1970

Domicile Conjugal

7.5
Trifo pirmo filmu par Antuānu Duanelu (400 Blows) es skatījos pirms 12 gadiem. Tagad, izlaižot otro un trešo, esmu noskatījies ceturto šīs sāgas filmu, kas ir itin loģiski, ja ņem vērā, ka arī Trifo bija nepieciešams aptuveni tikpat daudz laika, lai nonāktu līdz šai filmai. Nav tā, ka es visos sīkumos atcerētos pirmo no filmām, bet patiesībā tā ir diezgan atmiņā paliekoša (ja jau atmiņu ir pietiekami daudz pēc tik ilga laika), līdz ar to gluži pilnīgi svešs galvenais varonis man nebija, lai arī iepriekšējo reizi viņš bija redzēts kā pusaudzis, bet tagad - itin pieaudzis.
2016-09-30 15:41:19
film, 1970

Moskva-Petushki

8.0
Un nekavējoties iedzēru.
2015-06-30 19:12:34
book, 1970

The Madcap Laughs

8.0
Noklausījies jaunāko Pink Floyd veikumu, izlēmu atgriezties tuvāk saknēm, prom no mārketinga trikiem, specefektiem un ārišķībām, un kas gan saistībā ar PF būtu tālāk no sabiedriskajām attiecībām kā Sida Bareta solo karjera? Tālab šodien man austiņās skan "The Madcap Laughs".
2014-11-13 16:59:56
music, 1970

Paradieswärts Düül

6.5
Sen nebija sanācis klausīties neko no krautroka apcirkņiem, un šodien pienāca tā diena, kad izlēmu pievērsties Minhenes komūnas "Amon Düül" trešajam studijas albumam. Saukt Amon D. par grupu būtu mazliet nevietā, jo šī kolektīva dalībniekiem muzicēšana nekādi nebija pamatnodarbe un vairums viņu arī īsti nebija sevišķi muzikāli spēcīgi, mūzika viņiem bija tikai viens no veidiem, kā ļaut vaļu savām narkotiskajām fantāzijām.
2014-09-30 03:00:38
music, 1970

Worlds of Maybe

8.0
Zinātniskās fantastikas grāmatas mēdz būt dažādas - labas un ne visai. Es neesmu tādā mērā piederīgs ņergu subkultūrai, lai man būtu viedoklis par katru sci-fi autoru, lai es zinātu, kādas "skolas" šajā literatūras paveidā pastāv (un vai tādas vispār pastāv), vai kaut vai varētu nosaukt no galvas robotikas pamatlikumus. Un vispār - grāmatas par robotiem mani neinteresē, ja vien šie roboti nav paranoīdi androīdi un viņu vārds nav Mārvins. Bet ir tēmas, kas mani uzrunā. Un šī grāmata ir par tām.
2014-05-26 01:43:24
book, 1970

Let It Be

7.0
Bītli jau atradās uz izjukšanas robežas, bet viņiem tomēr šķita prātīga doma pieaicināt cilvēkus no televīzijas uz viņu jaunākā albuma ierakstīšanas procesu, pie reizes uzfilmējot īpašu šim pasākumam veltītu koncertu, kas notiktu kādā eksotiskā valstī. Kas no tā visa sanāca?
2013-07-01 05:57:07
film, 1970

Cold Fact

9.0
Pēc filmas "Searching for Sugar Man" noskatīšanās man nemaz nebija variantu - klausīties Siksto Rodrigeza mūziku vai nē. Un jāatzīst, gaidīju es šo albumu ar lielu nepacietību - filma lika gaidīt daudz no Rodrigeza tieši kā mūziķa.
2013-03-01 02:49:01
music, 1970

Hoa-Binh

6.5
Šī bija pēdējā filma, kas man atlika sarakstā ar Francijas Oskaru nominācijām, un jāatzīst, ka mani pārsteidz, kāpēc tieši šo filmu bija tik grūti dabūt. Tā nav viena no vecākajām filmām šajā sarakstā, un tā nav viena no vismazāk ievērojamajām. Kā nekā tā tomēr ne tikai tika izvirzīta Oskaram, bet tika līdz nominācijai. Tāpat tā veiksmīgi startēja Kannās, kur Rauls Kutārs saņēma balvu kā labākais debitants kino režijā. Un vispār - pats Kutārs bija tolaik ļoti labi zināms kino operators, kas bija strādājis vairākās Godāra filmās.
2013-02-24 05:18:06
film, 1970

Full House

7.0
1970.gadā "Fairport Convention" piedzīvoja nopietnas pārmaiņas, kuru dēļ es diez vai centīšos turpināt iepazīšanos ar šīs grupas turpmākajiem ierakstiem. Vēl pirms "Full House" ierakstīšanas no grupas aizgāja grupas balss - Sendija Denija. Lai arī atlikušie grupas dalībnieki visi bija apveltīti ar itin labām dziedamajām balsīm, tāda balss un uzrunas spēka kā Denijai nevienam no viņiem nebija. Tāpat no grupas aizgāja tās sākotnējā sastāva basists Ešlijs Hačingss. Savukārt, jau pēc "Full House" izdošanas grupu atstāja arī ģitārists Ričards Tompsons, rezultātā "Convention" vismaz dalībnieku ziņā kļuva par gandrīz pilnīgi citu grupu.
2013-02-13 01:16:08
music, 1970

John Lennon/Plastic Ono Band

9.0
Ja neskaita vairākus ne sevišķi baudāmus (vairumam potenciālo klausītāju) eksperimentālos ierakstus, "Plastic Ono Band" ir uzskatāms par Džona Lenona solo karjeras debiju. Un šis būs tas gadījums, kad jāatzīst, ka tas rada iespaidu, ka varbūt "bītlu" izjukšana nebija nemaz tik traģisks notikums - ap septiņdesmito gadu visi šīs izcilās ex-grupas dalībnieki pamanījās ierakstīt kaut ko patiešām iespaidīgu. Protams, ignorējot Ringo, bet kurš gan varētu iedomāties viņu neignorēt? Harisonam bija "All Things Must Pass", Makartnija pirmie solo veikumu - "McCartney" un "Ram" arī nav peļami, bet Džons... "Plastic Ono Band" varētu būt viņa karjeras dusmīgākais ieraksts, kurā Džons pievēršas visiem tiem jautājumiem, kas viņam bija tolaik tik ļoti aktuāli: gan paša salauztajai ģimenes dzīvei (sākot ierakstu ar "Mother" un noslēdzot ar "My Mummy`s Dead", gan izpratnei par to, kas viņam šajā pasaulē bija svarīgs iekš "God", kur Lenons atzīst, ka viņš netic ne Jēzum, ne bītliem (pieliekot punktu diskusijai par to, kurš no šiem diviem fenomeniem bija lielāks), šī pati tēma izvērsta arī super agresīvajā "I Found Out". Protesta balāžu stilā ieturētajā "Working Class Hero" Džons sasniedz savas skaudrības virsotni, paziņojot:
2012-04-04 09:27:42
music, 1970

Zen Mind, Beginner`s Mind

8.5
Lasot šo grāmatu, pār mani nāca atklāsme saistībā ar slēpņošanu. Lai tev geocaching neapniktu, pats svarīgākais ir saglabāt iesācēja prātu. Kā raksta Suzuki: "In the beginner`s mind there are many possibilities, in the expert`s mind there are few." Atrodot savu 1500.slēpni, tev jāspēj par to priecāties tieši tāpat, kā tu priecājies, atrodot piecpadsmito. Nevajag salīdzināt un domāt: šādu risinājumu esmu redzējis jau daudzviet, vieta nav nekas īpašs un pat viesu grāmatiņa ir slapja. Tā vietā tev jāspēj gluži vienkārši priecāties par atradumu, tā it kā tas būtu tev viens no pirmajiem. Atceros arī, kā mēs priecājāmies, izvelkot maisiņu no dobuma Dzegužkalnā, izvelkot maisiņu no akmens apakšas tagadējā Kobes dārzā, atrodot pirmos ar magnētu piestiprinātos slēpņus. Un kur tagad ir pazudis mūsu iesācēja prāts, ja pat Nargö nespēj mūs vairs tā uzrunāt, kā kādreiz - filmiņas konteineris Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā?
2011-07-19 07:30:19
book, 1970

