Antigones likums
Pirms vērtēt "Antigones likumu", ir jāsaprot fundamentālā atšķirība starp to un Valentīnas Freimanes pirmo atmiņu grāmatu "Ardievu, Atlantīda!". Proti, pati grāmatas galvenā varone ne tikai nepiedzīvoja šī darba izdošanu, bet arī nepaspēja iesaistīties šo atmiņu pārtapšanā no audio formātā ierakstītām intervijām rakstītā tekstā. Līdz ar to ir neiespējami teikt, cik lielā mērā šī grāmata sakrīt ar to, kādu to būtu vēlējusies redzēt pati Valentīna un kāds būtu viņas spriedums par tieši šādu versiju. Līdz ar to - ja man ir kādas pretenzijas, tad tās izsakāmas Jolantai Treilei, kura pieticīgi sevi dēvē par grāmatas redaktori, taču viņa ir uzskatāma vismaz par līdzautori. Tas gan nenozīmē, ka man patiešām ir kādas pretenzijas pret šo grāmatu, vienkārši ar to gribu teikt, ka šis teksts ir pilnīgi citāds, nekā pirmajā grāmatā - tur Valentīna pati noteica to, kādu viņa sevi vēlas pasniegt lasītājam, bet te tas palika redaktores ziņā.
Grāmatas hronoloģiski iziet cauri vairākām Valentīnas Freimanes dzīvēm (tiesa, redaktore pēcvārdā atzīst, ka pašai Freimanei otrās grāmatas tapšanas procesā šis dalījums vairs nešķita tik būtisks, kā tas bija, rakstot "Ardievu, Atlantīda!"), sākot ar neveiksmīgo otro laulību (un tās pozitīvo atlikumu meitas Evas personā), caur staļina gadiem un dzīvošanu, ja ne gluži tik lielās pastāvīgās bailēs kā nacistu okupācijas laikā, tad tuvu tam, caur pakāpenisko profesionālo izaugsmi, spilgto, bet īso trešo laulību ar Valtu Grēviņu, studijām Maskavā, kinolektorija veidošanu, iespēju beidzot atgriezties faktiski dzimtajā Berlīnē līdz ar padomijas sabrukumu, un pretrunīgo attieksmi pret norisēm atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā. Līdz ar to šī grāmata ir reizē kā ieskats laikmeta vēsturē, to izvedot cauri personīgajam stāstam, kā arī sniedzot itin plašu ieskatu teātra un kino dzīvē vairāku gadu desmitu garumā.
Ir dažādas atziņas un vērtējumi, ko no šīs grāmatas var paņemt, un arī atsauksmes portālā Goodreads ir ļoti dažādas. Man droši vien būtiskākie ceļavārdi no Valentīnas Freimanes attiecas uz vērtējumu par dzīvi padomijā (pēc staļina nāves, jo periods pirms tās šim principam galīgi neatbilda) - ka šis režīms varēja cilvēkam visu ko aizliegt, ierobežot tavas iespējas darīt to, ko tu vēlies, bet tas nevarēja tevi piespiest darīt to, ko tu nevēlies. Proti, ka sadarbība ar režīmu bija izvēle, nevis spiesta lieta, jo neviens tevi nespieda maksimāli kāpt pa karjeras kāpnēm un virzīties uz priekšu, ja tev bija jādara kaut kas, kas neatbilst tavām vērtībām. Līdz ar to, ja tu izlēmi iestāties partijā un/vai sadarboties ar čeku, tas lielākoties nebija tāpēc, ka tev nebija izvēles, bet tāpēc, ka tu izdarīji tieši šādu izvēli. Protams, var atrast visam izņēmumus un, piemēram, seriālā "Padomju džinsi" galvenais varonis it kā bija bez īstas izvēles - ja tev ir izvēle starp cietumu, traķeni un sadarbību, tā ir ļoti nosacīta izvēle, bet reālajā dzīvē, cik var saprast, lielākoties izvēle bija nevis "iet cietumā vai sadarboties", bet "nebraukt uz konferenci Anglijā vai sadarboties". Un šādā gadījumā cilvēkam pašam ir jābūt atbildīgam par savām izvēlēm.
