Vadātājs Līgatnes kultūras namā
Pērn bijām uz ceļojošo festivālu "Vadātājs" Saldū, šīs sezonas ievadā tikām devāmies uz tā vizīti Līgatnē. Braucām piecatā - ar Ilzi, Elīnu un Reini. Sākumu gan nokavējām, līdz ar to no divām īsfilmām redzējām vien otrās beigas, bet tālāko programmu gan varējām izbaudīt pilnībā. Pati norises vieta bija interesanta - kultūras nama interjerā dominē tas dīvainais tautiskums, kurš droši vien nācis no ulmaņlaikiem, bet savā stilistikā īpaši neatšķiras no padomju ēras urrā-patriotisma. Plus, tā kā pasākuma aprakstā bija teikts, ka ierašanās ir ar groziņiem, mēs arī bijām drusku pacentušies (ok, patiesībā centusies bija Marina) ar šādu tādu našķu sarūpēšanu, bet nācās secināt, ka mums vēl tāls ceļš ejams līdz vietējo kvalitātei, kas bija patiešām groziņus paņēmuši groziņos, apgādājušies ar galdautiņiem un kvalitatīvi iekārtojušies pie galdiem zāles malās. Mūsu kompānija tikām tika pie sava galda pašā centā, tas arī bija iepriecinoši, turklāt turpmāk varēšu zīmēties, ka esmu nesis galdu kopā ar "Mantas" bundzinieku Raiti, bet licis to kopā - ar pašu Šubrovski.
Koncertprogrammu aizsāka Edgars Mākens ar solopgrogrammu pie klavierēm. Ņemot vērā to, ka "Gaujarta" pirmā albuma nosaukums ir "Koncerts kultūras namā" Edgaram tādās vietās vajadzētu justies īpaši dabiski. Edgars koncerta ievadā solīja, ka spēlēs dziesmas, kas klausītājiem nebūs pazīstamas, jo pa radio tās nespēlē, taču visnotaļ skaidrs, ka šis apgalvojums attiecās uz vietējo Līgatnes publiku, kamēr "Gaujarta" cienītāji diez vai iepriekš nebūs dzirdējuši "Vibrācijas", "Mīlulīt", "Valoda tiek atcelta pavisam", "Atzīšanu" un "Svītriņas". Tiesa, varbūt ne gluži šādā skanējumā, jo šai reizē Mākenam bija pieejams koncertflīģelis, kas dod itin labu skanējuma kvalitāti un grandiozuma pieskaņu. Līdzās savām dziesmām Edgars nospēlēja arī Jura Kulakova "Kafejnīcā" (ar Ziemeļnieka vārdiem) un Gata Ziemas "Komētu", bet vēl interesantāks bija turpinājums - Mākenam pievienojās vispirms Marija Broča (vietējās, Līgatnes, izcelsmes dziedātāja), bet tad arī Toms Valmiers - abi vairāk zināmi (cik nu zināmi, bet tomēr) kā grupas "The Coconuts" dalībnieki. Paplašinātā sastāvā mēs dzirdējām gan Raimondu Paulu , gan kādu tautasdziesmu, gan "I Loves You Porgy" no Geršvina mūzikla "Porgijs un Besa". Negaidīts elements bija tautasdziesmas izpildījumā, kad Mākens pārmaiņas pēc flīģeli izmantoja kā stīgu, nevis taustiņu instrumentu, proti, spēlēja to no iekšpuses. Tad Edgars devās prom, atstājot Mariju un Tomu divatā, viņiem izpildot vēl vairākas kompozīcijas. Man par lielu pārsteigumu, izrādījās, ka formāts "kontrabass + vokāls" ir iespējams, tomēr itin ātri Toms tomēr pārslēdzās uz akustisko ģitāru, kuras spēlē gan tāpat bija jaušamas basa notis.
