Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā laikā Latvijas futbolā notikušās pārmaiņas šķita vedam uz labu. Kaspara Gorkša ievēlēšana par LFF prezidentu lika gaidīt, ka pamazām futbols varētu atbrīvoties no padomiskā smārda, kas tam noteikti bija raksturīgs. Intervijas ar Gorkšu ir patīkami klausīties un lasīt. Prom ir Aleksandrs Starkovs, kas nozīmē, ka tagad vismaz kādu laiku nebūs jāklausās pēcspēles intervijās par "bojevoj futbol" un to, ka "pokazaļi saderžaķeļnuju igru" (sausajā zaudējot kārtējai pundurvalstij). Izlase ir atgriezusies Daugavas stadionā, noticis rebrendings un pat uz spēli pret Andoru ieradās itin pieklājīgs skatītāju daudzums, kuru vidū bija diezgan daudz jaunu seju, jo futbols tagad tiek pozicionēts citādi kā iepriekš un kādam LFF pat ir sācis kļūt aktuāli runāt ar līdzjutējiem. Tas viss taču ir tik lieliski!

Un tad tu noskaties šo "spēli". Nenoliedzu, es neesmu viens no karstākajiem futbola faniem Latvijā - cenšos izlases spēles apmeklēt regulāri, bet ja tās pārklājas ar kaut ko svarīgāku, sevišķi nepārdzīvoju, ka futbolu nesanāk redzēt. Un es arī vispār īsti nedzīvoju sportā - manu favorītu panākumus neuzskatu par saviem panākumiem, pārmērīgi nelīksmoju un neraudu pēc spēlēm, jo apzinos, ka sports ir ne vairāk, ne mazāk kā pieaugušu cilvēku spēles, turklāt profesionālais sports - tādas spēles, kur pat par kaunpilniem zaudējumiem tev maksā.

Sākšu ar labo par šo spēli. Pirmkārt, spēles programmiņa, ar kuru bija apgādājies Edijs, izskatījās profesionāla, apjomā pamatīga, normāli nostrādāta. Otrkārt, lai vai cik balagāniskas, bet aktivitātes stadiona teritorijā pirms spēles ne tikai bija solītas, bet arī patiešām bija. Treškārt, stadionā tirgoja alu. Ceturtkārt, lai arī koncepts par Latvijas futbola 11 vilkiem man nešķiet izcili spēcīgs, tomēr kaut kāds koncepts tas vismaz ir un ažiotāžai nāk par labu. Piektkārt, šķiet, neviens spēles laikā netika savainots. Sestkārt, mūsu bariņā sarunas spēles laikā bija gana jautras un izklaidējošas, it īpaši - par slaveno Latvijas futbola dērbiju Varakļāni pret Preiļiem. Par pašu spēli gan neko labu pateikt nevarēšu.

Patiesībā dīvainākais bija tas, ka uz laukuma redzamais pat sevišķi neatgādināja futbolu un īsti neradīja sajūtu, ka iesaistītajām pusēm kaut nedaudz *piš*, kas tur uz laukuma notiek. Latvija, kā šķita, bija izstrādājusi jaunus spēles noteikumus, kur tev uzbrukumu veidojot, obligāti katra trešā piespēle ir jāveic caur pretspēlētāju - tā, lai bumba vismaz pieskartos viņam. Andorieši diezgan godprātīgi, saņēmuši šo trešo (ok, dažreiz - ceturto) piespēli bumbu atkal atdeva Latvijas futbolistiem, lai viņi turpina savu kombināciju, bet līdz vārtu gūšanas momentiem šādi tikt īsti nevar. Un vārtu gūšanas momentu patiešām arī nebija - pirmajā puslaikā mūsējie vārtu rāmī uzsita vienreiz, otrajā - pat tik daudz nē, un pat šāvienu pienā nebija diži daudz. Faktiski tās nedaudzās epizodes, kad pie bumbas pretinieku laukuma pusē tika Andora pat šķita nedaudz mērķtiecīgākas un agresīvākas kā Latvijas izpildījumā redzētais.

Droši vien bija spēlētāji Latvijas izlasē, kas spēlēja mazāk slikti kā pārējie. Vaņins, piemēram, neielaida nevienus vārtus. Lukjanovs bija regulāri manāms ar bumbu. Kļuškinam esot bijis labs pirmais puslaiks. Bet atcerēsimies vienu - pretī bija Andora. Un būtu ļoti liels kompliments šai Andoras izlasei teikt, ka tā kvalitatīvi "nolika autobusu" un neļāva Latvijas futbolistiem neko izveidot uzbrukumā. Nē, Latvijas futbolisti paši neko sev neļāva izveidot uzbrukumā. Ja tu atkal un atkal centrē uz vietu, kur neviena nav. Ja tu izpildi triku "apspēlē pats sevi". Ja tu pamanies atstāt piecus uzbrūkošā sastāva spēlētājus dramatiskā aizmugurē pie Andoras vārtiem, tad nevar teikt, ka pretinieks tev kaut ko ir patraucējis. Ja kombināciju izpildes izpildījums ir tāds, ka katra piespēle vispirms tiek vairākas sekundes apdomāta, tad tu parādi, kuram partnerim un uz kurieni dosi bumbu, bet reāli to aizsit kaut kur nejaušā virzienā, tad tas nav pretinieku nopelns, ka tu nespēj uzvarēt. Un galvenais - tas, ka tev kaut kas nesanāk, to līdzjutēji itin labi saprot un itin labi piedod, bet šajā spēlē vairāk sāpēja nevis tas, ka nesanāk, bet ka īsti pat nemēģina un īsti necenšas.

Stāstā par Latvijas futbola vilkiem bija teikts, ka viņi medī barā, ir izsalkuši un līdz ar to - bīstami. Laukumā, spēlējot pret vienu no uzbrukumā visbezzobainākajām komandām Eiropā, kuras galvenais jājamzirdziņš ir tās kriminālās kvalitātes mājas stadions, man radās iespaids, ka šie vilki ir tik ļoti nobadināti, ka tie ir jau uz miršanas robežas un ka tie vairs ne uz ko necer un ne par ko necīnās. Ar šādu attieksmi būs ne vien grūti nepiedzīvot smagu piesmiešanu no Gruzijas puses, bet arī arī nodrošināt, lai šie vienu reizi atnākušie jaunie līdzjutēji uz futbolu nāktu atkal. Lai kādas kvalitātes būtu ārpusspēles aktivitātes, lai cik skaisti viss pasākums būtu mārketēts, ir viens, ko no sporta līdzjutēji prasa - tās ir emocijas. Pēc spēles tev ir jābūt izkliegtai rīklei, tās laikā pulsam ir jālēkā kā kardiotreniņa laikā un tev ir jājūtas tā, it kā tu pats būtu bijis laukumā. Vakar izjūtas bija tādas, ka tikai svaigais gaiss palīdzēja spēles gaitā vairumam skatītāju neiemigt.

Protams, es turpināšu iet un atbalstīt Latvijas izlasi - lai cik nožēlojami tā spēlētu. Un tomēr - tas ir tik sasodīti stulbi, ka es atsāku iet uz futbolu tieši tajā laikā, kad Latvijas futbolā sākās tā vēsturē šaušalīgākā krīze un nu jau pat par 0-6 Amsterdamā tu sāc domāt, ka tā vēl bija itin laba spēle. Psc.