Uz Anglijas zilo ezeru zemi: Otrā daļa. Diena ezeru tuvumā un mazā izbrauciena diena
Dienas plānā, ko Liene bija mums uzzīmējusi uz kartes, bija veikt apli pa Lake district, apmeklējot vairākus no populārākajiem tūrisma galamērķiem tajā. Laika prognoze bija cerīga, un plānu mums bija salīdzinoši daudz. Protams, tā kā mēs sekojām auto navigācijas ieteikumiem, kas ne vienmēr bija optimāli un ne vienmēr sakrita ar Lienes padomiem, bet Anglijā tomēr jūtos komfortablāk, ja man auto dod konkrētus norādījumus kā "in a quarter of a mile, at the roundabout, take the fourth exit on A651 to Mordor". Par laimi Mordora mūsu maršrutā neietilpa (ja nu tev būtu jautājumi, kur tā atrodas, Saurona acs atrodas kaut kur aptuveni šajās koordinātēs: 55.75096, 37.61723), bet pēc aptuveni stundas brauciena nonācām pilsētā ar nosaukumu Penrith.


Ja vien tu nedzīvo šīs pilsētas tuvumā, varbūtība, ka tās vārds tev kaut ko izteiks, ir diezgan zema. Protams, var jau gadīties, ka savulaik fanoji par Deniju Greindžeru, kas guva trešos "Hearts" vārtus uzvarētajā Skotijas kausa finālā pret "Hibs" 2012. gadā, un viņš ir dzimis Penritā, tāpat kā rakstnieka Entonija Trolopa māte, taču tas joprojām atbilst kategorijai "vietējas nozīmes pilsēta". Patiesībā arī mūsu maršrutā Liene nemaz nebija atzīmējusi piestāšanu Penritā, vien aizbraukšanu līdz tai, taču mēs tomēr izlēmām tur piestāt, un nebūt to nenožēlojām.
Nekāda lielā šī pilsēta, protams, nav, bet tā ir maza, patīkama, sena pilsēta, kurā pat dzelzceļa stacijas ēkai ir 180 gadu. Izgājām nelielu loku pa pilsētu, apskatījām tās ievērojamākos arhitektūras objektus, ieskaitot pilsdrupas (Anglijā gan, šķiet, nav daudz pilsētu, kur nebūtu pils vai vismaz pilsdrupu) un jau pieminēto dzelzceļa staciju. Vispār jau labprāt būtu kādu strēķīti no tās izbraukuši, it īpaši Jurģis, kurš vienmēr dzelzceļa stacijā pieņem, ka no tās varētu aizbraukt līdz mūsu mašīnai, bet ne šajā reizē. Jā, kas bija būtiski - ievērojot stipri šaubīgos laikapstākļus, iegājām Penritas Sports Direct, lai apskatītos tur viņam kādas lietus bikses, jo no mājām tādas bijām aizmirsuši paņemt. Rezultātā Jurģis tika pie "lietus kombinezona", par kuru viņš sākumā nebija sajūsmā, bet nācās vien samierināties. Pavadījuši kādu stundu Penritā, kāpām atkal auto un devāmies uz pirmo punktu, kuru mums bija norādījusi Liene, vai vismaz - savu interpretāciju šim punktam.




