Kazhes pierakstu burtnīca

Kad iepriekšējā dienā Liene mums pavēstīja, ka organizēs mums iespēju aiziet ekskursijā tuvējā skolā, mana sākotnējā reakcija bija: "forši! bet tas droši vien būs kaut kā dīvaini..." Proti, kāda gan vietējai Karnfortas skolai darīšana gar kaut kādiem latviešiem, kas te atbraukuši ciemos? Visa mūsu saistība ar skolām šobrīd ir tāda, ka Estere tādā iet, Marina un es kādreiz tādā esam gājuši, bet Jurģim šāda pieredze vēl ir priekšā.

Tā nu mēs devāmies Lienes pavadījumā devāmies ekskursijā uz Carnforth Christ Church C.E. Primary School. Diezgan droši varu apgalvot, ka tā bija ne vien pirmā reize, kad paviesojos kādā skolā Anglijā, bet arī pirmā reize - baznīcas skolā. Protams, jāņem vērā, ka vispār jau nav tā, ka es to vien darītu, kā vazātos pa dažādām skolām, arī tepat Latvijā. Vienīgais izņēmums - kad ziemas sezonā notiek telpu orientēšanās, tad gan reizēm sanāk kādā skolā pabūt, bet noteikti ne dienās, kad tur notiek arī mācības. Šeit tikām uz skolu devāmies gluži normālā darbadienas rītā. Latvijā gan jūnijā, protams, jau bija sācies brīvlaiks, taču vairumā citu valstu jūnijā bērni vēl ir skolas solos, arī Anglijā. Kādu brīdi uzgaidījām, līdz atbrīvojās skolas direktore, un tad jau ekskursija varēja sākties. Uzreiz jāuzsver, ka lai arī tā patiešām ir baznīcas skola šī vārda pilnā nozīmē - par to var lasīt arī skolas mājaslapā un katrs mācību rīts tajā sākas ar lūgšanu, tajā, ko mēs varējām redzēt savām acīm, tā izskatījās pēc skolas parastās - ar parastiem bērniem, kas mācās parastas lietas skolā. Bet tas neliedz man citēt lūgšanas dziesmu no "Monty Python's Meaning of Life":

Oh Lord, please don't burn us.
Don't grill or toast Your flock.
Don't put us on the barbecue
Or simmer us in stock.
Don't braise or bake or boil us
Or stir-fry us in a wok.
Oh, please don't lightly poach us
Or baste us with hot fat.
Don't fricassee or roast us
Or boil us in a vat,
And please don't stick Thy servants, Lord,
In a Rotissomat.

Atbilstoši mūsu izpratnei, šajā skolā apvienots bērnudārzs ar sākumsskolu (mazākie bērni tur ir četrus gadus veci, bet no nākamā gada būs arī trīsgadnieki), mazajās grupās arī tas, ko var novērot skolā, daudz vairāk līdzinās bērnudārzam, vairāk ir rotaļu, mazāk mācīšanās. Bet, kas noteikti atšķirīgs gan no bērnudārziem, gan skolām Latvijā - arī paši mazākie jau ir ģērbti skolas formās. Un, kas man šķita saistoši - šajā baznīcas skolā viena no nodarbībām, ko novērojām, bija rokmūzikā. Varbūt ne gluži "School of Rock" manierē, bet uz to pusi. Manas bažas par to, ka visa šī pieredze būs awkward, nebūt neattaisnojās - bija ļoti pat ok, arī mūsu bērni uzvedās labi, un Estere arī nodemonstrēja, ka itin labi spēj formulēt savas domas angļu valodā, par ko mums iepriekš nebija bijis iespējas pārliecināties - ar brāli viņa šad tad gan sarunājas angļu valodā, bet tur tu nevari būt drošs, ka komunikācija nesastāv no multfilmās noklausītām frāzēm, šeit tikām - cita lieta. Liene šajā skolā savulaik strādāja, kas, protams, veicināja iespēju mums šajā skolā paviesoties, un apstāklis, ka tā ir lokāla skola mazpilsētā. Iedomājos, ka gadījumā, ja es sazinātos ar kādu RVVĢ vai Āgenskalna sākumskolā un pavēstītu: "Hei, te pie manis ciemos atbraukuši draugi no Rumānijas, vai varbūt varētu sarunāt, ka viņi aizies ekskursijā pa Jūsu skolu?" (pieņemot, ka latviešiem Rumānija izklausās aptuveni tikpat neseksīgi kā angļiem Latvija), tad diez vai pretī saņemtu atbildi: "Jā, protams, pati skolas direktore labprāt šo tavus draugus izvadās pa skolu!"

