Kazhes pierakstu burtnīca

Kad parādījās vēsts, ka Leļļu tēatrī būs "Oskara un lietas" iestudējums, mūsmājās vispār nebija jautājumu - šī izrāde būs jāredz! Estere grāmatu ir dažas reizes noklausījusies manā lasījumā, arī pati ne reizi vien to ir lasījusi, un vispār jau zināms, ka Andrusa Kivirehka daiļrade pie mums ir ļoti iecienīta. Tad vēl klāt informācija, ka izrādi režisē Paula Pļavniece, bet tās dramaturgs ir Klāvs Mellis - proti, kvadrifronieši, tad jau vispār bažu par to, vai izrāde būs gana laba, nebija. Sanāca gan tā, ka uz teātri ar abiem bērniem jau pirms vairākiem mēnešiem aizgāja Marina, visi bija priecīgi, taču bija plāns, ka kaut kad Estere un Jurģis gribēs to redzēt otro reizi, un tad jau ar viņiem iešu es. Jūnijā beidzot tā diena pienāca.

Ja ņem vērā, ka romāns "Oskars un lietas" ir visai apjomīgs, prognozējami izrādē no tā nonākusi vien neliela daļa, protams, svarīgākās sižeta daļas paturot - antisociāls bērns nonāk laukos pie vecmāmiņas uz visu vasaru, tā kā viņš ir aizmirsis pilsētā telefonu, viņam paredzams ļoti smags laiks, taču kad viņš aiz garlaicības no koka kluča izveido telefonu, atklājas, ka ar tā palīdzību zēns var sazināties ar dažādiem priekšmetiem un viņam atklājas pavisam cita pasaule, un pamazām, caur lietām un to stāstiem, viņam atklājas arī paša vecmāmiņa. No lietām, ar kurām Oskars sarunājas, izrādē nonākušas sekojošās: krēsls - pasaules apceļotājs, sarkanais baloniņš, krējumtrauks un cukurdoze, zupas katls, miskaste, lejkanna, drēbju skapis ar šausmu stāstiem, televizors, gludeklis, trauku skapis (tajā iemiksēta daļa no sižeta ar spoguli grāmatā) un gredzentiņš. Ja kādu lietu būšu aizmirsis - lūdzu tai piedošanu, tas nav no ļauna prāta, tik vien kā aizmāršībās. Vēl drusku uz lietu statusu pretendē trīs blondie ciemata puikas (jo viņus atveido izrādē bumbas uz kociņiem), taču viņi ir domāti kā cilvēki, līdz ar to lietām nebūtu pieskaitāmi. Tā, protams, nav ne puse no Oskara sarunu biedriem grāmatā, bet ieskatu Kivirehka radītajā pasaulē izrāde sniedz gana labu.

Lai Artūra Putniņa atveidotais Oskars patiešām būtu uztverams kā mazs puika pārāk svešā pasaulē, Vecmāmiņas māja izrādē veidota tā, ka pieaugušie - Oskara tētis un vecmāmiņa (Santa Didžus) - būtu pārāk lieli, lai skatītāji varētu redzēt viņu sejas, līdzīgi kā tas pieņemts animācijas filmās (piemēram, "Cow and Chicken", neatsaukšos taču es uz to vardarbīgo stāstu par kaķi un peli). Tikām leļļu mākslinieki šajā izrādē: Anna Klišāne, Krists Jēkabsons un Rūdolfs Apse - ir tērpušies kostīmos, kas pieskaņoti vecmāmiņas mājas tapetēm (un blondās parūkās), tā lai viņi gandrīz saplūstu ar fonu, kustinot runājošos priekšmetus,piemēram, krēslu vai miskastes mēli. Jā - no visiem risinājumiem miskate ar milzu mēli noteikti ir mana favorīte šajā izrādē! Un vēl sentimentālā lejkanniņa, kas puņķojas. Par to, kā dažādie priekšmeti iedzīvināti, izmantojot itin oriģinālus piegājienus un dažādas leļļu mākslas tehnikas, izrādes veidotāji nudien jāuzslavē.

Teikt, ka maniem mazajiem skatītājiem izrāde patika, nemaz nav nepieciešams - citādi jau viņi nebūtu vēlējušies iet to skatīties otro reizi, bet arī par sevi varu atzīt - es zināju, ka beigu daļā, kad aiziet pavisam sentimentālā nots ar vecmāmiņu, foto albumu un gredzentiņu, man tecēs asaras. Un, protams, ka tās tecēja. Siltas un patīkamas sajūtas pēc šīs izrādes, bet vienlaikus es taču zināju, ka tā būs: kā jau teikts, kombinācija Kvadrifrons + Kivirehks strādā veiksmīgi vēl kopš tiem laikiem, kad nekāda "Kvadrifrona" vēl nebija, bet bija tikai četri jauni aktieri: Ance, Klāvs, Reinis un Āris, kuri veidoja diplomdarba izrādi no trim Andrusa K. stāstiem. Kā teikt - match made in heaven!