Ardievu, Atlantīda!
Ceļi, kas mani aizved pie konkrētām grāmatām, mēdz nebūt taisnākie. Tā Valentīnas Freimanes memuārus "Ardievu, Atlantīda!" lasīt sāku tālab, ka Valentīnas tēvs Leopolds Lēvenšteins, iespējams, bija viens no pirmajiem Rīgas ebrejiem, kas spēlēja futbolu. Šī hipotēze gan ne tuvu nav pierādīta, jo avotu futbolam cara laika Rīgā ir gaužām maz un nekur tālāk par hipotēzes līmeni arī man nav izdevies tikt. Nekādu racionālu cerību, ka Freimanes grāmatā varētu būt jebkādas norādes, kas ļautu šo hipotēzi apstiprināt vai arī pierādīt kā aplamu, man nebija, un tomēr - vienmēr jau var mēģināt starp rindām atrast kaut ko, kas vai nu palīdz hipotēzes stiprināšanā vai gluži otrādi.
Kā var nojaust, šī nav centrālā tēma grāmatā, un tomēr, protams, man jāpievēršas tam - kā tad īsti ir ar atbildi uz man interesējošo jautājumu tajā. Nav pārsteidzoši, bet nekas neliecina, ka Valentīnai Freimanei būtu bijusi jebkāda interese par sportu. Apstākli, ka viņas tēvs agrā jaunībā, pirms Pirmā pasaules kara, bija sportojis, viņa, protams, piemin, bet komplektā ar to, ka viņai grūti savu tēvu iztēloties to darām. Un, vēl vairāk, viņa piemin, ka viņš pārstāvējis "kaizervaldi", lai gan reāli viņš bija sporta biedrības "Union" vieglatlēts. Līdz ar to varētu teikt - manā tēmā tukšā loze. Taču patiesībā viens atslēgas elements grāmatā ir - proti, tur ir Leopolda Lēvenšteina fotogrāfija ar parakstu - 1912. gadā, beidzot ģimnāziju. Un, tā kā zināms, ka pēc ģimnāzijas viņš uzsāka studijas Petrogradā, apstāklis, ka arī futbolists Lēvenšteins vēlākajos gados presē nav piesaukts (faktiski - tikai 1910. un 1911.), teorijai, ka runa ir par vienu un to pašu cilvēku, drīzāk runā par labu. Mazliet, protams, es jūtos kā tas baironists Toma Stoparda "Arkādijā", kas par visām varītēm centās pierādīt, ka Bairons bija duelī nonāvējis "Erota gultas" autoru, bet - neko darīt, reizēm nākas justies arī šādi.
Tomēr - mazliet arī par pašām ardievām Atlantīnai. Valentīna Freimane šajā grāmatā ataino savu bērnību - visnotaļ bezrūpīgu, ar turīgu ģimeni, kas regulāri pārvietojas starp Berlīni un Rīgu (agrīnajā posmā - arī ar dzīvi Parīzē), un to, kā šī sapņu pasaule, kurā viņa mitusi divas reizes sabrūk - pirmo reizi, kad Latviju okupē padomija, un otro - nu jau Atlantīdu nogremdējot pavisam, kopā ar vāciešiem. Stāsts, protams, ir dziļi personīgs, bet arī vispārīgi pamācošs, un te jāuzsver, ka autore ar vienlīdz skaudru aci raksturo kā vienu, tā otru okupāciju. Patiesībā gan grāmata nav ne tuvu tik ļoti šausmu pilna, kā no tās varētu gaidīt, jo pati Valentīna savām acīm no patiešām briesmīgā redz ne tik ļoti daudz, lai gan viņas zaudējums, protams, ir milzīgs, jo okupācijas režīmi iznīcina faktiski visu viņas plašo ģimeni (ieskaitot nesen apprecēto vīru) un arī lielāko daļu draugu loka. Patiesībā arī grāmatas sākuma daļu līdz ar to nav viegli lasīt - tā it kā ir tik viegla, raksturo tā saukto džeza laikmetu, arī pasaules ekonomiskā krīze tik ļoti Lēvenšteinu ģimeni neskar, Valentīna mācās vācu skolā, ar dižciltīgajām vācu atvasēm viņai ir labas attiecības, bet - tu zini, kā tas viss beigsies, un kā vienā mirklī cilvēcība pazudīs, savā ziņā - uz neatgriešanos.
Grāmata ir apjomā liela, bet lasās tā viegli - arī smagākās daļas, Valentīna Freimane sevišķi nepievēršas cilvēku nosodīšanai, un vispār - te itin maz parādās negatīvie personāži - tādi, kas tevi un tavus tuvieniekus nodod, bet gan tādi, kas palīdz, riskē, lielākoties nesavtīgi, un par to - visu cieņu, saglabāt kaut kādu gaišumu pēc visām tām šausmām, kurām iets cauri. Šis tas ieskanās arī no tā, par ko vairāk ir viņas memuāru turpinājumā, kas iznācis jau pēc autores nāves - par attiecībām ar čeku, kas ar aizdomām skatījās uz katru izdzīvojušo ebreju, par izbraukšanas no padomijas aizliegumu gadu desmitu garumā, un tā tālāk. Bet par to - gan jau rakstīšu tad, kad būšu izlasījis šo grāmatu. Tikām "Ardievu, Atlantīda!" paliks kā rekviēms laikmetam un Latvijas sabiedrības daļai, kas aizgāja uz neatgriešanos. Noteikti izlasīšanas vērta grāmata.
