Uzvarētā spēle

2016-07-29

Ar Moniku es iepazinos autobusā Rīga - Meņģele, lai gan patiesībā abi braucām uz Madlienu. Jā, tā mūsdienās joprojām gadās. Divi cilvēki iepazīstas klātienē, nevis ar kaut kādu tur soctīklu, čatu vai vēl sazin kā palīdzību. Apsēžas viens otram blakus un iepazīstas. Protams, pilnīgi bez tehnoloģijām tas parasti tāpat nenotiek. Arī šajā situācijā pirmais, ko es ievēroju, bija atvērtā Ingress viņas telefonā. Pirmām kārtām, protams, pārliecinājos, ka viņa bija savējā - zaļās komandas pārstāve. Citādi jau īsti nebūtu vērts iepazīties. "Sveiki, es esmu strogais, 13.līmeņa zaļo aģents!" - tas galīgi neskanētu forši, uzrunājot zilo komandas meiteni. Es vispār esmu pret attiecībām ar pretinieku komandas pārstāvēm - agrāk vai vēlāk nāksies izvēlēties - komanda vai tas otrs cilvēks, un tā galīgi nav viegla izvēle. Nē, par laimi Monika bija mūsējā - zaļā. Tas nu gan ir labi, ka ar Ingress spēlētājiem iepazīties ir ļoti viegli - tu vienkārši pasaki: "O, tu arī spēlē Ingress! Kurš tev līmenis?" un tālāk viss notiek automātiski. Tā arī mūsu gadījumā. Monika izrādījās jauniņā - tikai piektais līmenis, kas galīgi nav daudz. Protams, arī es tam esmu izgājis cauri, bet tas jau bija pirms kāda gada, varbūt pat pusotra. Laiks tik ātri skrien, un nu jau man šķiet, ka pagājusi vesela mūžība kopš man nācās šaut ar visādiem trešā, ceturtā līmeņa bursteriem.

Atrast kopīgu valodu mums nebija grūti - faktiski, mēs uzreiz to jau arī atradām. Noskaidrojām, kas ko pazīst Ingress pasaulē (loģiski, ka viņai paziņu bija mazāk, lai arī viņas iepriekšējais puisis bija itin labi zaļo aprindās pazīstams čalis, bet tas lai paliek pagātnē), padalījāmies iespaidos par spēli un tās ietekmi uz fizisko pasauli (diezgan līdzīgi iespaidi), un tad jau pamazām sākām uzzināt šo to viens par otru ārpus spēles. Monika uz Madlienu brauca, lai tur pavadītu divas nedēļas pie krustmātes. Es - uz vidusskolas salidojumu. Viņai par braucienu noteikti bija vairāk prieka kā man. Pie krustmātes viņa varēja cerēt uz kārtīgu zemeņu izēšanos un tikai mazliet lauku darbiem, kamēr mani salidojums nomāca. Ja es nebūtu apsolījis Pēterim, ka būšu, jei bogu, nebūtu braucis. Viss vēl būtu normāli, ja man būtu kārtībā autiņš, bet vajadzēja tam tieši vakar noplīst karburatoram. Gan izmaksas būs pamatīgas, gan paliec tu kā tāds tirliņš bez auto. Zināms taču, ka klases salidojums ir pasākums, kur galvenais ir parādīt sevi. Un kā tu sevi parādīsi, ja tev pat mašīnas nav? Ja būtu mašīna, neviens tev neko neteiktu, kaut citi čaļi vairums precējušies un ar bērniem, bet tu pat bez draudzenes. Jā, daudzi ir notinušies uz Angliju vai Īriju, un ne visiem tur iet spoži, bet tie, kam neiet, arī paši parasti uz salidojumiem nenāk. Viņiem jau nav ko atrādīt. Taču es Pēterim biju apsolījis, ka būšu, un vēl vairāk par nevēlēšanos izskatīties pēc tirliņa mani motivē vajadzība uzturēt atbildīga cilvēka tēlu Pētera acīs. Līdz ar to - bija vien jābrauc.

Lieki teikt, ka šīs savas pārdomas es skaļi nedeklarēju. Es varbūt neesmu ekstra klases savaldzinātājs, bet tik daudz arī es zinu, ka reti kuru meiteni uzrunās stāsts par salūzušu 15 gadus veca "golfiņa" karburatoru un gaušanās par savu panākumu nobālēšanas uz citu klasesbiedru fona. Turklāt - nav jau tā, ka es būtu tāds absolūts neveiksminieks, kurš tikai pa peļķēm vien dzīvojas. Lai vai kā, bet es jau desmit gadus dzīvoju Rīgā, pats sevi pilnīgi normāli uzturu, man ir pieklājīgs (lai arī ne izcili stilīgs) darbs un ir pat šādi tādi draugi pilsētā. Un normālos apstākļos man ir arī auto. Jā, ne pirmā svaiguma, bet savs, pirkts par skaidru naudu un vēl vakar no rīta - godīgi kalpojošs. Un, kas nav mazsvarīgi, man ir 13. līmenis Ingresā un spēlētāju kopienā esmu itin labi atpazīstams, esmu arī piedalījies pāris vērienīgās operācijās, tai skaitā tai reizē, kad novilkām linku no Rīgas uz Mančesteru. Tieši par Mančesteras misiju arī stāstīju Monikai, to viņa patiešām varēja novērtēt.

