Klāvas tantes skūpsts
Neesi aita, neļauj sevi apmuļķot! Klāvas tante šajā izrādē nepiedalās un pat netiek pateikts, kuram viņa vispār ir tante. Proti, šī izrāde galīgi nebūs par attiecībām (stingri heteroseksuālām, veidojot pareizi kristīgu ģimeni ar daudziem bērniem), bet gan materiāls par deģenerātu alkoholiķi, kurš alkohola reibumā brauc vilcienā un brauciena laikā (pretēji jebkādiem noteikumiem) turpina apreibināties. Šajā izrādē trūkst gara skaistuma un šķīstības, un vispār - pat sižeta gandrīz nav. Turklāt vēl liela daļa izrādes nav valsts valodā (tai skaitā - lietojot rupjus vārdus), līdz ar to tā ir uzskatāma par padomju laika atraugu Rīgas centrā (ja Miera iela pretī Dzemdību namam ir centrs) un būtu aizliedzama, visus tās tapšanā iesaistītos cilvēkus nosūtot uz pāraudzināšanas kursiem Asociācijas Ģimene un Nacionālās Apvienības paspārnē. Vai arī nē.
Izrāde tapusi pēc Venedikta Jerofejeva poēmas prozā "Maskava - Gailīši" motīviem, vēl vairāk nekā oriģinālajā tekstā galveno varoni un poēmas autoru identificējot vienā personāžā. Atslēgas elementi, lai saprastu šo izrādi (un to - vai tev to vajadzētu skatīties) ir pazīšanās ar Jerofejeva tekstu un izrādes režisora Ulda Tīrona līdzšinējo pieredzi JRT. Maskava - Gailīši ir teksts, kuru var interpretēt ļoti dažādi un tajā saskatīt visdažādākās lietas, problēmas un parādības. Savukārt Tīrons savās izrādēs aktīvi iedvesmojas no pagājušā gadsimta divdesmito gadu padomju teātra skolas, tādiem vīriem kā Staņislavskis un Meierholds (šajā izrādē gan jūtamas arī brehtiskas tendences - kuras atšķirībā no krievu klasiķiem, man kaut kā ir vairāk zināmas un saprotamas, laikam jau vācu ģimnāzijas izglītības izpaužas), proti, viņa izrādēs no reālisma nav ne smakas, un arī te tā nav.
Stāstīt par to, kas notiek uz skatuves, šajā reizē ir īpaši sarežģīti un pat nezinu, vai ir vērts censties. Viss sākas gandrīz kā Ļeņina pēdējā eglīte - proti, ar Jerofejeva pēdējo dzimšanas dienu, kur viņš jau ir tuvu nāvei, rīkles vēža dēļ nevar parunāt un savā dzimšanas dienā zināmā mērā ir kļuvis par vietas izpildītāju paša Jerofejeva vietā. No tā mēs pārejam ceļojumā uz Gailīšiem, turklāt Kaspars Znotiņš pilda tādu kā Teicēja, tādu kā konferansjē lomu. Viss tālākais ir kaut kur uz robežas starp farsu, halucinācijām un delīriju, reizēm ejot vairāk smieklīgā, reizēm drīzāk biedējošā virzienā. Jerofejevu atveido Vilis Daudziņš, pārējie ir - savā ziņā, ko nu attiecīgajā brīdī vajag, pa daļai - vispār velns viņu zina kas. Katrā ziņā varu teikt, ka šis nav tāds stāsts par alkoholu un vilcienu Kusturicas filmās, ne jau velti tas ir stāsts, kura darbība risinās Krievijā. Viens no negaidītākajiem elementiem izrādē ir operdziedātājas Ilonas Bageles klātbūtne, kura... pilnīgi noteikti kaut ko šajā izrādē pienes klāt, bet man nudien ir ļoti grūti saprast, ko par šo izrādi rakstīt un kāds ir mans vērtējums par to. Nenoliedzami - te ir gana daudz novatorisma, nav garlaicīgi, izrādē redzams skaidrs Tīrona rokraksts. Redzēt droši vien ir vērts, bet nesaprotu, vai tai ir perspektīvas iedzīvoties uz JRT skatuves (perspektīvu Spēlmaņu naktī tai laikam nav, jo Tīrons nav šī pasākuma mīlulis; un es arī īsti nesaprotu, vai manis pēc šādām perspektīvām būtu jābūt).
Izrāde tapusi pēc Venedikta Jerofejeva poēmas prozā "Maskava - Gailīši" motīviem, vēl vairāk nekā oriģinālajā tekstā galveno varoni un poēmas autoru identificējot vienā personāžā. Atslēgas elementi, lai saprastu šo izrādi (un to - vai tev to vajadzētu skatīties) ir pazīšanās ar Jerofejeva tekstu un izrādes režisora Ulda Tīrona līdzšinējo pieredzi JRT. Maskava - Gailīši ir teksts, kuru var interpretēt ļoti dažādi un tajā saskatīt visdažādākās lietas, problēmas un parādības. Savukārt Tīrons savās izrādēs aktīvi iedvesmojas no pagājušā gadsimta divdesmito gadu padomju teātra skolas, tādiem vīriem kā Staņislavskis un Meierholds (šajā izrādē gan jūtamas arī brehtiskas tendences - kuras atšķirībā no krievu klasiķiem, man kaut kā ir vairāk zināmas un saprotamas, laikam jau vācu ģimnāzijas izglītības izpaužas), proti, viņa izrādēs no reālisma nav ne smakas, un arī te tā nav.
Stāstīt par to, kas notiek uz skatuves, šajā reizē ir īpaši sarežģīti un pat nezinu, vai ir vērts censties. Viss sākas gandrīz kā Ļeņina pēdējā eglīte - proti, ar Jerofejeva pēdējo dzimšanas dienu, kur viņš jau ir tuvu nāvei, rīkles vēža dēļ nevar parunāt un savā dzimšanas dienā zināmā mērā ir kļuvis par vietas izpildītāju paša Jerofejeva vietā. No tā mēs pārejam ceļojumā uz Gailīšiem, turklāt Kaspars Znotiņš pilda tādu kā Teicēja, tādu kā konferansjē lomu. Viss tālākais ir kaut kur uz robežas starp farsu, halucinācijām un delīriju, reizēm ejot vairāk smieklīgā, reizēm drīzāk biedējošā virzienā. Jerofejevu atveido Vilis Daudziņš, pārējie ir - savā ziņā, ko nu attiecīgajā brīdī vajag, pa daļai - vispār velns viņu zina kas. Katrā ziņā varu teikt, ka šis nav tāds stāsts par alkoholu un vilcienu Kusturicas filmās, ne jau velti tas ir stāsts, kura darbība risinās Krievijā. Viens no negaidītākajiem elementiem izrādē ir operdziedātājas Ilonas Bageles klātbūtne, kura... pilnīgi noteikti kaut ko šajā izrādē pienes klāt, bet man nudien ir ļoti grūti saprast, ko par šo izrādi rakstīt un kāds ir mans vērtējums par to. Nenoliedzami - te ir gana daudz novatorisma, nav garlaicīgi, izrādē redzams skaidrs Tīrona rokraksts. Redzēt droši vien ir vērts, bet nesaprotu, vai tai ir perspektīvas iedzīvoties uz JRT skatuves (perspektīvu Spēlmaņu naktī tai laikam nav, jo Tīrons nav šī pasākuma mīlulis; un es arī īsti nesaprotu, vai manis pēc šādām perspektīvām būtu jābūt).
2021-09-02
comments powered by Disqus