Bille
Pēc visai apšaubāmās pieredzes ar “Ezeriņu”, arī uz “Billi” šoreiz gāju ar savu devu piesardzības. Tas vien, ka izrāde Nacionālā repertuārā ir kopš 2009.gada, taču neko daudz negarantē. Un labas atsauksmes vēl jo vairāk ne, var gadīties, ka man atkal atliks tikai noplātīt rokas un nopūsties: “Eh!” Vēl jo vairāk piesardzību veicināja izrādes auditorija, kurā dominēja pamatskolas vecuma jaunieši. Man jau nav iebildumu pret izrādēm, kas paredzētas gados jaunākai auditorijai, tomēr tomēr…
Un tad sākās izrāde. Dace Bonāte, kas atveido Billi, pirmajā brīdī mazliet pārsteidz, bet pamazām tu saproti, ka viss ir loģiski. Billes tēla iemiesotājai prognozējami nav ne 4, ne 5 gadi, bet būtiski vairāk - faktiski viņa ir drīzāk tajos gados, kuros Vizma Belševica rakstīja šos savus autobiogrāfiskos darbus. Taču Bonātes tēlojums nav vis tik vienkāršs kā atskatīšanās no “tagad” uz “tad”, nē - viņas Billei ir vienlaikus pieci un daudz, daudz vairāk gadu - un pārejas var notikt pat viena palēciena ietvaros.
Bonāte kā Bille ir diezgan līdzīga tam, kā es varētu Billi iztēloties. Tikām Līga Zeļģe kā Billes mamma ir vairāk nekā vienkārši atbilstoša tēlam - viņa IR šis tēls. Faktiski pietika man viņu ieraudzīt, lai man nebūtu šaubu - tā IR Billes mamma, tieši tāda, kādu es viņu redzēju, lasot grāmatas (pirms nu jau gandrīz 20 gadiem. Vai varbūt pat - pilniem 20 gadiem? Šausmas!). Mārcis Maņjakovs kā tētis arī ir ļoti atbilstošs, tomēr es ticamības topa pirmajā vietā lieku mammu.
Izrāde, līdzīgi kā grāmata, sastāv no daudzām, savstarpēji ne pārāk cieši saistītām ainām, kuras varētu raksturot kā “Billes bērnību”. Ļoti veiksmīgs man šķiet paņēmiens kopumā absolūti drūmo sižetu cauraust ar laikmetam atbilstošu dziesmu un deju elementiem, kas patiesībā nevis atšķaida sižeta skarbumu, bet padara to vēl koncentrētāku ar spēcīgu kontrastu palīdzību. Līdz ar to man nav tādas īstas pārliecības - vai patiešām “Bille” ir izrāde bērniem un jauniešiem? Vai pareizāk - tā var būt izrāde bērniem un jauniešiem, gluži vienkārši cilvēki ar lielāku dzīves bagāžu to redzēs citādāku. Skumjāku. Nežēlīgāku.
Lai arī grāmata lasīta sen, vairums epizožu atmiņā palikušas labi, lai arī - ne vienmēr tās atceros tieši tā, kā redzamas uz skatuves. Vai pareizāk nē - uz skatuves nav redzams nekas, jo skatuves kā tādas jau īsti nav. Skatītāju rindas novietotas citādāk, nekā ierasts - katrā garās telpas pusē pa divām rindām krēslu, un darbības telpas robežas - zāles garums. Līdz ar to reizēm darbība risinās tieši tev priekšā, citkārt - pilnīgi otrā zāles galā. Secinājums: sēdēt kaut kur tuvāk zāles vidum noteikti ir izdevīgāk, jo līdz ar to tiek ierobežots maksimālais attālums līdz aktieriem. Galvu grozīt gan sanāk itin daudz. Kopumā šāds skatuves risinājums patika, tāpat varu uzslavēt daļēji dzīvo mūziku izrādē.
Kas vēl man būtu sakāms? Varbūt vajadzētu atstāstīt personīgās atmiņas saistībā ar “Billi”? Vai pareizāk - ne gluži personīgās. Proti, mūsu skolā literatūras skolotāja bija ļoti liela šī darba cienītāja un popularizētāja (ka tik viņa kādā veidā nebija saistīta arī ar tā izdošanu?), un cita starpā “Billes” fragmenti bija jāmācās no galvas runas konkursiem. Andrejs, tas, kurš Sīcis, kas vienmēr bija mūsu klases spēcīgākais daiļrunātājs, ar vienu un to pašu “Billes” fragmentu (šķiet, ka par bezdelīgām) daiļrunas konkursos piedalījās vairākus gadus pēc kārtas, un pēdējā reizē, šķiet, rajona līmenī izpelnījās vērtējumu “kas par sviestu? cik var vienu un to pašu gabalu atkārtot!?” Bet es varu arī kļūdīties - tas bija tik sen, un visticamākais nav taisnība.
