Numero Zero
Divas reizes Umberto Eko ir paziņojis, ka viņš izbeidz savu darbību daiļliteratūras lauciņā. Divas reizes viņš pēc šādiem paziņojumiem tomēr ir nācis klajā ar kādu jaunu romānu. Diemžēl jāatzīst, ka katrā nākamā atgriešanās viņa gadījumā ir mazāk spoža, un tas Eko, kas atgriezās ar "Pilotnumuru" galīgi vairs nav tāds autors, kura jauns darbs ir Notikums ar lielo burtu. Ja šī grāmata būtu paša Eko pilotnumurs literatūrā, neesmu drošs, ka viņam būtu sevišķas cerības turpinājumu.
Eko savu rakstniecības formulu patiesībā atklāja jau "Rozes vārdā" un "Fuko svārstā" - spēle uz robežas starp intelektuālu detektīvromānu un kultūrfilosofisku traktāku, iesaistot notiekošā nosacītības elementu un vienlaikus pasmejoties par sazvērestību teorijām un pats tās jaunas veidojot, un šiem pašiem principiem seko arī "Pilotnumurs". Grāmatas darbība norisinās 20.gadsimta pēdējās desmitgades sākumā, tās galvenais varonis ir piecdesmitgadīgs izbijis tulkotājs un ēnu rakstnieks, kurš tagad ticis pie darba kādā laikrakstā, kas nekad neiznāks, jo ir tikai māņu/šantāžas projekts. Tam paredzēta tikai sērija pilotnumuru, kuru saturs likšot attiecīgajiem cilvēkiem noprast, par kādu draudu potenciāli šis laikraksts varētu izvērsties. Tiesa, nekas no grāmatā aprakstītā īsti neatklāj to potenciālo draudīgumu, jo pieeja "tagad mēs aprakstām vecus notikumus un publicējam izdevumu ar pagātnes datumu, apgalvojot, ka tikpat operatīvi un notikumiem pa priekšu ejoši mēs būtu arī reālu publikācijas datumu gadījumā" izklausās pēc kaut kā pilnīgi idiotiska. Nav jau nekāds dižais sasniegums divus mēnešus pēc kāda svarīga notikuma prognozēt nākamo nedēļu pēc šī notikuma. Tas nav gluži tas pats, kas paredzēt, kas notiks nedēļu pēc šodienas. Un tā pat nav viena no grāmatas lielākajām problēmām.
Kas mani "Pilotnumurā" visvairāk sāpināja, ir apziņa, ka Eko kādā brīdī ir pazaudējis spēju saistoši rakstīt. Mani pat tik ļoti varbūt nesatrauktu viņa aizraušanās ar absurdām sazvērestību teorijām, par kurām viņš jau pats arī vislabāk māk romānu gaitā pasmieties, bet gan tas, ka šoreiz par tām lasīt nav interesanti. Kamēr pamata sižeta līnija par laikraksta izdošanu un galvenā varoņa privāto dzīvi vēl ir kaut cik lasāma, viņa laikraksta kolēģa murgojumi par Musolīni iespējamo aizbēgšanu Otrā Pasaules kara beigās un turpmāko dzīvošanu Vatikānā vai Argentīnā ir aprakstīta ar teju vai zobārta apmeklējuma cienīgu aizraujošuma trūkumu, didaktiski izejot cauri sīkām un nebūtiskām detaļām, kas spēj tik vien kā kaitināt lasītāju. Grāmatā, kura nav ne 200 lappuses gara, ir pārāk daudz miegu veicinošu faktu un izdomas savārstījumu. Protams, ar nevēlēšanos virzīt uz priekšu sižetu, bet gan polemizēt par dažādām teorijām, rakstot mazticamus reālās pasaules kontekstā dialogus, Eko ir aizrāvies vismaz kopš "Fuko svārsta", taču kādreiz viņš šo visu mācēja pasniegt ar eleganci, kamēr "Pilotromānā" - bez jebkādas iedvesmas dzirksts.
Nākas atzīt, ka arī tā grāmatas daļa, kas nav saistīta ar "stay-behind" (kas, starp citu, ir/bija reāla NATO shēma) un Musolīni, īsti grāmatu saglābt nespēj, jo arī tur ir problēmas. Eko iecere pasmieties par mūsdienu laikrakstu pseidoprincipiem, lasītāja vērtēšanu par totālu idiotu, kuram ar karoti var iebarot pilnīgi jebkādus sūdus, ir saprotama. Taču veids, kā viņš to izdara... Iedomātās avīzes redakcijas darbinieku savstarpējās sarunas un tajās izskanošie joki ir tādā kvalitātē, ka Cehs.lv reizēm publicētie čata izvilkumi ir daudz asprātīgāki. Un patiesībā Cehu te piesaukt ir īpaši vietā - ne velti arī avīzes redakcija piedāvā iepazīšanās sludinājumus ar atšifrējumiem (un Cehs šajā lietā paspēja Eko apsteigt). Kādreiz Eko bija apveltīts ar tiešām labu spēju vajadzības gadījumā būt asprātīgs, šobrīd, kā šķiet - ne visai. Un, ja pavisam godīgi, es nesaprotu - kāpēc Eko turpina rakstīt romānus? Gadu viņam nu jau 84, badā viņš diez vai mirst un acīmredzami - nekā tāda, ko viņam vēl daiļliteratūrā būtu nepieciešams kādam pateikt, sen vairs nav atlicis. Pienākums? Pieradums? Kā lai arī nebūtu, nu jau es varu apgalvot, ka astoto Eko romānu, ja tāds reiz nāks klajā, es laikam gan nemaz nemēģināšu lasīt. Man ir skumji, kad mākslinieki, kuru darbus es mīlu un cienu, nodarbojas ar ilgstošu personīgās reputācijas graušanu.