Flow My Tears, the Policeman Said

7.0
Izmantojot to, ka Kindle man paver plašākas iespējas lasīt tādu autoru grāmatas, kas Rīgas bibliotēkās nav atrodamas, sāku rūpīgāk iepazīt Filipa K. Dika daiļradi. "Neapgaismotajiem" paskaidroju - Filips Diks bija viens no 20.gadsimta amerikāņu zinātniskās fantastikas dižgariem. Pēc viņa darbiem uzņemtas daudzas gan ļoti labas (Blade Runner, "Minority Report"), gan ne tik labas (The Adjustment Bureau), gan pavisam ne labas (Next). Kopumā Dika grāmatām ir raksturīgs, ka tās norisinās drūmā un visai bezcerīgā nākotnē, kur valda ne pārāk labi tikumi un kur bieži pie varas ir totalitāri noskaņoti maniaki vai mega korporācijas. Īsi sakot - Diks bija visai reālistisks savās prognozēs.
2011-07-08 17:04:56
book, 1970

Jesus Christ Superstar

8.5
Šis sera Endrjū Loida Vēbera mūzikls/rokopera bija viens no pirmajiem muzikālajiem vienumiem, ko noklausījos pilnā garumā (kā var izlasīt visai pasenā ierakstā ar nosaukumu Mana rokupācija). Manam tētim šis ieraksts šķiet allaž ir bijis ļoti tuvs, un bija tikai loģiski, ka es ar to tiku iepazīstināts. Protams, sākotnēji man nebija sevišķas sajēgas nedz par tā muzikālo kvalitāti, nedz par to, ka ierakstā Jēzus balsī dzied neviens cits kā Deep Purple vokālists Ian Gillan, bet to, ka te ir tonnām dažādu lipīgu melodiju, to gan es varēju novērtēt.
2011-03-29 12:46:29
music, 1970

Sunflower

7.0
"Sunflower" bija jau 16. pēc kārtas "Beach Boys" studijas ieraksts. Šajā sakarā vienkārši nevaru atturēties no vārdiem - oh my fooking god! 16 albumi no 1962.gada līdz 1970.gadam - tas ir kaut kas pilnīgi šīzīgs. Vispār šis ieraksts skaitās diezgan labs, taču kaut kā nevaru saprast, ar ko tieši. Protams, pie tā plusiem var pieskaitīt demokrātiju, kas valdīja The Beach Boys, tā ierakstīšanas laikā, pateicoties kurai teju visi grupas dalībnieki gan varēja sacerēt dziesmas, gan tās iedziedāt - lead vocals dažādās dziesmās šeit izpilda visi trīs brāļi Vilsoni, Maiks Lavs, Als Džardīns un arī Brūss Džonstons. Diemžēl tas nenozīmē vienu - to, ka man šis ieraksts šķistu sevišķi interesants - tas izklausās pēc totālākā oldies. Brīžiem gan var just to, ka Braienam Vilsonam nebija pilnīgi zudušas viņa "Pet Sounds" un "Smile" laiku ambīcijas un vismaz ierakstu noslēdzošā "Cool, Cool Water" ar tās super kompleksajām vokālu harmonijām liek domāt par Braiena radošuma ziedu periodu. Bet vienlaikus Beach Boys šeit vairāk man izklausās pēc nostaļģiskas aizgājušo dienu grupas, nevis pēc kaut kā aktuāla. Pareizā noskaņojumā varbūt kaut ko šādu es varu klausīties, bet šķiet šobrīd man nemaz nav tam pareizais noskaņojums - gribās fuel, gribās fire, un nevis "Got to know the woman". Maybe some other time. Pagaidām ielieku neitrālu vērtējumu, jo arī emociju man par to sevišķu nav.
2011-02-04 09:26:58
music, 1970

Fun House

8.5
"The Stooges" otrais studijas ripulis, ja var ticēt Vikipēdijā sadzejotajam, esot Jack White iecienītākais albums ever, līdzīgās domās esot arī Niks Keivs, Joey Ramone (viņš gan - tikai pagātnē) un Marks E. Smits (The Fall vokālists). Nezinu, vai tas ir pietiekams iemesls, lai secinātu jebko, bet vienlaikus nevarēju kaut ko tādu nepieminēt.
2011-01-31 09:30:00
music, 1970

Семь невест ефрейтора Збруева

7.5
Biju ļoti pārsteigts, kad Liene man pavēstīja, ka viņa grib noskatīties šo filmu. Tiesa, pēdējā laikā tas nav pirmais gaidījums, kad Lienes gaume mani pamatīgi pārsteidz - arī tas, ka viņa bija tāda sajūsmā par The Runaways un "Tournee" (hmm, šķiet esmu aizmirsis par šo filmu uzrakstīt, vajadzētu to pacensties izlabot), mani bija pārsteidzis. Bet tomēr - 1970.gadā PSRS uzņemta komēdija - tas tomēr ir kaut kas salīdzinoši negaidīts.
2010-11-16 23:11:15
film, 1970

In Rock

8.0
Ar šo albumu Deep Purple faniem stājās priekšā pilnīgi jaunā veidolā - no grupas bija prom nepietiekami roķīgie Evanss un Sempers, kuru vietas ieņēma Ījans Gilans un Rodžers Glovers, tādējādi paveicot Deep Purple pārtapšanu grupas otrajā inkarnācijā jeb Mark II. Un šīs pārmaiņas ir ļoti jūtamas arī muzikāli - līdz ar jaunajiem dalībniekiem sākās tā grupas vēstures ēra, kuru pieņemts uzskatīt par "klasisko".
2010-09-08 15:43:54
music, 1970

A Question of Balance

7.5
Kur tie laiki, kad britu albumu čārtos pirmo vietu varēja sasniegt tādas grupas kā "The Moody Blues"? Ja vēlies zināt - tālā pagātnē tie laiki. "A question of balance" bija sestais šīs grupas studijas albums, un savā ziņā - viens no pieticīgākajiem, jo Hejvorts un banda šajā albumā ievērojami "apgrieza" savus aranžējumus, lai dziesmas vieglāk un dabiskāk būtu izpildāmas uz skatuves, kur iespējas rīkoties ar orķestriem, protams, bija ievērojamākas. Tas gan dabiskā kārtā nenozīmē, ka šis Moody Blues albums savā skanējumā līdzinās, teiksim, "Never mind the bollocks" - ja pēc Moody Blues standartiem tas ir "minimālistisks", tas nebūt nenozīmē, ka tāds tas ir arī salīdzinājumā ar citu grupu daiļradi. Grupas skaņa šeit joprojām ir bieza un dziļa, ieraksta "eko" tēma ir aktuāla arī 40 gadus vēlāk un visādi nākas atzīt, ka "A Question of Balance" ir diezgan labs albums.
2010-01-09 07:00:20
music, 1970

Chunga`s Revenge

7.5
Ar "Chunga`s Revenge" sākās kārtējais dīvainais Zappas karjeras posms. Proti, viņa sadarbība ar diviem kādreizējās popgrupas The Turtles dalībniekiem, sauktiem par Flo un Ediju. Šie abi tipāži Zappas mūziku papildināja ar vēl lielāku daudzumu muļķošanās, reizēm tam bija labi rezultāti, kamēr citās reizēs - ne tik ļoti.
2009-12-01 20:55:52
music, 1970