Iespējams, mani šī izrāde emocionālā līmenī neuzrunāja tik spēcīgi kā Marinu, kurai tā bija pamatīgs pārdzīvojums, bet tas nemaina ļoti pozitīvos iespaidus par iestudējumu. Lai arī - beigas kaut kā līdz galam mani nepārliecināja.
Un tad sākās izrāde. Dace Bonāte, kas atveido Billi, pirmajā brīdī mazliet pārsteidz, bet pamazām tu saproti, ka viss ir loģiski. Billes tēla iemiesotājai prognozējami nav ne 4, ne 5 gadi, bet būtiski vairāk - faktiski viņa ir drīzāk tajos gados, kuros Vizma Belševica rakstīja šos savus autobiogrāfiskos darbus. Taču Bonātes tēlojums nav vis tik vienkāršs kā atskatīšanās no “tagad” uz “tad”, nē - viņas Billei ir vienlaikus pieci un daudz, daudz vairāk gadu - un pārejas var notikt pat viena palēciena ietvaros.
Bonāte kā Bille ir diezgan līdzīga tam, kā es varētu Billi iztēloties. Tikām Līga Zeļģe kā Billes mamma ir vairāk nekā vienkārši atbilstoša tēlam - viņa IR šis tēls. Faktiski pietika man viņu ieraudzīt, lai man nebūtu šaubu - tā IR Billes mamma, tieši tāda, kādu es viņu redzēju, lasot grāmatas (pirms nu jau gandrīz 20 gadiem. Vai varbūt pat - pilniem 20 gadiem? Šausmas!). Mārcis Maņjakovs kā tētis arī ir ļoti atbilstošs, tomēr es ticamības topa pirmajā vietā lieku mammu.
Izrāde, līdzīgi kā grāmata, sastāv no daudzām, savstarpēji ne pārāk cieši saistītām ainām, kuras varētu raksturot kā “Billes bērnību”. Ļoti veiksmīgs man šķiet paņēmiens kopumā absolūti drūmo sižetu cauraust ar laikmetam atbilstošu dziesmu un deju elementiem, kas patiesībā nevis atšķaida sižeta skarbumu, bet padara to vēl koncentrētāku ar spēcīgu kontrastu palīdzību. Līdz ar to man nav tādas īstas pārliecības - vai patiešām “Bille” ir izrāde bērniem un jauniešiem? Vai pareizāk - tā var būt izrāde bērniem un jauniešiem, gluži vienkārši cilvēki ar lielāku dzīves bagāžu to redzēs citādāku. Skumjāku. Nežēlīgāku.
Lai arī grāmata lasīta sen, vairums epizožu atmiņā palikušas labi, lai arī - ne vienmēr tās atceros tieši tā, kā redzamas uz skatuves. Vai pareizāk nē - uz skatuves nav redzams nekas, jo skatuves kā tādas jau īsti nav. Skatītāju rindas novietotas citādāk, nekā ierasts - katrā garās telpas pusē pa divām rindām krēslu, un darbības telpas robežas - zāles garums. Līdz ar to reizēm darbība risinās tieši tev priekšā, citkārt - pilnīgi otrā zāles galā. Secinājums: sēdēt kaut kur tuvāk zāles vidum noteikti ir izdevīgāk, jo līdz ar to tiek ierobežots maksimālais attālums līdz aktieriem. Galvu grozīt gan sanāk itin daudz. Kopumā šāds skatuves risinājums patika, tāpat varu uzslavēt daļēji dzīvo mūziku izrādē.
Kas vēl man būtu sakāms? Varbūt vajadzētu atstāstīt personīgās atmiņas saistībā ar “Billi”? Vai pareizāk - ne gluži personīgās. Proti, mūsu skolā literatūras skolotāja bija ļoti liela šī darba cienītāja un popularizētāja (ka tik viņa kādā veidā nebija saistīta arī ar tā izdošanu?), un cita starpā “Billes” fragmenti bija jāmācās no galvas runas konkursiem. Andrejs, tas, kurš Sīcis, kas vienmēr bija mūsu klases spēcīgākais daiļrunātājs, ar vienu un to pašu “Billes” fragmentu (šķiet, ka par bezdelīgām) daiļrunas konkursos piedalījās vairākus gadus pēc kārtas, un pēdējā reizē, šķiet, rajona līmenī izpelnījās vērtējumu “kas par sviestu? cik var vienu un to pašu gabalu atkārtot!?” Bet es varu arī kļūdīties - tas bija tik sen, un visticamākais nav taisnība.
Iespējams, mani šī izrāde emocionālā līmenī neuzrunāja tik spēcīgi kā Marinu, kurai tā bija pamatīgs pārdzīvojums, bet tas nemaina ļoti pozitīvos iespaidus par iestudējumu. Lai arī - beigas kaut kā līdz galam mani nepārliecināja.
2016-03-08
comments powered by Disqus