Kazhes pierakstu burtnīca

Turcija un Bulgārija: Mans pavasaris 2013

Sagatavošanās un pirmā diena: A Telephone Call from Istanbul

Cik sevi atceros, man nekad nebija vēlmes doties ceļojumā uz Turciju. Ir daudzas valstis, kuras mani vilina, bet Turcija... es pat nekad nebūtu iedomājies, ka uz turieni varētu braukt. Vēl jo vairāk es nebiju domājis, ka kādu dienu došos uz šo valsti kopā ar maniem vecākiem. Taču dzīvē gadās visādi - 2013.gads sākās ar svītras pavilkšanu kādam visai nopietnam dzīves posmam, un tā visa rezultātā radikāli mainījās potenciālo braucienu plāni šim gadam. Kādā veidā sanāca, ka izvēle krita par labu Turcijai, es pat nezinu. Taču tā sanāca, ka tika iegādātas lidmašīnas biļetes Rīga-Stambula-Rīga un atlika tik vien, kā izdomāt, ko darīt dienās starp lidojumiem.

Lai arī varētu domāt, ka tagad kā brīvam putnam man varētu būt problēmas, kur likt laiku, realitātē tā gluži nav sanācis, un ceļojuma plānošanai un sagatavošanās darbiem veltīju netipiski maz laika. Vismaz viesnīcas tika rezervētas un puslīdz nosprausts maršruts, ko varētu dažu dienu laikā izbraukt ar nomā ņemtu mašīnu, bet īpaši interesēties par potenciāliem apskates objektiem nesanāca, paļaujoties uz to, ka geocaching ir pasaulē labākais gids. Pēdējās dienas pirms izbraukšanas vispār bija trakas - darbi krājās kalniem, pats vēl visu papildināju ar bonusa objektiem, kā rezultātā biju pat nedaudz pārsteigts, ka uz izlidošanas laiku ne tikai biju padarījis visus īpaši degošos darbus, bet pat pamanījies salikt somu. Gatavodamies ekstremālāmam ar darbu saistītām problēmām šoreiz līdzi paņēmu ne vien uzticamo (ne pārāk) draugu Kindle, bet arī baisi smago portatīvo datoru, kurš vismaz ir aprīkots ar visām pareizajām virtuālajām mašīnām.

Uz Rīgas lidostu mūs ļoti laipni aizgādāja mana māsa, bet tālāk gan parādes vadība bija jāuzņemas man. Un, kā tas reizēm mēdz gadīties, jau no pirmās minūtes viss aizgāja greizi. Patiesībā gan greizi aizgāja tikai mana attieksme - mani pēkšņi bija sākusi kaitināt mana tēta aizraušanās ar dažādu problēmu paredzēšanu un viņa nemitīgā uztraukšanās, ka mēs varētu kaut ko nokavēt. Piemēram, lidmašīnu. Es pats esmu izslavēts ar to, ka visur ierodos tieši laikā, bez īpašas laika rezerves, bet vienlaikus nemēdzu kavēt. Līdz ar to būt lidostā 90 minūtes pirms izlidošanas laika man šķiet pilnīgi nepieņemami. Pacietības mērs draudēja pārsprāgt, bet tad saņēmu ieteikumu neņemt lietas tik ļoti pie sirds (visai pašsaprotams ieteikums), un ieslēdzu sevī atslābināto režīmu, un kopš tā brīža viss atkal bija kārtībā. Pieņem spēles noteikumus, un raizēm nav pamata.

Sekojot manai tradīcijai, lidmašīnā nogulēju divus centrālos notikumus - pacelšanos un nolaišanos, vienlaikus esot pie pilnas apziņas gandrīz visu lidojuma laiku. Turkish Airlines jāatzīst, ka mani patīkami pārsteidza, visai sen man nebija gadījies lidot puslīdz netālā reisā, kurā arī vienkāršajiem mirstīgajiem dod ēst, un uz lidmašīnā esošajiem ekrāniem rāda "Life of Pi" (kuru gan, protams, neskatījos). Tā kā lidojām uz Stambulu un nevis Antāliju, publika lidmašīnā nebija sevišķi interesanta - neviena kolorīta gepardraksta nemanīja (toties atceļā gan blakus rindā sēdēja izcili kaitinošs pāris, kas runāja par teju visām man zināmajām tukšajām tēmām).

Stambulas lidostā mana jaunā pase tiek pie pirmā zīmoga, un - aiziet svešzemē. Ātri apgādājos ar Istanbulkart - vietējo e-talonu un sēdāmies metro, lai braukt uz mūsu viesnīcu. Tās atrašanās vietu īpaši izpētījis nebiju, taču zināju, ka šiem jautājumiem allaž mans tētis pievērš daudz vērības un paļāvos, ka viņš zina, kur vajadzēs braukt. Tā arī ir. Par metro - nekādu īpašu komentāru, tas Stambulā ir aptuveni tāds pats kā jebkurā citā pilsētā, kur ar tādu esmu braucis. Skatoties uz cilvēkiem, patiesībā arī nemaz tik daudz nepierasta nav - sievietes tradicionālās islāma drānās ir redzētas arī rietumeiropā, un patiesībā šeit nav viņu tik ļoti vairāk kā, teiksim, Londonā. Tuvāk centram pārsēžamies tramvajā un tad vēl kāda pusstunda brauciena, līdz tiekam mūsu pieturā, kura man nedaudz biedējošā veidā izrādās Grand Bazaar.

Kāpēc biedējošā? Man nepatīk cilvēku bari, man nepatīk uzstājīgi tirgotāji, man nepatīk kaulēšanās. Esmu tipisks intraverts ziemeļnieks, kurš viskomfortablāk jūtas, iepērkoties Internetā. Un turku tirgus diez vai ir radīts tieši man. Par savu homofobiju (bailēm no cilvēkiem, nevis homoseksuāļiem) pārliecinājos jau Ķīnā, un nebija pamata gaidīt, ka Turcijā būs citādi. Vispār asociācijas ar Ķīnas ceļojumu šeit ir neizbēgamas - iela, kurā atrodas mūsu viesnīca, ir līdzīga tādām, pa kurām daudz sanāca staigāt Ķīnā - ar nebeidzamām sīkām dīvainām tirgotavām, haotisku automašīnu satiksmi un nemitīgu troksni. Par spīti tam, ka telefonā esošo navigāciju uzreiz iedarbināt neizdodas (pēc tālāka pārbrauciena parasti satelītus meklē ilgi), īsto ielu atrodam uzreiz, un arī ar vajadzīgā numura atrašanu problēmas nerodas.

Godīgi varu atzīt, ka mūsu Stambulas numurs ir ūķis. Visai sīka telpa, kura normāli ir domāta diviem cilvēkiem un kurā tomēr ir iestūķēta vēl trešā gulta, šaura un dušas telpa, viena lampa pie griestiem, kas turās uz vada un otra, kurai ir tikai plika spuldzīte bez plafona, elektriskā plītiņa ar diviem degļiem, kas atgādina Norvēģijas kempingu būdiņās redzētās. Ilgstoši viesnīcā nav ko sēdēt, jāiet apskatīt tuvējo Stambulas daļu. Viesnīcas atrašanās vieta patiesībā ir tīri laba - līdz tādiem vecpilsētas objektiem kā Zilā mošeja un Svētās Sofijas katedrāle ne vairāk kā 15 minūtes ar kājām. Vispirms gan apskatām Konstantīna kolonnu - objektu, kas tumsā izskatās daudz labāk kā dienasgaismā, bet tad dodamies lielo mošeju virzienā. Ja kas - kā vēlāk izlasīšu ceļvedī - Konstantīna kolonnas pamatnē esot iemūrētas ne tikai maizes drupačas no tās reizes, kad Jēzus ar pāris klaipiem pabarojis pūli, bet arī Noasa cirvis. Netiek gan precizēts - vai tas ir tas cirvis, ar kuru viņš tēsa šķirstu, vai gluži parasts cirvis, kuru viņš lietoja iepriekš un pēcāk izsvieda laukā. Stambulā vakarā nav tik traki trokšņaini, kā es to būtu gaidījis, daļa tirgotāju ir jau savas pekeles savākuši, ielās ir visai droša un komfortabla sajūta, daļēji pateicoties Islāma noliedzošajai attieksmei pret alkoholu. Uztaisīju dažas šausmīgas kvalitātes fotogrāfijas (ko citu var gribēt ar telefona kameru tumsā), pastaigājam pa apkārtnes kvartāliem un tad jau uz viesnīcu - ieēst no mājām paņemtos cepumus un gulēt. Pirmajā vakarā neko īpaši vairāk arī nevajag (ja pilsētā ierodies ap astoņiem un tev nav līdzi paņemta spoguļkamera ar statīvu vai vismaz vēlme ballēties, ilgām pastaigām pa tumsu lielas jēgas nav).

