Kazhes pierakstu burtnīca

Iepriekšējā dienā plāns apskatīties uz kādiem dzīvnieciņiem mums nebija izdevies Viljamsona parkā notiekošo remontdarbu dēļ, bet šoreiz riska nebija - bijām pārliecinājušies, ka "The Lakeland Wildlife Oasis" šajā dienā strādāja. Atbraucām gan dažas minūtes pirms tā sākuma laika, bet tas nebija izšķiroši.

Ar mazajiem zoodārziem mums attiecības ir sarežģītas - dažkārt tie izskatās pēc pamatīgām dzīvnieku mocītavām, saspiežot iespējami vairāk dažādu sugu iespējami šaurākā teritorijā, līdzinoties labākajiem cietumu paraugiem. Šī konkrētā vieta gan galīgi nebija tāda, dzīvnieku ne pārāk daudz, viņu kondīcija - laba. Izņemot varbūt jenotsuņus, par kuriem bija arī uz infoplāksnītes skaidrojums, ka šie dzīvnieki ir veci un slimi, līdz ar to nevajag satraukties par viņu klibošanu. Ja kas - tieši pie jenotsuņiem bija arī nedaudz informācijas par Latviju - stāstījums par to, kā šo dzīvnieku ieviešana nelielā skaitā padomju laikos rezultējās pamatīgās problēmās un nepieciešamībā izšaut vairākus tūkstošus šo zvēru, kas bija savairojušies no sākotnēji vidē ieviestajiem 35 īpatņiem.

Mūsu favorīti "Wildlife Oasis" iemītnieku vidū: darbīgās lapu griezējas skudras, kurām izbūvēts ļoti garš ceļš pa virvi, lai tās nogrieztos lapu gabalus varētu nogādāt savā pūznī (taisnā līnijā tur būtu labi ja pusmetrs, bet apkārt jāiet savi metri desmit), ļoti prātīgais rāpējs hameleons, kurš gan kādā brīdī ar ķepu zara vietā pieķērās pats savai astei, zemes racējas polārlapsas. Un, protams, surikati. Kas gan var būt labāks par surikatiem?

Nākamais plāna punkts - ezerzemes motoru muzejs. Tur atkal jāpilda quiz, Estere itin daudz no tā spēja izpildīt pati, Jurģim savukārt nācās trenēt roku, rakstot atbildes uz ne tik triviāliem jautājumiem. Šeit jāatzīst - mēs primāri esam tā tipa cilvēki, kas novērtē dabas radīto, līdz ar to es teiktu - sajūsmas līmenis par motoru muzeju nebija nekāds augstais, īpaši jau Esterei, bet arī par Jurģi es neteiktu, ka viņš spiedza no priekiem. Turklāt - nevienā mašīnā iesēsties tur nav iespējams, aizraujošākā pieredzes daļa bija antīkas "videospēles" (absolūti analogas), no kurām gan ne visas strādāja. Saturiski šis tas bija interesanti, piemēram, ekspozīcijas daļa, kas veltīta Malkolmam un Deividam Kembeliem, tēvam un dēlam, kas vairākkārt pārspēja cilvēka attīstīts ātrumus rekordus gan uz sauszemes, gan uz ūdens, taču kopumā šis bija tāds emocionāli sauss muzejs. Mazliet saldāku tā apmeklējumu padarījām ar kafejnīcas apmeklējumu.

Turpinājumā devāmies īstenot kādu īpaši svarīgu uzdevumu. Šī bija svētdiena, un es šajā nedēļā vēl nebiju peldējies, bet tas man ir šobrīd svēts pienākums - vismaz reizi nedēļā kaut kur ir jāizmērcējas. Nopeldēties jūrā droši vien nebūtu tas grūtākais uzdevums, taču ja jau mēs atradāmies līdzās Lake District, šķita loģiskāk par peldes vietu izvēlēties ezeru. Un, ja nu tas būs ezers, tad pareizākais variants būtu nopeldēties Anglijas lielākajā ezerā Vindermīrā. Anglijā gan tas nemaz nav no vienkāršākajiem uzdevumiem - publiskas peldvietas ezeros un upēs nav pašsaprotama lieta, privātīpašumu tradīcijas tur ir lielas, un viss kādam pieder. Ar pamatīgāku interneta ķemmēšanu atradām vienu vietiņu Vindermīras piekrastē, kur it kā vajadzētu būt publiskai peldvietai, turklāt - ne pārmērīgi tālu no mūsu atrašanās vietas. Tā nu izlēmām doties uz Millerground, lai gan nebija pārliecības, vai šī vieta tiešām ir publiski pieejama.