Kā var nojaust, šī nav centrālā tēma grāmatā, un tomēr, protams, man jāpievēršas tam - kā tad īsti ir ar atbildi uz man interesējošo jautājumu tajā. Nav pārsteidzoši, bet nekas neliecina, ka Valentīnai Freimanei būtu bijusi jebkāda interese par sportu. Apstākli, ka viņas tēvs agrā jaunībā, pirms Pirmā pasaules kara, bija sportojis, viņa, protams, piemin, bet komplektā ar to, ka viņai grūti savu tēvu iztēloties to darām. Un, vēl vairāk, viņa piemin, ka viņš pārstāvējis "kaizervaldi", lai gan reāli viņš bija sporta biedrības "Union" vieglatlēts. Līdz ar to varētu teikt - manā tēmā tukšā loze. Taču patiesībā viens atslēgas elements grāmatā ir - proti, tur ir Leopolda Lēvenšteina fotogrāfija ar parakstu - 1912. gadā, beidzot ģimnāziju. Un, tā kā zināms, ka pēc ģimnāzijas viņš uzsāka studijas Petrogradā, apstāklis, ka arī futbolists Lēvenšteins vēlākajos gados presē nav piesaukts (faktiski - tikai 1910. un 1911.), teorijai, ka runa ir par vienu un to pašu cilvēku, drīzāk runā par labu. Mazliet, protams, es jūtos kā tas baironists Toma Stoparda "Arkādijā", kas par visām varītēm centās pierādīt, ka Bairons bija duelī nonāvējis "Erota gultas" autoru, bet - neko darīt, reizēm nākas justies arī šādi.
Tomēr - mazliet arī par pašām ardievām Atlantīnai. Valentīna Freimane šajā grāmatā ataino savu bērnību - visnotaļ bezrūpīgu, ar turīgu ģimeni, kas regulāri pārvietojas starp Berlīni un Rīgu (agrīnajā posmā - arī ar dzīvi Parīzē), un to, kā šī sapņu pasaule, kurā viņa mitusi divas reizes sabrūk - pirmo reizi, kad Latviju okupē padomija, un otro - nu jau Atlantīdu nogremdējot pavisam, kopā ar vāciešiem. Stāsts, protams, ir dziļi personīgs, bet arī vispārīgi pamācošs, un te jāuzsver, ka autore ar vienlīdz skaudru aci raksturo kā vienu, tā otru okupāciju. Patiesībā gan grāmata nav ne tuvu tik ļoti šausmu pilna, kā no tās varētu gaidīt, jo pati Valentīna savām acīm no patiešām briesmīgā redz ne tik ļoti daudz, lai gan viņas zaudējums, protams, ir milzīgs, jo okupācijas režīmi iznīcina faktiski visu viņas plašo ģimeni (ieskaitot nesen apprecēto vīru) un arī lielāko daļu draugu loka. Patiesībā arī grāmatas sākuma daļu līdz ar to nav viegli lasīt - tā it kā ir tik viegla, raksturo tā saukto džeza laikmetu, arī pasaules ekonomiskā krīze tik ļoti Lēvenšteinu ģimeni neskar, Valentīna mācās vācu skolā, ar dižciltīgajām vācu atvasēm viņai ir labas attiecības, bet - tu zini, kā tas viss beigsies, un kā vienā mirklī cilvēcība pazudīs, savā ziņā - uz neatgriešanos.
Grāmata ir apjomā liela, bet lasās tā viegli - arī smagākās daļas, Valentīna Freimane sevišķi nepievēršas cilvēku nosodīšanai, un vispār - te itin maz parādās negatīvie personāži - tādi, kas tevi un tavus tuvieniekus nodod, bet gan tādi, kas palīdz, riskē, lielākoties nesavtīgi, un par to - visu cieņu, saglabāt kaut kādu gaišumu pēc visām tām šausmām, kurām iets cauri. Šis tas ieskanās arī no tā, par ko vairāk ir viņas memuāru turpinājumā, kas iznācis jau pēc autores nāves - par attiecībām ar čeku, kas ar aizdomām skatījās uz katru izdzīvojušo ebreju, par izbraukšanas no padomijas aizliegumu gadu desmitu garumā, un tā tālāk. Bet par to - gan jau rakstīšu tad, kad būšu izlasījis šo grāmatu. Tikām "Ardievu, Atlantīda!" paliks kā rekviēms laikmetam un Latvijas sabiedrības daļai, kas aizgāja uz neatgriešanos. Noteikti izlasīšanas vērta grāmata.
2025-03-16