Eko savu rakstniecības formulu patiesībā atklāja jau "Rozes vārdā" un "Fuko svārstā" - spēle uz robežas starp intelektuālu detektīvromānu un kultūrfilosofisku traktāku, iesaistot notiekošā nosacītības elementu un vienlaikus pasmejoties par sazvērestību teorijām un pats tās jaunas veidojot, un šiem pašiem principiem seko arī "Pilotnumurs". Grāmatas darbība norisinās 20.gadsimta pēdējās desmitgades sākumā, tās galvenais varonis ir piecdesmitgadīgs izbijis tulkotājs un ēnu rakstnieks, kurš tagad ticis pie darba kādā laikrakstā, kas nekad neiznāks, jo ir tikai māņu/šantāžas projekts. Tam paredzēta tikai sērija pilotnumuru, kuru saturs likšot attiecīgajiem cilvēkiem noprast, par kādu draudu potenciāli šis laikraksts varētu izvērsties. Tiesa, nekas no grāmatā aprakstītā īsti neatklāj to potenciālo draudīgumu, jo pieeja "tagad mēs aprakstām vecus notikumus un publicējam izdevumu ar pagātnes datumu, apgalvojot, ka tikpat operatīvi un notikumiem pa priekšu ejoši mēs būtu arī reālu publikācijas datumu gadījumā" izklausās pēc kaut kā pilnīgi idiotiska. Nav jau nekāds dižais sasniegums divus mēnešus pēc kāda svarīga notikuma prognozēt nākamo nedēļu pēc šī notikuma. Tas nav gluži tas pats, kas paredzēt, kas notiks nedēļu pēc šodienas. Un tā pat nav viena no grāmatas lielākajām problēmām.
Kas mani "Pilotnumurā" visvairāk sāpināja, ir apziņa, ka Eko kādā brīdī ir pazaudējis spēju saistoši rakstīt. Mani pat tik ļoti varbūt nesatrauktu viņa aizraušanās ar absurdām sazvērestību teorijām, par kurām viņš jau pats arī vislabāk māk romānu gaitā pasmieties, bet gan tas, ka šoreiz par tām lasīt nav interesanti. Kamēr pamata sižeta līnija par laikraksta izdošanu un galvenā varoņa privāto dzīvi vēl ir kaut cik lasāma, viņa laikraksta kolēģa murgojumi par Musolīni iespējamo aizbēgšanu Otrā Pasaules kara beigās un turpmāko dzīvošanu Vatikānā vai Argentīnā ir aprakstīta ar teju vai zobārta apmeklējuma cienīgu aizraujošuma trūkumu, didaktiski izejot cauri sīkām un nebūtiskām detaļām, kas spēj tik vien kā kaitināt lasītāju. Grāmatā, kura nav ne 200 lappuses gara, ir pārāk daudz miegu veicinošu faktu un izdomas savārstījumu. Protams, ar nevēlēšanos virzīt uz priekšu sižetu, bet gan polemizēt par dažādām teorijām, rakstot mazticamus reālās pasaules kontekstā dialogus, Eko ir aizrāvies vismaz kopš "Fuko svārsta", taču kādreiz viņš šo visu mācēja pasniegt ar eleganci, kamēr "Pilotromānā" - bez jebkādas iedvesmas dzirksts.
Nākas atzīt, ka arī tā grāmatas daļa, kas nav saistīta ar "stay-behind" (kas, starp citu, ir/bija reāla NATO shēma) un Musolīni, īsti grāmatu saglābt nespēj, jo arī tur ir problēmas. Eko iecere pasmieties par mūsdienu laikrakstu pseidoprincipiem, lasītāja vērtēšanu par totālu idiotu, kuram ar karoti var iebarot pilnīgi jebkādus sūdus, ir saprotama. Taču veids, kā viņš to izdara... Iedomātās avīzes redakcijas darbinieku savstarpējās sarunas un tajās izskanošie joki ir tādā kvalitātē, ka Cehs.lv reizēm publicētie čata izvilkumi ir daudz asprātīgāki. Un patiesībā Cehu te piesaukt ir īpaši vietā - ne velti arī avīzes redakcija piedāvā iepazīšanās sludinājumus ar atšifrējumiem (un Cehs šajā lietā paspēja Eko apsteigt). Kādreiz Eko bija apveltīts ar tiešām labu spēju vajadzības gadījumā būt asprātīgs, šobrīd, kā šķiet - ne visai. Un, ja pavisam godīgi, es nesaprotu - kāpēc Eko turpina rakstīt romānus? Gadu viņam nu jau 84, badā viņš diez vai mirst un acīmredzami - nekā tāda, ko viņam vēl daiļliteratūrā būtu nepieciešams kādam pateikt, sen vairs nav atlicis. Pienākums? Pieradums? Kā lai arī nebūtu, nu jau es varu apgalvot, ka astoto Eko romānu, ja tāds reiz nāks klajā, es laikam gan nemaz nemēģināšu lasīt. Man ir skumji, kad mākslinieki, kuru darbus es mīlu un cienu, nodarbojas ar ilgstošu personīgās reputācijas graušanu.
2016-02-14
comments powered by Disqus