Apmānītā

Uldis Tīrons jau trešo reizi iestudējis izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, un kā vienmēr, atsauksmes par viņa darbu ir pretrunīgas. Esmu lasījis un dzirdējis gan versiju, ka katra nākamā viņa izrāde ir sliktāka par iepriekšējo, gan ka gluži otrādi - iegūstot pieredzi kā teātra režisoram, Tīrons rada arvien kvalitatīvākus darbus. "Mielastu" gan es netiku noskatījies, līdz ar to mans salīdzinājums var būt tikai ar "Pēdējo Ļeņina eglīti", bet izteikt kaut kādus spriedelējumus jau tas neliedz.

Teksts, kas kalpojis par iedvesmu izrādei, ir Tomasa Manna "Apmānītā". Šis garstāsts, šķiet, bija pēdējais teksts, ko Mannam izdevās pabeigt, pašam jau esot vecam un slimam. Lai arī šo to no Manna darbiem esmu lasījis, ar konkrēto tekstu iepazinies neesmu, bet cik saprotu, tas par izcilu uzskatīts netiek un ir bezcerīga cinisma pilns. Tīrons lielā mērā stāstu pavērš nevis pret tā varoni, bet gan pret autoru. Proti, Manna stāsts ir par sievieti pusmūžā, kura iemīlas jaunā vīrietī un kā viņai pašai šķiet, no šīs mīlestības viņai atsākas mēnešreizes, bet patiesībā tās ir dzemdes vēža izpausmes. Un Tīrons šajā situācijā, tajā vietā, lai teiktu: "He, he, stulbā sieviete!" faktiski saka: "He, he, stulbais Manns!" Un nodarbojas ar autora personīgo problēmu dekonstrukciju, personificējot varoni ar viņas autoru.

Kā jau to biju novērojis "Pēdējā Ļeņina eglītē", Tīrons nav reālistiskas aktiermākslas cienītājs, un līdzās gana reālistiskajām izrādes dekorācijām, kurās dominē putnu izbāzeņi un stikli/spoguļi, aktieru izdarības uz skatuves par reālistiskām nekādi nenosauksi, un jau pirmā aina tevi sagatavo tam, ka aktieri šajā reizē vienmēr apzinās, ka viņi ir aktieri. Šķiet, ka viens no Tīrona iecienītajiem gājieniem, ir izrādi iestudēt atbilstoši tam laikam un videi, kurā tā risinās. Tā par Ļeņinu viņš stāstīja Meierholda gaumē, bet Tomasu Mannu iestudē ar izteiktām atsaucēm uz Bertoldu Brehtu (gan attiecībā uz aktieru atsvešinātību no viņu tēliem, gan pat iesaistot izrādē dziesmas no Brehta pasaules - balādi par Mekiju Nazi un "Alabama Song", kura gan labāk vairumam noteikti zināma "The Doors" izpildījumā). Protams, kā jau to var sagaidīt no Tīrona, viss šis pasākums ir ļoti daudzslāņains un katrs skatītājs no izrādes var uztvert tik daudz, cik viņam ir "bagāžas informācijas" (kuras trūkumu, cik dzirdēts, varot daļēji kompensēt ar programmiņas izlasīšanu, kas man, ierodoties teātrī pēdējā brīdī, nebija iespējams).

Pats Tīrons apgalvo, ka viņš izrādi iestudēja Regīnai Razumai, kura atveido galveno varoni šajā lugā, un patiešām viņai droši vien tiek plašākais emocionālā satura spektrs šajā izrādē, par dramatisko kulmināciju, manuprāt, kļūstot ainai, kurā viņa novelk parūku un no gana jaunavīgas sievietes pārtop teju bezdzimuma tēlā pāri pusmūžam, kļūstot par Ģirta Krūmiņa atveidotā Tomasa Manna kopiju. Jā, izrādē kā tēls piedalās arī pats autors. Tas, starp citu, atsauc Unamuno "Miglas" iestudējumu Nacionālajā, ar kuru sava tiesa līdzības saskatāma arī šīs izrādes aktierspēles piegājienos. Taču Tīrona iestudējums nenoliedzami ir smalkāks, par spīti tam, ka to var vērtēt arī kā prastu zirgošanos.

Aktieru sastāvs ir gana interesants. No ilggadīgajiem JRT aktieriem te piedalās vienīgi jau piesauktie Razuma un Krūmiņš, no jaunākas paaudzes iesaistīti Toms Veličko un Marija Linarte, kamēr Kaspars Dumburs vispār ir Nacionālā teātra aktieris. Un Katjuša Pelli, kas kā Melnais gulbis dejo aizspogulijā, ir balerīna, turklāt vēl Latvijā ieradusies no Itālijas. Linarte, kā tas viņai vispār ir diezgan raksturīgi (proti, tādas lomas viņai parasti tiek), spēlē ar milzīgu cinismu. Teorētiski viņa atveido galvenās varones meitu Annu - klibu vecmeitu, taču praksē viņa ir ciniskā atbalss savas mātes romantiskajām ilgām. Kaspars Dumburs arī ir pietiekami savā elementā - uzspēlēti tiešs un maskulīns viņš ir galvenās varones (un arī autora) iekāres objekts - spēcīgs amerikānis, kas runā ar very izteiksmīgu akcentu un katrā kustībā ir lielāks pats par sevi. Tikām Tomam Veličko tiek dažādas mazākas lomas, kurās viņš mīt kaut kas pa vidu starp Linartes un Dumbura tēlojuma manieri.

Man pašam, jāsaka, bija diezgan liela skepse pirms šīs izrādes skatīšanās - kā aktieru sastāva, tā arī Tīrona dēļ. Taču sev par lielu pārsteigumu, no teātra iznācu sajūsmināts, turklāt - kā izskatījās, atšķirībā no itin lielas daļas auditorijas. Nu, nekas - tiesības uz atšķirīgu viedokli katram ir. Tāpēc es atļaušos prognozēt, ka vismaz pie kādas Spēlmaņu nakts nominācijas šai izrādei būs lemts tikt. Man patika. Vai patiks tev - ne mazākās nojautas.
2019-04-18
8.5
comments powered by Disqus