Ūdensbumba resnajam runcim
Izmantojot apstākļus, ka Estere šobrīd ir gatava ar mums skatīties vismaz kaut kādas filmas, novērtējām vienu no retajām pilnmetrāžas mākslas filmām, kas tapa Latvijā šīs tūkstošgades sākumā. Varis Brasla četrās desmitgadēs ir uzņēmis vismaz vienu vairāk vai mazāk ikonisku filmu bērniem ("Emīla nedarbi" astoņdesmitajos, "Ziemassvētku jampadracis" deviņdesmitajos, šī pati "Ūdensbumba" nulltajos un "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" divtūkstoš desmitajos), līdz ar to kaut ko no viņa veikuma rādīt bērnam šķita itin saprātīga izvēle. Protams, te vajadzētu ņemt vērā to, ka attiecīgajā laikā - divtūkstošo sākumā - Latvijas kinematogrāfs kopumā piedzīvoja ne tos spožākos laikus un no dažādām konkrētā laikmeta nedienām cieš arī šī filma.
Ja par primāro kritēriju izvirza jautājumu, ar ko šī filma var būt interesanta man kā vecākam, tad noteikti ir jāpiesauc filmā redzamie aktieri. Pieaugušo aktieru vidū centrālajā lomā ir Baiba Broka, tāpat te redzami Gundars Āboliņš, Artūrs Skrastiņš un Jānis Paukštello. Teju divdesmit gadus pēc filmas tapšanas man laikam visinteresantāk šķita atcerēties to, kāds tolaik bija Āboliņš, interesantā kārtā viņa atveidotajā Ivo var pat saskatīt kaut kādas līdzības ar tikai šogad pirmizrādi piedzīvojušajās "Krizantēmās" pārstāvēto itāļu augstmani. Pārējie aktieri īsti mani nepārsteidza, ja nu vienīgi Skrastiņš ar to, cik ļoti kokains un nedabisks viņš šajā filmā šķita (pat uz visai kokaino un nedabisko pārējo aktieru fona).
Tas nu ir elements, kuru būtu grūti apiet, stāstot par šo filmu - tā ir viena no tām latviešu kinolentēm, kur tevi ne uz mirkli nepamet sajūta, ka šie teātra aktieri vaiga sviedros pūlās, lai zāles tālakajā rindā sēdošie skatītāji arī uztvertu to, ko viņi šobrīd dara uz skatuves. Ja arī kopumā filmas bērniem parasti raksturo mazliet pārspīlēta aktierspēle, tad šī filma būs viens no izteiksmīgākajiem paraugiem tam, ka "dzīvē tas šādi neizklausītos". Līdz ar to augstāko ticamības pakāpi nodrošina divas mazās meitenes, kuras vēl vienkārši nav iemācījušās šo pilnīgi nedabisko aktierspēles manieri. Par meitenēm gan jāatzīmē, ka vizuāli nekas neliecina, ka viņas varētu būt māsas un vēl jo vairāk, ka Agitas Gruntmanes-Valteres varone varētu būt viņu māte.
Labi, turpinot par slikto (esmu uz to jau ieciklējies, bet neko darīt) - scenārijs ir stereotipu datubāzē perfekti balstīts darbs, kurā svarīga loma ir atvēlēta tam, ka Brokas varone ir nejauka, jo viņa nav precējusies, citādi viss būtu labi. Ja nu kas - būtu filmas mērķauditorija gados bišķi vecāka, laulības trūkumu aizstātu ar ne mazāk stereotipisko "viņai ilgi nav bijis vīrieša, tāpēc viņa ir tāda sterva". Komplektā ar to - tētis, kurš strādā Anglijā celtniecībā (blakus melnādainam pāriniekam, kura vienīgā funkcija filmā ir būt melnādainam). Kopumā es teiktu, ka sižets ir stipri nekāds un pieņemu, ka man būtu itin grūti šo filmu noskatīties, ja tajā nepiedalītos Broka. Vienlaikus - ne jau man tā filma ir domāta, un no Esteres skatu punkta viss bija daudz labāk kā no manējā.
Tālab: par pozitīvo. Pirmkārt, lai arī viņas nav viena otrai līdzīgas, abas meitenes gan te ir ļoti dabiskas, pietiekami bērnišķīgas un - salīdzinoši ar "Ziemassvētku jampadraci" - daudz mazāk "citātos runājošas". Īpaši varu uzslavēt jaunākās meitenes nebeidzamos "Kāpēc?" tipa jautājumus, kuros paiet arī mana ikdiena. Vēl ir forši filmā redzēt ne tik senas pagātnes, bet tomēr arī ne gluži mūsdienu Kuldīgu - kā nekā, viena no manām mīļākajām pilsētām Latvijā. Īstenībā, ja neieslēdz maksimālo piekasības līmeni, es varu pat atzīt, ka Brokas un Paukštello spēle šajā filmā man tīri ok gāja pie sirds. Vai šī filma būtu pelnījusi vietu bērniem paredzēta kino zelta fondā? Nē, noteikti nē. Vai uzskatu, ka tās skatīšanās kopā ar jauno paaudzi ir kvalitātes ziņā normāla izklaide? Noteikti.