Izrādījās - ir. Šajā vietā bija pat kāda neliela pastaigu taka, kuru gan neizgājām. Ezera krastā bija ja ne gluži labiekārtota peldvieta, tad vismaz acīmredzami bija skaidrs, ka tur peldēties ir atļauts. Neviens cits šajā laikā tur, protams, nepeldējās, bet tas jau nu gan nav šķērslis, turklāt pēc šī gada manu pelžu standartiem laikapstākļi bija gana labi, ja ne gluži ideāli. Mazliet pastaigājām tur apkārt, neveiksmīgi mēģinājām atrast kādu slēpni, un bērni paviesojās rotaļu laukumā.

Kad svarīgais peldēšanās uzdevums bija paveikts, devāmies uz vēl vienu tuvākās apkārtnes mazpilsētu. Šajā reizē kārta bija pienākusi Kendalai (Kendal). Tā pēc mūsu brauciena standartiem ir relatīvi liela - teju 30'000 iedzīvotāju, visvairāk slavena ar "kendal mint cake" - galvenokārt no cukura sastāvoša salduma, ko kā enerģijas avotu izmantojuši dažādās vēsturiskās ekstremālās ekspedīcijās kā Šekltona Transantartiskā ekspedīcija, pirmais sekmīgais mēģinājums sasniegt Everesta virsotni un pat Jūens Makgregors ar Čārliju Būrmenu to ņēma līdz savā braucienā ar motocikliem apkārt pasaulei. Mēs gan ne reizes savām acīm šo cukura izstādājumu ar piparmētru garšu nesastapām, lai arī es pat kādā brīdī apskatījos karti ar veikaliem, kur tādu var dabūt (supermārketu ķēdēs to, protams, velti meklēt).

Kendalā ir ne tikai cukurs, bet arī pilsdrupas, kuras mēs apmeklējām. Patiesībā mēs īsti nebijām izpētījuši, kādā tieši stāvoklī ir Kendalas pils, līdz ar to es vismaz biju pieņēmis, ka tā būs tūrisma objekts ar ieejas maksu, suvenīriem un tā tālāk. Praksē izrādījās, ka kāpiena paugurā galā mēs nonācām pie objekta, kas ir saglabājies tikai drusku labāk nekā Livonijas ordeņa pils Rēzeknē - proti, tās ir drupas. Taču arī pilsdrupām nav ne vainas, ja tās atrodas gleznainā apvidū.

Vēl Kendalā ir milzīga baznīca, un... tas laikam arī viss, ko mēs tur vērā ņemamu redzējām. Ar to arī beidzās mūsu izbrauciens šajā dienā, devāmies atpakaļ uz Karnfortu, mierīgi pavakarējām, un gatavojāmies pirmdienai, kad atkal varētu salīdzinoši droši doties iekšā Lake District, neraizējoties par tūristu pūļiem.

Rīts sākās ar Marinas skrējienu, atkal jau gar kanālu, bet ar vismaz kaut kādu odziņu - pretējā virzienā, nevis uz Lankasteras pusi. Kā izrādījās, uz to pusi taciņa bija mežonīgāka, vairāk aizaugusi, bet - tāpat skrienama. Marina gan pamanījās izspēlēt vienu no tiem trikiem, kas šķiet neiespējami šāda skriešanas maršruta gadījumā - apmaldīties. Tas gan varbūt ir par skaļu teikts, tomēr viņa no kanāla atceļā nogriezās nepareizajā vietā un izmeta loku pa kādu no Karnfortas ielām. Kam ir talants - tas māk.

Šīs dienas pirmais, un droši vien - pats svarīgākais plāna punkts mums bija izbrauciens ar bānīti. Savulaik ar vilcienu no Vindermīras Dienvidu gala varēja aizbraukt tālu, bet mūsdienās pieejams vairs tikai 5 kilometrus garš posms, kas saglabāts tūristu vajadzībām. Kā jau cilvēki, kam izbraucieni ar vēsturiskiem vilcieniem īpaši tīk, negribējām laist garām iespēju ar šo vilcienu izbraukt. Gandrīz gan sanāca to ne gluži palaist garām, bet vismaz mazliet aizkavēt - it kā mēs braucām tā, lai varētu paspēt uz konkrētu vilcienu, taču sanāca negaidīts pārsteigums - pagrieziens no šosejas uz dzelzceļa staciju izrādījās slēgts ceļa remontdarbu dēļ, nācās braukt apkārt un ar līkumu. Noparkojām auto principā reizē ar vilciena atiešanas laiku un skaidrs, ka objektīvi uz to paspēt nevarējām, taču stacijas darbiniece bija izcili laipna - ļāva mums nečakarēties ar stāvvietas aparātu, pārdeva biļetes gan uz vilcienu (kombinētas ar kuģīti - par to turpmāk tekstā), gan auto stāvvietai, mašīnists pāris minūtes uzgaidīja, un, lūk - bijām vilcienā!