Vieta, kur piestājām, nes vārdu "The Rheged Centre", bet tās nosaukums ir drusku maldinošs. Šai vietai, cik saprotu, nav tiešas saistības ar tāda pat nosaukuma valstiņu, kas pastāvēja Anglijas Ziemeļos laika posmā, kad romieši tur vairs nevaldīja, un tie, kas nāca vietā - vēl nevaldīja. Vispār jau es galīgi neesmu Anglijas vēstures eksperts, līdz ar to visas manas zināšanas par šo tēmu ir pasmeltas no Wikipedia (labi vēl, ka tekstu rakstu pats, nevis uzticu to kādai no slopmašīnām, kas gan atšķirībā no manis vismaz droši vien pareizi rakstītu "vairāk nekā"). Kā lai tur arī nebūtu, tātad Regeda bija valstiņa, kuras senā galvaspilsēta bija Kārlaila (Carlisle), savus 40-50 kilometrus uz Ziemeļiem no tās vietas, kur atrodas "Regedas centrs".
Kas īsti ir "Regedas centrs"? Tas ir kaut kas drusku līdzīgs "The Harris" Prestonā, taču - ne tik ļoti līdzīgs. Atšķirīgs tas ir kaut vai ar to, ka tā ir milzīga ēka ar zāles jumtu, kas atrodas principā nekurienes vidū. Tajā ir mākslas galerija, kafejnīcas, veikaliņi, rotaļu zona (kuru mēs bērniem gan neparādījām, jo citādi mēs nekur tālāk šajā dienā netiktu), un tā tālāk. Mūsu apmeklējuma galvenais mērķis bija mākslas izstāde par suņiem. Ar šādu aprakstu var iedomāties visdažādākās izstādes, un savā ziņā tieši tāda šī istāde bija - kā visdažādākās izstādes. Proti, dažādu mūsdienu mākslinieku veidoti mākslas darbi, kas ataino suņus, visdažādākajās tehnikās, izmantojot visdažādākos materiālus un formas, un arī - visdažādākās suņu šķirnes. Šī bija viena no tām izstādēm, par kuru vienlīdz sajūsmā bijām gan mēs, gan bērni. Nezinu, vai sajūsmā par to ir arī suņi, bet bija informācija, ka suņi izstādi var apmeklēt bez maksas. Protams, tādi, kas prot labi uzvesties. Mēs gan izstādē nesastapām ne tikai nevienu suni, bet arī nevienu cilvēku, visas plašās telpas bija mūsu rīcībā. Lūk, tev bonuss, apmeklējot tūrisma objektus darba dienā (tā skaitās, ka Regedas centrs ir visnotaļ populāra vieta, un patiesībā pašā ēkā, nevis tieši izstādē, cilvēku un arī suņu netrūka). Novērtējām visus radošos veidus, kā atainot suni, un tad jau devāmies atkal ārā, bērni tika arī pie saldējuma, bet Marina un es trenējām gribasspēku.





Nu jau bijām pa īstam iebraukuši Lake district, un devāmies uz vienu no tā tipa objektiem, kādus apmeklēt, ja esi Anglijā, ir svēta lieta. Vispār jau Anglijā šādu "svētu lietu" ir daudz, bet aplī salikti akmeņi noteikti ir viens no šādiem objektu veidiem. Visi zina Stounhedžu, bet šādu veidojumu britu salās ir daudz, un Castlerigg stone circle ir viens no tiem, un vienīgais, kas bija mums izteikti pa ceļam. Jāņem vērā, ka iespaidīgākais šeit pats apvidus, ar izteiksmīgiem skaistiem pauguriem visapkārt, kas šo akmeņu veidojumu noteikti dara īpašāku nekā paši akmeņi. Akmeņi aplī esot salikti pirms vairāk nekā 5'000 gadu, proti - itin sen, taču skaidrības, kāpēc tas darīts, zinātniekiem nav. Te vajadzētu citēt "This Is Spinal Tap": "In ancient times, hundreds of years before the dawn of history, an ancient race of people... the Druids. No one knows who they were or what they were doing but their legacy remains." Apmēram tā tas droši vien arī ir. Mūsdienās akmens aplis arī piektdienā izrādījās tūristu labi apmeklēts, un pat nobildēties pie tā bez citiem cilvēkiem kadrā bija pagrūti. Es labprāt būtu teicis, ka sajutu šajā vietā kādu īpašu klātbūtni, bet reāli, protams, vienīgā sajūta, kas pārņēma mūs visus, bija: jāstaigā uzmanīgi, lai neiekāptu svaigā aitas kakā. Jā, aitas ir šīs teritorijas zālespļāvēji, tās vazājas visur un likumsakarīgi arī kakā visur. Akmeņi šajā aplī nav nekādi izmēros grandiozie, bet vieta tāpat skaista un apmeklēšanas vērta.