Kopumā var teikt, ka savu dzīvi padomijā Freimane raksturo veidā, kas atbilst "iekšējās emigrācijas" principiem - proti, cenšoties savu dzīvi aizvadīt tā, it kā tās stulbās iekārtas nebūtu, tas sastopams arī citu inteliģentu tolaik dzīvojušu cilvēku atmiņās - jo tieša pretdarbība lielākoties bija bezjēdzīga un tas labi saskan ar to, kas atrodams arī mana vectēva memuāros - ka "drosmīgs ebrejs" patiesībā nozīmē "dumjš ebrejs", jo šī tauta ir gadsimtiem pieradināta pie tā, ka par tavu rīcību atbildēsi ne tikai tu, bet arī tavi piederīgie (bieži - pat ne reāli radinieki, jo - kāda gan starpība).
Valentīnas Freimanes vērtējumam neatkarīgās Latvijas procesiem kaut kādos jautājumos var piekrist vairāk, citos mazāk - bet es varu pilnībā saprast to, kāpēc viņa lietas redzēja tieši tā. Tajā brīdī, kad pret tevi izmanto kārti "tu jau neesi latvietis", tas, protams, absolūti nav patīkami, un tas, ka tautiešu vidū uztvere par neiekļaujošo latvietību ir izplatīta, to nudien nevar noliegt. Un apstāklis, ka Freimanei tika anulēts represētās statuss, jo viņa bija izvairījusies no došanās uz Rīgas geto (un šādā veidā izdzīvojusi), tas ir, atvainojiet, pilnīgs pizģec. Arī redaktore piemin, ka, iespējams, tagadējā realitātē Freimane nebūtu vairs teikusi, ka nevar likt vienādību starp putinu un Puškinu, bet - ui, šī ir sarežģīta tēma, un man pat savs viedoklis ne vienmēr ir skaidrs, kur nu vēl cita cilvēka ar ļoti atšķirīgu dzīves pieredzi. Tāpat nezinu, kā Valentīna 2025. gada versijā vērtētu Alvi Hermani - lai gan patiesībā jau šeit ir jautājumi, kur viņa Alvi kritizē, līdz ar to joprojām - viss ir sarežģīti. Patiesībā vienīgais, kas man raisīja šaubas (un par to, cik varu saprast, arī Treile bija jautājumi) - vai vajadzēja grāmatā iekļaut nodaļu par Normundu Naumani, kura ir stipri nesaudzīga?
Pat, ja šī grāmata nav tāda, kādu to Valentīna pati būtu vēlējusies, ir ļoti svētīgi, ka tā ir izdota. Tā ir laikmeta liecība par ļoti spilgtu personību. Jā, pilnīgi iespējams, ka faktoloģiski tur itin daudz kas nav 100% precīzs (arī grāmatas komentāros redaktore daudzviet padara spilgtos stāstus mazāk kolorītus, tiem liekot pretī faktoloģisko informāciju). Bet no šādas grāmatas es arī neprasītu enciklopēdisku faktu sakritību ar realitāti. Izlasīt šo grāmatu noteikti ir vērts.
Grāmatas hronoloģiski iziet cauri vairākām Valentīnas Freimanes dzīvēm (tiesa, redaktore pēcvārdā atzīst, ka pašai Freimanei otrās grāmatas tapšanas procesā šis dalījums vairs nešķita tik būtisks, kā tas bija, rakstot "Ardievu, Atlantīda!"), sākot ar neveiksmīgo otro laulību (un tās pozitīvo atlikumu meitas Evas personā), caur staļina gadiem un dzīvošanu, ja ne gluži tik lielās pastāvīgās bailēs kā nacistu okupācijas laikā, tad tuvu tam, caur pakāpenisko profesionālo izaugsmi, spilgto, bet īso trešo laulību ar Valtu Grēviņu, studijām Maskavā, kinolektorija veidošanu, iespēju beidzot atgriezties faktiski dzimtajā Berlīnē līdz ar padomijas sabrukumu, un pretrunīgo attieksmi pret norisēm atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā. Līdz ar to šī grāmata ir reizē kā ieskats laikmeta vēsturē, to izvedot cauri personīgajam stāstam, kā arī sniedzot itin plašu ieskatu teātra un kino dzīvē vairāku gadu desmitu garumā.