Weasels Ripped My Flesh

6.0
Otrais "Mothers of Invention" albums, kas tika izdots jau pēc grupas gala, turpina sava priekšgājēja "Burnt weeny sandwich", apkopojot dažādās vietās un dažādos apstākļos tapušus grupas veikumus. Kamēr "Cīsiņš" vairāk uzsvaru lika uz studijā tapušiem skaņdarbiem, šis albums ir lielākoties ierakstīts koncertu apstākļos un jāatzīst, ka Zappas un viņa grupas šovs tīri kā ausu izklaides pasākums īsti pārliecinošs man nešķiet. Iespējams, ka pašos koncertos valdīja kaut kāda nereāla atmosfēra un grupas izdarības uz skatuves bija sasodoši aizraujošas, bet līdz manām austiņām šī ieraksta šarms nudien negrib nākt - šis droši vien var pretendēt uz līdz šim "eksperimentālākā" manis klausītā Zappas ieraksta statusu, bet tas nav nekāds satriecošais rādītājs, jo šeit gluži vienkārši Zappa un kompānija ir pārāk dīvaini un pārāk maz rūpējas par to, lai mūzika būtu arī kaut cik interesanta. Iespējams, ka tu vari teju septiņas minūtes klausīties tādu vājprātu kā "Didja Get Any Onya?" vai tikpat ilgo "The Eric Dolphy Memorial Barbecue", bet man no tā vienkārši sāk sāpēt ausis, kā es lai arī necenstos sev iegalvot, ka tā ir "māksla" un ka to vajag klausīties. Vispār šim ierakstam ir savi plusi, tur nav šaubu - lielisks albuma vāciņš, dziesmas ar tādiem nosaukumiem kā "Prelude to the Afternoon of a Sexually Aroused Gas Mask", "Toads of the Short Forest" vai "My Guitar Wants to Kill Your Mama", bet ļoti reti tas var lepoties arī ar kaut cik uztveramu muzikālo saturu. Līdz ar to vispatīkamākā ieraksta dziesma ir jau nosaukuma pēc pieminētā "My Guitar Wants to Kill Your Mama", kas gan nav ne tuvu viena no izcilākajām Zappas dziesmām, bet vismaz ļoti labi izceļas uz šī ieraksta fona. Tikām tāds vājprāts kā šī albuma titulskaņdarbs... par to pat labāk neko neteikt. Jā - ļoti drosmīgi, jā - ļoti eksperimentāli, jā - kurš katrs tā neuzdrīkstētos darīt. Bet - šī konkrētā "dziesma" nav ne par mata tiesu klausāmāka nekā, piemēram, "Metal Machine Music". Un saki man to vai nē, bet "Metal Machine Music" sux.
2009-11-29 19:51:22
music, 1970

Burnt Weeny Sandwich

8.0
Jau pēc tam, kad Zappa bija izformējis "The Mothers of Invention", viņš atzina par nepieciešamu izdot pāris ierakstus ar grupas neizdoto materiālu, un "Burnt Weeny Sandwich" bija pirmais šāda veida ieraksts. Raksturīgi Zappam, šajā ierakstā neiztiek bez dīvainībām. Kur vēl citur tu atradīsi vienuviet garus džeziskus jam sessions ar lielu noslieci uz modernās klasiskās mūzikas elementiem, kuri ietverti pilnīgi nenopietnos doo wop kaveros? Ja godīgi - nezinu, kur vēl tu to atradīsi, bet šeit - pilnīgi noteikti.
2009-11-26 06:49:05
music, 1970

Lola versus Powerman and the Moneygoround, Part One

7.0
Vispār jāatzīst, ka "Lola" kā albums ir diezgan pamatīga vilšanās. Vai vismaz tā ir pamatīga vilšanās, ja tu zini, ka tikai gadu iepriekš Rejs Deiviss un "The Kinks" radīja vienu no (manās acīs) izcilākajiem rokmūzikas veikumiem - rokoperu (ja to tā var nosaukt) "Arthur". Nav tā, ka "Lola vs Powerman" uz šī albuma fona būtu absolūta kaka, bet dievišķās dzirksts te ir gaužām maz.
2009-10-29 21:00:35
music, 1970

Cosmo`s Factory

8.5
Daudzu mūzikas cienītāju un ekspertu acīs "Cosmo`s Factory" ir CCR veiksmīgākais ieraksts. Te ir droši vien augstākais procents "klasikas" statusu ieguvušo grupas dziesmu, Džons Fogertijs ir vienlīdz labs gan savā liriskajā, gan roķīgajā izpausmē. Manā izpratnē "lielākā" šī ieraksta dziesma ir "Run through the jungle", šai grupai neraksturīgi tumša kompozīcija, kura patiešām lieliski atbilst savam nosaukumam. Protams, tas nenozīmē, ka CCR būtu pārvērtušies par metālistiem, kā allaž viņu albumos atrodas vieta arī vieglajām un skaistajām balādiskajām dziesmām - tādām kā "Who`ll stop the rain". Nekā negaidīta šajā ierakstā, protams, nav - tipisks šai grupai rootsrock ar retro elementiem, taču Fogertija spējas radīt perfekti atmiņā paliekošas melodijas, lieliskā vieglā ģitārspēle un ļoti patīkamā balss dara savu, un liek uzskatīt "Cosmo`s Factory" par sasodīti labu ierakstu. Lai arī šajā ierakstā, protams, ir dažas dziesmas, kas ievērojamākas par pārējām, liels tā pluss ir tajā, ka šeit nav izteikta "filler" - katrā dziesmā ir kaut kas, kālab to būtu vērts mīlēt un zināt - vai tās būtu paša Fogertija sacerētās kompozīcijas, vai tādi koveri kā "Before you accuse me" vai "Ooby Dooby". Protams, ka lielā mērā šī mūzika ir dzimusi piecdesmitajos gados un Fogertija mīlestība pret rokenrola pionieriem ir acīmredzama, bet vai tālab, piem., "Travelin` Band" būtu mazāk lieliska? Īstenībā kas ir liels pluss CCR dziesmām - tās gana labi atbilst Lienes prasībai pēc "saulainas mūzikas". Un es vēl neesmu pieminējis vēl vienu šī ieraksta highlight - CCR izpildījumu vienai no labāk zināmajām "Motown" paspārnē radītajām dziesmām - "I heard it through the grapevine". Loģiski, ka Fogertijs tiecas šeit pēc gluži savādāka skanējuma nekā Mārvins Gejs, kas šo dziesmu padarīja leģendāru, taču arī šādā versijā tā skan teju vai perfekti.
2009-05-05 17:59:41
music, 1970

Layla And Other Assorted Love Songs

8.5
"Layla - you`ve got me on my knees" varētu būt visslavenākā frāze, kuru Kleptons radījis savā nu jau 45 gadus ilgajā mūziķa karjerā. Un nekas, ka patiesībā viņas vārds nebija Leila, bet gan Petija un ka viņa tolaik bija Džordža Harisona sieva (un saki vēl, ka Kleptons ir labs cilvēks, kas savam labākajam draugam noņēmis sievu). Bet mūziķis viņš tiešām bija sasodīti labs, un "Layla" ne bez pamata tiek dreijāta raidstacijās līdz šai pašai dienai. Visas šī albuma dziesmas, protams, nav gluži tik labas kā šī, bet "I Looked Away", "Key to the Highway", "Have you ever loved a woman" un vēl virkne citu ir pietiekami tuvas tam. Es varbūt to nesauktu par Kleptona karjeras labāko ierakstu, taču viņa saspēle ar Dveinu Almanu šajā albumā ir tiešām neatkārtojami skaista, un emocionāli šis ir viens no uzrunājošākajiem viņa muzikālajiem veikumiem, un arī ģitārspēles ziņā tas ir fenomenāls. Līdz ar "Cream" un "Blind Faith" izjukšanu Kleptons savā jaunajā draugu kompānijā ir atteicies no mūzikas šerpākajām pusēm, un šis albums, protams, ir tiešām viegls mīlas dziesmu apkopojums, taču... man īsti nav ko patlaban par to teikt, jo atlikušas vēl tikai dažas minūtes līdz brīdim, kad es iziešu no biroja un būs sācies mans atvaļinājums. Spānija, es jau nāku! Bet jauki, ka pēdējā dienā pirms atvaļinājuma esmu klausījies tik ļoti baudāmu mūziku.
2009-04-16 17:55:03
music, 1970