Turpat netālu bija arī mūsu nākamais plāna punkts, tāds, kuru Estere jau kopš paša rīta bija gaidījusi - Zīmuļu muzejs. Tas atrodas turpat blakus "Derwent" zīmuļu rūpnīcai, cik saprotu, zinātāji šos zīmuļus vērtē atzinīgi, bet es, protams, no zīmuļiem neko nesaprotu, maksimums, ko māku - kādam ar zīmuli iebakstīt. Taču muzeju apmeklēt mēs gan bijām noskaņoti, un tas izrādījās gana saistošs un izglītojošs zīmuļu vēsturē un to saistībā ar pasaules vēsturi. Vienīgā skāde šajā padarīšanā - tā kā mums atkal iedeva pildīšanai uzdevumu lapas, lielu daļu muzeja apmeklējuma biju tik ļoti iegrimis atbilžu meklēšanā uz jautājumiem, ka muzeju kopskatā apskatīju diezgan ierobežoti, un fotogrāfijas no muzeja ir galvenokārt Marinas sarūpētas, jo viņa pamanījās arī kaut ko vairāk apskatīt. Interesanti bija iepazīt grafīta tumšo vēsturi un to, ka pat termins "melnais tirgus" ir radies no grafīta kontrabandas.


Apskatījuši muzeju, izgājām aplīti pa Kesviku - pilsētiņu, kurā tas atrodas un kura, protams, vēsturiski bijusi cieši saistīta ar grafīta melno tirgu. Kesvika, protams, ir kārtējā Anglijas mazpilsēta, vēsturiski saistīta ar vairākiem ievērojamiem angļu dzejniekiem, sauktiem par "Lake poets", kas visi iedvesmu saviem darbiem raduši Ezeru apgabala skaistumos, nozīmīgākā šo dzejnieku trijotne ir Vodsvorts, Kolridžs un Sautijs. Starp citu, Sautijs ir autors pasakai, kuru, manuprāt, mūspusē vairums uzskata par krievu izcelsmes - par meiteni un trim lāčiem, vienu, manuprāt, itin neglītu šīs pasakas ilustrāciju redzējām kā pieturas būdiņas noformējumu Kesvikā. Jāatzīst, šajā gadījumā arī man bija šķitis, ka "Maša un trīs lāči" ir oriģināls, bet, ne vella, Ļevs Tolstojs tikai pielāgojis krieviem svešu saturu, gluži kā attiecīgajā kultūrā tas bijis vienmēr pieņemts. Kas vēl ir Kesvikā, izņemot Zīmuļu muzeju? Tirgus laukums, kā jau ikvienā vēsturiskā pilsētā, smuki skati visapkārt, un milzīgs daudzums tūrisma un sporta preču veikalu, jo šī pilsētiņa ir viena no daudzajām pārgājienu bāzēm, kur ierodas ceļotāji gan no Anglijas, gan no tālākām zemēm. Arī mēs vienā šādā veikalā piestājām, Marina iegādājās sev skriešanas apavu, sapratusi, ka bez tādiem šajā braucienā arī viņai būs grūti iztikt, un šajā veikalā mēs aizmirsām Jurģa jaku - diena bija gana silta, lai to nebūtu grūti izdarīt. Labi, ka jau ceļā uz mašīnu par to atcerējāmies, un jaka tika atgūta.