Otrā diena: Livin` in a medicine chest

No rīta pirmais uzdevums ir kaut kur netālu no viesnīcas nobaudīt bulciņas ar tēju/kafiju (atkarībā no reliģiskās pārliecības; es esmu strikts tējas partijas piekritējs). Stambulā ar ēstuvju atrašanu problēmas nerodas (tā vismaz man šajā brīdī šķita) - ēstuves ir biežāk nekā uz katra stūra, un visai ātri jau esam nosēdušies pie galdiņa un stumjam iekšā dažādas gardas bulciņas. Kad miesas izsalkums remdēts, jāsāk garīgā pilnveidošanās. Pirmais plāna punkts - Sv. Sergija un Bahosa baznīca, kura gan, protams, pirms daudziem gadsimtiem pārvērsta par mošeju. Šī ir pirmā mošeja, kurā esmu bijis iekšā. Ārpusē, protams, jāatstāj apavi. Jāatzīst, ka mošejas iekārtojums man ļoti iepatikās - ļoti atturīgs, bez "krāsu sprādziena", manā skatījumā - teju vai dievnama ideāls. Tiesa, mans priekšstats, ka šāds stils - ar ļoti nelielu dekoratīvo gleznojumu daudzumu - mošejām kopumā ir raksturīgs, izrādījās maldīgs. Tā kā ir vēl agrs, mošejā ir tikai vēl daži tūristi, izņemot mūs, un atmosfēra ir ļoti jauka. Principā doma par staigāšanu pa dievnamu bez apaviem, toties pa paklājiem, man šķiet ļoti pareiza.


Ilgstoši mošejā, protams, neuzturamies, dodamies Marmora jūras virzienā. Patiesībā nekur tālu nav jāiet - jūra ir tepat pāris simtu metru attālumā, vienīgi vispirms jāatrod vieta, kur var iziet zem dzelzceļa, lai pie tās tiktu. Ir silts un saulains rīts, jau varu staigāt īsajā krekliņā, pilnīgi neticami pēc Rīgas un pelēkā sniega. Krastmala nav sevišķi tūristiska, drīzāk - vienkārši pilsētnieciska. Lai arī tur sākotnēji nebiju domājis iet, noejam gar Bukoleona pili. Par to Stambulas ceļvedī rakstīts, ka no tās saglabājusies tikai viena siena ar trīs logiem. Ceļvedis nemelo.


Nokļūt atpakaļ iekšpilsētā, otrpus dzelzceļam, izrādās salīdzinoši sarežģīti - ielu, kas ved iekšienē, nav nemaz tik daudz. Beidzot tādu atrodam un dodamies vecpilsētas virzienā. Šoreiz paredzēts apmeklēt vakarā redzētās Zilo mošeju un Sofijas katedrāli no iekšpuses, ja nebūs pārāk liela rinda. Plus ir doma, ka es varētu vecākus ielaist Topkapi pilī, bet pats tikām doties paslēpņot. No šiem plāniem realizēt pilnībā neizdodas nevienu. Pie Sofijas katedrāles ārpusē stiepjas milzīga rinda, bet Zilajā mošejā netiekam, jo ir piektdiena un allāhkalpojumi notiek teju visas dienas garumā, līdz ar to neticīgajiem ieeja ir slēgta. Kamēr vēl ceram, ka mošeja kādā brīdī kļūs pieejama, atstāju vecākus sēdēt uz soliņa, bet pats eju meklēt slēpni. To atradis, pētu logbukā daudzos ierakstus "Greetings from Latvia", kad man pienāk klāt viens no neskaitāmajiem ielu tirgoņiem un jautā - kas tas ir par blociņu, kur tie cilvēki visu laiku pierakstās, viņš jau kuro dienu tādus novēro. Mazliet pastāstu par slēpņošanu, nešķiet gan, ka viņam šis princips kļūtu skaidrs un ka man būtu sanācis papildināt Stambulas slēpņotāju kopienu. Arī pilī tālāk par priekšpagalmu tikt neizdodas - kā jau brīvdienā (piektdienas islāma zemēs tādas ir) pils teritorijā ir bariem tūristu grupu, galvenokārt - vietējo un ar bērniem, arī uz pili ir šausmīga rinda. Bišķi sanāk justies kā Ķīnā - visi uz mani skatās, kas šķiet neizprotami, jo Turcijā es tomēr neesmu tik rets putns kā Āzijā, un kakas gabals pie pieres ar nav pielipis. Kāda jauniešu kompānija pavaicā man, vai varu viņus nofotografēt, piekrītu, taču izrādās esmu pārpratis - jautājums bija, vai viņi var mani nofotografēt ar vienu no viņu bariņa meitenēm. Neizprotami, bet nu labi.


Sekojot mūsu viesnīcnieka norādījumiem tālāk gribam doties pāri tiltam uz pilsētas Ziemeļu galu un Galatas torni. Pa ceļam piestājam dzelzceļa stacijā, uz kuru savulaik gāja ĪSTAIS Austrumu ekspresis - Parīze-Stambula. Vēstures aura un citi zvēri. Uz Galatas tilta ir ne vien bariem makšķernieku, bet arī divi slēpņi, kurus veiksmīgi atrodu. Līdz tornim it kā vajadzētu vest funikulierim, kas maniem vecākiem būtu pieņemamākais veids kā nokļūt kalnā. Teorētiski zinām, ka tāds ir, bet nav skaidrs, no kurienes tas iet. Ne pārāk rūpīgu meklējumu laikā tā arī neko neatrodam un ejam vien pa kāpnēm. Patiesībā - nav jau sevišķi augstu. Tornī, protams, var uzkāpt augšā, taču izlemjam, ka tur varu doties arī es viens. Laiks patiesībā ir visai miglains un neskaidrs, nekāds izcilais skats jau tāpat augšā nebūs, turklāt mamma galīģi nedraudzējas ar augstumu. Izstāvu rindu, nopērku biļeti un braucu ar liftu augšup. Pēdējie pāris stāvi jāiet ar kājām, tad tieku uz platformas, no kurienes paveras panorāmas skats uz pilsētu. Nemāku raksturot skatus, tāpēc teikšu vienu - cilvēku un māju tur ir daudz! Citādi - esmu redzējis arī iespaidīgākas panorāmas. Interesantākā torņa apmeklējuma daļa līdz ar to sanāk pilnīgi cita - nokļūšana lejā. Tā kā man nav vēlmes gaidīt liftu, lejā eju pa trepēm (cik zinu - augšā drīkst braukt tikai ar liftu). Liela daļa šī kājām ejamā posma izrādās tādam cilvēkam kā man visai liels izaicinājums - ir jāsaliecas teju uz pusi, lai es varētu tur ietilpt. It īpaši grūti ir brīdī, kad no aizmugures sāk spiest kāds man sekojošs personāžs, kurš iet ātri un līdz ar to arī man ir jāpalielina savs personīgais temps. Slēpni torņa ārpusē gan neatrodu - pārāk daudz cilvēku, lai es varētu nopietni ķerties pie meklēšanas.


Kad torņa apmeklējums paveikts, būtu laiks domāt par pusdienām. Tuvējā pilsētas daļā nekā īpaši interesanta nemana, tālab uzņemam kursu mūsu hoteļa virzienā - tajā kvartālā ir zināms, ka iespēju paēst netrūkst. Šķērsojam tiltu un iemaldāmies tādā rajonā, kur it visur pārdod zeķes un apakšveļu. Vispār jau Stambula kā tāda ir viens liels tirgus, bet šajā tirgū ir vēl daudz dažādu iekšējas nozīmes tirgu, kur ir daudzi rajoni, kas specializējas uz kaut ko vienu. Katrā ziņā brīdī, kad esi pamatīgi izsalcis, veļas veikali nav tieši tas, kas tevi interesē visvairāk. Jo īpaši, ja šo veļas veikalu rajons ir tā pārbāzts ar cilvēkiem, ka pārvietošanās uz priekšu izvēršas par mocībām. Noskaņojumu neuzlabo arī nepieciešamība pastāvīgi iet kalnā. Kaut kā tomēr mums izdodas no šī vājprāta izmukt un kaut kur Konstantīna kolonnas rajonā atrodam gluži sakarīgu ēstuvi, kurā ieēdam pēdējā laikā Rīgā visai regulāri baudītas pides.

Pēc ēšanas notiek īslaicīgs viesnīcas apmeklējums ar mērķi sagatavoties dienas otrajai pastaigai. Tajā dodamies virzienā uz Ziemeļrietumiem no mūsu mītnes vietas - Universitātes kvartālu un vēl vienu mošeju. Studentu un vispār jauniešu Stambulā ir daudz, un viņi arī paši ir ļoti daudzveidīgi - sākot ar absolūti eiropeiskiem un sadzīviski brīviem līdz absolūtai sekošanai stingrākajiem islāma kanoniem. Augstskolu tur noteikti arī ir tonnām, bet īpaši liela jauniešu plūsma manāma rajonā uz rietumiem no Lielā tirgus. Tur ir gan ļoti iespaidīgas universitātes ēkas, gan milzīgs parks, kurā bez studenta apliecības (vai tam līdzvērtīga dokumenta) iekšā nelaiž.

Ja Universitātē kā nestudents ielaists netieku, tad Prinča mošejā kā neticīgais gan. Pie mošejas novēroju musulmaņiem ļoti nozīmīgu nodarbi - pirms lūgšanas obligāti ir jānomazgā ne tikai seja un rokas, bet arī kājas. Tālab visas sienas garumā ik pēc dažiem metriem novietoti krāni, kurus cītīgi arī izmanto. Fotografēt kājas mazgājošus ticīgos man gan mana ticība (neeksistējoša) neļāva. Vispār tas ir interesanti - tu mošejā ieej kā tūrists, apbrīno to kā mākslas objektu, bet tikām ticīgie turpat tev blakus (ok, aizslietņa otrā pusē) cītīgi lūdzas. Šķiet, ka viņus tas īpaši netraucē.


Pamazām nāk virsū tumsa, apskatījuši no ārpuses vēl vienu nākamo mošeju, dodamies mūsu viesnīcas virzienā, pa ceļam nopērkot kaut ko nedaudz ēdamu vakaram un rītam, un sākam morāli briest nākamajai dienai, kad ņemsim nomā mašīnu un dosimies uz Bulgāriju.

