Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijai — 100
Īstas skaidrības, ko tieši es cerēju sagaidīt no LSPA simtgadei veiktās grāmatas, man nav. Atšķirībā no citām sporta tematikas grāmatām, kuras esmu pēdējā laikā lasījis, šī nekādi nav saistīta ar Liepāju, acīmredzami ir tāds izdevums, kurš mazāk paredzēts lasīšanai, vairāk - novietošanai redzamā vietā grāmatu plauktā, un vispār nav sevišķi aktuāls cilvēkiem, kuri ar Latvijas sporta pedagoģijas akadēmiju vispār nav saistīti. Bet - ja jau tādu bibliotēkā paņēmu, nācās vien izlasīt.
Kaut ko no šādas grāmatas es, protams, tomēr varēju iegūt, tālab sākšu ar vēstījumu par to, kas man tajā šķita vērtīgs. Pirmkārt, tas ir Andra Zeļenkova rakstītais LSPA vēstures atstāstījums - īpaši attiecībā uz sarežģītajiem procesiem pirmās brīvvalsts laikā, kad vispirms izglītības iestāde, kur sagatavot sporta pedagogus, tika izveidota, bet tad dažus gadus vēlāk atzīta par nevajadzīgu, pēc tam izveidota no jauna privātas struktūras paspārnē un tikai pamazām pārtapusi par kaut ko līdzīgu tam, kāda tā ir tagad. Par padomju laiku un mūsdienām vairāk var uzzināt bijušo un esošā rektora stāstījumā, kā arī dažādu LSPA departamentu pārskatos. Rektoru stāstījumā brīžam ir jūtams savdabīgs vēstures traktējums (piemēram, faktu, ka bijušais fizkultūras institūta komjaunatnes pirmorganizācijas vadītājs neatkarīgajā Latvijā kļuva par ministru, interpretē kā skaidrojumu, ka tik slikta jau tā komjaunatne nebija), arī par "sporta zinātni" un no ētikas viedokļa stipri apšaubāmajiem veidiem, kā padomija tiecās pēc medaļām augstu sasniegumu sportā, izteikumi šķiet daudz pozitīvāki, nekā tiem vajadzētu būt. Jā, un par alkohola lietošanas problēmām gan studentu, gan pasniedzēju vidū vairāk rakstīts "hi hi, ha ha" formā, kas mazliet mulsina (piemēram, kā baigais joks minēts viens no vadošajiem pasniedzējiem, kurš bija kategorisks atturībnieks un kuram vajadzēja uzmanīties, lai viņam pat ūdens "prikola pēc" nebūtu stiprināts).
Tā daļa, kur sniegts pārskats par dažādiem LSPA departamentiem, ir ļoti neviendabīgas kvalitātes un lasāmības, izteikti būtu prasījies, ka visiem departamentiem būtu kaut kādi kopīga struktūra, kam jābūt aprakstītam. Proti, daļa tekstu ir tik sausi, ka tie šķiet nākuši no studiju programmu aprakstiem, citkārt savukārt ir daudz sadzīviskāka pieeja. Ir departamenti, kur uzskaitīti visi cilvēki, kas tajos laika gaitā ir strādājuši, citiem savukārt tādu nav. Līdz ar to ir nodaļas, kuras fiziski nav iespējams izlasīt, tik ļoti garlaicīgs ir to saturs (piemēram, studiju programmu apraksti), un ir citas, kurām ir iespējams izburties cauri. Vēl man ir bišķi iebildumi par to, ka absolventu vidū ir izcelti tikai un vienīgi tie, kas ir piedalījušies Olimpiskajās spēlēs. Jā, protams, saprotu, ka sports LSPA ir pirmajā vietā, bet, ja iedomātos hipotētisku (un ļoti mazticamu scenāriju), ka kāds LSPA absolvents kļūtu par Nobela prēmijas laureātu literatūrā, man šķiet, ka viņa biogrāfiju izcelt būtu lielāks pamats nekā biatlonistu, kas Olimpiskajās spēlēs sasniedzis 83. vietu (piebilde - biatlonista piemērs arī ir iedomāts, nevēlos izcelt nevienu konkrētu manā izpratnē īpaši neievērojamu olimpieti), kamēr grāmatas definīcija ir tieši šāda. Turklāt te vēl sanāk, ka nevaru pat īsti saprast, kas ir vērtīgāk - ja tu vispirms absolvē LSPA un pēc tam kļūsti par olimpieti, vai otrādi. Un pat sporta tēmā - vai Anglijas premjerlīgā spēlējušais Andrejs Štolcers būtu mazāk ievērojams par olimpiešiem tikai tāpēc, ka Olimpiskās spēles ir lielākais notikums sportā un tajās ir jāpiedalās arī agresorvalstu sportistiem?
Kopējais vērtējums par izdevuma kvalitāti: tā noteikti nav sliktākais piemērs jubilejas izdevumam, ar kādiem aizraujas teju visas iespējamās izglītības iestādes (arī ģimnāzijai, kurā mācījos, ir sava simtgades grāmata), tā ir normāli maketēta, ir gana plašs vizuālais materiāls, bet vienlaikus tā nav arī gluži bilžu grāmata. Vai tā varētu būt labāka? Jā, nenoliedzami - esmu pārliecināts, ka tās radīšanas procesā nevienu sevišķi nesatrauca, vai šo grāmatu kāds patiešām arī lasīs un ja jā - kā tieši to lasīs, līdz ar to par labo piemēru šāda tipa izdevumiem es šo grāmatu tomēr nesauktu.