No Kesvikas uzsākām ceļu atpakaļ uz Dienvidiem, uz mūsu mītnes vietu, bet vēl kādu pārīti pieturvietu varējām uztaisīt. Pirmā no tām bija īsa - ciematiņā Grasmere, kur lielāko mūsu uzturēšanās laika daļu bērni pavadīja rotaļu laukumā (reizēm jāļauj arī viņu interesēm nonākt priekšplānā). Grasmīrā vai tās tuvumā dzīvojuši jau piesaukti Vodsvorts un Kolridžs, pirmais turpat arī apglabāts, otrais, kā tiek apgalvots, pa šo apvidu staigājot, radījis daļu no sava slavenākā darba "The Rime of the Ancient Mariner" (citā Anglijas ceļojumā esmu bijis Vočetā, kura arī pretendē uz šī darba radīšanas vietu un kur ir arī šim jūrniekam veltīta statuja). Un pat Stingam pieder māja līdzās šim ciematam. Vispār mūsdienās Grasmīra īpaši ir ievērojama ar savām piparkūkām (gingerbread), bet mēs neiegājām nevienā iestādē, kur tādas varētu dabūt.
Un tad - pēdējais plāna punkts, ko šajā dienā sasniedzām, jau tāpat pieturvietu bija vairāk nekā mums lielākoties izdodas savākt vienas dienas ietvaros. Emblsaide (Ambleside), atkal jau mazpilsēta, tā atrodas Anglijas lielākā dabiskā ezera - Vindrmīras - Ziemeļu galā. Pilsētas centrālais apskates objekts ir māja uz tiltiņa, vairāk kā 300 gadus sena būve, attēlota daudzās gleznās. Nevienu droši vien nepārsteigs, ka Wikipedia sadaļā "Ievērojamākie Emblsaidas iedzīvotāji" kā pirmais atkal jau norādīts dzejnieks Vodsvorts, kurš tuvumā dzīvojis un Emlsaidā strādājis. Tā vien šķiet, ka Lake District Vodsvorts ir vismaz uz kādu nedēļu apmeties vai katrā mājā, un līdzīgi kā "Trīs vīros laivā" izskanēja doma ar īpašām plāksnītēm atzīmēt tos retos krodziņus, kuros Džordžs NEKAD NAV iemalkojis kausu alus, tāpat varētu izcelt vietas, par kurām nav dokumentālu liecību, ka tur vismaz vienu saulainu pēcpusdienu pavadījis Vodsvorts, Kolridžs un vēl kāds viņu bandas pārstāvis.

Emblsaidā ne tikai izstaigājām pilsētiņas centru, bet kāda slēpņa motivēti aizstaigājām arī līdz Stock Ghyll Force - viarāk kā 20 metrus augstam ūdenskritumam, uz kuru ved diezgan slapja taciņa gar upīti. Ievērojot to, ka šeit bija diezgan izteikta iešana kalnā, bija pat pārsteidzoši, cik ļoti Jurģis ar šo pastaigu bija apmierināts un nemaz nesūkstījās par to, ka viņš ir noguris. Kā teikt - novērtējam to pozitīvo, ko nākas pieredzēt!