Trešā diena: Never drive a car when you&39;re dead

Šī nebūt nebija pirmā reize, kad ārzemju ceļojumā iesaistījās īres auto, bet vienlaikus nekad iepriekš nebija tā, ka es pats būtu auto īres lietas kārtojis vienpersoniski un arī būtu vienīgais potenciālais šoferis. Prasības pret auto man bija pašsaprotamas - maza nomas maksa un neliels degvielas patēriņš. Protams, dabūtais sudrabotais Hyundai Getz ar 1.3 litru motoru nebija tāds auto, ar kuru būtu patīkami braukt pret kalnu, bet citādi nekādas sūdzības par auto man neradās.

Mašīnu izlēmu ņemt uz trim dienām - lai daļu laika varētu padzīvoties pa Stambulu ar sabiedrisko transportu un daļu - pa svešatni ar auto. Lai nebūtu jāčakarējas ar izbraukšanu no lielpilsētas un atgriešanos tajā, izvēlējos mašīnu ņemt un nodot lidostā. Tā turklāt atrodas pareizajā virzienā no Stambulas (rietumos), kurp arī grasījos braukt tālāk. Protams, vēlreiz braukt uz lidostu nav īpaši aizraujoši, bet šāda stratēģija visai labi attaisnojās. Lai nokļūtu nomas firmas birojā gan nākas atkal iet cauri metāla detektoriem - Stambulas lidostā tiem jāiet cauri arī tad, ja tu nekur negrasies lidot, bet tikai sagaidi vai pavadi draugus vai arī vēlies lidostā iestiprināties. Izrādās, ka mašīnas ņemšanai nepieciešama konkrētas summas rezervēšana manā kredītkartē, bet es, būdams piesardzīgs cilvēks, Mastercard naudu neturu. Nākas vien iet uz bankomātu un noņemt skaidro naudu, kur pēc tam vajadzēs atprasīt. Kad viss nokārtots (pēc 20 minūtēm lēnas papīru pildīšanas), dodamies pēc mašīnas.

Grasos jau sēsties mašīnā, kad auto nomas darbiniekam kāds piezvana, lai pavēstītu, ka es steigā esmu viņu birojā aizmirsis savu pasi. Tā nu gan būtu stulba lieta, ja šī situācija atklātos kaut kad vēlāk. Piemēram, uz robežas ar Bulgāriju. Man par laimi, pase dažu minūšu laikā tiek atnesta, un varu sēsties pie stūres. Tik vien, kā vajadzētu saprast - kur tieši mums vajadzētu braukt. Proti, papīra formāta kartes mums nav, bet telefonā esošā navigācija ir izmantojama tikai kustībai pa azimutu un lai saprastu, kur atrodamies patlaban, bet noskaidrot vajadzīgo virzienu ar tās palīdzību būs grūti.

Kādas desmit minūtes nostāvu ceļa malā ar avārijas lukturiem, mēģinot saprast - kur tad īsti jābrauc. Beidzot uzsāku kustību, cenšos turēt virzienu uz Edirni - par šo pilsētu vismaz ir zināms, ka tā ir gandrīz pareizajā virzienā. Pāris reizes gan sanāk, ka nogriežos kaut kur ne īsti pareizi, jo navigēties ar vienu šausmīgi vispārīgu melnbaltu google maps izdruku ir visai komplicēti. Tā kā mums tāpat ir nepieciešams benzīntanks (nomas firma mašīnas izsniedz ar tukšu bāku), vienā tādā iebraucam un pie reizes iegādājos arī karti. Interesanti, ka gan Turcijā, gan Bulgārijā benzīntanki (cik nu novēroju) ir bez pašapkalpošanās - tev benzīnu ielej tanka darbinieks. Ar karti uzreiz viss kļūst skaidrāks - jau tīri sakarīgā veidā varam saprast, kur jābrauc. Lielu daļu ceļa veicam pa maksas ātrgaitas šoseju, lai vismaz progress būtu straujāks. Tiesa - pēc izbraukšanas no nebeidzamajām Stambulas priekšpilsētām - vēl piestājam kādā kafejnīcā, lai ieēstu kārtīgas vēlās brokastis.

Vienā brīdī redzu skatu no kategorijas "pie mums gan tas nebūtu iespējams" - ceļmalā piestājis policijas auto, un viens policists fotografē otru pie ziedoša krūma. Būtu iespēja apstāties - nofotografētu, izskatījās jau nu ļoti amizanti. Vecis formā - un fotografējas pie krūma. Amizanti!

Kilometrāža šajā dienā sanāk visai pamatīga, un man patiesībā ļoti patīk braukt drusku ātrāk kā Latvijā atļauts. Patiesībā es tā īsti nesapratu, cik ātri šeit pa šosejām drīkst braukt. Pieņēmu, ka 120 kilometri stundā varētu būt maksimāli atļautais, un iespēju robežās ar šādu ātrumu arī braucu. Protams, taisnākos posmos pāris reizes attapos, ka spidometrs jau bija aizskrējis līdz ailītei 150, kas tādam mazlitrāžas auto varētu arī būt tuvu maksimumam. Vismaz Bulgārijā iebrauksim laicīgi. Vai arī tā es tikai domāju.

Piebraucam pie robežas. Esmu mazliet uztraucies, taču par nepareizo lietu. Mani māc bažas, vai ar šo īres auto maz esam tiesīgi izbraukt no Turcijas. Īres kompānijā šo nepavaicāju, un kas to lai zina, kādi ierobežojumi attiecas uz iebraukšanu Eiropas Savienībā ar turku mašīnām. Problēmu izrādās ir daudz, bet nebūt ne tādas, kā gaidīju. Vispirms izrādās, ka nevaram tikt iekšā robežpostenī. Vismaz - ne tikai mēs nevaram. Kā saprotu (no turku un bulgāru sarunām) un būdiņā sēdošā turku robežsarga izdarībām - postenī ir pazudis Internets, un viņiem nav pieejamas nekādas datu bāzes. Vīrs drudžaini rausta vadus un klabina tastatūru, bet nekāda rezultāta. Šķiet, kādu pusstundu gaidām, kamēr Internets atdzīvosies. Pirmais punkts pārverēts.

Otrā atskaites vieta - jādodas iekšā robežnamiņā, kur vispirms visās pasēs tiek iespiesti zīmogi, tad notiek automašīnas deklarēšana, beigās vēl jādabū muitnieka zīmogs. Muitnieka kabinetā gan neviena nav, tāpēc kādu brīdi pamīņājos pie tā turvīm, līdz beidzot uzrodas kaut kāds cilvēks civilajās drēbēs, kas drīzāk izskatās pēc robežposteņa apkopēja, taču savu svētību manai pasei viņš dod. Es jau domāju, ka ar to robežprocedūra būs cauri. Ka tik ne tā!

Tiekam pie bulgāru robežniekiem, un izrādās - viss ir slikti. Mūsu mašīnai nav Eiropas Savienības zaļās kartes (apdrošināšanas), tāpat jānopērk vinjete, lai brauktu pa Bulgārijas ceļiem, un vēl jānomaksā kaut kāds dīvains nodoklis par automašīnas dezinfekciju. Pēdējā ir vispār pilnīgi izcils pasākums - tu izbrauc cauri kaut kādai saziepētai peļķei un par to no tevis nokāš trīs eiro. Pieci eiro, kas jāmaksā par vinjeti, arī vēl ir pieņemami. Taču atliek pēdējais punkts - zaļā karte. Mani iedzen būdiņā, kur vienlaikus ir zaļo karšu pārdošanas punkts un valūtas apmaiņas birojs. Meitene ar mani mēģina runāt angliski, taču ar vārdu krājumu viņai ir švaki un es nesaprotu, ko tieši par mūsu auto viņa mēģina noskaidrot. Pēc vairāku blanku aizpildīšanas viņa kalkulatorā man parāda summu 120 - tik maksājot zaļā karte vienam mēnesim, kas ir īsākais pieejamais periods. 120 eiro!? Nē, protams, ka nē - tikai 120 bulgāru levas. Kas nozīmē - 60 eiro. 60 eiro par ceļu nodokli uz pāris dienām!? Īsti izvēles gan nav - jāmaksā vien būs, taču smagi nepatīkams pārsteigums. Biju gatavs kādu 20 eiro maksājumam, bet ne jau tik daudz. Pēcāk meitene aizmirst man atdot kredītkarti, ko nākas atgādināt, toties atdod man kaut kādu papīra lapeli ar maksājuma informāciju, kurai viņa minūti vēlāk skrien pakaļ. Līdzās citiem labumiem robežas šķērsošana ir prasījusi 2 stundas laika. Ilgs, dārgs un nepatīkams process. Un robežsargi - aptuveni tikpat nelaipni, cik to no robežsargiem varētu gaidīt. Ja kas - īpaši nelaipni ir tieši bulgāri, turki vismaz nesāk uz tevi kliegt, ja tu nesaproti, kas tev tagad jādara. Ā, un pilnai laimei bulgāru muitnieks palūdza, lai es viņam uzrādu savas lielās mugursomas saturu (tīras drēbes un netīras drēbes). Dīvainā kārtā par koferi viņš noticēja uz vārda, ka tur ir tikai personīgās mantas.

Pirmie kilometri Bulgārijā ir šausmīgi - ceļš totali izdangāts, ciemati daļēji pamesti, daļēji izpostīti, vari vien brīnīties, kā šī valsts tika uzņemta Eiropas Savienībā. Taču pabrauc tikai kādus desmit kilometrus, un pēkšņi viss sāk kļūt skaists un civilizēts, tā ka nevari saprast, vai tie pirmie kilometri patiešām jau bija īstā Bulgārija.