In the Wake of Poseidon

6.5
Vai "King Crimson" spēja turpināt "In the Court of the Crimson King" ar kaut ko līdzvērtīgi grandiozu, turklāt vēl aizejot no grupas Ījanam Makdonaldam un albuma ierakstīšanas procesā to atstājot arī Gregam Leikam un Maiklam Gailsam? Protams, ka nē, bet tas jau automātiski nenozīmē, ka "Poseidona pēdās" būtu slikts un nekam nederīgs ieraksts. Protams, no pirmās reizes šī ieraksta skaņdarbi tik labi atmiņā nepaliek kā veikumi no grupas debijas plates, taču pietiekami spēcīgu fragmentu arī šajā albumā netrūkst - kaut vai "Pictures of the City" ir vienkārši lielisks (kopumā šis ir veiksmīgākais plates skaņdarbs). Pietiekami interesants ir arī "The Devil`s Triangle". Protams, aizraušanās ar "koncepcijām" šajā ierakstā ir bišķi pārāk augstā līmenī un Pītera Sinfīlda dziesmu teksti kļūst arvien bezsakarīgāki, bet izpildījums - arvien sarežģītāks sarežģītuma pēc, taču lielākoties tas tomēr nostrādā gana veiksmīgi. Sevišķā sajūsmā par šo plati (kurā vēl turklāt notiek pamatīga plaģiatēšana no grupas pirmā ieraksta) es varbūt arī neesmu (un jāatzīst, ka tā īsti neviens KC albums izņemot pirmo mani nekad nav pārliecinājis), un klausīties to pilnīgi noteikti nav viegli, bet... nezinu, varbūt arī tas tomēr nav sevišķi labs albums, nezinu... katrā gadījumā, cik tehniski perfekti KC lai arī nebūtu, sirds viņu mūzikā tomēr ir stipri maz.
2009-03-30 17:57:23
music, 1970

Paranoid

8.5
Savā otrajā studijas albumā "Paranoid" angļu vokāli instrumentālā apvienība "Melnā svētdiena" parūpējas par dažām no izcilākajām kompozīcijām, ko metāls jebkad ir spējis cilvēcei sniegt. Savā ziņā šis ieraksts ir ļoti loģisks turpinājums grupas debijas albumam, taču izaugsme ir acīmredzama - Iommi ir ievērojami progresējis kā rifu meistars, tā ka gandrīz katrai dziesmai šajā platē ir savs "treidmārks", pēc kā tu to spētu atpazīt pat mobilajā telefonā midi formātā. Ozijs ir progresējis kā vokālists - turklāt šajā ierakstā tiek izmantoti arī vairāki triki ar viņa balsi, to dažādojot (ievērojot to, ka sevišķi plašs spektrs šim vīram nekad nav bijis). Un, protams, arī Batlers un Vords kādus pāris jaunus trikus kopš pirmā albuma ierakstīšanas bija paspējuši apgūt.
2009-03-20 11:00:59
music, 1970

Benefit

7.0
"Benefit" ir tāds kā izlecējs Jethro Tull zelta ēras ierakstu vidū un var teikt, ka tas ir mazāk veiksmīgais posms grupas pārejā no blūzroka uz progroku (pieņemot, ka Stand Up un Aqualung bija teju vai labākie grupas veikumi attiecīgajos periodos). Tas nav gluži neveiksmīgs vai neklausāms, bet nav tas izcils. Melodijas nav tik interesantas, instrumentālās pasāžas nav tik elpu aizraujošas un ieraksta koncepcija ar nav nekas tāds, kas liktu matiem vai stāvus sacelties. Jā, daži skaņdarbi ir patiešām iespaidīgi - "With you there to help me", " Alive And Well And Living In", "Son" un "To Cry You a Song" ir lieliskas kompozīcijas (pēdējā izklausās varbūt pat vairāk pēc Cream nekā pēc JT, bet kuram gan būtu iebildumi pret dziesmām, kas skan kā Cream?), taču ierakstam kā vienotam veselumam kaut kā izteikti pietrūkst.
2009-03-03 17:34:14
music, 1970

Deja Vu

7.0
Jau pirmā CSN albuma aprakstā, kurā gan Nīls Jangs nepiedalījās, es atzinos, ka sevišķs šīs grupas talanta cienītājs neesmu, un attiecībā uz "Deja Vu" varu šo apgalvojumu vienīgi atkārtot. Cik svarīgi amerikāņu folkroka izpratnē lai arī viņi nebūtu, bet viņu dziesmas mani lielākoties sevišķi neaizrauj, un nav nekāds brīnums, ka šī albuma neapšaubāmi labāko skaņdarbu neradīja neviens no grupas dalībniekiem, bet gan Džonija Mitčela. Šī dziesma, protams, ir "Woodstock", kas CSN&Y izpildījumā ieguvusi vismaz divkāršu spēku salīdzinoši ar Mitčelas oriģinālu - tā ir daudz dusmīgāka, daudz draudīgāka un vienlaikus absolūti hipijīga, kādai tai arī jābūt. Vispār man ir grūti saprast, kāpēc es neesmu šīs grupas fans - kā nekā viņi tiek uzskatīti par teju svarīgāko hipiju ansambli, un pret hipijiem man nekādu iebildumu nav, taču šī ieraksta dziesmas lielākoties ir stipri vien garlaicīgas un nepietiekami oriģinālas. Tādas dziesmas kā "Teach Your Children" vai "Almost Cut My Hair" es tiešām nevēlos klausīties, un ne tāpēc ka tas ir "hippie crap", bet gan tālab, ka tajās vienkārši nav nekā tāda, kas apliecinātu, ka CSN&Y tiešām būtu ievērības vērta grupa. Vēl viena maksimāli liegā hipiju ģimenes dziesma "Our House" man tīk kaut kā ievērojami labāk nekā "Teach Your Children", lai gan arī tajā droši vien nekā tāda ievērojama nav. Otrā labākā dziesma pēc "Woodstock" šajā ierakstā ir "Country Girl", Nīla Janga labākais pienesums ierakstā, un šī dziesma ir atmiņā paliekoša un oriģināla, paldies par to misteram Jangam. Ieraksts kā tāds tikām man nešķiet sevišķi essential, hipiju kustība radīja arī ievērojami labākus muzikālus eposus nekā šo.
2009-02-26 09:40:37
music, 1970

The End of an Ear

7.5
Roberta Vaieta pirmais solo ieraksts tapa vēl laikos, kad viņš bija arī "Soft Machine" dalībnieks, un jāatzīst, ka sava līdzība ar "mīkstās mašīnas" trešā-ceturtā albuma noskaņām šajā ierakstā ir saskatāma, kamēr ar paša Vaieta vēlākajiem darbiem šeit kopīga ir relatīvi maz. Sāksim jau ar to, ka gluži kā SM Vaiets šajā platē pilda bundzinieka pienākumus - ko vēlākos ierakstos viņš vairs nedarīja (kas gan, protams, ir visai loģiski, zinot viņa nelaimīgo negadījumu ar izkrišanu no loga un sekojošo paralīzi).
2009-02-25 09:58:13
music, 1970