Nu gan mūsu dienas kapacitāte bija izsmelta. Karnfortā mēs atgriezāmies tuvu pulksten astoņiem, izbraukuši bijām deviņos, proti, ceļā bija pavadīta pilnvērtīga diena (Jurģis bija paspējis sūdzēties gan par to, ka viņš ir noguris no braukšanas mašīnā, gan no staigāšanas - kā gan citādi), redzējuši bijām ļoti daudz. Protams, mēs pat no ieplānotā loka pa Ezerzemi nebijām apskatījuši visu, un bija skaidrs, ka mums būs šajā apvidū vēl jāatgriežas (iespējams, ne tikai šajā ceļojumā, bet arī citugad, bet par to domāsim, kad būs tam laiks), taču pēc šīs dienas es jau būtu gatavs teikt, ka "mēs esam bijuši Lake District". Tā iet ar to ceļošanu - kad tu pārej no varianta "apmeklēt aizvien jaunas valstis" uz "iepazīt apmeklētās valstis arvien labāk", mainās priekšstati par to, ko nozīmē pabūt kādā vietā. Ja kādreiz "esmu bijis valsts X galvaspilsētā" šķita atbilstam valsts iepazīšanai, un reizēm pat - "biju uz pusstundu ciematā šajā valstī gandrīz pie robežas", tad ar laiku standarti ir mainījušies, un vairāk sāku domāt par to, kas vēl būtu nepieciešams pilnvērtīgai pieredzei.
Sekoja atkal jau Lienes sarūpētas vakariņas, "Midsomeras slepkavību" sērijas beigu daļa un atplīšana gultā. Vakaros bija tāds nogurums, ka pat grāmatas lasīšanai īsti nebija iekšā pievērsties, un tas man parasti nav raksturīgi.
Nakamajā rītā bija šajā ceļojumā vēl nebijis variants - es paliku gulēt, bet skriet aizgāja Marina. Tāpat vien jau viņa tās jaunās kurpes pirkusi nebija. Arī viņa devās turpat vien gar kanālu, viņas gadījumā šādam maršrutam bija pat vēl lielāka nozīme. Kamēr es jūtos komfortabli, skrienot, kur acis rāda, un sevišķi nepārdzīvoju arī reizēs, kad totāli apmaldos (mūsdienās gan, kad pulksteņos parādījusies iespēja navigēt atpakaļ uz sākuma punktu, šis piedzīvojums pamazām tiek pazaudēts), Marinai patīk situāciju kontrolēt, un šāds skrējiena maršruts viņai bija īpaši piemērots.
Mūsu plāni šai dienai - tuvāko salīdzinoši ievērojamo pilsētu apskate. Laiks šajā dienā bija mazāk pateicīgs kā dienu iepriekš, taču arī ne tuvu ne tik slikts, kā to paredzēja laika prognoze. Pēc brokastīm devāmies uz Morecambe - pilsētu, kuras vārds pārmaiņas pēc man pat kaut ko izteica, lai arī neesmu drošs, ko un kāpēc. Iespējams, kaut kur zemapziņā man ir nosēdies, ka Morecambe FC ne tik tālā pagātnē bija novērojama Anglijas Football league sistēmā, no 2007. līdz 2023. gadam spēlējot League Two un League One līmenī, kuru futbola norisēm vismaz paretām rezultātu līmenī sekoju. Tagad gan komandu piemeklējuši mazāk spoži laiki un tā ir nokritusi līdz pēc spēka sestajam līmenim Anglijas klubu hierarhijā, līdz ar to nav pamata gaidīt, ka tuvāko gadu laikā šīs komandas vārds atkal kaut kur izskanēs, atgādinot man, ka "mēs taču tur esam bijuši!"
Vispar mēs bijām cerējuši Morkamā redzēt kaut ko no tajā dienā notiekošā steampunk festivāla, taču šī pasākuma organizatoriskā puse nebija līmenī - reāli nevarēja saprast, kur ko un kā varēs redzēt, turklāt bija mazliet lietains un ļoti vējains, līdz ar to arī kopumā nebija sevišķa pamata cerēt, ka šis pasākums būs grandiozs. Reāli redzējām vien dažus tematiski tērptus cilvēkus, bet tas arī viss.
Sākām pilsētas apskati ar tās centrālo objektu - pieminekli Ērikam Morkamam - britu komiķim, kurš šajā pilsētā dzimis un savam skatuves vārdam izvēlējies tās nosaukumu. Cik saprotu, Anglijā Morkams bija gana leģendārs komiķis, taču mums šis vārds bija pilnīgi svešs. Tagad, lai vismaz kaut cik saprastu tēmu, esmu noskatījies vienu skeču ar Morkama līdzdalību, kas diez vai mani dara par kvalificētu par viņu spriest, taču komptences trūkums parasti nevienam netraucē izteikt kategoriskus apgalvojumus, tāpēc es apgalvošu, ka Morkams bija diezgan tipisks britu humorists ar mazliet sausiem un mazliet absurdiem jokiem. Kaut ko no viņa satura iespējams baudīt arī turpat pieminekļa apkārtnē, gan audio veidā, gan kā uzrakstus uz zemes.