Bulgārijā mums ir paredzēts šajā dienā pabūt divās pilsētās - Burgasā un Nesebarā. Burgasa ir lielāka, bet Nesebara - skaistāka. Iebraucu Burgasā, visai ilgstoši meklēju, kur noparkot auto (tā kā skaidrās naudas vēl nav, maksas stāvvietas atkrīt), beigās atrodu brīvu vietiņu piejūras parkā. Aizejam pie jūras, un dzimst apņēmība - vajag nopeldēties! Ūdens, protams, ir auksts, bet vismaz gaiss ir tik silts, ka var staigāt krekliņā, tādējādi pelde noteikti nebūs viena no trakākajām manā līdzšinējā mūžā. Vispirms gan izlemjam sameklēt bankomātu, tā arī izdarām, pie reizes uzejam arī blakus esošu lielveikalu, kur iepērkam pārtiku vakaram.

Pelde var notikt! Atkal jau - nekas vairāk par statistikas peldi te nesanāk, bet fakts ir tāds, ka Melnajā jūrā iepriekšējo reizi peldējos pirms teju 20 gadiem - Krimā 1993.gada rudenī. Nekas - šovasar atkal nopeldēšos, kad došos savā velo braucienā, un jūnijā ir cerības, ka ūdens būs drusku siltāks. Uzreiz pēc peldes notiek saldējuma iegāde un loģistikas dīvainību dēļ man tiek veseli divi saldējumi. Par to, protams, nežēlojos. Tiesa, jau kopš pirmā vakara esmu drusku apaukstējies, bet saldējums taču parasti tieši palīdz, nevis pasliktina situāciju, tā vismaz esmu pieradis domāt, pat ja tā nav patiesība.

Taču kavēties nedrīkst, ir jābrauc uz Nesebaru, ja vēlamies pilsētā būt vēl pirms tumsas. Interesanti, ka par UNESCO Pasaules kultūras mantojumā iekļauto Nesebaras vecpilsētu paši bulgāri necenšas tev jebko pastāstīt - brauc tu pa šoseju, esi desmit kilometru attālumā no šīs unikālās vietas, bet pat vienu ceļa zīmi, ka priekšā būtu šāda nosaukuma pilsēta, neesi redzējis. Tā jau tev sāk rasties šaubas, vai tā pilsēta vispār eksistē un vai tik tu to neesi nosapņojis. Un tikai pie paša pagrieziena no šosejas uz šo pilsētu, parādās maģiskie burti Nesebar. Un drusku tālāk arī uzraksts "World Heritage Site". Tiešām varētu padomāt, ka bulgāri baidās no tūristu bariem, kas citādi apsēdīs viņu vēstures pērli, tālab viņi cenšas šo pilsētu no svešām acīm paslēpt.

Pirms doties zu vecpilsētu, uzmeklējam mūsu viesnīcu. Tā atrodas pāris kilometru attālumā no vēsturiskās Nesebaras, izceļas ar ļoti draudzīgu numuru cenu (27 eiro no trim cilvēkiem par nakti) un patiesībā - gluži pieņemamu iekārtojumu. Numurs ir gaišs un plašs, un tajā pat ir internets ar vadu, kas ir īpaši iepriecinoši manam laptopam, kurš pēkšņi izdomājis, ka tam bezvadu internets nepiemīt kā suga. Tiesa, man ir paredzēta gulēšana uz saliekamās gultas, taču šādas pieredzes man kopš pērnā gada un Helsinkiem ir daudz, tālab par to sevišķi nebēdāju. Ātri sataisāmies doties uz centru.

Nesebaras vecpilsēta patiešām ir cienīga atrasties UNESCO sarakstā - šajā sīkajā pilsētelē ir saglabājušās (vismaz daļēji), šķiet, veselas 40 viduslaiku baznīcas, un daudz citu vēsturisku celtņu, tā ka vismaz daļēji tu jūties esam nokļuvis pilnīgi citā laikmetā, jo īpaši vakarā, kad cilvēku pilsētā gandrīz nav. Lai staigātu pa pilsētu, lieliski noder kāds garāks multislēpnis, kurš mūs izvadā pa vairumu nozīmīgāko pilsētas baznīcu un citu apskates objektu. Pašu gala kastīti atrast gan neizdodas, jo tumsā netop skaidrs, kā īsti nokļūt krastmalā, kurā tai vajadzētu atrasties. Nekas - gan no rīta atradīsim. Ir jau satumsis, un dodamies atkal uz viesnīcu. Kas gan Bulgārijas mazpilsētās ir biedējoši - pie gandrīz katras mājas ir izlikta informācija par to, kāds cilvēks tajā kā pēdējais ir miris, ar fotogrāfiju un dzimšanas-miršanas datiem. Netrūkst jaunāku par mani. Iespējams, skaista tradīcija, bet pilnīgi noteikti - šausminoša.


Viesnīcā notiek lielā pārplānošana - pēc visai sliktās pieredzes ar Turcijas-Bulgārijas robežas šķērsošanu izlemjam, ka gudrāk būtu neveikt nākamajā dienā paredzēto manevru: Bulgārija-Turcija-Grieķija-Turcija-Bulgārija, bet gan doties uz mūsu nākamās naktsmītnes vietu Harmanli bez Bulgārijas pamešanas. Taču tad rodas jautājums - kādēļ vispār uz to Harmanli braukt, ja šajā pilsētā bija paredzēts nakšņot tikai lielā robežu šķērsošanas manevra dēļ, jo pašā pilsētā nav vispār nekā? Izlemjam atteikties no Harmanli, atteikties no Edirnes (pilsēta Turcijā ar ievērojamu mošeju - bet mošejas arī Stambulā var apskatīt tā, ka maz neliekas) un doties turpat Bulgārijā uz 100 kilometrus attālo Varnu. Pilsētu, kuru ne tikai iemīļojuši tūristi no bijušās PSRS, bet kurā atbilstoši Brema Stokera grāmatai uzturējies arī pats leģendārais Drakula (par ko gan norādes pilsētā neieraudzīsim). Viesnīca Harmanli bija tik smieklīgi lēta, ka atteikšanās no tās galīgi nešķiet sāpīga, un tad vienkārši paliksim vēl vienu nakti Nesebarā - ja jau šeit ir tik jauki, kālab gan tā nedarīt?

Ceturtā diena: Got to cut a hole in the day

Šajā rītā mana apaukstēšanās ir sasniegusi savu augstāko punktu. Jau trešo nakti pēc kārtas esmu gulējis slikti, un saliekamā gulta ar šķidru matraci labu gulēšanu noteikti nav veicinājusi. Galva sāp, nekādu vēlmju kaut ko darīt nav, bet ir jādara. Ceļojuma laikā palikt kaut kur uz vietas un slimot - tas ir pēdējais, ko es gribētu darīt. Sevišķi manu noskaņojumu uzlabot nespēj pat sātīgas un gardas brokastis, ko ieēdam tuvējā kafejnīcā.

Rīta pusē jāpaveic vakar iesāktais - jāatrod lielā Nesebaras multislēpņa gala konteineris, pie reizes apskatot pilsētu dienasgaismā. Pagaidām laiks ir labs, solīto lietu vēl nemana. No rīta vaļā ir neskaitāmi suvenīru stendi, parādījušās arī tev līdzi soļojošas tantes ar galīgi neiedvesmojoša paskata krellēm. Slēpņa atrašana grūtības nerada, vienīgi žēl, ka tādam labam slēpnim galā ir filmiņas konteineris - atkal jau man neizdodas kaut kur atstāt no Latvijas atvesto ceļotāju. Interesanti, ka vienkārši klaiņojot pa pilsētu un neizmantojot navigāciju, ilgstoši neizdodas ieraudzīt nevienu baznīcu, lai gan principā zinām, ka to ir daudz. Kad Nesebara otro reizi izstaigāta, jāsēžas mašīnā un jābrauc tālāk.


Atšķirībā no Nesebaras, par Varnu nav īsti skaidrs, kur tieši atrodas tās centrs un vecpilsēta, līdz ar to, ieraudzījuši pareizticīgo katedrāli, meklējam vietu, kur netālu no tās atstāt mašīnu - gan jau, ka būsim gana tuvu pilsētas sirdij. Kādā nomaļākā ieliņā brīvu vietu patiešām atrodam, un sākam pastaigu pa pilsētu. Līdzās obligātajai sastāvdaļai - slēpņošanai - ir vēl otrs obligātais pasākums - ieēst saldējumu. Pieņemu, ka manam veselības stāvoklim tas nenāks ne par sliktu, ne par labu. Turklāt - saldējums šeit ir gan lēts, gan garšīgs. Varbūt ne gluži Itālijas līmenī, toties arī ne Itālijas cenā. Ko Varnā var apskatīt? Jau pieminēto katedrāli, teātra ēku, etnogrāfisko muzeju (kurš ir slēgts modernizācijai!), ielas malās guļošus suņus, vēl pāris baznīcas, un romiešu pirts drupas. Principā - nekā izcila, taču jauka un patīkama pilsēta. Meklējot pusdienas, ieejam kādā picērijā, kur atklājas, ka bulgāru izpratne par picu ir visai līdzīga latviešu izpratnei - mantības uz picas ir jābūt daudz! Šī arī ir pirmā reize, kad novēroju, ka četru sieru picā četri sieri ir sajaukti vienkopus, nevis nodalīti pa kvadrantiem. Tikām katedrālē novēroju, ka sienu gleznojumi tur manai gaumei ir ne tikai pārāk raibi, bet vēl arī rada sajūtu, ka tu skaties komiksu, nevis atrodies kulta celtnē. Secinu, ka man labāk patika Stambulā mošejā novērotais iekšējo dekorāciju atturīgums.


