The Search for the Perfect Language

Perfektās valodas meklējumos ir Umberto Eko grāmata, kuru varētu izmantot kā lielisku pavadoni manam iecienītākajam šī autora darbam - romānam "Fuko svārsts". Nebūtu pārsteigts, ja šis esejiskais izdevums arī reāli būtu tapis kā pārinieks romānam vai pat kā romāna blakusprodukts. "Fuko svārsts" tika izdots 1988. gadā, kamēr "Perfektās valodas meklējumos" - piecus gadus vēlāk. No vienas puses, tā ir gana liela atstarpe laikā, no otras - šāda tipa darbi jau pēc noklusējuma netop ātri, un vismaz man nav grūti iztēloties, ka viens varētu būt kalpojis par iedvesmu otram.

Tātad, šī grāmata ir par vēsturi procesiem, kas saistīti ar vai nu perfektas vai universālas valodas radīšanu (tie nebūt nav sinonīmi, jo vienā gadījumā ir runa par valodu, kura ir izcils paraugs tam, kā formulēt domu, izcila strukturāli, semantiski un tā tālāk, kamēr otra būtu risinājums kā novērst Bābeles torņa un Dieva dusmu sekas un panākt, ka visas pasaules cilvēki sarunājas vienā valodā). Šajā grāmatā Eko apskata dažādus piegājienus šādu valodu radīšanai (vai reizēm - arī atrašanai), kas galvenokārt Eiropā izmēģināti vismaz kopš Viduslaikiem. Jāatzīmē, ka jau ievadā autors piemin to, ko viņš šajā grāmatā ignorēs, un šajā sarakstā, cita vidū parādās arī Tolkīna elfu un tamlīdzīgas valodas, kur būtiskākais ir tas, ka tās ir tik vien kā valodu skices, nevis pilnvērtīgi izstrādātas (ja arī reizēm nepabeigtas) valodas.

Laikmetā, kad svarīgākais viedoklis jebkurā jautājumā bija reliģiskām organizācijām, atslēgas jautājums bija: kādā valodā sarunājās Dievs ar Ādamu? Tas visbiežāk noveda pie mēģinājumiem identificēt, kāda bijusi pirmsākumos senebreju valoda, kura šķiet dabiskākais pretendents uz pirmās valodas statusu (raugoties no reliģijas skatu punkta, protams). Taču laika gaitā nav trūcis arī citu variantu, pilnā nopietnībā cilvēkiem, kuri paši sevi dēvējuši par zinātniekiem, pirmvalodas godu atdodot vācu, zviedru, dāņu un pat ungāru valodām. Šajā tēmā tur laikam ir divas pieejas, kas liek apgalvot, ka tava valoda varētu būt tuva cilvēces primārajai valodai: vai nu tev ir leģendas, kas liecina, ka tavi senči nav piedalījušies Bābeles torņa būvniecībā un līdz ar to nav izpelnījušies Dieva soda nesaprast savus līdzcilvēkus, vai arī tu uzskati, ka tavas valodas būtība liecina par tās senumu (tur galvenais atslēgas elements ir - ka vārdi šajā valodā nav tikai vārdi, tie arī raksturo konkrētās aprakstītās parādības vai radījuma būtību, jo kā gan citādi tas varētu būt pirmvalodā). Jāpiebilst, ka esmu ne tik senos laikos dzirdējis līdzīgus spriedelējumus nākam no Krievijas, ka tikai krievu valodā katram vārdam ir saglabājusies tā dziļā nozīmē, kuru apjauta viedie senči, bet mūsdienās, protams, degradējušies cilvēki to visu vairs tik dziļi uztvert nav spējīgi.

Nezinu, cik lielā mērā tie valodu izstrādāšanas mēģinājumu veicēji, kurus aprakstījis Eko, bija tipiski un ievērojami, bet liela daļa šo mēģinājumu šķiet izcili absurdi no praktiskā viedokļa. Teorijā, protams, cilvēku valoda, kuras vārdi būtu veidoti tā, lai katram burtam tajos būtu kāda nozīme, kas apraksta pasaules kartību (pēc principa, ka, piemēram, dzīvnieku iedalījums hierarhiski arvien plašākās vai šaurākās kategorijās atspoguļojas arī viņu nosaukumos) varētu būt efektīva kā datu uzglabāšanas formāts, bet praktiskajā lietojumā tādas valodas būtu ne vien ļoti grūti apgūstamas, bet arī pakļautas milzīgam kļūdu riskam (katrs sajaukts burts gandrīz droši garantē nepareizi nolasītu informāciju). Līdz ar to dzīvotspējīgākais no visiem piedāvātajiem risinājumiem ir grāmatas beigu daļā aprakstītā esperanto, kuras doma nav būt par universālu un perfektu valodu, bet apvienot dažādu valodu labās īpašības un apiet to acīmredzamākos trūkumus. Trūkumu piemēri? Izrunas un rakstības neatbilstība gramatikas pamatlikumiem; dzimtes priekšmetiem (esmu drošs, ka ne katlam, ne pannai nav ģenitāliju, kas objektīvi nosaka, kāpēc viens ir vīrietis, bet otrs - sieviete).

Vispār jāsaka - lasīt šo darbu ir stipri interesanti, Eko tomēr bija izcili erudīts un reizē arī izteiksmīgi rakstot protošs. Un cilvēkam, kas lasījis "Fuko svārstu" (un atzinis to par diženu esam) saistoši būs te redzēt pieminētus dažādus attiecīgās grāmatas personāžus (arī tādu, kas Svārstā ir dators, proti Abulafia).
2021-11-08
8
comments powered by Disqus