nederīga un tai neatradās sekotāji, kā gan lai viņš atrod labus vārdus tiem cilvēkiem, kas viņu nav sapratuši? Pols gribētu būt labs cilvēks un dzīvot līdzi citu panākumiem, taču realitātē tas izrādās gandrīz neiespējami un pamazām viņš sāk tev spēlēt līdzi, vairs tik ļoti nedomājot par to, kāds maita esi tu personīgi un vairāk koncentrējoties uz to, kādi cūkas ir tie pārējie. Tomēr viņa acs spēj būt kritiska tikai pret konkrētajiem cilvēkiem un viņu idejām, nevis pret cilvēkiem un idejām kopumā.

- "Jā, varbūt šajā hakatonā patiešām nav neviena tāda projekta, kas spētu darīt pasauli labāku un cilvēku dzīves vieglākas, bet tas nemaina to, ka pasauli ir jādara labāku un ka ir cilvēki, kas ir uz to spējīgi."
- "Pat ja tā būtu tiesa, tad ne jau šādos hakatonos dzimst vērtīgas idejas. Miljardus vērtas idejas šajā vidē nerodas, tā ir vieta labākajā gadījumā neveiksmīgiem pilotprojektiem un savstarpējai vārdiskai masturbācijai."
- "Bet kur lai citur tu atrodi domubiedrus savas vīzijas īstenošanai - vienatnē taču izmainīt pasauli ir gandrīz neiespējami! Arī visas izcilās kompānijas kādreiz sākās ar vienu ambiciozu ideju, ko sākotnēji radīja viens vai divi cilvēki, bet pamazām viņu idejai noticēja miljoni un miljardi cilvēku."
- "Patērētāju, nevis cilvēku, nevajag tos skaistos un tukšos vārdus!"
- "Nu, nē - nevaru es tam piekrist. Visām patiešām varenajām kompānijām peļņa un patērētājs nevar būt vienīgie mērķi - primāras tomēr ir tādas lietas kā vīzija, misija un vērtības."
- "Kompānija un vērtības - kā tas vispār var iet kopā? Tas pat vairs nav smieklīgi!"
- "Nu, kā - jebkurai kompānijai primārais ir vīzija, kultūra, vērtības. Tikai tā var radīt patiešām izcilu produktu. Cilvēki jau nepērk preci vai pakalpojumu, viņi pērk stāstu."
- "Pasaku viņi pērk - to tu gribēji teikt! Kompānijai vispār nevar būt nekādu vērtību, pretējā gadījumā tev ir darīšana ar Pestīšanas armiju - un pat tai gan jau ir savi savtīgi nolūki. Cilvēkiem, kas strādā kompānijā, var būt Vērtības, bet pašai kompānijai ir tikai Vērtība - izsakāma eiro un dolāros. Kompānijai nav vērtību, tai ir tikai imidžs."
- "Ja tā būtu, tad jebkura kompānija ietu pāri līķiem savu mērķu sasniegšanai, neapstājoties ne pie kā - bet tā taču nav!"
- "Protams, ka tā nav - jo kompānijai ir imidžs. Un imidža dēļ itin bieži kompānijām nākas sekot tām vērtībām un tiem mērķiem, kurus tās it kā aizstāv. Taču tas vien, ka tu policista acu priekšā šķērso ielu tikai uz zaļo gaismu, nebūt negarantē, ka tu vakarā neizsitīsi logu šņabja bodei."
- "Tātad Jūs neticat, ka kompānijas spēj rīkoties ētiski arī tad, kad, tēlaini izsakoties, neviens neskatās?"
- "Ticu - bet tas joprojām ir imidža dēļ. Atkal jau turpinot manu salīdzinājumu - tas vien, ka es nekad neesmu pastrādājis noziegumu, nedara mani par godīgu cilvēku - kamēr tu nespēj ieskatīties, kas darās manās smadzenēs, tev nav nekāda pamata ticēt, ka es neesmu potenciāls slepkava un izvarotājs."
- "Bet tā taču dzīvot nav iespējams! Ar šādu cinismu taču Jūs saēdīs rūgtums - kāpēc Jūs aizverat acis un neticat skaistajam un labajam. Ir bijis tik daudz izcilu cilvēku, kas darījuši brīnumainas lietas - un viņi ticēja tam, ko viņi darīja, un viņiem sanāca! Māte Terēza, Džons Lenons, Leonardo da Vinči, Stīvs Džobss, Če Gevara, Einšteins, Galilejs - viņi visi taču rīkojās, pirmkārt, domājot par citiem un tikai tad par sevi!"
- "Ai, cik liriski! Pat ignorējot to, cik absurds ir tavs varoņu saraksts, varu teikt - jā, pasaulē ir nesavtīgi cilvēki. Lielākoties gan nesavtīgie cilvēki dzīvi beidz nabagmājā vai nosalst ubagojot. Un tāpat - tie ir nesavtīgi cilvēki, nevis nesavtīgas kompānijas vai vēl vairāk - nesavtīgas valstis. Lai gan nē - gan jau ir arī nesavtīgas kompānijas, kuras dibinājuši labākai pasaulei ticoši hipiji, bet tām visām ir viena kopīga iezīme - bankrots."
- "Jūs esat cietsirdīgs cilvēks, es nesaprotu, kāpēc es vispār ar Jums turpinu sarunāties, ja Jūs neticat nevienam un nekam."
- "Varam sarunu arī neturpināt. Mans dzīvoklis ir divu kvartālu attālumā."

Nē, protams, nekādas mīlestības tur būt nevarēja. Taču arī vienas nakts sakars nav peļams iznākums.