Vispār mans iespaids par Varnu ir atturīgi pozitīvs - nav tā, ka šajā pilsētā būtu kaut kas TĀDS, ko ikvienam vajadzētu redzēt, tā ir vienkārši jauka pilsēta, ne vairāk.

Viesnīcā esam savlaicīgi, šķiet, ka vēl nav pat septiņi. Teorētiski vēl visu ko varētu darīt, bet konkrētajā situācijā man nav vēlmes papildu aktivitātēm. Ieēdam vakariņas, un es eju gulēt. Jā, tas galīgi nav forši un stilīgi, bet iepriekšējā pieredze vēsta - ja es slims būdams ļoti agri aizeju gulēt, tad nākamajā rītā esmu vesels (vai vismaz - gandrīz vesels). Šoreiz saklāju sev vietu uz dīvāna (kas izrādās nesalīdzināmi ērtāks par saliekamo gultu), un neadekvāti agrā laikā liekos uz auss. Ar aizmigšanu sevišķi labi neiet, lai būtu drusku vieglāk, notinu acis ar šalli (tumsa tomēr ir nepieciešama). Vecāki tikām spiesti uzvesties tik klusi, cik vien iespējams, jo zināms, ka man nav nekādu spēju gulēt gaismā un troksnī. Ne gluži ātri, bet tomēr aizmiegu. Miegs gan joprojām ir visai draņķīgs, bet nākamajā rītā patiešām esmu gandrīz vesels.

Piektā diena: Mediteromanian hotel back

Bulgārijā ir tik jauki, ka nemaz negribās tā ņemt un uzreiz atgriezties Turcijā ar tās troksni un cilvēkiem. Taču vajag. Vēl tikai pēdējā kafija (tēja) Nesebārā, uzpildīšanās pirmajā ceļmalas benzīntankā (degviela te ir teju uz pusi lētāka kā Turcijā), un sāksies ceļš uz Stambulu. Vienlaikus veselais saprāts iesaka vēl kādas dažas reizes Bulgārijā piestāt - var gadīties, ka ieraudzīsim vēl pāris interesantas vietiņas. Domājam sekot brūnajām tūrisma zīmēm, taču uz Nesebāras piemēra vajadzētu saprast, ka Bulgārijā uz tām diži paļauties nevajadzētu.

Viena brūnā zīme patiešām ir - uz "ancient town Pomorie". Braucam iekšā. Tikai dīvainā kārtā nekādu antīku pilsētu neatrodam, vistipiskākais bulgāru kūrorts. Atrodam tūrisma informācijas biroju (slēgts), pie tā durvīm ir redzama pilsētas panorāma - sauc man par aklu, bet neredzu tur neko kaut puslīdz antīku. Braucam laukā no pilsētas, tās tuvumā patiešām viens antīks objekts ir - kaut kādas mūžsenas kapenes, kuras gan izrādās slēgtas un īsti neapskatāmas, ja neesi grupā lielākā par desmit cilvēkiem. Te tev nu bija uzticēšanās tūrisma norādēm!

Lasot tuvāko slēpņu aprakstus, ievēroju, ka vairāki tādi ir atrodami ne pārāk tālajā pilsētā Sozopole. Uz to gan jāizmet neliels līkums nost no Burgasas-Stambulas maršruta Melnās jūras piekrastes virzienā, bet laika vēl ir pietiekami un benzīna arī. Droša pazīme, ka Sozopole varētu būt interesanta pilsēta, ir tajā, ka galvenais ceļš uz iebraukšanu tajā ir slēgts un ar apvedceļa norādēm ir bēdīgi. Esam tagad pārliecināti, ka Bulgārijā labākās apskates vietas ir tādas, par kurām bulgāri sniedz iespējami mazāk informācijas.

Sozopole esot viena no senākajām pilsētām Bulgārijā - dibināta pirms vairāk kā 2600 gadiem. Dažādu drupu tajā ir visai daudz, apbūve gan ir drusku jaunāka nekā Nesebarā, bet arī ļoti interesanta, šeit vairāk sastopamas koka celtnes, bet nav tik daudz baznīcu. Arī Sozopoles apskatei izmantojam kāda multislēpņa punktus, taču šis slēpnis izrādās visai dīvains, un gala vieta izrādās tādos atkritumos, ka man nav vēlmes sevišķi meklēt pašu kasti. Vismaz pilsēta ir redzēta, un tas jau ir galvenais. Interesantākā vieta šajā slēpnī ir sākumpunkts - kā izrādās, gluži nesen Sozopolē izrakumu laikā esot atrastas paša Jāņa Kristītāja mirstīgās atliekas. Mazliet ironizējam par to, kādā veidā kaut ko tamlīdzīgu var identificēt. Atbilstoši mana tēta teorijai, arheologi atrod kaulus, pasauc kādu tuvumā mītošu mūkus, tas apskatās un saka: He, tas tak Jānis Kristītājs! Atbilstoši manai loģikai - droši vien kauliem līdzās nav bijis galvaskausa, un ar to jau būs bijis gana (pieņemu, ka tu zini stāstu par Salomi un Jāņa Kristītāja galvu. Ja nezini - slikti tev!). Ja netici, izlasi rakstu - šo neesmu pilnībā izsapņojis.


Tā kā nav zināms, vai nenāksies uz robežas kavēties stundām ilgi, kārtējo reizi paziņoju, ka nu vairs nekur pirms robežas nepiestāsim, taču vēl vienu reizi šo principu pārkāpju - ieraugu, ka pāris kilometru attālumā no ceļa esot gleznains ūdenskritums, bet pie tā - slēpnis. Jāatzīst, ka pilnībā manas cerības šis punkts neattaisnoja - ūdenskritums ir noteikti mazāk iespaidīgs par pašmāju Kazu gravu, kamēr visa apkārtējā teritorija ir smagi piemēslota, un atkal jau es neesmu gatavs tērēt laiku, meklēt slēpni atkritumos, tālab jākust vien tālāk.

Uz robežu šoreiz braucam ar piesardzību - kas to lai zina, kādas dejas no mums tagad prasīs. It kā visam jābūt vienkārši - mašīna atgriežas Turcijā, mēs arī, nekādi nodokļi vairs nebūtu jāmaksā, bet zināt droši nevar. Pārsteidzošā kārtā šoreiz viss iet kā smērēts - bulgāri tik vien kā saliek pāris zīmogus pasēs, noskenē vinjeti un pavēsta: "Have a nice journey!" Arī pie turkiem viss gandrīz līdz beigām iziet bez piedzīvojumiem, taču vismaz nelielu izrādi sarūpē pēdējais punkts - muitnieka zīmogs. Taču muitnieks savā kabinetā neatrodas - tāpat kā turpceļā. Kādu brīdi gaidām, tad parādās kāds sirms un ļoti smaidīgs vīrietis, kurš varētu būt mums vajadzīgais, taču kabinetā viņš neaicina, tālab ka pie viņa tūliņ ienāk četri tipi ar akordeoniem un sāk spēlēt kādu līksmu meldiņu. Šķiet, ka muitniekam ir dzimšanas diena, viņš burtiski staro no laimes. Nebūtu tā robeža, būtu uzfilmējis šo visai negaidīto priekšnesumu. Nezinu, vai šādā veidā netiek grauts valsts ierēdņu prestižs, bet nu izskatās pēc laba balagāna. Kad mūziķi savu darbu paveikuši, muitnieks, joprojām plati smaidīdams, iznāk laukā un visiem gribētājiem saliek pasēs zīmogus, sevišķi nepētot viņam sniegtos dokumentus.

Turcijā ir nepieciešams paēst. Pirmā jēdzīgā pilsēta pa ceļam ir Kirklareli - pēc turienes standartiem mazpilsētā, iedzīvotāju skaita ziņā kaut kas līdzīgs Liepājai. Iebraucot pilsētas centrā gan sajūtas ir tādas, ka pilsēta būtu visai liela - vismaz haoss uz ielām ir absolūts, satiksme bezjēdzīga, viens vienīgs bezpriģels un bardaks. Kaut kur atrodu vietu mašīnas noparkošanai, meklējam ēstuvi. Vizuāli atgādina mazāk glītās Ķīnas pilsētas, vienīgi cilvēki drusku citādāk izskatās. Atrodam vienīgo puslīdz pieklājīgā paskata restorānu (pat normālu kebabēriju tur nav), ejam iekšā. Priekšā - neviena cilvēka, kas neskaitās laba zīme. Taču, paskatoties pulkstenī, redzu, ka pusdienām ir pārāk vēls, bet vakariņām pārāk agrs, iespējams, ka citās diennakts stundās tur tomēr ir apmeklētāji. Viesmīlis angliski vai vāciski nerunā - province taču, nākas izlīdzēties ar zīmēm. Turkiem raksturīga viena dīvaina iezīme - viņiem nešķiet pieņemama mana filozofija pasūtīt ēdienu uz dullo. Es varu vienkārši parādīt uz kaut kādu nosaukumu ēdienkartē un lūgt, lai man to atnes. Bet nē - viņam nepieciešams mēģināt man paskaidrot, kas tieši tas ir. Es ēdu gandrīz visu, it īpaši ārzemēs, nes šurp! Nē, tā neies cauri. Rezultātā dabūnam eiropiešiem ļoti pazīstamu ēdienu - kotletes un šniceles, kas nemaz neatbilst manām vēlmēm. Garšo gan viss labi.

