Kazhes pierakstu burtnīca

Kad biju paņēmis bibliotēkā "Burvja cepuri", man bija nepieciešams ilgs pierunāšanas darbs, lai Estere būtu gatava šo grāmatu klausīties. Lasīt pati viņa to vispār nebija gatava, bet pat klausīties - ne un ne, mumini viņai nepatīkot, tur viss ir pārāk drūms un biedējošs. Iespējams, pie vainas bija "Vēlu novembrī", kas viņas gaumei noteikti ir par apcerīgu, vai arī kādas zemapziņas bailes no Morras, taču šī bija tā reize, kad es uzstāju - ja jau viņa ir bijusi Muminzemē un kopā ar brāli krāj muminu kartītes, tad teikt: "Man mumini riebjas!" nav korekti. Un tā "Burvja cepurei" Estere deva iespēju, un grāmatas beigās bija par to priecīga, lai arī lasīšanas procesa gaitā bija pāris reizes, kad viņai bija bail un man atkal nācās viņu pārliecināt, ka viss beigsies labi. No kā varu secināt, ka manas bērnības mīļākajai grāmatai - Astridas Lindgrēnas "Brāļiem Lauvassirdīm" viņa nekādi nav gatava.

Man šķiet, ka savā bērnībā es "Burvja cepuri" nebiju lasījis, vismaz šādu atmiņu man nav. Kā jau tas piedienas grāmatām par muminiem, aizrauties ar sižeta atstāstīšanu sevišķi nav vērts, jo, līdzīgi kā Susuriņš uzskata, ka lietu iegūšana īpašumā ir muļķīga un nevajadzīga, Tūve Jansone savos darbos lielos notikumus (lai arī tādi šajās grāmatās nudien ir) neuzskata par svarīgākiem kā mazās detaļas, proti, var teikt, ka sīkākais ķipars muminu pasaulē ir ne mazāk nozīmīgs kā milzonīgais dronts Edvards. Grāmatas vampīteri (izsakoties Vonnegūta terminoloģijā), proti, centrālie priekšmeti, ir divi: Burvja cepure un Rubīnu karalis. Te jāpiebilst, ka tas karalis ir pasaulē lielākais rubīns, nevis monarhs, kurš valda pār visiem pasaules rubīniem. Cepurei ir burvju spējas, kamēr rubīns ir skaists. Tikām Susuriņam kā allaž ir vēlme doties prom, bet muminam - skumjas par to, ka tas notiks. Murmulis zaudē dzīves jēgu, kad ir savācis pilnīgu pastmarku kolekciju, jo skaistums jau ir vākšanā, nevis savākšanā. Snorkes jaunkundze vēlas būt tik skaista kā karaliene kuģa priekšgalā, bet varbūt viņa šo to pārprot. Mumintētis, kā jau tas viņam piedienas, raksta memuārus un visos laikos ir bijis nesaprast. Tikām māmiņa rūpējas par to, lai visiem viss būtu pietiekamos daudzumos un vienlaikus - arī viņai ir nepieciešama kāda atpūta. Jā, un Bizamžurka ir sev raksturīgi ar dzīvi neapmierināta un jebkurš mazāk iecietīgs īpatnis kā muminu ģimene sen jau viņu būtu izlicis ārā pa durvīm. Patiesībā Murmuli arī, bet tā kā viņš staigā kleitā, varbūt tā būtu diskriminācija.

Lasot šo grāmatu (un es to patiešām izlasīju pilnā garumā Esterei priekšā, Jurģis ar daļēji klausījās, bet nezinu - cik daudz viņš uztvēra, te tomēr daudz sarežģītu vārdu un maz dinamikas), es no sava skatu punkta ļoti novērtēju to, cik skaista ir muminu pasaule un vienlaikus - absolūti nedisnejiska. Līdz ar to šķiet tik dabiski, ka līdz šim sekmīgākā muminu animācija ir nākusi no Japānas - visa šī pasaule ir tik viegla un nepiespiesta, nav pakļauta kaut kādām muļķīgām, pārāk racionālām normām, viss, kas tur ir vērtīgs, nav vērtīgs sausi materiālistisku apsvērumu dēļ. Piemēram, kad no salas atvestos zelta gabalus muminu māmiņa plāno izmantot, lai tos izliktu ap dobēm. Vai tās pašas māmiņas vēlēšanās burvim - lai mumins neskumtu par Susuriņa prombūtni, bet tikai gaidītu viņa atgriešanos. Tas viss ir tik sasodīti poētiski un skaisti, ka nav brīnums, ka muminu pasaule pieaugušajiem bieži ir tuvāka nekā bērniem, kuriem viņi cenšas mācīt to iemīlēt. Līdz ar to ir jāsecina - šī grāmata, tāpat kā citi Tūves Jansones darbi, nav tāda drošā uzvarošā literatūra, ar kuru nākt pie bērna, zinot, ka viņam tā patiks, liks iemīlēt lasīšanu un tā tālāk. Tam ir citas grāmatas un citi autori. Bet muminus ir vērts iemīlēt, jo aiz lielākoties bērnišķīgajiem jokiem, dīvainajiem varoņu paskatiem un vārdiem, tur kaut kur dziļi iekšā ir tāds skaistums un tāda patiesība, ka pret to ir vērts iemainīt pat rubīnu karali.