Pēc nelielas pauzītes uz kultūras nama skatuves (Mākena koncerts nenotika uz skatuves, bet zāles vidū) nāca bungu grupa "Samba de Riga". Lai arī viņu uzstāšanās galīgi nebija slikta, viņu dalība "Vadātājā" mazliet dīvaina man šķita (no otras puses, "Vadātājs" kā tāds ir dīvains pasākums) - tādi saulaini brazīļu dejas ritmi, kas labi iederētos futbola stadionā vai pilsētas svētkos, ar bungām un svilpēm kaut kā stipri nevietā rādās uz kultūras nama skatuves, kur publikā ir itin daudz vecmāmiņu, kurām vakara skaistākais mirklis bija Raimonda Paula dziesmas izpildījums. Šādos konkrētos apstākļos varbūt arī ir interesanti pavērot šo enerģisko kolektīvu vienas-divu "dziesmu" garumā, bet īpaši ilgāku laiku ar viņiem pavadot sāk rasties sajūta, ka tā ir tik vien kā atkārtošanās. Protams, tikpat labi varu teikt, ka pie vainas ir tas, ka mēs neļāvāmies dejai.
Dažas dziesmas (bez dzīvās mūzikas pavadījuma) nodziedāja jaunā Līgatnes vokāliste Kristena Cīrule. Pie mūsu galdiņa bija diskusija par to, cik tad šai vokālistei ir gadu (pa gabalu jau pavisam nepateiksi). Kā izrādās - meitene šobrīd iet 9.klasē. Dziedāja Aminatas, Kaupera un tamlīdzīgas dziesmas. Domājams, šī īsā uzstāšanās bariņu apmeklētāju festivālam nodrošināja. Atšķirībā no Samba de Riga, šī uzstāšanās Kultūras nama videi bija izcili piemērota - kur gan citur, ja ne kultūras namos šādus priekšnesumus baudīt? Nē, balss meitenei ir laba, tur nav šaubu, cita lieta, ka tas nu galīgi nav mans mūzikas formāts.
Ja par Sambu un Cīruli man nekāu iepriekšēju emociju nebija, tad etīžu teātra "Nerten" uzstāšanos es gan gaidīju ar nepacietību, jo pirmā reize, kad viņus redzējām "Vadātājā", man ļoti patika. Arī šoreiz viss bija līmenī (ja neskaita priekšnesuma sākuma daļas problēmas ar mikrofoniem). Šķiet, ka veiksmīgākās etīdes bija par Raimondu Paulu un viņa karjeru mūsdienu populārajā mūzikā un atvērto durvju diena pie Nila Ušakova Rīgas domē, bet arī pārējās bija feinas (nobeigumā izskanējusī par āzīti Borisu gan bija jau dzirdēta, bet tas nekas). Abu puišu deklamācijas prasme ir teicama, teksti - asprātīgi, man patīk. Ā, par semītiska paskata vīru, kas deva slimnīcas pacientam iespēju staigāt, arī bija teicama - kaut vai tālab, ka tā bija atšķirīga no tipiskā "Nerten" humora ar tādu pamatīgāku "wtf" devu. Nezinu, cik ātri viņiem top jaunas etīdes, bet ceru kaut kad viņus vēl redzēt uzstājamies.
Vakara noslēgumā (ja neskaita diskotēku, uz kuru nepalikām) bija "Vadātāja" nemainīgākā daļa - "Mantas" koncerts. Patiesībā šoreiz bija tā, ka man kaut kā pat nebija sevišķa dzinuļa uz to doties - iespējams, beidzot ir sasniegts piesātinājums ar "Mantas" koncertiem. Fanot par kādu izpildītāju, tas, protams, ir forši, bet - cik var! Savas 20 reizes es noteikti esmu uz "Mantas" koncertiem bijis, varbūt par 25, līdz ar to nu jau laikam man ir gana, un vajadzētu pastaigāt arī uz kādām citām grupām. Nē, nav tā, ka man būtu pārstājusi patikt grupas mūzika, bet tā ir mazliet tā kā atklausīta. Tiesa, izrādījās, ka šis konkrētais koncerts bija ļoti labs - šai reizē "Manta" daudz spēlēja vecākas dziesmas, tai skaitā stipri sen koncertos nedzirdēto "Antikristapu", no jaunajām dziesmām bija tikai tās labākās, un vēl koncerts beidzās ar "Bērniem", kurus publika itin intensīvi pieprasīja. Jauno albumu es katrā ziņā gaidu ar nepacietību - un šis koncerts noteikti man šo nepacietību tikai palielināja, būdams patiešām lielisks (un arī dejojošā publika tikai veicināja šīs pozitīvās sajūtas), lai arī šobrīd man nav pārliecības, ka 2016.gadā manos plānos ietilps vēl kāds Mantas koncerts. Lūk, Gaujarta atdzīvošanās gan būtu pilnīgi cita lieta (lai arī laikam ne tik ļoti ticama).