Braucam uz lidostu, par laimi, ar norādēm viss ir kārtībā un telefonnavigāciju izmantot nenākas. Vienā brīdī gan izrādās, ka man nepieciešams pārkārtoties no piektās joslas uz pirmo intensīvas satiksmes apstākļos, taču patiesībā haotiskie turku autovadītāji ir ļoti pieklājīgi - tikko ieslēdzu pagrieziena rādītāju, tā tieku palaists. Neticu, ka man Rīgā izdotos dažos desmitu metru tikt pāri tādam joslu skaitam. Vispār par pārvietošanos Turcijā - arī ar kājām - novēroju, ka galvenais ir nestresot. Ej tur, kur uzskati par vajadzīgu, īpaši neliecies ne zinis par autovadītājiem, virsū jau tev gluži nebrauks. Ja nepieciešams palaist mašīnu garām - paej solīti uz sāniem, bet to visu bez jebkāda satraukuma. Jebkur var tikt viegli un ātri, galvenais - nedarīt muļķības un nebūt neparedzamam.

Ar visu to, ka slavēju turku pieklājīgo auto vadīšanu, ievērojot mašīnu daudzumu Stambulas apkārtnē, tikai varu kārtējo reizi priecāties par savu viedo lēmumu ņemt nomas mašīnu lidostā nevis pilsētas centrā. Tās nedaudzās liras, ko patērējam sabiedriskajam transportam noteikti ir tā vērtas, lai nebūtu jābrauc ar mašīnu cauri 15 miljonu pilsētas sirdij. Lidostā gan vēl pāris uzdevumi jāveic - pirmām kārtām ir jāsaprot, kā atdot mašīnu. Man iepriekš bija teikts, ka tā jāved vai nu uz starptautisko vai vietējo "departures" daļu, taču nepiefiksēju, uz kuru tieši. Pēc loģikas pieņemu, ka uz starptautisko - izrādās pareizi. Zvanu uz telefona numuru, kas norādīts līgumā, lai sūta šoferi pēc mašīnas, taču ar šo numuru nesavieno. Vairākas reizes mēģinu dažādas kombinācijas, spēlējoties ar valsts koda pievienošanu vai noņemšanu, līdz sasniedzu vajadzīgo rezultātu. Pēc piecām minūtēm šoferis būs klāt.

Šoferis patiešām ierodas - vai nu tas pats, kas mums pirms divarpus dienām mašīnu iedeva vai arī viņam kaut minimāli līdzīgs - ar manām spējām neatpazīt cilvēku sejas viss ir iespējams. Man vēl vajadzētu dabūt no firmas iemaksāto drošības naudu. Šoferis saka - ej uz mūsu biroju, naudu atdos. Lai nu tā būtu, tikai atkal jāiet cauri metāla detektoriem. Vecākus atstāju lidostas otrā stāva priekštelpā vēl pirms detektora, pats tikām kārtoju papīru lietas. Birojā turks nelaiž garām iespēju pajokot - viņš nupat esot manas piecsimts liras iztērējis. He he! Dod gan šurp! Vēl viņš man mēģina iegalvot, ka man mašīna bija jāatdod jau no rīta, bet parādu viņam papīru, ka man tā pienākas līdz NĀKAMĀS dienas rītam un ka es to patiesībā atdevu tieši ātrāk. Ok, viss kārtībā. Tagad tikai jāsaprot - kā man tikt pie vecākiem, jo tā telpa, kurā viņi atrodas, no lidostas iekšpuses nav pieejama. Izeju pa pirmā stāva durvīm laukā, tad saprotu, ka prātīgāk būtu bijis ar liftu uzbraukt augšā un tur iet iekšā. Gribu iet atkal iekšā, bet nekā nebūs - ja jau esmu metru izgājis ārpus lidostas telpām, lai tiktu iekšā, atkal jāiet cauri detektoriem. Neiešu! Uzskrienu pa mašīnu uzbrauktuvi, atrodu vecākus, kuri jau ir nedaudz panikā - es visai ilgi biju prom, bet telpa, kurā viņi atrodas, patiesībā ir domāta tikai tam, lai ietu uz jau minētajiem detektoriem, uz durvīm no iekšpuses skaidrs aizlieguma simbols iešanai ārā. Mammu jau esot vairākas reizēs nopētījuši kā potenciālo teroristi. Kā lai arī nebūtu, triecamies vien pa ieejas durvīm ārā, neviens mūs neaiztur. Tad meklējam, kā nokļūt no augšas uz metro, un - aidā uz mūsu viesnīcu!

Viesnīcā gan vēl jātiek iekšā, jo recepcijas jau nav, tālab nākas vien zvanīt uz iedoto telefona numuru, lai mūs ielaiž iekšā. Šoreiz pasūdzos, ka mums iepriekš nestrādāja internets, čalis solās skatīties. Vēlāk saprotu, ka rūteris atrodas kaut kur dīvainā vietā un reāli mūsu internets strādā tikai uz ielas. Nekas - varu jau kādu reizi iziet laukā, lai ievilktu jaunākos tvītus vai e-pastus. Neesmu jau tik ļoti prasīgs.

Sestā diena: They paint the donkey blue if you pay

Vēl divas dienas Stambulā, bet patiesībā man nav nekādas dižās skaidrības, kā šīs dienas izmantot - vienīgais fiksētais plāna punkts ir slēpņotāju tikšanās zivju restorānā šodien vakarā, bet viss pārējais laiks atliek brīvai improvizācijai.

No rīta īstenojam jau iepriekš iecerēto, bet nepaveikto - apmeklējam Zilo mošeju. Tā kā nav piektdiena, iekšā cilvēkus laiž gandrīz visu laiku, ar pārtraukumiem lielo lūgšanu brīžos. Rindā gan tāpat jāstāv, bet process ir ātrs. Patiesībā no iekšpuses Zilā mošeja, cik liela un iespaidīga lai tā arī nebūtu, man diži nepatīk - te atkal visa ir pārāk daudz, pārāk viss ir sakrāsots, pārāk daudz krāsu, pārāk maz īsta svinīguma. Un, protams, pārāk daudz neticīgo. Vēl aizbraucam uz Taksimas kvartālu, kurā atrodama lielākā aktīvā pareizticīgo baznīca Stambulā un kur vispār atbilstoši ceļvedim uzturas Stambulas jaunie un stilīgie. Drošs apliecinājums tam - visaugstākā OpenStreet kartes detalizācija, ar ko sanācis saskarties Stambulā.


Turpat Taksimā ieturamies, un ejam mazliet pastaigāties gar piekrasti. Tur ir atrodamas vairākas iespaidīgas pilis, kuras gan atbilstoši manai politikai - nemaksāt par ieeju - apskatām no ārpuses. Un varam ķerties pie dienas centrālā plāna punkta - brauciena uz Stambulas Āzijas pusi. Sanāk nesmukums ar biļešu pirkšanu, parādu sevi no sliktās puses - aparāts negrib ņemt pretī manu naudu, pienāk klāt ielas tirgonis, mēģina man parādīt, ka banknoti vispirms vajag izstiept, bet tas nelīdz, tad viņš paņem manu karti un banknoti un kaut kur dodas, ķeru viņu aiz rokas, kad saprotu, ka viņš iet uz blakus aparātu, kurā viss strādā. A es padomāju, ka viņš grib nozagt manas nožēlojamās 20 liras. Sajūtos stulbi.


Vispār ar Stambulas Āzijas daļu situācija ir visai aizdomīga - divās pilsētas kartēs, kas ir mūsu rīcībā, šī pilsētas daļa vispār neparādās, un ne mazāk aizdomīgi ir tas, ka pat aprakstos par to, ko šajā galā var redzēt, informācijas ir gaužām maz. Rodas sajūta, ka tā ir tāda pamatīga pilsētas pakaļa. Kad ar kuģīti pārbaucam uz otru krastu, tieši šāda sajūta arī rodas - nekā interesanta, bariem cilvēku, haoss satiksmē. Nav īsti skaidrs, ko te darīt, bet kaut kāds loks jāizmet. Principā vienīgais interesantais, ko šajā laikā apskatām, ir kaut kāds puslegāls parks, kurā varam no liela attāluma novērot kalnu kazas un lielus suņus, ā, un parkā ir visai iespaidīgs grausts. Tā kā man tāpat šajā galā būs geopasākums, es te uzturēšos ilgāk, bet vecākiem te patiešām nav nekā darāma, tālab izlemjam, ka viņi dosies uz viesnīcu, bet es vēl pameklēšu sev izklaides šajā pusē.


Iesēdinu vecākus kuģītī, un varu sākt kultūras programmu vienatnē. Manā rīcībā ir deviņdesmit minūtes. Tas reizē ir maz un daudz. Laiks ir riebīgi lietains, vēss. Standarta variants, ko darīt, ir atrast kādu pārīti slēpņu. Tuvākais no tiem ir tepat piekrastē - pusotra kilometra attālumā. Vai izdosies atrast vēl kādu tālāku, pagaidām nav skaidrs, tāpēc uz slēpni dodos pa puses skriešus - laiks jātaupa, jo varbūt vēl noderēs. Izrādās, ka slēpņa virzienā iet tiešām ir vērts - tas mani pieved gandrīz klāt Jaunavas tornim, kuru iepriekš redzējām no kuģīša, bet tagad uz to paveras pilnīgi citas kvalitātes skats. Diemžēl slēpņa novietojums ir katastrofāls - mikro konteineris kaut kur starp akmeņiem un atkritumiem, galīgi negribās tur rakāties, tāpēc ātri vien sāku skatīt kartē - kurp tālāk? Jēdzīgākā vieta šķiet slēpnis dzelzceļa stacijā. Taisnā līnijā līdz turienei ir 2,8 kilometri - patālu, turklāt virziens pretējs tam, kur būs slēpņotāju vakariņas. Taču domāju, ka ar nelielu skriešanas elementu atvēlētajā laikā sanāks iekļauties. Vispirms ceļš turpinās gar piekrasti, tad iegriežos mazliet nostāk. Ieraugu kādu interesantu kompleksu, kuru izlemju nofotografēt. Jau caur telefona ekrānu ieraugu, ka man kāds izsaka aizrādījumu. Izrādās - fotografēju apsargātu militāru objektu, uz ko manu uzmanību vērš viens no tā sargiem. Atvainojoties paplātu rokas un eju tālāk. Pakaļ neviens neskrien, tiktāl labi. Vēl caur sētu nofotografēju objektā esošu pieminekli, lai būtu pilnīgāks iespaids.



