Starp Mežaparku un Murjāņiem
Grāmatas apakšvirsraksts "1952-1980. Atmiņas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi."
Valda Rūmnieka grāmatas itin daudz sanācis iepazīt pēdējā gada laikā, lasot priekšā Esterei viņa pasakas (reizēm gan gadās arī tā, ka no kādas grāmatas izlasu vien daļu, pārējo Estere pati). Līdz ar to iepriekš Rūmnieku biju iepazinis kā bērnu grāmatu autoru - tādu, kam raksturīga sava deva absurda, jaucot kopā mitoloģisko un sadzīvisko (Mārīte un Lāču Krišus), daudz rakstot par makšķerēšanu un apdziedot vienu no arī šīs grāmatas nosaukumā piesauktajām vietām - Murjāņus. Bet te - autobiogrāfisks darbs, kas vēsta par dzīvi padomijā, daudz pievēršoties personīgajai saskarsmei ar sabiedrībā labi zināmiem ļaudīm, galvenokārt no kultūras aprindām.
Līdzīgi kā pasaku grāmatās, raksta Rūmnieks viegli, saistoši, bez kādām ambīcijām par augsto mākslu. Jau grāmatas ievadā viņš piemin, ka centīsies mazāk rakstīt par bēdīgo, vairāk - par jautro un brīžam muļķīgo, un tā viņš principā arī dara. Protams, arī tās jautrās epizodes varētu pavērst citā virzienā - kaut vai attiecībā uz to, kā Jānis Sudrabkalns dažādos veidos mēģināja tikt prom no savas dzīvesbiedres/mājkalpotājas, lai varētu iedzert. No vienas puses - ha, ha, ha, no otras - alkoholiķa skumjā ikdiena. Un tā par visu.
Mazliet mulsina tas, ka brīžam, vismaz vairāk grāmatas ievada daļā, Rūmnieks mēģina stāstīt, ka arī viņa ģimenei okupācijas apstākļos neklājās viegli, lai gan ģimene tika pie dzīvokļa Mežaparkā un pēcāk varēja uzbūvēt privātmāju Murjāņos, Valda tēvs bija čiekurs LPSR Rakstnieku savienībā un "Dadža" redaktors (piecdesmitajos gados). Līdz ar to ticēt kaut kādām dzīves grūtībām (un vēl vairāk - kaut neizteiktai, bet opozīcijai pret sistēmu) man te pagrūti. Kaut kādā mērā var teikt, ka šī grāmata ir spoguļattēls Valentīnas Freimanes otrajai grāmatai - "Antigones likums" (kur gan arī šur tur var gadīties, ka atmiņas pārtapušas par vēlamo pagātni), taču - ar izteiktu skatu no "pie galda pielaistā" pozīcijām. Bet tas nenozīmē, ka "Starp Mežaparku un Murjāņiem" būtu slikta lasāmviela - kā jau teikts, raksta Rūmnieks atraktīvi, šis tas viņa grāmatā atrodamais varētu būt noderīgs kādiem pētniekiem, kas nākotnē rakstīs monogrāfijas par ievērojamajiem cilvēkiem, ar ko viņš dzīvē saskāries. Un vismaz tagad es zinu, no kurienes radies viens no Murjāņu pasaku tēliem - Briesmīgā līdaka. Protams, vai arī šajā grāmatā tā sauktajiem makšķernieku stāstiem var vai nevar ticēt, tas jau cits jautājums. Grāmatu noteikti varu rekomendēt, lai arī visam tajā aprakstītajā diez vai vajadzētu ticēt.
Kas man šķita cienījami no Valda Rūmnieka puses - ka viņš autobiogrāfiskā darbā pārmērīgi necenšas iet uz pagātni, jo kopumā senču sasniegumus vai to trūkumus neuzskata nedz par saviem nopelniem, nedz savu atbildību. Protams, kā cilvēkam, kam interesē ģenealoģija, šāda pieeja man nav tuva, bet - cieņu raisoša tāpat.
