Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu Esteri bez loģiskas secības iepazīstināt ar Muminelejas grāmatām. "Vēlu novembrī" ir pēdējā grāmata par muminiem, ko Tūve Jansone uzrakstīja, un patiesībā tajā neviens mumins nepiedalās, līdz ar to tā maksimāli loģiskā veidā iezīmē atvadas no iemīļotajiem personāžiem. Grāmatas noskaņa arī ir daudz sērīgāka kā visiem iepriekšējiem Muminielejas stāstiem (ar visu to, ka tajā neparādās balti zuši). Par pamatu tam kļuva autores mātes nāve. Turpinājumā Jansone vairs neesot varējusi ieraudzīt Muminieleju tādu līksmu kā iepriekš, tāpēc jaunas grāmatas par to vairs netapa.

Ir vēls novembris, bet vēl ne gluži ziema. Vairāki personāži bez sevišķām savstarpējām attiecībām, gan tādi, kas zināmi jau no citām grāmatām (Murmulis, Bumbulīte, Svilpaste, Susuriņš), gan iepriekš neredzēti (cirslītis Tofts, Ņurdzeklis) dodas uz Muminieleju, lai satiktu Muminu ģimeni, bet tās nav mājās. Tad nu šie viesi kļūst par Muminu mājas iemītniekiem, gaidot viņu atgriešanos (uz ziemas miega laiku viņiem jābūt atpakaļ), un mēģina sadzīvot kopā, kas nebūt nav viegli. Susuriņam vajag būt vienam. Svilpastei ir nepieciešamība pēc kārtības, bet iepriekš atgadījies incidents liedz viņai iespēju kārtot. Ņurdzeklis ir vecs un ir aizmirsis visu to, ko ir vēlējies un ko nav vēlējies, bet tāpat ir nīgrs. Murmulis vēlas pārvarēt savas bailes no laivas, kura īpašnieks viņš ir un kurā līdz šim dzīvojis Tofts, bet pašam Murmulim ir bail no ūdens. Toftam nepieciešama mamma, kuras viņam nav un kuras funkcijas viņa iztēlē pilda Muminu māmiņa. Bumbulītei gan laikam viss ir kārtībā. Jā, patiesībā arī Susuriņš ir salīdzinoši minimāli traumēts - proti, viņš vismaz ir tāds kā allaž.

"Vēlu novembrī" nekā daudz patiesībā nenotiek, kā jau šajā gadalaikā to varētu sagaidīt. Grāmatā ir vairāk noskaņas, mazāk stāsta. Un šī noskaņa savā sērīgumā ir skaista. Kaut kādā mērā tā, protams, ir lasītāju apčakarēšana - jo tikpat labi šo varētu arī saukt par grāmatu pieaugšajiem, kurā tik vien kā darbojas Muminu pasaules tēli, katrā ziņā nekādu elpu aizraujošu piedzīvojumu te nav, tik vien kā Susuriņš cer, ka viņu sasniegs melodija dziesmai par lietu, bet viņš nekur nesteidzas. Noteikti ar šo grāmatu (ja to lasi bērnam) nevajag sākt ceļojumu Muminu ielejā, bet citādi mazajam klausītājam tā varētu arī patikt, lai arī viņš no tās paņems noteikti pavisam ko citu nekā viņa vecāks.