Tieši šajā posmā, ko veicu dzelzceļa stacijas virzienā, beidzot ieraugu Stambulas Āzijas daļā arī kādas interesantas un apskates vērtas ēkas, kuras cenšos arī fotografēt, lai arī zinu, ka man nav sevišķi daudz laika. Beidzot esmu stacijā, tagad varu teikt, ka esmu pabijis abās Stambulas nozīmīgākajās dzelzceļa stacijās. Un tajās abās redzējis vecas lokomotīves. Un abās pabijis stacijas iekštelpās. Un abās atradis pa slēpnim. Šoreiz gan slēpnis sanāk ar bonusu - kamēr rakstos viesu grāmatā, pie lokomotīves- (zem kuras ar magnētu bija piestiprināts konteineris) apstājas trīs musulmaņu meitenes, kuras grib fotografēties, bet ar mani kadrā uz to laikam nav gatavas. Pabīdos malā, meitenes smej, un tad ļoti ilgstoši bildējas. Tikām man laiks rit, būtu tā kā jāiet uz pasākumu, bet nevaru taču palikt ar slēpni rokās. Beidzot meitenes dodas prom, aši novietoju konteineri tā vietā un tad arī pats dodos prom.


Pasākuma vietā ierodos kā pēc pulksteņa - 18:30. Patiesību sakot, patiešām ierados pēc pulksteņa - proti, sekoju tam, lai būtu laikā. Un man vienalga, ka "pēc pulksteņa" ir gramatiski nepareizi. Ej ka tu dirst ar savu gramatisko pareizību! Pasākuma norises vieta - ļoti labs zivju restorāns, tāds, kurā es labprāt iegriestos vēl, ja kādreiz atkal gadīsies nokļūt Stambulā.


Priekšā tikai daži cilvēki, uzskatāmi par organizētājiem. Pāris, kur vīrs ir Turcijas izcelsmes kanādietis (viņa vārdu tā arī nepiefiksēju) un viņa sieva Sāra, kas ir Kanādas izcelsmes turciete (vai kaut kā tamlīdzīgi), viens Turcijas izcelsmes turks vārdā Hasans un Amerikas izcelsmes amerikānis ar diviem maziem bērniem (viņš gan ar visu ģimeni ir pārcēlies uz Stambulu. Vēl pēc mirkļa parādās rokmūziķis Erhans ar draudzeni. Erhana draudzene ir simpātiska meitene, bet vakara laikā nepasaka ne vārda. Patiesībā arī pats Erhans nerunā daudz - viņa angļu valodas vārdu krājums ir visai ierobežots, taču tas neliedz viņam kļūt par vakara spilgtākā formulējuma autoru. Viņš Sofijai stāsta par to, cik ļoti viņš bija vīlies, kad izrādījās, ka bija pazudis Sofijas un viņas vīra veidotais TB/GC hotelis kādā restorānā. Redz, Erhans gribējis parādīt meitenei, cik forša nodarbe ir geocaching un vedis viņu uz to restorānu, bet slēpņa nav bijis vietā. Tolaik viņi vēl neesot bijuši pāris, bet gan "just flirting". Sofija izlabo: "You mean - dating?" - "No, I mean - flirting." Redz, tāds tiem turkiem flirts - ar TB hoteļu izrādīšanu.


Stādos priekšā, apsēžos pašā garā galda vidū. Prātīga izvēle - pēcāk varēšu aktīvi iesaistīties sarunās, atšķirībā no stratēģiski sliktāk pozicionētiem pasākuma dalībniekiem. Pamazām sāk sarasties arī citi cilvēki. Šķiet, kopumā drusku pāri par divdesmit. Runājam par slēpņošanu. Galvenie runātāji sanākam amerikānis un es - kā cilvēki ar lielāko atrasto slēpņu skaitu. Es jau pēc šejienes mērogiem vispār esmu rekordists, ja nekļūdos, visi pārējie vakara dalībnieki kopā nav atraduši tik daudz slēpņus, cik es viens. Toties izveidojuši gan viņi ir daudz vairāk. Pastāstu par visādām slēpņotāju aktivitātēm mūspusē, izvaicāju par viņu kopienas dzīvi. Cik var saprast, viņu GC komūna ir apmēram līdzīgā statusā kā tā bija Latvijā 2007.gadā - ir daži mega aktīvisti, kas izliek daudz slēpņus, visai maz meklētāju, un ļoti maza slēpņu daudzveidība. Vienīgā atšķirība - Turcijā vispār nav sastopams tāds jēdziens kā "grūti pieejami slēpņi". Sava Terrain Team tur vēl nav. Bet nekas - varbūt pēc dažiem gadiem radīsies. Pasākuma gaitā ar mani visu laiku nāk draudzēties amerikāņa piecgadīgais dēlēns, kurš man pat uzdāvina gandrīz labu geokonteineri un rāda dažādas paša uzņemtas bildes. Lai nepaliktu parādā, parādu viņam bildi ar Čipi manā telefonā, nekā cita īpaši interesanta man krājumā nav.

Sarunām turpinoties, sanāk arī vairāki pavisam spēles iesācēji - turki, kas katrs atraduši vien pāris slēpņus. Kādā brīdī notiek noslāņošanās - pie viena galda paliek visi angliski runājošie, pie otra - vietējie. Neesmu drošs, ka tā ir pareizi, bet neko darīt. Toties beidzot parādās viesmīlis un varam izvēlēties zivis. Esmu konservatīvs un izvēlos zivi ar pazīstamu nosaukumu - makrele. Kad to atnes, lēmumu nenožēloju - garšīga un bez asakām. Ko gan man vairāk vajadzētu.

Pēc dažām stundām pasākums tuvojas galam, sākam norēķināties par apēsto. Izrādās, ka varu braukt uz Eiropu vienā kuģīti ar trim slēpņotājiem no Vācijas - tēti, mammu un meitu no Jēnas. Šķiet, ka galvenā slēpņotāja ģimenē ir mamma. Uz kuģīša ar viņiem runājos par šo un to, viņi žēlojas par to, cik ļoti Vācijā viss tiek ierobežots, ka viņu pilsētā iedzīvotāju protestu dēļ pat baznīcām aizliegts darba dienās zvanīt, kamēr te Stambulā troksnis no mošejām piecas reizes dienā, un neviens pat neiedomājas pret to iebilst. Izrādās, ka viņi brauc ar daudz sakarīgāku kuģīti nekā mēs turpceļā - proti, uz vietu, no kurienes bez tramvaja izmantošanas varu normāli aiziet uz viesnīcu ar kājām. Ceļa pirmo daļu veicam kopā, pie reizes atrodam divus slēpņus. Tad šķiramies, un vēl divus atrodu cēlā vientulībā. Nedaudz pirms vienpadsmitiem esmu viesnīcā.

Septītā diena: Get me out of town is what fireball said

Rīts sākas ar kārtīgām brokastīm - izmantojot brīvo laiku manā prombūtnē - vecāki ir apgādājušies ar lielāku pārtikas daudzumu kā ierasts, kas, protams, ir patīkami. Iekšā tiek liktas arī saldas un sulīgas vietējās (ja tās, protams, tiešām ir vietējās) zemenes.

Dienas centrālais plāna punkts - apmeklēt kādu no Prinču salām. Grāmatā par Turciju noskaidroju, ka uz turieni kuģīši ejot no divām vietām pilsētā - no vienas mūsu krastā un no Kabataš stacijas. Lai nebūtu jābrauc ar tramvaju, dodamies uz pieturvietu pie Galatas tilta. Pa ceļam iegriežamies ļoti jaukā kafejnīcā nobaudīt kūkas un kofeīnu saturošus dzērienus. Atkal izejam cauri brīnišķīgajam zeķu un apakšveļas kvartālam, taču rīta stundā ne cilvēku, ne pārdevēju nav sevišķi daudz, turklāt esam ēduši, līdz ar to satraukumam nav pamata. Sākam meklēt kuģīti, bet tas sevišķi labi nevedas - visi no šīs puses ejošie kuģi izskatās pēc tādiem, kas neko ambiciozāku par Bosforas šķērsošanu nepiedāvā. Arī dažādi ekskursiju braucienu "iekšā rāvēji" to vien piedāvā kā "Bosphorus tour! 10 lira!" Nevajag mums nekādu Bosforas tūri, mēs gribam uz salu! Beidzot pavaicāju kādam biļešu kontrolierim, kur te ir kuģīši uz salu, un uzzinu, ka - no Kabataš. Varbūt vasarā arī no šejienes ir mums vajadzīgā virziena kuģi, bet varbūt ceļvedis novecojis. Kā lai arī nebūtu, laiks ir iztērēts diezgan nelietderīgi, būs vien jābrauc ar tramvaju uz jau zināmo vietu. Tā arī darām.