Valda Rūmnieka grāmatas itin daudz sanācis iepazīt pēdējā gada laikā, lasot priekšā Esterei viņa pasakas (reizēm gan gadās arī tā, ka no kādas grāmatas izlasu vien daļu, pārējo Estere pati). Līdz ar to iepriekš Rūmnieku biju iepazinis kā bērnu grāmatu autoru - tādu, kam raksturīga sava deva absurda, jaucot kopā mitoloģisko un sadzīvisko (Mārīte un Lāču Krišus), daudz rakstot par makšķerēšanu un apdziedot vienu no arī šīs grāmatas nosaukumā piesauktajām vietām - Murjāņus. Bet te - autobiogrāfisks darbs, kas vēsta par dzīvi padomijā, daudz pievēršoties personīgajai saskarsmei ar sabiedrībā labi zināmiem ļaudīm, galvenokārt no kultūras aprindām.
Līdzīgi kā pasaku grāmatās, raksta Rūmnieks viegli, saistoši, bez kādām ambīcijām par augsto mākslu. Jau grāmatas ievadā viņš piemin, ka centīsies mazāk rakstīt par bēdīgo, vairāk - par jautro un brīžam muļķīgo, un tā viņš principā arī dara. Protams, arī tās jautrās epizodes varētu pavērst citā virzienā - kaut vai attiecībā uz to, kā Jānis Sudrabkalns dažādos veidos mēģināja tikt prom no savas dzīvesbiedres/mājkalpotājas, lai varētu iedzert. No vienas puses - ha, ha, ha, no otras - alkoholiķa skumjā ikdiena. Un tā par visu.
Mazliet mulsina tas, ka brīžam, vismaz vairāk grāmatas ievada daļā, Rūmnieks mēģina stāstīt, ka arī viņa ģimenei okupācijas apstākļos neklājās viegli, lai gan ģimene tika pie dzīvokļa Mežaparkā un pēcāk varēja uzbūvēt privātmāju Murjāņos, Valda tēvs bija čiekurs LPSR Rakstnieku savienībā un "Dadža" redaktors (piecdesmitajos gados). Līdz ar to ticēt kaut kādām dzīves grūtībām (un vēl vairāk - kaut neizteiktai, bet opozīcijai pret sistēmu) man te pagrūti. Kaut kādā mērā var teikt, ka šī grāmata ir spoguļattēls Valentīnas Freimanes otrajai grāmatai - "Antigones likums" (kur gan arī šur tur var gadīties, ka atmiņas pārtapušas par vēlamo pagātni), taču - ar izteiktu skatu no "pie galda pielaistā" pozīcijām. Bet tas nenozīmē, ka "Starp Mežaparku un Murjāņiem" būtu slikta lasāmviela - kā jau teikts, raksta Rūmnieks atraktīvi, šis tas viņa grāmatā atrodamais varētu būt noderīgs kādiem pētniekiem, kas nākotnē rakstīs monogrāfijas par ievērojamajiem cilvēkiem, ar ko viņš dzīvē saskāries. Un vismaz tagad es zinu, no kurienes radies viens no Murjāņu pasaku tēliem - Briesmīgā līdaka. Protams, vai arī šajā grāmatā tā sauktajiem makšķernieku stāstiem var vai nevar ticēt, tas jau cits jautājums. Grāmatu noteikti varu rekomendēt, lai arī visam tajā aprakstītajā diez vai vajadzētu ticēt.
Kas man šķita cienījami no Valda Rūmnieka puses - ka viņš autobiogrāfiskā darbā pārmērīgi necenšas iet uz pagātni, jo kopumā senču sasniegumus vai to trūkumus neuzskata nedz par saviem nopelniem, nedz savu atbildību. Protams, kā cilvēkam, kam interesē ģenealoģija, šāda pieeja man nav tuva, bet - cieņu raisoša tāpat.
2025-08-10
comments powered by Disqus