Turpat blakus piekrastē ir Morkamas otrs ievērojamākais objekts - akmens mols The Stone Jetty, uzbūvēts 19. gadsimta vidū, savulaik pa to brauca arī vilcieni, bet mūsdienās tas ir pārtapis par galvenokārt atpūtniekiem paredzētu objektu, ar visdažādākajām putnu skulptūrām uz tā, un arī ar stāstījums par tēmu, kā klimata pārmaiņās visi esam vienā laivā.



Tāpat Morkamā ieēdām otrās brokastis, apmeklējot kādu vietēju kafejnīcu. Iedzērām tēju, uzēdām kaut ko sāļu un kaut ko saldu, izmantojām apstākļus, ka ārā tobrīd lija, lai pasēdētu iekštelpās. Ko mums Morkamā neizdevās redzēt, tas bija paisuma vilnis. Tā esot redzēšanas vērta parādība, taču, ja ierodies nepareizā laikā, neko darīt.
No Morkamas devāmies uz reģiona galvaspilsētu Lankasteru, kas atrodas turpat netālu gan no Morkamas, gan no Kanfortas. Lankasteras ziedu laiki ir diezgan tālā pagātnē - laikos, kad karoja Sarkanā un Baltā roze, taču arī mūsdienās tā tāpat ir atpazīstamākā no pilsētām, ko šajā ceļojumā apmeklējām.
Novietojām auto lielveikala stāvvietā, un devāmies vispirms uz Lankasteras pili. Pils iespaidīga, taču apskatījām to vien no ārpuses, izstaigājām to daļu, kurai nav nepieciešama biļešu iegāde. Argumentācija tam nebija vis pārmērīga taupība, bet gan tas, ka Lankasteras pils apmeklējums, kā sapratām, notiek organizētas tūres ietvaros, un tas ir tieši tas formāts, kas ne visai labi strādā, ja dodies šādā ekskursijā kopā ar bērniem, jo īpaši tādiem, kuriem valoda, kurā šī ekskursija notiek, nav dzimtā.



Otra zīmīgākā vieta, ko mums Liene bija ieteikusi apskatīt Lankasterā, bija Viljamsona parks ar memoriālu, ko Lords Eštons divdesmitā gadsimta sākumā vēlēja izbūvēt savas otrās sievas Džeinas piemiņai. Tā kā šis ir otrais pasaulē lielākais objekts, ko atraitnis izbūvējis savas mirušās sievas piemiņai, Eštona memoriālu mēdz dēvēt par ziemeļu Tadžmahalu. Kā cilvēks, kurš nav redzējis oriģinālu un diez vai pārskatāmā nākotnē domā apmeklēt Indiju, es varētu uz tā ziemeļu radinieka pamata teikt, ka "Tadžmahals nemaz tik ļoti grandiozs nešķiet". Bet tas, protams, būtu joks, un patiesībā arī memoriāls Lankasterā ir gana grandiozs. Tiesa, mums tā apmeklējums tāpat saistījās ar zināmu vilšanos - bijām informēti, ka Viljamsona parka kompleksā ietilpst minizoo un tropu tauriņu māja, kas, protams, interesēja mūsu jauniešus, taču izrādījās, ka šī parka daļa ir slēgta remontdarbu dēļ. Arī Eštona memoriāls bija vien daļēji pieejams, jo tajā notika kāzas, kas, kā izrādās, tur ir ļoti regulāra parādība. Toties bija pieejams bērnu laukumiņš, kas Esterei un Jurģim principā atsvēra tauriņu mājas nepieejamību.


