Pēdējā Ļeņina eglīte
Pirms doties uz "Pēdējo Ļeņina eglīti" es nebiju noskaidrojis pašu būtiskāko - proti, painteresējies, ka šo izrādi ir režisējis Uldis Tīrons, proti, vajadzēja rēķināties ar to, ka tā būs paredzēta gudrākam skatītājam par mani - vismaz tādam, kas lasa Rīgas laiku (un vienlaikus tādam, kuru iepriecinās tas, ka izrādē būs atsauce ne tikai uz pašu Tīronu, bet arī uz Ilmāru Šlāpinu - nepareizi izrunājot Šaļapina uzvārdu). Labi, ka vismaz otru būtiskāko lietu biju izdarījis - proti, pirms izrādes sākuma iegādājies un izlasījis tās programmiņu, jo pretējā gadījumā ar izrādes uztveršanu man būtu radušās daudz lielākas problēmas.
Izrādes stāsts ir par gandrīz mirušu un jau mirušu Ļeņinu. Proleteriāta vadonis, kurš sava mūža nogalē bija zaudējis runas spējas, daļēji paralizēts, pēdējos savas dzīves mēnešus viņš bija nefunkcionējošā ķermenī iesprostots prāts gandrīz bez iespējas izlauzties ārā. Vienlaikus - itin grūti saprast, cik daudz tur bija atlicis arī no prāta un cik lielā mērā arī to bija saēdusi slimība (neatkarīgi no tā, vai primāri pie vainas bija insulti vai sifiliss). Izrāde groteskas veidā ataino šo nebūt ne priekpilno mūža nobeigumu, vienlaikus to papildinot ar padomju propagandas tekstu par Ļeņinu un viņa nebeidzamo mīlestību pret bērniem - proti, vēstījumu par Ļeņina pēdējo eglīti, kad neilgi pirms viņa nāves saaicināti vietējie bērni uz svinībām un ko vectētiņš Ļeņins, protams, ļoti izbaudījis (ja kas, lūk raksts par Ļeņinu un eglīti ar lielu daudzumu ilustrāciju).
Man trūkst zināšanu, lai varētu spriest, kāda laikmeta teātrim visvairāk tiecas līdzināties šī izrāde, bet par vienu šaubu nav - realitātes atkārtošana nav viena no tās prioritātēm. Tās varoņu sejas ir klātas ar biezu grima kārtu, viņi runā un kustas pārspīlēti groteski, katrs ar savu individuālu novirzi no normas, runā pārspīlētā manierē. Baiba Broka, kas atveido Nadeždu Krupskaju, ir pārspīlēti stingra, skaļa un skarba. Inga Tropa kā Ļeņina māsa ir bērnišķīga, spalga, šķietami apsēsta, ar aizduļķotām acīm. Ārsts Ģirta Krūmiņa personā - entuziasma pārņemts fanātiķis, kas runā jauktā nevalodā. Laikam vistuvāk reālismam no šiem tēliem ir Viļa Daudziņa Ļeņins - tikai daļēji sevi apjautošs, diezgan minimāli funkcionējošs, viņa runā līdzās nesakarīgām skaņām tikai retu reizi parādās kāds sakarīgs vārds.
Pieņemot, ka jebkuru izrādi var vērtēt dažādos veidos, viens ir skaidrs - dziļākā dimensijā man tajā nav ko darīt. Lai arī iepazinies ar programmiņas tekstiem, es nevaru lepoties ar zināšanām, kas pārsniegtu programmiņas saturu. Kazimirs Maļevičs, kura deklarētais Ļeņina kubs ir teju galvenais elements uz skatuves (pārstāvēts diezgan daudzos eksemplāros), man ne ar kādām sevišķām emocijām nesaistās. Par Ļeņina māsas eksistenci es labākajā gadījumā biju dzirdējis, ka tāda viņam bija. Vai Tīrons šajā izrādē ietekmējies no, piemēram, Meierholda teātra, man nav vispār nekādas nojautas. Un - lai būtu vēl sliktāk, patiesībā man arī pats Ļeņina tēls nav emocionāli tik ļoti nozīmīgs. Man par laimi gāja secen padziļināta iepazīšanās ar šo Padomju savienības svētā tēlu - skolā sāku iet jau pēc 4. maija deklarācijas un vienīgi no bērnudārza gadiem atceros Ļeņina bareljefu pie sienas, kurš gan tāpat jau tobrīd uz pjedestāla bija sācis grīļoties, līdz ar to man nenācās būt par Ļeņina mazbērnu. Un tomēr - pilnīgā absurdā aizgājusī izrādes daļa ar simbolisko eglīti man patika itin labi, tur, protams, bija jūtams tas pats trakais huligānisms, kādu Nastavševs iemiesoja Harmsa "Vecenē", bet tas manās acīs ir kaut kas labs, nevis slikts. Patika risinājums ar diviem Ļeņiniem, kas visvairāk tika izmantots izrādes beigās, kad Ļeņins jau nenoliedzami ir miris, kad tiek pretnostatīti viens otram divi viņa eksemplāri - cilvēciskais un biedējoši nežēlīgais. Kamēr pirmais kalpo par mūžīgu ideālu jauniem ideālistiem visā pasaulē, otrā baisais vieplis atklāj detaļas, kuras tik labi neiet kopā ar romantisko vīziju.