Kaut ko no šādas grāmatas es, protams, tomēr varēju iegūt, tālab sākšu ar vēstījumu par to, kas man tajā šķita vērtīgs. Pirmkārt, tas ir Andra Zeļenkova rakstītais LSPA vēstures atstāstījums - īpaši attiecībā uz sarežģītajiem procesiem pirmās brīvvalsts laikā, kad vispirms izglītības iestāde, kur sagatavot sporta pedagogus, tika izveidota, bet tad dažus gadus vēlāk atzīta par nevajadzīgu, pēc tam izveidota no jauna privātas struktūras paspārnē un tikai pamazām pārtapusi par kaut ko līdzīgu tam, kāda tā ir tagad. Par padomju laiku un mūsdienām vairāk var uzzināt bijušo un esošā rektora stāstījumā, kā arī dažādu LSPA departamentu pārskatos. Rektoru stāstījumā brīžam ir jūtams savdabīgs vēstures traktējums (piemēram, faktu, ka bijušais fizkultūras institūta komjaunatnes pirmorganizācijas vadītājs neatkarīgajā Latvijā kļuva par ministru, interpretē kā skaidrojumu, ka tik slikta jau tā komjaunatne nebija), arī par "sporta zinātni" un no ētikas viedokļa stipri apšaubāmajiem veidiem, kā padomija tiecās pēc medaļām augstu sasniegumu sportā, izteikumi šķiet daudz pozitīvāki, nekā tiem vajadzētu būt. Jā, un par alkohola lietošanas problēmām gan studentu, gan pasniedzēju vidū vairāk rakstīts "hi hi, ha ha" formā, kas mazliet mulsina (piemēram, kā baigais joks minēts viens no vadošajiem pasniedzējiem, kurš bija kategorisks atturībnieks un kuram vajadzēja uzmanīties, lai viņam pat ūdens "prikola pēc" nebūtu stiprināts).
Tā daļa, kur sniegts pārskats par dažādiem LSPA departamentiem, ir ļoti neviendabīgas kvalitātes un lasāmības, izteikti būtu prasījies, ka visiem departamentiem būtu kaut kādi kopīga struktūra, kam jābūt aprakstītam. Proti, daļa tekstu ir tik sausi, ka tie šķiet nākuši no studiju programmu aprakstiem, citkārt savukārt ir daudz sadzīviskāka pieeja. Ir departamenti, kur uzskaitīti visi cilvēki, kas tajos laika gaitā ir strādājuši, citiem savukārt tādu nav. Līdz ar to ir nodaļas, kuras fiziski nav iespējams izlasīt, tik ļoti garlaicīgs ir to saturs (piemēram, studiju programmu apraksti), un ir citas, kurām ir iespējams izburties cauri. Vēl man ir bišķi iebildumi par to, ka absolventu vidū ir izcelti tikai un vienīgi tie, kas ir piedalījušies Olimpiskajās spēlēs. Jā, protams, saprotu, ka sports LSPA ir pirmajā vietā, bet, ja iedomātos hipotētisku (un ļoti mazticamu scenāriju), ka kāds LSPA absolvents kļūtu par Nobela prēmijas laureātu literatūrā, man šķiet, ka viņa biogrāfiju izcelt būtu lielāks pamats nekā biatlonistu, kas Olimpiskajās spēlēs sasniedzis 83. vietu (piebilde - biatlonista piemērs arī ir iedomāts, nevēlos izcelt nevienu konkrētu manā izpratnē īpaši neievērojamu olimpieti), kamēr grāmatas definīcija ir tieši šāda. Turklāt te vēl sanāk, ka nevaru pat īsti saprast, kas ir vērtīgāk - ja tu vispirms absolvē LSPA un pēc tam kļūsti par olimpieti, vai otrādi. Un pat sporta tēmā - vai Anglijas premjerlīgā spēlējušais Andrejs Štolcers būtu mazāk ievērojams par olimpiešiem tikai tāpēc, ka Olimpiskās spēles ir lielākais notikums sportā un tajās ir jāpiedalās arī agresorvalstu sportistiem?
Kopējais vērtējums par izdevuma kvalitāti: tā noteikti nav sliktākais piemērs jubilejas izdevumam, ar kādiem aizraujas teju visas iespējamās izglītības iestādes (arī ģimnāzijai, kurā mācījos, ir sava simtgades grāmata), tā ir normāli maketēta, ir gana plašs vizuālais materiāls, bet vienlaikus tā nav arī gluži bilžu grāmata. Vai tā varētu būt labāka? Jā, nenoliedzami - esmu pārliecināts, ka tās radīšanas procesā nevienu sevišķi nesatrauca, vai šo grāmatu kāds patiešām arī lasīs un ja jā - kā tieši to lasīs, līdz ar to par labo piemēru šāda tipa izdevumiem es šo grāmatu tomēr nesauktu.
2023-12-26
comments powered by Disqus