Atceļā no Lankasteras piestājām pie Lunas akvedukta (Luna - tas ir upes vārds), ko biju noskatījis kā ievērības cienīgu, vispār jau man patīk akvedukti, bet šis izrādījās idejiski pavisam saistošs. Proti, šis ir akvedukts, kas nodrošina divu līmeņu ūdens krustojumu. Lejā plūst upe (Lune), bet augšā - Lankasteras kanāls, tas pats, gar kuru es un Marina jau bijām skrējuši un pa kuru iespējams nokļūt Karnfortā. Vēsturiski šis kanāls nodrošināja orgļu transportu uz ziemeļiem no Lankasteras ogļu raktuvēm, un pretējā virzienā pa to transportēja kaļķakmeni no Kambrijas, šo materiālu krāsu dēļ vietējie to dēvēja par Melnbalto kanālu. To mēs uzzinājām pie akvedukta, iepriekš par to, kāpēc šis kanāls uzbūvēts un cik tālu pa to var nokļūt, nebijām aizdomājušies. Ejot pa akveduktu virs upes un atrodoties 18 metrus virs (apakšējā) ūdens līmeņa, sajūtas vismaz man bija diezgan baisas, ieskaitot to, ka tā konstrukcija taču ir sasodīti smaga - līdzās pašam akvedukta būvmateriālu svaram, tam taču jātur baisākās tonnas ar ūdeni. Nogājām arī zem akvedukta, kur Jurģim gadījās jauna dzīves pieredze - izrādījās, ka nekad iepriekš viņu nebija sadzēlušas nātres. Īsumā par šo pieredzi jāsaka - viņš nebija sajūsmā.





Atšķirībā no iepriekšējās dienas, kad Karnfortā bijām pārbraukuši vēlu, šoreiz ieradāmies tur jau gana laicīgi, tālab pēc vakariņām Liene piedāvāja mūs pati savā auto aizvest uz pāris skaistām vietām turpat tuvumā. Protams, ka mēs neatteicāmies. Tā nu tiku pie iespējas kādu brīdi mašīnā būt pasažiera statusā (nav ne vainas), apskatījāmies uz jūru no dažādiem skatu punktiem, kā arī iespaidīgu klinti (Warton Crag) - to atkailinājusi akmeņlauztuve (lai būtu kaļķakmens, ko transportēt pa kanālu), kas sen jau nedarbojas, bet vizuāla piemiņa no tās saglabājusies. Vēl vakarā kādu brīdi pavadījām Lienes dārzā, bērniem spēlējoties, mums - iepazīstoties ar kautrīgajām zivīm, kas mīt dārza dīķī, un sarunās par dzīvi un tā tālāk.





No rīta man bija plāns noskriet pusmaratona distanci. Tāpat kā iepriekšējā reizē devos gar kanālu, un tajā pat virzienā, kā iepriekšējā reizē, tikai šoreiz man bija doma - būtu forši aizskriet līdz vakar apmeklētajam akveduktam. Specifika gan bija tāda, ka man nebija skaidrs, cik tieši tālu tas bija (kālab gan lai šādas lietas noskaidrot kartē, vienkārši skrien un skaties - saies vai nē). Kad biju jau noskrējis desmit kilometrus, tomēr ieskatījos kartē, un izrādījās, ka līdz akveduktam atlicis mazāk par vienu kilometru. Tas nozīmēja, ka skrējiens būs tikai drusku garāks par pusmaratonu, un tam es, protams, biju gatavs. Atrodoties uz akvedukta, tāpat man bija drusku bail, bet tas nekas. Beigās pat sanāca itin labs skrējiens - ar vidējo tempu zem piecām minūtēm uz kilometru, protams, visu laiku domājot arī par to, lai nebūtu pārmērīgi forsējis tempu, jo pēc tā man vajadzības nebija nekādas.
Nogurdinājis šis skrējiens mani pārmērīgi nebija, pēc tā bijām gatavi braukt skatīties uz dzīvniekiem un mašīnām. Bet par to - nākamajā nodaļā!