Braukšanas ātruma ziņā tas bija vienkārši izcils bānītis - lai veiktu 5 kilometrus garu distanci, tam nepieciešamas 17 minūtes, pirmo posmu tas vispār brauc tādā ātrumā, ka tam mierīgi blakus varētu skriet. Pamazām gan kaut cik tas ieskrienas. Taču būtiskākais - tas taisa kārtīgas čuk-čuk skaņas, pamatīgi dūmo un rada piedzīvojuma atmosfēru. Tā kā braucām ar vienu no agrajiem rīta vilcieniem, pasažieru tajā bija ļoti maz, teju vai viss vagons bija mūsu rīcībā.

Sasniedzām gala staciju Lake Side, kas patiešām atrodas ezera krastā. Un tur ir nākamais šī izklaides pasākuma elements - kuģītis, kas brauc pa ezeru. Ar to var aizbraukt no viena Vindermīras gala līdz otram, taču gluži tik daudz mums braukt negribējās, šķita pilnīgi pietiekami, ja aizbrauksim līdz Bowness-on-Windermere (Bounesai), kas atrodas aptuveni pusceļā. Kā nekā ezera Ziemeļu galā esošo Emblsaidu bijām apmeklējuši jau iepriekšējā vizītē Ezerzemē.

Uz kuģīša bija pavēss, vismaz, kamēr neapsēdāmies saulē, klausījāmies stāstījumā par ezeru un tā apkārtni un baudījām dienu. Šobrīd, kad rakstu šo tekstu dzīvoklī, kurā gaisa temperatūra ir ap trīsdesmit grādiem, ar tādu nostaļģiju atceros, cik patīkami dzestrs bija uz tā kuģīša. Eh... Un mēs vēl domājām, ka varētu būt siltāks, kāda aplamība! Protams, ka Windermere krasti nav gluži kā gleznainākajiem Šveices ezeriem, bet izbrauciens tāpat bija patīkams un noteikti tā vērts.

Tā mēs sasniedzām Bounesas pilsētiņu, papildinot apmeklēto mazpilsētu sarakstu. Šajā konkrētajā gan diemžēl nav dzīvojis Vodsvorts, bet gan tikai Beatrise Potere - grāmatu par Trusīti Pēterīti autore. Par laimi šī konkrētā bērnu literatūra nav mūsu bērniem sevišķi tuva, līdz ar to "The World of Beatrix Potter" varējām neapmeklēt un pat no attiecīgā suvenīru veikala izgājām tukšām rokām. Izmetām nelielu aplīti pa Bounesu, Marina iegāja tur atrodamajā "All Year Christmas Store" (man par šādu konceptu nav nedz sajūsmas, nedz sašutuma), un pēc ne pārāk ilgas uzkavēšanās devāmies atkal uz kuģīti, lai brauktu atpakaļ uz Lake Side. Jāatzīst - Bounesa jau ar nav tā pilsētiņa, kur būtu pārmērīgi daudz apskatāmā un izdarāmā.

Atceļā sēdējām kuģīša iekšpusē, nevis uz klāja (beigās gan tomēr izgājām atkal ārā). Ja kas - braucām ar to pašu 19. gadsimta beigās būvēto kuģīti, kas mūs bija nogādājis Bounesā (kopā tur ir trīs kuģi, kas nodrošina satiksmi pa 11 jūdzes garo ezeru).