Izstāstīju Monikai dažus viltīgākus trikus, kas viņai spēlē varētu noderēt - ka gadījumā, ja gribi, lai tavs portāls ilgāk turētos, labāk tajā ielikt tikai vienu vāju rezonatoru, ieteicu kādus modus labāk kurā situācijā lietot, vispār - standarta lietas, ko viņa jau patiesībā varētu arī pati zināt (ievērojot to, cik nopietns Ingresists bija jau piesauktais bijušais draugs), bet tomēr nezināja. Tā jau ir, kamēr tu neesi spēlē iekšā par visiem simts, tevi sevišķi neinteresē, ko par to runā tie, kurus tu sauc par "atkarīgajiem". Kad pats sāc spēlēt, tad gan ir cita lieta - katrs padoms izrādās noderīgs un vērtīgs.

Šķita tikai dabiski, ka iebraucot Madlienā, piedāvāju Monikai izmest aplīti pa tuvējiem portāliem. Izsist ārā zilos, salikt savus rezontatorus, varbūt izveidot kādu lauku, standarta prakse. Viņas krustmāte varēja pagaidīt, un man uz salidojumu arī tik ļoti steigties nemaz negribējās. Būdams džentelmenis, ļāvu viņai visos portālos salikt rezonatorus kā pirmajai, tiesa, vienu portālu (pie pasta) viņa atļāva piesavināties arī man - kā nekā, to es līdz šim vēl nebiju kapčurējis. Aizgājām arī līdz četriem nostāk esošajiem portāliem kapos, un pateicoties tur "nodauzītajam" zilo laukam, izdevās izveidot itn smuku mūsu komandas lauku līdz pat Ogrei. Tieši kapos es sadūšojos un pavaicāju Monikai, vai viņa man varbūt varētu sastādīt kompāniju klases salidojumā. Diezgan veikli nācās apspēlēt formulējumu tā, lai viņai nešķistu, ka esmu nožēlojams vai dīvains, un arī lai neuzliktu nekādas saistības vai pienākumus, lai neradītu par sevi sliktu iespaidu un tā tālāk, bet to jau es par laimi darbā esmu itin labi iemācījies. Sākumā gan viņa mazliet mēģināja iebilst, skaidrojot, ka viņa nebija atbilstoši ģērbusies (galīgi nebija tiesa), ka krustmāte viņu gaidīs (varēja taču piezvanīt) un ka viņa tur nevienu nepazīs (tā gan ir tiesa, bet to jau var mainīt). Vienvārdsakot, piekrita.

Lieki teikt, ka kopā ar tik skaistu meiteni kā Monika es biju ja ne salidojuma nagla, tad vismaz tuvu tam. Kuru gan šādā situācijā satrauca tas, ka es biju ieradies ar autobusu, kamēr Jurka Kalniņš ar tikai pāris gadus brauktu BMW, ja man blakus bija Monika, bet viņam 95 kilogrami Ģertrūdes un trīs resni sīkie! Labākais gan, protams, bija tas, ka pamazām vakara gaitā mēs abi sapratām, ka patiesībā mums bija daudz kopīgu interešu - ne tikai Ingress - un tuvāk rīta pusei, kā šķita, mēs jau patiešām bijām pāris, ne tikai par tādu uzdevāmies. Un tur nevajadzēja ne sevišķi daudz alkohola, ne kā cita - gluži vienkārši atklājās, ka mēs patiešām bijām komandas biedri ne tikai spēlē, bet arī citādi. Kas gan, protams, nemazināja mūsu abu aizraušanos ar Ingress.

Monikas vizīte pie krustmātes neievilkās - jau pirmdien viņa bija atkal Rīgā, tai pat dienā mēs kopā izgājām piecas misijas, dzērām saldējuma kokteiļus, bijām kino un uz koncertu Kaņepē. Nezinu, vai to var saukt par iemīlēšanos no pirmā acu skatiena, bet ļoti tuvu tam gan. Un rītdien mēs precēsimies. Mazliet dīvaini tas man šķiet, bet varbūt - viss ir tikai loģiski. Kaut kur taču ceļam pēc 16.līmeņa ir jāturpinās!