Pēc skolas apmeklējuma mazliet izgājām pa Karnfortas centru, iegriezāmies apskatīties kādus suvenīrus (un es - nopirkt kādu grāmatu, vēl gan to neesmu izlasījis, bet - drīz), un tad Liene mūs nogādāja atpakaļ savā mājā. Lai arī attālums līdz centram bija neliels, lietus dēļ braucām ar auto, Lienes auto. Drīzumā atvadījāmies no Naidžela, kurš devās uz savu otru dzīvesvietu un kuru šajā ceļojumā mums vairs nebija lemts sastapt, mazliet vēl padzīvojāmies pa iekštelpām, un tad devāmies arī paši atkal ceļā.

Šī diena atbilstoši laika prognozēm bija paredzēta maksimāli lietaina. Tiesa, arī iepriekšējās dienās mums lietus bija solīts, bet lielākoties aizgājis secen, taču šajā reizē tam beidzot vajadzēja mūs sasniegt. Tālab izlēmām, ka drošākais laika pavadīšanas veids būtu saistāms ar muzeju apmeklēšanu. Aprunājušies ar Lieni par viņas ieteikumiem, ko un kā te vēl būtu vērts apmeklēt, devāmies atkal uz Lankasteru ar mērķi paviesoties pilsētas muzejā.

Pie šī muzeja, kā šķiet, mēs bijām bijuši jau pirmā Lankasteras apmeklējuma ietvaros, bet šoreiz gājām arī tajā iekšā. Saturiski šis muzejs, kas veltīts pilsētas un pilsētnieku vēsturei bija gana interesants, taču varbūt ar drusku pārāk lielu lasāmo tekstu daudzumu, lai tas būtu pilnībā izbaudāms mūsu bērnu sabiedrībā. Tur diezgan daudz varēja uzzināt par pilsētnieku dzīvi dažādos laikos, lielākoties - par to, cik šī dzīve nebija spoža. Iespējams, būtiskākais vēstures fakts no muzeja: Lankastera ir nozīmīga dinozauru vēsturē ar to, ka lankasterietis sers Ričards Ouens 1842. gadā radīja vārdu "dinosaur" apzīmējot "briesmīgu ķirzaku", tāpēc arī šajā muzejā daļa ekspozīcijas veltītas dinozauriem (un pašam Ričardam Ouenam). Estere kā allaž izmantoja iespēju nobildēties kādos vēsturiskos tērpos. Kopumā gan es neteiktu, ka man par šo muzeju būtu mega sajūsma, pat neatkarīgi no bērnu pacietības līmeņa.

Devāmies vēl mazliet pastaigāt pa Lankasteras centru. Kā izrādījās, Marina pat īsti nebija piefiksējusi, ka mēs šajā pilsētā bijām atkārtoti (tā jau ir - ne pārāk lielas pilsētas mēs šī ceļojuma laikā bijām apmeklējuši lielākā skaitā). Kad atkal taisījās uz lietu, iegājām pasēdēt kafejnīcā. Bērni tika pie deserta ar putukrējumu, kas Marinai un man mazliet atgādināja savulaik Dandī baudīto vājprātu. Patiesībā gan atkal jau ar laikapstākļiem ne tuvu nebija tik slikti, kā to bija paredzējusi laika prognoze, un itin daudz laika varēja pavadīt arī ārpus telpām. Nogājām gar vienu tradicionāla tipa objektu, kāds apmeklēts dažādās valstīs - romiešu pirts drupām, kā jau parasti, nekā super spektakulāra tur nebija, apskatījām vēl dažādas brūnganpelēkas mājas, un devāmies uz savu vienīgajā Lankasteras daudzstāvu autostāvvietā novietoto auto.

Sekojot Lienes ieteikumam, izbraucām mazliet ārā no Lankasteras, uz Glasson Dock, lai veiktu pastaigu gar Lune upes ieteku jūrā. Mazliet gan bažījāmies par draudīgajiem mākoņiem pie pamales, taču reāli tie mūs neapdraudēja. Jāatzīst, tikai tagad sapratu, ka tā bija upe, nevis jūra, tik ļoti plata tā savā beigu posmā ir, taču kaut ko līdzīgu paisumam tur tāpat varējām novērot - laiviņas, kas turpceļā bija novērojamas guļam smiltīs, pastaigas beigās jau bija ūdenī. Bet domājams, ka šajā vietā novērot izteiksmīgu paisuma vilni gan nebūtu iespējams.