Tad devāmies uz Akvāriju. Vispār mums jau bija bijusi doma tajā paviesoties iepriekšējā dienā, taču šādi sanāca praktiskāk, nekur nebija jādodas. Izmēros tas bija pieņemams - ne par mazu, ne par lielu, atkal jau ar "quiz" pildīšanu, šis turklāt bija grūtākais no tiem, ko šajā braucienā dabūjām. Pēc katra zvēru apmeklējuma, protams, jāizceļ, kas ir šīs atrakcijas MVP jeb tie dzīvnieki, kuru dēļ šo vietu vērts apmeklēt. Šeit pārliecinoši uzvarētāji bija ūdri, kuri sākumā gan gulēja, taču pēc mūsu atnākšanas nokaunējās par tik vārgu priekšnesumu, un sāka gan staigāt apkārt, gan arī peldēties. Lieliskākais bija tas, ka viens no diviem eksemplāriem bija drusku uz slinkumu tendēts un izmantoja katru izdevību uzlikt galvu uz sava biedra sāna vai muguras, reizēm pat brīžos, kad tas otrs pārvietojās. Tiesa, tieši šis guļava bija arī labākais peldēšanas paraugdemonstrējumu sniedzējs, līdz ar to jāatzīst - viņš prot ne tikai gulēt. Marina ar bērniem jau vairākas reizes bija aizgājusi kaut kur tālāk, kamēr es atkal un atkal atgriezos pie ūdriem. Bija tur arī visādas zivis, gan lielas, gan mazas.

Diezgan labi salikās laiki, lai uz vilcienu atpakaļ uz Haverthwaite staciju, kur bija palicis mūsu auto, mēs tiktu bez ilgas gaidīšanas. Vēl septiņpadsmit minūtes dūmojošajā vilcienā, un bānīša izbrauciens bija galā. Vai pareizāk - gandrīz galā, jo man bija vēl viena iecere, kuru Marina piekrita īstenot. Pāri dzelzceļa sliedēm gandrīz pie stacijas ir tiltiņš, un no šī tiltiņa var ļoti labi novērot vilciena atiešanu. Tad nu mēs to gaidījām. Nebija tas, protams, gluži tik iespaidīgi kā pirms septiņiem gadiem Skotijā novērotais "Harija Potera vilciens", bet tāpat - gana labi. Vēl tur ir iespēja izstaigāt angāru, kurā var apskatīt dažas citas lokomotīves, līdzās tai, kura bija vedusi mūs, tai skaitā vienu, kura ir restaurācijas procesā, bet tad jau gājām atkal uz auto, un braucām prom.

Vēl bija pārāk agrs, lai dotos atpakaļ uz Karnfortu, tad nu ieskatījos kartē, kādas vēl neapmeklētas mazpilsētas mums tuvumā bija atlikušas. Sakarīgākā šķita Barrow-in-Furness jeb Berova Fērnesā. Patiesībā tā pat ir diezgan liela mazpilsēta - ap 55'000 iedzīvotāju. Tā skaitās esam viena godīga strādnieku pilsēta, ne velti galvenais muzejs tajā ir Doku muzejs, un pilsētas centrā ir piemineklis dažādiem strādniekiem. Vēl tur ir parks, kurā mēs paviesojāmies, un piemineklis Emlinam Hjūzam. Kas ir (bija) Emlins Hjūzs, tu vaicāsi? Diezgan leģendārs futbolists Liverpūles sastāvā, izcīnījis teju viesas iespējamās trofejas, ko pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Eiropas klubu futbolā varēja iegūt. Ar izlasi gan, protams, neko sevišķu nesasniedza, jo viņš bija anglis. Jā, uz dzimis Berovā.

Tas arī būtu viss šai dienai, pastaigājuši pa Berovu, devāmies atpakaļ uz Karnfortu, tur - mierīgs vakars bez jebkādiem piedzīvojumiem. Nekāda atgadījuma ar saskrāpētu mašīnas disku nebija, vari par to nejautāt.

No rīta izlēmu sekot iepriekšējās reizes Marinas pieejai, un skriet gar kanālu pa kreisi. Rīts gan bija diezgan slapjš (šī diena arī visa tāda solījās būt), tāpēc vietām aizaugusī taka nebija izcilā kvalitātē, bet tas jau nekas. Vismaz ieraudzīju kaut ko jaunu - izrādījās, ka vienā no netālajiem miestiem beidzas viena līmeņa kanāls, un turpmāk tas virzās ar pakāpeniskām kaskādēm uz augšu, kas nozīmē - peldošās mājas šajā posmā tu vairs nesastapsi, toties kanāla krastā novēroju eksotisko dzīvnieku fermu ar lamām un strausiem (vai varbūt emu). Atkal jau noskrieti padsmit kilometri, un kaut kāds nogurums sakrāts, lai pa dienu ar bērniem nebūtu pārāk garlaicīgi.

Kādi bija mūsu šīs dienas (un vispār - atlikušās ceļojuma daļas) plāni, par to - nākamajā reizē, kas arī noslēgs Ezerzemes brauciena aprakstu.