Morrison Hotel

7.5
Ar "Morisona viesnīcu" grupa "Durvis" turpināja savu atkāpšanos no pirmo ierakstu misticisma uz daudz tradicionālākas, blūzā balstītas mūzikas lauciņu. Melodijas joprojām ir labas, Morisons joprojām ir Morisons, taču šī "The Doors" vairs ne tuvu nav tik unikāla grupa kā vēl tikai pāris gadus iepriekš.
2009-02-10 09:22:06
music, 1970

Black Sabbath

8.0
Droši vien daudziem cilvēkiem 1970.gadā, pirmo reizi izdzirdot "Black Sabbath" debijas ieraksta skaņas. Tas bija tik smags, tik netīrs un tik sātanu pielūdzošs, ka diez vai kurš katrs to uzreiz spēja atzīt par patiesi labu esam. Taču tāds tas neapšaubāmi ir.
2009-02-02 10:23:55
music, 1970

Led Zeppelin III

7.5
Savā trešajā studijas platē "Led Zeppelin" lielāku uzsvaru kā divās iepriekšējās lika uz folkmūzikas ietekmi, un līdz ar to kopumā tas droši vien ir vieglāks nekā pirmie albumi. Taču iesākas tas pietiekami skaļi, bravūrīgi un spēcīgi - ar "Immigrant Song", kuras atpazīstamākās daļas ir agresīvais ritms un "aaaaaaaaāāaaa" piedziedājumā. Vairums citu ieraksta dziesmu nav nedz tik smagas, nedz tik enerģiskas, nedz patiesībā arī tik lieliskas. Protams, te ir atrodama balāde "Since I`ve Been Lovin` You", kura gan neapšaubāmi ir viena no labākajām LZ dziesmām ever. Bet diska otrās puses dziesmas? Tās visas piecas pamatā balstās uz akustiskās ģitāras spēli, un manā izpratnē ne vienmēr ir sevišķi interesantas. Līdz ar to jāatzīst, ka pirmā puse, kurā vienīgā "vieglā" dziesma ir "Friends", kas arī ir gana laba, man patīk labāk par otro.
2009-01-29 17:29:37
music, 1970

Loaded

8.0
Pēdējais no četriem Velvet Underground studijas ierakstiem ir vismazāk eksperimentāls un drosmīgs no visiem četriem, taču tas ne obligāti būtu tāpēc jāvērtē ar mīnusa zīmi. Jā, šeit tu neatradīsi neko līdzīgu "Sister Ray", "White Light/White Heat" vai "Heroine", dziesmu struktūras ir tradicionālākas, gluži tāpat kā aranžējumi. Patiesībā klausoties kaut ko tik miermīlīgu kā "Who Loves the Sun" pat zūd pārliecība, ka te darīšana tiešām ir ar Lū Rīdu un kompāniju. Protams, pēc Keila aiziešanas VU vispār vairs nebija tik eksperimentāli kā sākotnēji, taču šis ieraksts patiešām ir ļoti tāls no šīs grupas pirmsākumiem. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts. Ne tādā ziņā, ka sākotnēji viņi būtu bijuši slikta grupa, bet tādā, ka arī vēlāk viņi tādi nekļuva. Man patīk tādas patiesībā diezgan primitīvas dziesmas kā "Sweet Jane", "Oh! Sweet Nuthin`" un, protams, "Rock and Roll". Vispār šeit ir tā, ka vairākas dziesmas ir totāli lū-rīdiskas, bet vienlaikus netrūkst arī Daga Jūles kompozīciju, kuras nepavisam neizklausās pēc Rīda gabaliem, un tas arī nav slikti. Otrajā ieraksta pusē ir arī pārītis mazāk veiksmīgu dziesmu - triviāli kantrijīgā "Lonesome cowboy Bill" ir viena no tām, un diezgan bezmelodiskā "I Found a Reason" - otra. Patiesībā arī "Train coming round the bend" nav nekas izcils, un otro pusi tiešām izvelk "Oh! Sweet nuthin`", par kuru gan esmu dzirdējis, ka tā esot pārāk bezmērķīga un pārāk gara, bet man tā patīk, līdz ar to man ir vienalga, ko saka kaut kādi tur eksperti.
2008-12-19 17:17:03
music, 1970

Band of Gypsys

6.5
Nezinu, kā ir ar tevi, bet mana attieksme pret "bariņu čigānu" parasti ir diezgan piesardzīga. Tu mierīgi ej pa ielu, bet pretim tev nāk bariņš čigānu. Pieskatīt savas mantas droši vien par ļaunu nenāks, vai ne?
2008-12-04 17:29:08
music, 1970

Third

7.5
Ar "Third" Soft Machine diezgan droši no rokmūzikas lauciņa veic pāreju uz džezu, un vismaz sākotnēji šai pārejai nebija ne vainas (lai arī pirmie divi viņu ieraksti man tāpat patīk labāk par šo). Turklāt grupa, kamēr tajā turpināja darboties Vaiets, nevarēja pilnīgi atteikties no savām dīvainībām.
2008-09-10 10:11:47
music, 1970

Gasoline Alley

7.5
Rods Stjuarts ir viens no tiem mūziķiem, kuri astoņdesmitajos gados savu reputāciju sabeidza sliktāk nekā to izdarītu Romas pāvests, ja viņš paziņotu, ka jaunības dienās ir reizēm vēlējies kļūt par transvestītu. Taču savulaik viņš bija pavisam pieklājīgas kvalitātes mūziķis. Protams, galvenokārt šis periods atbilda viņa jaunības dienām - dziedot grupā "The Faces" un vēlāk - Džefa Beka grupā. Taču arī daži viņa pirmie solo ieraksti nepavisam nebija slikti, un šis, iespējams, ir labākais no tiem visiem.
2008-08-08 17:25:20
music, 1970

Easy Action

7.0
Otrajā grupas albūmā "Alice Cooper" ir atteikušies no daļas savas mūzikas pagalam eksperimentālo aspektu un nav šaubu, ka "Easy Action" pielīdzināt Captain Beefheart daiļradei varētu vien ļoti savdabīga muzikāla skatījuma īpašnieks. Līdz ar to desmit šī ieraksta kompozīcijas patiešām ir dziesmas ar lielākoties tradicionāliem garumiem, bez pārmērīgām atkāpēm no populārās mūzikas standartiem un psihodēliskiem eksperimentiem.
2008-05-05 09:48:50
music, 1970

Lizard

5.5
Lai arī King Crimson reizēm dēvē par izcilāko progresīvā roka grupu, tomēr patiesībā galvenokārt šo titulu grupa izpelnījusies tikai viena sava ieraksta dēļ - pateicoties "In the Court of the Crimson King" epohālajām kompozīcijām, kuras patiešām spēj aizraut elpu ar savu grandiozo diženumu (spēcīgi vārdi, vai ne?).No grupas sastāva, kas ierakstīja debijas albūmu (apmēram 14 mēnešus pirms "Lizard" tapšanas") sastāvā atlicis tikai mūžīgais KC dalībnieks Roberts Frips un dziesmu tekstu autors Pīters Sinfīlds, kurš gan pats nedz dzied, nedz spēlē, līdz ar to tikai pavisam naivs cilvēks varētu rēķināties, ka šis ieraksts būt kaut nedaudz līdzīgs "In the court". Ne tev šeit ir spēcīgais Grega Leika vokāls, ne ekselentā Ijena Makdonalda saksofona spēle.Dzied šajā ierakstā Gordons Haskels, kuram šis arī bija vienīgais albūms ar KC, vēlākos gados neko sevišķi ievērojamu viņš nav radījis. Tāpat Endijs Makuloks (nezinu, vai viņa uzvārdu latviski vajadzētu pierakstīt tieši šādi) citos KC albūmos nav piedalījies. Viens saksofonists Mels Kolinss grupā uzkavējās ilgāk un kļuva par grupas otrās inkarnācijas pastāvīgu dalībnieku.
2008-04-18 09:26:59
music, 1970