Tas patiesībā arī bija viss, ko šajā dienā mēs apskatījām, pēcāk braucām atpakaļ uz Karnfortu, kur bērni vakaru pavadīja spēlējoties, bet mēs - skatoties Lienes fotoalbumus, un runājot par dzīvi. Varētu teikt, ka šis bija tāds sentimentāls vakars - šoreiz bez televīzijas, bet vienkārši ļoti jauki cilvēcīgi pasēdējām.

Un tās jau principā bija teju vai mūsu ceļojuma beigas. Pienāca mūsu pēdējais rīts Karnfortā un līdz ar to arī Anglijā. Sāku to, kā jau parasti, ar skrējienu, turklāt - kā jau ierasts, gar kanālu, un vēl parastajā - virzienā pa labi. Mazliet sevi paforsēju, lai sešpadsmit kilometri būtu veikti zem stundas un divdesmit minūtēm, brīžam atkal lija, bet ne tādā mērā, lai tas mani nopietni traucētu. Tad - pēdējās brokastis Lienes mājā, pēdējo mantu sakrāmēšana, pārliecināšanās, ka bērnu istabā viss novākts un nekas nav aizmirsts, un - atvadas.

Milzīgs Paldies Lienei, ka viņa mūs uzaicināja, tik laipni uzņēma, daudz ko izstāstīja - gan par trimdas latviešiem (caur savu prizmu), gan vispār par dzīvi Anglijā. Protams, Paldies arī Naidželam! Bija tiešām jauks brauciens, un, jā - ļoti ticami, ka gadījumā, ja Liene būs gatava mūs redzēt vēlreiz - mēs būsim atpakaļ! Vēl daudz palika neizpētīta, mēs tā arī Lake District neaizgājām nevienā kārtīgā pārgājienā, ticu, ka pēc gada vai diviem arī ar Jurģi jau būs vērts domāt par gājienu uz Anglijas augstāko virsotni. Arī uz Blekpūli mēs neaizbraucām, nemaz nerunājot par plānu veikt braucienu ar nakšņošanu uz Jorku. Un, protams, būsim ļoti priecīgi, ja Liene atbrauks uz Latviju, te, savukārt, mums ir plašas iespējas uzņemties ceļvežu funkcijas.

Atlika vairs tikai brauciens lidostas virzienā. Patiesībā mums bija vēl stipri daudz laika, bet tā parasti ir, ka pēdējā ceļojuma dienā nav nekāda noskaņojuma aizrauties ar pieturvietām un apskates objektiem, lai nebūtu lieka stresa gribās vienkārši ātrāk nokļūt lidostā. Un man jau bija pieredze braucienā ar Rajona Ultrām uz futbolu, kur šī brauciena daļa bija ar itin labu stresa elementu. Līdz ar to vienīgā pieturvieta itin garajā ceļā uz lidostu bija pārtikas veikalā, kur tika iegādāti pēdējie našķi gan sev, gan vešanai uz Rīgu. Sekmīgi nodevām īres auto (protams, kādas gan varētu būt problēmas - neviens disks nebija cietis!), ar lidostas autobusu no "Car Rental Village" aizbraucām līdz terminālim, un varējām doties nodot bagāžu. Nē, tā absolūti nebija, ka manas neizlēmības dēļ mēs aizbraucām uz nepareizo termināli un nācās milzīgu gabalu kātot ar kājām. Kāpēc tu vispār izsaki šādu hipotēzi, ka tā varētu notikt? Viss bija perfektā kārtībā. Izbraukšana no Anglijas sanāca drusku ilgāka, nekā nokļūšana tajā - uz bagāžas nodošanu bija rinda, un mazliet arī neskaidrības par to, kāda tur visam kārtība, bet nekā tāda, par ko, kā teikt "rakstīt uz mājām".

Vēl gan nācās dažas stundas padirnēt lidostā (bijām atbraukuši tiešām agri), bet grāmatas sabiedrībā man laiks ritēja gana aši, bērni pārmērīgi netrobelēja, un tā nu noslēdzās šis mūsu ceļojums. Par lidojumu un braucienu mājup ar autobusu diez vai ir vērts jebko stāstīt. Labāk pievienošu karti ar vietām, kur pabijām šī ceļojuma laikā.