Izrādās, ka kuģīši uz salām arī ietilpst Stambulas sabiedriskā transporta shēmā, līdz ar to varam izmantot nu jau ļoti pierasto e-talonu. Iekāpjam kā vieni no pirmajiem, līdz ar to dabūnam vietas ar labu skatu. Ar kuģīti jābrauc diezgan ilgi - pie pirmās salas tas piestāj vairāk kā stundu pēc izbraukšanas. Interesanti, ka biļetes cena ir vienāda - vai tu brauc no "mainland" uz tālāko salu vai tikai starp divām salām, vienmēr jāmaksā par braucienu 5 liras (vai 3.5 ar e-talonu). Izlemjam kāpt ārā trešajā no salām - Heybeliada. Īpaši nekādu apsvērumu, kādēļ tieši tur, mums nav. Principā nav jau arī svarīgi - uz katras no salām ir kaut kas, ko apskatīt, un viena ir jāizvēlas. Heybeliada galvenais apskates objekts ir grieķu pareizticīgo klosteris, kurā līdz 1971.gadam darbojās arī garīdznieku skola, līdz to Turcijas valdība piespiedu kārtā slēdza. Pie klostera, protams, ir slēpnis, kuru būtu grēks nepaņemt.


Kas uz salām ir labi, ka tur nav cilvēku, vai vismaz - cilvēku ir ļoti maz un kopumā ir Stambulas apkārtnei netipiski kluss. Vari mierīgi izbaudīt dabu, apskatīt uz salas mājojošos pupuķus un padomāt par dzīvi. Vai nepadomāt par dzīvi, atkarībā no noskaņojuma. Nokļūt klosterī gan izrādās visai grūti, jo mana jaukā OpenStreet karte uz salas ir gaužām nedetalizēta, līdz ar to sanāk, ka normālu ielu vietā kādā brīdī ejam pa dzeloņdrāšu iežogotu teritoriju. Taču vārtiņi ir vaļā, līdz ar to - neko nezinām, neesam vainīgi. Vienā salas daļā izrādās, ka ir ieejas maksa 3 liru apmērā, taču pretim nākošās vietējās tūristes mums iesaka to nemaksāt, jo neesot tā vērts. Ja kas - viņas iekšā esot iegājušas bez maksas, bet mūs apsargs nelaiž. Vispār jau man uz salas galvenā doma ir atrast vietu, kur nopeldēties, taču visu laiku tikai ejam tālāk, un nekādi līdz šī mērķa izpildei netieku. Laiks jau ar nav nekāds labais - ap desmit grādiem un vējains, bet vajag, vajag! Taču nekā - kad esam izgājuši loku ap salu un es jau domāju, ka varēšu tūliņ doties pludmales meklējumos, izrādās, ka līdz tuvākajam kuģītim uz Stambulu ir vien desmit minūtes, bet nākamais - pēc trim stundām. Eh, kā man negribās palikt nepeldējušam un eh, cik ļoti negribās uz salas "tusēt" vēl trīs stundas. Piekāpjos sabiedrības spiedienam un piekrītu doties uz Stambulu, taču vienlaikus saglabājot spēkā plānu B - nopeldēties pašā pilsētā.


Stambulā pirmām kārtām ir nepieciešams ieēst pusdienas, ko izlemjam darīt turpat Kabataš tuvumā. Atrodam pieklājīga paskata ēstuvi, ejam iekšā. Atkal jau turks negrib man ļaut pasūtīt ēdienu, par kuru es nezinu, kā tas izskatās, bet vismaz daļēji man tomēr tas izdodas. Slikti gan ir tas, ka nav skaidrs, vai mūsu pasūtījums ir pieņemts pilnībā - mums atnes divus salātu šķīvjus un divas glāzes ūdenim. It kā esam trīs un porcijām arī būtu jābūt trim. Pēc kāda laiciņa izrādās, ka viss kārtībā, ēst dabū visi, kas, protams, ir pozitīvi.

Mazliet vēl pastaigājam pa tuvāko apkārtni, apskatām kaut kāda mūra atliekas un tad braucam viesnīcas virzienā. Varētu teikt, ka ceļojums ir beidzies, līdz ar to var izpildīt vienu no pēdējiem plāna punktiem - apgādāt mani ar jaunām kurpēm. Vispār apavu iegāde man ir sāpīga tēma, bet negribu rādīties kā caca, tālab šeit par to klusēšu. Kā lai arī nebūtu, kurpes tiek nopirktas, un varam iet krāmēt somu.

Patiesībā tomēr - ne gluži. Es taču teicu par peldi, vai ne? Tā kā viesnīca ir netālu no jūras, izlemts, ka iešu peldēties turpat Stambulas centrā. Nekas, ka tur nav pludmales. Nekas, ka ir auksts. Nekas, ka ūdens ir netīrs. Labi, ka tētis bez vilcināšanās piekrīt mani pavadīt un pildīt operatora funkcijas, un pat mamma pārsteidzošā kārtā minimāli iebilst pret šo kopumā pilnīgi debilo ieceri. Tātad - peldēšanās notiks!

Iepriekšējā reizē jūru Kenedija bulvārī nebiju pētījis "profesionāli", jo biju pārliecināts, ka peldei izvēlēšos kādu sakarīgāku vietu. Vai ka vispār Stambulā nepeldēšos - tobrīd šī tēma kaut kā vēl nebija aktuāla. Tagad, trešdienas vakarā, apņēmība peldēties ir, bet vienlaikus ir sajūta - tā nav prātīga doma. Apkārt visu laiku staigā bariem cilvēku. Krasta līnija klāta milzīgiem akmeņiem, viss ir diezgan netīrs un nepatīkams. Tētis mani mēģina pārliecināt, ka būs grūti nokāpt no apmales, lai tiktu uz akmeņiem, bet tā nav īstā problēma. Problēma ir saprast - kurā vietā būs mazāk pretīgi un kur es puslīdz droši varēšu ielīst ūdenī, vienlaikus nekļūstot par vispārējas apbrīnas objektu. Beidzot atrodu vietu blakus diviem tipāžiem, kuri uz akmeņiem sēdēdami pārrunā man pilnīgi neizprotamas tēmas. Šajā vietā krastā ir daži gana plakani akmeņi, lai man būtu iespēja ne tikai iekļūt ūdenī, bet no tā arī tikt laukā, netiekot sašķaidītam uz nejaukiem asiem klints gabaliem. Nokāpju lejā un sāku pētīt apvidu, gatavojoties straujai atkailināšanās misijai, kad pēkšņi uznāk vilnis un saslapina manas kājas līdz potītēm. Lieki teikt, ka kurpes ir vēl kājās. Vairāki garām klīstoši cilvēki kļūst par lieciniekiem šim notikumam un ar nepacietību gaida, kā atrakcija turpināsies. Nezinu, vai kāds no viņiem rēķinās ar scenāriju, ka es varētu mēģināt ielīst ūdenī. Izvelku no mugursomas dvieli un nolieku to uz akmens, kas atrodas drošā vietā. No malas tas droši vien izskatās pēc gatavošanās kāju slaucīšanai pēc nejaukā viļņa. Skatītāji zaudē pacietību un izklīst, arī trīs meitenes, kuras šķita visai apņēmības pilnas sagaidīt stāsta atrisinājumu. Lai nepiesaistītu vairāk uzmanības, drēbju novilkšanu veicu iespējami diskrēti - jaku un džemperi attaisu, pavērsis muguru "auditorijai". Tad pāris sekunžu laikā visas drēbes tiek novilktas un esmu ūdenī. Ilgāk kā dažas sekundes tajā gan neuzturos, jo ūdens pilnīgi noteikti ir netīrs un auksts. Šķiet, ka neviens īsti nav šo pasākumu pat redzējis. Taču pēc visiem standartiem - uzdevums ir izpildīts. Tad visai nesteidzīgi sāku ģērtbies, kādu laiku vēl stāvēdams ietinies dvielī. Šķiet, izņemot tēti ar kameru (kura gan paspējusi izslēgties un nav zināms, vai centrālais notikums tika nofilmēts) šim kopumā stulbajam notikumam liecinieku nav bijis. Varu mierīgu sirdi doties uz viesnīcu kārtot somu pirms braukšanas mājup.

Astotā diena: Never trust a man in a blue trench coat

Pēdējā dienā atliek pats mazumiņš - atgriezties Rīgā. Somas jau vakarā sakravātas, viesnīcas numurā ieēdam pēdējās brokastis, un dodamies ceļā. Nokļūšana lidostā jau pazīstama līdz mielēm - pirmais tramvajs, pirmā metro līnija. Tiesa, drusku pārsteigums sanāk, kad tramvajs kādā pieturā tajā vietā, lai brauktu tālāk, dod atpakaļgaitu. Izrādās - tas neiet līdz standarta galapunktam. Kāpjam vien ārā un braucam ar nākamo. Un tā esam lidostā, šoreiz - ļoti savlaicīgi, bet mani tas neuztrauc, jo varu sēžot komfortablā krēslā veikt šos pierakstus. Tiesa, ne šo teikumu. Un tā mēs dažas stundas vēlāk esam jau Rīgā, un viss piedzīvotais ir pārvērties par atmiņām, kuras dienu no dienas bālēs, līdz pārvērtīsies par leģendām. Kā, piemēram, leģenda par peldi Marmora jūrā.

* Dienu nosaukomos izmantoti vārdi no Toma Veitsa dziesmas. Neapgalvoju, ka vienmēr - vietā.