All Things Must Pass

8.5
"All Things Must Pass" ir tieši tāds ieraksts, kādam tam vajadzētu būt, tas precīzi atspoguļo Dšordša Harisona emocionālo stāvokli laikā ap bītlu kā grupas izjukšanu un viņa dvēseliskos meklējumus. Bet vienlaikus tas ir ieraksts, kas pārsteidza pasauli. Kas to būtu domājis, ka klusākais no bītliem, kas katrā grupas albūmā deva vien pāris savas dziesmas, pēkšņi varētu izdot ierakstu uz veselām trīs platēm ar veselu kaudzi emocionālu un ļoti spēcīgu kompozīciju? Katrā ziņā viņš to izdeva un tādējādi vismaz solo karjeras sākumā pierādīja, ka viņš ne par mata tiesu nebija mazāk talantīgs par pārējiem bītliem. Ok, izņemot Ringo Stāru. Neviens nav talantīgāks par Ringo, jo viņam ir liels deguns un viņš "sometimes plays the fool". Nu jā, un Lenons arī bija talantīgāks par Harisonu, viņš tomēr tika traģiski nošauts, un viņš bija grupas galvenais vīzijas nesējs. Bet par Makārtniju Harisons noteikti nebija mazāk talantīgs. Vai arī ja bija, tad nav tik būtiski, kurš bija talantīgāks un kurš nē.
2008-04-10 17:30:53
music, 1970

Tone Float

5.0
Nezinu, vai grupas "Organisation" vienīgais albūms skaitās labs vai slikts muzikāls veikums, bet man tajā nekādu dižu skaistumu saskatīt neizdodas. Jā, protams, stilīgi novērtēt, kādi tad bija Kraftwerk pirmsākumi vēl pirms grupas oficiālā pirmā albūma, bet neko citu par šo albūmu labu pateikt nevaru. Tas ir viens nebeidzams eksperiments no kategorijas - a ko mēs vēl varētu izdarīt, kuram neredz ne mērķi, ne domu.
2008-04-09 17:27:52
music, 1970

Egg

7.5
"Egg" ir viena no tām progresīvā roka grupām, kuras it kā gan parādījās pietiekami agri, lai netiktu uzskatītas par aklām modes sekotājām, gan spēlēja pietiekami interesantu mūziku, lai izpelnītos lielāku ievērību, bet vairāk par tādu kulta grupas statusu tām sasniegt nekad nav izdevies. Ir šo grupu vidū gan tādas, kuras tiešām nekādus lielos panākumus pelnījušas nebija, bet šī, manuprāt, nav viena no viņām.
2008-04-04 17:31:11
music, 1970

Magma

7.5
No visām grupām, kuras esmu klausījies, Magma ir droši vien vistrakākā. Cik daudz tu vēl zini grupas, kuras visas savas karjeras garumā ir dziedājušas gandrīz tikai izdomātā citas planētas valodā un kuru visi albūmi grozās ap šīs planētas vēsturi un dzīves uztveri?
2008-03-20 18:31:23
music, 1970

Very `Eavy... Very `Umble

6.5
Klausoties nu jau vienpadsmito "Uriah Heep" albūmu šīs lapas ietvaros, es beidzot esmu sasniedzis grupas debijas albūmu - "Very `Eavy... Very `Umble".
2008-03-19 18:22:51
music, 1970

Blows Against the Empire

6.5
Patiesību sakot, šis Jefferson Starship ieraksts, nav nekāds "Jefferson Starship" albūms. Kāpēc tā? Tāpēc ka grupa "Jefferson Starship" dienasgaismu ieraudzīja tikai 1974.gadā, kad pārstāja eksistēt "Jefferson Airplane", no kuras tā bija izaugusi. Taču šajā ierakstā, kas tapa vēl Lidmašīnai augstu lidojot, Jefferson Airplane dalībnieks Pols Kantners pieaicināja veselu bariņu savu čomu no dažādām ievērojamām Sanfrancisko psihodēliskajām grupām un ierakstīja zinātniskās fantastikas konceptalbūmu.
2008-03-11 18:33:05
music, 1970

Music from the Body

7.0
Šo skaņu celiņu dokumentālajai filmai "The Body" Rodžers Voterss ierakstīja tālajā 1970.gadā, sadarbojoties ar Ron Geesin, tādējādi tas nav pat īsti viņa solo albūms, bet man ir vieglāk to par tādu uzskatīt. Un tas, protams, nav īpaši populārs Votersa ieraksts - pat viņa diskogrāfijā tas nevienmēr parādās, jo te pat dziesmu ir diezgan maz, vairāk ir tādas kā skaņu kolāžas, kā jau filmā arī būtu loģiski.
2008-01-28 17:31:47
music, 1970

The Man Who Sold The World

6.5
Šodien es aizstāvēju savu maģistra kursa darbu uz ne visai apaļu septītnieku, līdz ar to mans pašvērtējums un noskaņojums teikt labus vārdus par jaunāko Deivida Bovija ierakstu (vismaz pieņemot, ka šodien ir 1970. gada 4. novembris ASV un 1971. gada aprīlis Lielbritānijā) nav gluži "Pilsoņa Keina" līmenī (starp citu, vai es kādreiz esmu teicis, ka man šausmīgi patīk "Pilsonis Keins"? Tā nav taisnība). Tomēr varu mazliet pastāstīt par šo apaļo ripuli, kuram uz vāka Bovijs ir tērpies kleitā - transpersona! Hmm, laikam Bovijs par šādu uzbraucienu neapvainotos. Droši vien ne vienam vien cilvēkam šis albūms ir pazīstams tāpēc, ka tur ir tā viena Nirvanas dziesma - "The Man Who Sold The World" no Unplugged koncerta, tā pati, kas sākas ar to hipnotisko ģitāras ritmiņu, tikai man gribas teikt, ka Kobeinam laikam tomēr ir baudāmaka balss, ar visu cieņu misteram Bovijam, bet pabrīžam viņš izklausās tāds ne īpaši baudāms, tas gan nemaina apziņu, ka instrumentālais breiks šajā dziesmā ir visnotaļ klasisks (atšķirībā no kaut kādiem zemūdens vokāliem, kas man personīgi bišķi krīt uz nerviem). Par citām dziesmām runājot, "All the madmen" ir tīri laba, "Black country rock" patiesībā arī, bet patiesībā šis ieraksts diezgan minimāli atšķiras no "Space Oddity" - tas pats mazliet garlaicīgais stiliņš, bet viņa balss man patiešām šajā periodā nešķiet īpaši baudāma, Zigijā tā ir daudz, daudz, daudz tīkamāka, turklāt vairākas dziesmas albumā ir visnotaļ neizteiksmīgas, tādas kompozīcijas kā "Saviour Machine" (ar Fantadroma stila sintezatoru skaņu) vai "She Shook Me Cold" ir diezgan izteikti useless un vispār - Bovijs tomēr nav mans varonis.
music, 1970