Ir dažādas atziņas un vērtējumi, ko no šīs grāmatas var paņemt, un arī atsauksmes portālā Goodreads ir ļoti dažādas. Man droši vien būtiskākie ceļavārdi no Valentīnas Freimanes attiecas uz vērtējumu par dzīvi padomijā (pēc staļina nāves, jo periods pirms tās šim principam galīgi neatbilda) - ka šis režīms varēja cilvēkam visu ko aizliegt, ierobežot tavas iespējas darīt to, ko tu vēlies, bet tas nevarēja tevi piespiest darīt to, ko tu nevēlies. Proti, ka sadarbība ar režīmu bija izvēle, nevis spiesta lieta, jo neviens tevi nespieda maksimāli kāpt pa karjeras kāpnēm un virzīties uz priekšu, ja tev bija jādara kaut kas, kas neatbilst tavām vērtībām. Līdz ar to, ja tu izlēmi iestāties partijā un/vai sadarboties ar čeku, tas lielākoties nebija tāpēc, ka tev nebija izvēles, bet tāpēc, ka tu izdarīji tieši šādu izvēli. Protams, var atrast visam izņēmumus un, piemēram, seriālā "Padomju džinsi" galvenais varonis it kā bija bez īstas izvēles - ja tev ir izvēle starp cietumu, traķeni un sadarbību, tā ir ļoti nosacīta izvēle, bet reālajā dzīvē, cik var saprast, lielākoties izvēle bija nevis "iet cietumā vai sadarboties", bet "nebraukt uz konferenci Anglijā vai sadarboties". Un šādā gadījumā cilvēkam pašam ir jābūt atbildīgam par savām izvēlēm.
Kopumā var teikt, ka savu dzīvi padomijā Freimane raksturo veidā, kas atbilst "iekšējās emigrācijas" principiem - proti, cenšoties savu dzīvi aizvadīt tā, it kā tās stulbās iekārtas nebūtu, tas sastopams arī citu inteliģentu tolaik dzīvojušu cilvēku atmiņās - jo tieša pretdarbība lielākoties bija bezjēdzīga un tas labi saskan ar to, kas atrodams arī mana vectēva memuāros - ka "drosmīgs ebrejs" patiesībā nozīmē "dumjš ebrejs", jo šī tauta ir gadsimtiem pieradināta pie tā, ka par tavu rīcību atbildēsi ne tikai tu, bet arī tavi piederīgie (bieži - pat ne reāli radinieki, jo - kāda gan starpība).
Valentīnas Freimanes vērtējumam neatkarīgās Latvijas procesiem kaut kādos jautājumos var piekrist vairāk, citos mazāk - bet es varu pilnībā saprast to, kāpēc viņa lietas redzēja tieši tā. Tajā brīdī, kad pret tevi izmanto kārti "tu jau neesi latvietis", tas, protams, absolūti nav patīkami, un tas, ka tautiešu vidū uztvere par neiekļaujošo latvietību ir izplatīta, to nudien nevar noliegt. Un apstāklis, ka Freimanei tika anulēts represētās statuss, jo viņa bija izvairījusies no došanās uz Rīgas geto (un šādā veidā izdzīvojusi), tas ir, atvainojiet, pilnīgs pizģec. Arī redaktore piemin, ka, iespējams, tagadējā realitātē Freimane nebūtu vairs teikusi, ka nevar likt vienādību starp putinu un Puškinu, bet - ui, šī ir sarežģīta tēma, un man pat savs viedoklis ne vienmēr ir skaidrs, kur nu vēl cita cilvēka ar ļoti atšķirīgu dzīves pieredzi. Tāpat nezinu, kā Valentīna 2025. gada versijā vērtētu Alvi Hermani - lai gan patiesībā jau šeit ir jautājumi, kur viņa Alvi kritizē, līdz ar to joprojām - viss ir sarežģīti. Patiesībā vienīgais, kas man raisīja šaubas (un par to, cik varu saprast, arī Treile bija jautājumi) - vai vajadzēja grāmatā iekļaut nodaļu par Normundu Naumani, kura ir stipri nesaudzīga?
Pat, ja šī grāmata nav tāda, kādu to Valentīna pati būtu vēlējusies, ir ļoti svētīgi, ka tā ir izdota. Tā ir laikmeta liecība par ļoti spilgtu personību. Jā, pilnīgi iespējams, ka faktoloģiski tur itin daudz kas nav 100% precīzs (arī grāmatas komentāros redaktore daudzviet padara spilgtos stāstus mazāk kolorītus, tiem liekot pretī faktoloģisko informāciju). Bet no šādas grāmatas es arī neprasītu enciklopēdisku faktu sakritību ar realitāti. Izlasīt šo grāmatu noteikti ir vērts.
2025-05-19
comments powered by Disqus