Ja par primāro kritēriju izvirza jautājumu, ar ko šī filma var būt interesanta man kā vecākam, tad noteikti ir jāpiesauc filmā redzamie aktieri. Pieaugušo aktieru vidū centrālajā lomā ir Baiba Broka, tāpat te redzami Gundars Āboliņš, Artūrs Skrastiņš un Jānis Paukštello. Teju divdesmit gadus pēc filmas tapšanas man laikam visinteresantāk šķita atcerēties to, kāds tolaik bija Āboliņš, interesantā kārtā viņa atveidotajā Ivo var pat saskatīt kaut kādas līdzības ar tikai šogad pirmizrādi piedzīvojušajās "Krizantēmās" pārstāvēto itāļu augstmani. Pārējie aktieri īsti mani nepārsteidza, ja nu vienīgi Skrastiņš ar to, cik ļoti kokains un nedabisks viņš šajā filmā šķita (pat uz visai kokaino un nedabisko pārējo aktieru fona).
Tas nu ir elements, kuru būtu grūti apiet, stāstot par šo filmu - tā ir viena no tām latviešu kinolentēm, kur tevi ne uz mirkli nepamet sajūta, ka šie teātra aktieri vaiga sviedros pūlās, lai zāles tālakajā rindā sēdošie skatītāji arī uztvertu to, ko viņi šobrīd dara uz skatuves. Ja arī kopumā filmas bērniem parasti raksturo mazliet pārspīlēta aktierspēle, tad šī filma būs viens no izteiksmīgākajiem paraugiem tam, ka "dzīvē tas šādi neizklausītos". Līdz ar to augstāko ticamības pakāpi nodrošina divas mazās meitenes, kuras vēl vienkārši nav iemācījušās šo pilnīgi nedabisko aktierspēles manieri. Par meitenēm gan jāatzīmē, ka vizuāli nekas neliecina, ka viņas varētu būt māsas un vēl jo vairāk, ka Agitas Gruntmanes-Valteres varone varētu būt viņu māte.
Labi, turpinot par slikto (esmu uz to jau ieciklējies, bet neko darīt) - scenārijs ir stereotipu datubāzē perfekti balstīts darbs, kurā svarīga loma ir atvēlēta tam, ka Brokas varone ir nejauka, jo viņa nav precējusies, citādi viss būtu labi. Ja nu kas - būtu filmas mērķauditorija gados bišķi vecāka, laulības trūkumu aizstātu ar ne mazāk stereotipisko "viņai ilgi nav bijis vīrieša, tāpēc viņa ir tāda sterva". Komplektā ar to - tētis, kurš strādā Anglijā celtniecībā (blakus melnādainam pāriniekam, kura vienīgā funkcija filmā ir būt melnādainam). Kopumā es teiktu, ka sižets ir stipri nekāds un pieņemu, ka man būtu itin grūti šo filmu noskatīties, ja tajā nepiedalītos Broka. Vienlaikus - ne jau man tā filma ir domāta, un no Esteres skatu punkta viss bija daudz labāk kā no manējā.
Tālab: par pozitīvo. Pirmkārt, lai arī viņas nav viena otrai līdzīgas, abas meitenes gan te ir ļoti dabiskas, pietiekami bērnišķīgas un - salīdzinoši ar "Ziemassvētku jampadraci" - daudz mazāk "citātos runājošas". Īpaši varu uzslavēt jaunākās meitenes nebeidzamos "Kāpēc?" tipa jautājumus, kuros paiet arī mana ikdiena. Vēl ir forši filmā redzēt ne tik senas pagātnes, bet tomēr arī ne gluži mūsdienu Kuldīgu - kā nekā, viena no manām mīļākajām pilsētām Latvijā. Īstenībā, ja neieslēdz maksimālo piekasības līmeni, es varu pat atzīt, ka Brokas un Paukštello spēle šajā filmā man tīri ok gāja pie sirds. Vai šī filma būtu pelnījusi vietu bērniem paredzēta kino zelta fondā? Nē, noteikti nē. Vai uzskatu, ka tās skatīšanās kopā ar jauno paaudzi ir kvalitātes ziņā normāla izklaide? Noteikti.
2021-09-24
comments powered by Disqus