Personīgās identificēšanās iespējas trūkuma dēļ man šī izrāde nevarēja kļūt par mūža mīlestību, turklāt tajā netrūka elementu, kas nepārliecināja (piemēram, muzikālie numuri pirmajā izrādes pusē šķita totāli bezjēdzīgi). Jā, nav šaubu par aktierspēli (kurš gan šaubītos, ka Daudziņš var pārtapt Ļeņinā? Tropa arī ir teicama), patika arī skatuves risinājums, bet kopumā es saprotu - šī nav man radīta izrāde un, kamēr nebūšu sācis lasīt "Rīgas laiku", diez vai Tīrons kļūs par manu iecienītāko teātra režisoru.
Izrādes stāsts ir par gandrīz mirušu un jau mirušu Ļeņinu. Proleteriāta vadonis, kurš sava mūža nogalē bija zaudējis runas spējas, daļēji paralizēts, pēdējos savas dzīves mēnešus viņš bija nefunkcionējošā ķermenī iesprostots prāts gandrīz bez iespējas izlauzties ārā. Vienlaikus - itin grūti saprast, cik daudz tur bija atlicis arī no prāta un cik lielā mērā arī to bija saēdusi slimība (neatkarīgi no tā, vai primāri pie vainas bija insulti vai sifiliss). Izrāde groteskas veidā ataino šo nebūt ne priekpilno mūža nobeigumu, vienlaikus to papildinot ar padomju propagandas tekstu par Ļeņinu un viņa nebeidzamo mīlestību pret bērniem - proti, vēstījumu par Ļeņina pēdējo eglīti, kad neilgi pirms viņa nāves saaicināti vietējie bērni uz svinībām un ko vectētiņš Ļeņins, protams, ļoti izbaudījis (ja kas, lūk raksts par Ļeņinu un eglīti ar lielu daudzumu ilustrāciju).
Man trūkst zināšanu, lai varētu spriest, kāda laikmeta teātrim visvairāk tiecas līdzināties šī izrāde, bet par vienu šaubu nav - realitātes atkārtošana nav viena no tās prioritātēm. Tās varoņu sejas ir klātas ar biezu grima kārtu, viņi runā un kustas pārspīlēti groteski, katrs ar savu individuālu novirzi no normas, runā pārspīlētā manierē. Baiba Broka, kas atveido Nadeždu Krupskaju, ir pārspīlēti stingra, skaļa un skarba. Inga Tropa kā Ļeņina māsa ir bērnišķīga, spalga, šķietami apsēsta, ar aizduļķotām acīm. Ārsts Ģirta Krūmiņa personā - entuziasma pārņemts fanātiķis, kas runā jauktā nevalodā. Laikam vistuvāk reālismam no šiem tēliem ir Viļa Daudziņa Ļeņins - tikai daļēji sevi apjautošs, diezgan minimāli funkcionējošs, viņa runā līdzās nesakarīgām skaņām tikai retu reizi parādās kāds sakarīgs vārds.
Pieņemot, ka jebkuru izrādi var vērtēt dažādos veidos, viens ir skaidrs - dziļākā dimensijā man tajā nav ko darīt. Lai arī iepazinies ar programmiņas tekstiem, es nevaru lepoties ar zināšanām, kas pārsniegtu programmiņas saturu. Kazimirs Maļevičs, kura deklarētais Ļeņina kubs ir teju galvenais elements uz skatuves (pārstāvēts diezgan daudzos eksemplāros), man ne ar kādām sevišķām emocijām nesaistās. Par Ļeņina māsas eksistenci es labākajā gadījumā biju dzirdējis, ka tāda viņam bija. Vai Tīrons šajā izrādē ietekmējies no, piemēram, Meierholda teātra, man nav vispār nekādas nojautas. Un - lai būtu vēl sliktāk, patiesībā man arī pats Ļeņina tēls nav emocionāli tik ļoti nozīmīgs. Man par laimi gāja secen padziļināta iepazīšanās ar šo Padomju savienības svētā tēlu - skolā sāku iet jau pēc 4. maija deklarācijas un vienīgi no bērnudārza gadiem atceros Ļeņina bareljefu pie sienas, kurš gan tāpat jau tobrīd uz pjedestāla bija sācis grīļoties, līdz ar to man nenācās būt par Ļeņina mazbērnu. Un tomēr - pilnīgā absurdā aizgājusī izrādes daļa ar simbolisko eglīti man patika itin labi, tur, protams, bija jūtams tas pats trakais huligānisms, kādu Nastavševs iemiesoja Harmsa "Vecenē", bet tas manās acīs ir kaut kas labs, nevis slikts. Patika risinājums ar diviem Ļeņiniem, kas visvairāk tika izmantots izrādes beigās, kad Ļeņins jau nenoliedzami ir miris, kad tiek pretnostatīti viens otram divi viņa eksemplāri - cilvēciskais un biedējoši nežēlīgais. Kamēr pirmais kalpo par mūžīgu ideālu jauniem ideālistiem visā pasaulē, otrā baisais vieplis atklāj detaļas, kuras tik labi neiet kopā ar romantisko vīziju.
Personīgās identificēšanās iespējas trūkuma dēļ man šī izrāde nevarēja kļūt par mūža mīlestību, turklāt tajā netrūka elementu, kas nepārliecināja (piemēram, muzikālie numuri pirmajā izrādes pusē šķita totāli bezjēdzīgi). Jā, nav šaubu par aktierspēli (kurš gan šaubītos, ka Daudziņš var pārtapt Ļeņinā? Tropa arī ir teicama), patika arī skatuves risinājums, bet kopumā es saprotu - šī nav man radīta izrāde un, kamēr nebūšu sācis lasīt "Rīgas laiku", diez vai Tīrons kļūs par manu iecienītāko teātra režisoru.
2018-06-08
comments powered by Disqus