Atom Heart Mother

7.0
Atom Heart Mother ir tas pats albūms ar govi, nu tas Pink Floyd ieraksts, kuram uz vāka ir govs. Patiesībā tas ir galvenais, ko par šo ierakstu var teikt. Satura ziņā tas ir viens visai kreizī ieraksts, kaut kas līdzīgs Echoes, tikai vaina tāda, ka tajā ir tikai viena baudāma kompozīcija, kura gan ir vairāk nekā 23 minūtes gara un aizņēma platē veselu pusi - tā ir pati tituldziesma, kura gan ir lielā mērā ar orķestri realizēta un ne pašu Pink Floidu izpildīta. Tiesa, viņi paši izpilda patīkami skaisto "If" un es nežēlotos arī par "Summer `68", par ko man arī nekādu iebildumu nav. Un īstenībā arī "Fat old sun" ir gana skaista, nē, vienīgā nekam nederīgā kompozīcija ir "Alans Psychedelic Breakfast", kurā nekas nenotiek un kas ilgst 9 minūtes, tas ir diezgan padaudz šādam totālam atonālam sviestam. Un vispār - šajā ierakstā diezgan maz ir lipīgu atmiņā paliekošo melodiju, lipīgs jau nu šis ieraksts token nav, bet citādi tam nav ne vainas, vismaz par "A momentary lapse of reason" stabili labāks.
music, 1970

Let it Be

8.0
Šajā brīdī oficiāli beidzas mans pāris nedēļas ilgušais Bītlu projekts. Un ar ko citu tas varētu beigties, ja ne ar "Let it Be"? Šis ieraksts ir zīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav nekāds īsts albūms, jo atšķirībā no "Abbey Road" tā pabeigšanā paši Bītli, kā zināms, īpaši nepiedalījās, bet atļāva ar to darboties 60to leģendārākajam (bet diez vai - labākajam) producentam Filam Spektoram, kas no veselas čupas dažādas kvalitātes demo (un ne demo) ierakstu izveidoja to, ko mēs pazīstam kā albūmu "Let it Be". Daži no šiem ierakstiem ir tapuši leģendārajā koncertā uz ierakstu studijas jumta, daži nemaz nav tikuši pabeigti, bet tikai Spektors ir tiem piešķīris nobeigtuma raksturu (piemēram, divas reizes atkārtojot vienīgo "I Me Mine" pantu). Savā ziņā šī visa situācija ir paradoksāla - "Let it Be" ir neapšaubāmi vis nepieradinātākais Bītlu albūms, kuru ir producējis orķestrācijas un maigi izrūnītas skaņas krusttēvs Spektors. Vairākas dziesmas no šī ieraksta, dabiski, ir zināmas ikvienam - tādas kompozīcijas kā "Across the Universe", "The Long and Winding Road", "Get Back" un "Let it Be" ir pelnīti tikpat atpazīstamas kā to izpildītāji. Man gan jāatzīst, ka pirmās divas man kaut kā pēdējā laikā vairs īpaši pie sirds neiet, arī tāpēc, ka esmu tās dzirdējis pārāk daudz reižu. Par "Let it Be" popularitāti" vispār labāk nerunāt. "Get Back" es patlaban klausos daudz labprātāk, iespējams, tādēļ, ka iepriekš to klausījos ar mazāku prieku. No pārējām dziesmām vairākas šķiet ne pārāk nobeigtas, taču bieži tas ir tieši pluss. Piemēram, "Two of Us" skaistums noteikti daļēji ir saistīts ar dziesmas "netīro" skanējumu. Vēl viens izteikts highlight ir jau vienreiz pieminētais "I Me Mine" ar pilnīgi absurdo tekstu. Vēl viena savdabīga kompozīcija ir 48 sekundes īsais jam gabals "Dig It", kura acīmredzami ir izgriezums no kaut kā lielāka. Tāpat man patīk arī 38 sekunžu "Maggie Mae", it kā primitīvs kantrī, bet tā kā tie ir Bītli, viņi visu spēj pārvērst par kaut ko lielāku. "One after 909" izklausās pēc kaut kāda retro blūza gabala, kas tas, iespējams, arī ir, gluži tāpat kā "For You Blue". Vispār - lai arī šis ieraksts ir normāli baudāms un neviens cits kā Bītli to ierakstīt nevarētu, es tomēr brīnos - kā pēc katastrofas, par ko pārvērtās "Let it Be" ierakstīšana viņi spēja vēlreiz pārsteigt pasauli ar "Abbey Road".
music, 1970

Marrying Maiden

7.5
"Precošās jaunava" ir grupas "Ir skaista diena" (vispār - unikāls grupas nosaukums) otrais albūms, taču pirmā šīs grupas ieraksta manā krājumā nemaz nav. Salīdzinoši ar citām sava laikmeta psihodēliskajām grupām "Beautiful Day" ir visnotaļ pozitīvi un dzīvespriecīgi noskaņota blice, kas lielu uzsvaru līdzās "ērģeļsintezatoram" liek uz visādām vijolēm, bandžo un citiem mazāk popmūzikā notrulinātiem štrumentiem. Albūmu ievadošais "Don and Dewey", kā apgalvo G.Starostin, esot nosperta kaut kāda "Deep Purple" instrumentāla kompozīcija, tikai ar saviem instrumentiem, bet vismaz man pret šādu mūziku iebildumu nav. Arī tam sekojošās dziesmas lielākoties ir baudāmas, tādas kompozīcijas kā "Dolphins", "Hoedown", "Soapstone mountain" un "Good Lovin`" allaž var cerēt uz vietu manā disku atskaņotājā, lai gan skaņa šai grupai ir vairāk retro, nekā psihodēliska, bet tai nekādi netrūkst enerģijas un brīžiem tā spēj līdzināties Dženisas Džoplinas un viņas pavadošā ansambļa sniegumam, apvienojot vienā lielā katlā dažādus foršus mūzikas stilus.
music, 1970

Mona Bone Jakon

8.0
Jaukais angļu dziesminieks Kaķis Stīvenss diemžēl, kā tikai šodien uzzināju (jo iepriekš nebiju painteresējies), jau gandrīz trīsdesmit gadus nav vairs dzīvajo vidū. Tiesa, tīri no juridiskā viedokļa viņš ir dzīvs un saucas Jusufs Islāms (nopietni!), bet līdz ar pievēršanos musulmanismam viņš bišķi ir sajucis un ne velti viņa pēdējais albūms iznācis pirms 28 gadiem. Šajā novembrī viņam gan esot gaidāma jauna plate, bet vismaz man ir nopietnas aizdomas, ka no tās neko labu gaidīt nevar. Tālab nekas cits neatliek, kā klausīties viņa jaunības dienu mūziku, ka Cat Stevens vēl bija Cat Stevens un nerunāja par to, ka Salmanam Rušdi vajadzētu izpildīt nāvessodu par Muhameda aizvainošanu.
music, 1970

Death Walks Behind You

8.5
A truly classy hard rock album. Great organ work and brilliant guitar playing combine to a record that Deep Purple wouldn`t shame to have recorded. Songs like "Death Walks Behind You", "Gershatzer" and "Tomorrow Night" deserve to be remembered for longer than they were remebered.
music, 1970

A fairly honorable defeat

8.0
It was several weeks ago when I went to a book shop in order to buy a book in English. I spent at least quarter an hour choosing, what book it would be - nothing apalled to me enough. I had nearly already bought one of Haruki Murakami`s novels when I decided in favour of Iris Murdoch, and now, after having read the book I can clap on my own shoulder upon a wise choice. "A fairly honorable defeat" portrays the lives of several members of London`s middlehigh society as they are put through a test by an unconventionally minded biologist named Julius King. Like it`s mentioned on the back cover of the book - people are just puppets in Julius` hands who punishes people for them being too vain. Rupert and Hilda are a happy married couple with quite successful lives and a black sheep for a son - Peter wants to quit Oxford and live in a different way than his parents had lived. Rupert`s brother Simon is gay and has been living with Rupert`s colleague Axel in a steady relation for three years now. Morgan, Hilda`s sister has just returned from the States where she had an affair with Julius King and by whom she was essentially forced to break up with him. Morgan still hasn`t gone over her husband Tallis, whom she left two years ago for Julius. Tallis now lives together with his father, who just happens to be quite a pesky person but who Tallis truly loves. Then there`s the problem that Peter who now lives at Tallis`s place is secretly in love with Morgan, who isn`t quite cold about her nephew either. But it would all be good for the lot of them, had Julius not decided to teach Rupert a lesson. You see, Rupert claimed himself to be a man of goodness and a man of good knowledge about what`s black and what`s white and he had even written some sort of a philosophy book. And when Julius started a sly game to make Morgan and Rupert believe that the other one of them is secretly in love with the other, all the good relationships between the heroes started to collapse about as beautifully as the twin towers. As for what I think about all this stuff - the book is mostly about one of the most important problems of the modern age - people don`t talk to each other, and a little white lie can turn into a heavy stone around your neck because of that. The ending isn`t as dark as it could probably be for Julius isn`t an evil mastermind, he just wants to prove his point, which he does perfectly. Although he puts the cards on the table a bit too late, so Rupert has enough time to drown himself. I can`t really say that everything in the book is particulary realistic, considering that Julius was sending Rupert letters that Morgan wrote to himself during their relationship while Morgan was receiving letters that Rupert wrote to her sister some twenty years ago - I seriously doubt that people usually write love letters in such a manner that they never mention any people`s names or events so there`s no way to tell that a letter isn`t exactly new. Still it is quite an amazing book with bright characters and witty dialogue.
book, 1970

Die Angst des Tormanns beim Elfmeter

5.0
Once again Austrians dissapoint me. The title of the book promised that it would be a football-story, something I would find it quite easy to enjoy. Yet it proved to be misleading. Bloch is a fellow who was a football goalie once but who is a monteur nowadays and who gets sacked from his work. So he just goes arround, doing nothing in particular, nobody really cares about him anymore. He tries to make contact to people he used to know but they don`t have interest for Bloch anymore. So he strangles a woman without any reason, goes to a town near the border where nobody needs him as well. The main morale of the novel is found at the end of the book when Bloch watches a game of football and the trick for a goalie to be successful is shown - you have to remain calm and make the striker shoot the ball into your hands when he`s taking a penalty shot. Peter Handke didn`t hit the goal with me, I would rather say that he shoots like Oleg Blagonadezhdin (a Latvian playe most notorious for hitting pigeons more often than hitting the goal).
book, 1970

KQED Special

7.0
This release surely ain`t targeted at the average Joe who knows "Pink Floyd" by the title "Another Brick in the Wall" and probably has heard "Money" on his FM radio. It`s not targeted at the fan of "modern" Pink Floyd - a guy who knows his "Division Bell" by heart. And it isn`t even targeted at the regular Roger Waters era Pink Floyd fan who considers "Dark Side of the Moon" the most important piece of music created in the post-Beethoven world. No, Sir, this is a bootleg video of Pink Floyd in 1970 - the days when Syd Barrett was long gone and mad as a hatter but Roger still didn`t have his "vision" for the band. On this video we hear and watch the performances of 6 songs - "Set the Controls for the heart of the sun", "Cymbaline", "Atom heart mother", "Granchester Meadows", "Green is the colour" and "Careful with that axe, Eugene". The performances are lenghty and some of them are even interesting. Yet the quality of both video and sound is dissapointing, and only braindead people in the psychedelic years could consider showing boring landscapes to the sound of some of those songs instead of the musicians a sensible idea. Man, it reminded me of Latvian television when it didn`t have enough clips of "Coca Cola" and "Always" to fill the gaps between programs and showed some rubbish landscapes accompanied with elevator muzak instead.
concert, 1970

Gimme Shelter

5.5
A documentary about a tour the Rolling Stones did in the United States. The tour ended with a free concert for something like 300000 people which had the famous incident with the bikers "Hell`s Angels". Basically it was a stupid idea, and it basically is a stupid film. Why on earth would you have on a 90 minutes film about a concert where the Stones, Jefferson Airplane, the Flying Burrito Brothers and the Grateful Dead played on the same stage have only circa 45 minutes of music and no sign of the Dead on stage whatsoever? Ok, there was this violence part, that was interesting, but why would I need to see a lot of crap about how and why somebody made the Stones change the place of the concert, and what problems arose at any moment? Could the film makers have at least got some replies from the Stones why the hired those Hell`s Angels to be the safe guards at the concert? If they could, they did not do that. All they did was make a visually interesting piece of film - I mean there are many masterfuly filmed scenes, but there`s very little content behind it. There`s something like 6 songs done by the Stones, one by Tina Turner, one by Jefferson Airplane which ends with a fight, and one by the Burrito Brothers. The rest was just crap.
film, 1970

Cholonek oder Der liebe Gott aus Lehm

5.0
Let`s face it - I have almost entirely forgotten what this book was all about. I can remember that it was a village close to the Polish border of Germany, where everyone tried to persuade everybody else of their Polish origins. As far as I can remember a long period of time was described. There was this one guy who was among the first to join the NSDAP hoping that his low party number will bring him great benefits but he was kicked out because he was Polish. There was a woman who had an affair with a musician but she kicked him out because while having sex he set up a metronome in order to control the speed and occasionally got off from her to switch it. It all started with a wedding - the grooms parents weren`t rich and they weren`t even invited to sit at the table. Cholonek was born only some time after the wedding. What else do I remember? It wasn`t particulary interesting, that`s for sure. Otherwise there would be more to tell. Don`t bother looking for it unless you`re a Janosch completist (and I doubt that there is a single Janosch completist around).
book, 1970

M*A*S*H

3.5
MASH is one of my favourite sitcoms, it was made in the 70`s and told us the stories of Trapper and Hawkeye Pierce - two surgeons trying to have a good time while staying at a mash in the middle of the Korean war. They drank their booze and they loved their women, and they harrased major Frank Burns and his devoted lover, crazy patriot major Hotlips (that was her nickname and I never knew what she was really called). But the film that inspired the tv series isn`t that good, and it dissapointed me bitterly. The characters are the same, but you can`t really feel the pacifism of the series in the film, and the jokes fall flat most of the time, although there aren`t that many jokes in the entire film to speak about the majority of them. But there was a thing I liked about this film - and it was the leading song, entitled "Suicide is painless" - it`s a real beauty, and it`s sung to a dentist called "Painless". "Suicide is painless, it brings on many changes, and I can take or leave it if I please". I don`t want to try suicide, but the feelings after watching this crappy work of cinematography nearly made me want to.
film, 1970

Zabriskie Point

6.5
A few questions on the film remain unanswered, for example - why did I get an Italian of the film if it`s supposed to be in English? On the content of the film itself - it shows a few days in the lives of several people among whom is a revolutionalist named Mark and a secretary of a big company who runs away for no apparent reason named Daria. The plot is more than loose and pretty much nothing goes on most of the time, not even dialogue. Highlights include the scene where Mark gets arrested for talking too much and after being asked of his name replies "Carl Marx" and the police officer asks him about the way his name should be spelled; and the last few minutes of the film. I also liked the psychedelic plane. But overall `Zabriskie point` (btw. Zabriskie point is an existing location which I would love to visit at some time in my life) is not the most entertaining piece of filmmaking I`ve ever encountered.
film, 1970

Beware of a Holy Whore

5.0
Rainer Fassbinder is the director of this picture and also one of the leading actors. A film must be shot in Spain but for a long time there is no director in sight, after he arrives still nothing is shot for he has problems of his own and so does everybody else on the set. To be honest, I don`t really know what it`s all about. Most of the members of the crew are in some weird pseudo socialist community which means nothing more than sleeping with everyone on the group. The director has a relationship with a dude named Ricky, but also has sex with women. Almost nothing goes on most of the time. The film is by no means entertaining and if it has a message I didn`t see it.
film, 1970