Alfas
Valtera Sīļa un Jāņa Baloža tandēms dokumentālā teātra radīšanā jau ilgākus gadus ir top līmenī, un, kas man īpaši priecē, viņi regulāri spēj ne tikai atrast jaunus sižetus (ar tiem jau problēmu nav), bet arī formas. Šī konkrētā izrāde, piemēram, ir mūzikls, kas diez vai būtu pašsaprotams veids, kā ilustrēt 2011. gadā notikušo spēļu zāles aplaupīšanu Jēkabpilī. Atkarībā no sava vecuma, tu vai nu šo atgadījumu atceries vai nē, bet tolaik tas bija ļoti skaļš - laupīšana, kuru veica "Alfā" dienošie, kura turklāt vēl beidzās ar policista nāvi. Vienlaikus jāatzīst, ka nav tā, ka es būtu šai lietai ļoti sekojis, un, kā izrādās, tur pat bijušas dažādas versijas, kas patiesībā bija noticis, bet Sīlis un Balodis šajā izrādē jau nenodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku, bet gan ar audzinoša stāsta pasniegšanu.
Un kāda ir šī stāsta doma? Tas vēsta par, pirmkārt, sistēmiskām problēmām tajā, ka darbs policijā Latvijā ir slikti atalgots un nav prestižs, kā rezultātā vismaz reizēm tajā nonāk ne tie cilvēki, kuriem tur vajadzētu strādāt, kuri paši (vismaz tā tas bija izrādē apskatītajā laikā) reizēm var savās darbībās ne ar ko neatšķirties no bandītiem, kurus viņiem it kā vajadzētu apkarot. Otrkārt, tā ir par ekonomiskās krīzes sekām, kas komplektā ar pirms tās banku dāsni dalītajiem kredītiem noveda pie tā, ka daudziem radās problēmas ar kredītu atmaksu, un naudas trūkums mēdz cilvēkus novest ne pie tiem labākajiem lēmumiem. Treškārt, tas ir stāsts par to, ka kārtīgam "alfa tēviņam", jo īpaši tādam, kas vēl dienē "Alfā", nepieklājas būt vājam, mainīt savus lēmumus pat tad, ja tie ir acīmredzami kļūdaini, un tas arī bieži noved pie sliktām sekām, kā tas gadījās toreiz Jēkabpilī. Tikām, kas man šķiet mulsinoši attiecībā uz personīgās psihes darbību - izrādes laikā manā galvā visu laiku šaudījās domas iz kategorijas: "Te viņi pieļāva kļūdu, vajadzēja rīkoties šādi - un tad tas pasākums būtu izdevies!" Proti, absolūti nebūdams tendēts uz kriminālām darbībām, es šo izrādi daļēji skatījos no noziedznieka skatu punkta.
Kā šo stāstu var pasniegt mūzikla formā, nedevalvējot traģēdiju? Sīlim un Balodim Edgara Raginska mūzikas pavadījumā tas noteikti ir izdevies. No vienas puses, mūzikls dod kaut kādu atsvešinātību, nepadarot šo stāstu pārāk naturālistisku, bet vienlaikus tas absolūti netraucē noticēt šim stāstam. Aktieru kolektīvs vismaz teātra vidē galīgi nav zvaigžnots - vienīgais, ko mēs atpazinām, tajā ir Artis Drozdovs - Nacionālā teātra ārštata aktieris un "gapoljers". Operas apmeklētājiem gan jau, ka zināms arī baritons Armands Siliņš-Bergmanis, taču man ar šo mākslas formu sevišķi tuvu attiecību nav. Taču doma skaidra - izrādē piedalās dziedošie aktieri, no kuriem daļa pat primāri ir dziedātāji, un tā patiešām ir 100% muzikāla izrāde, bez runāta teksta, kam teorijā vajadzētu mani atbiedēt, bet praksē izrādījās gluži otrādi.
100% rekomendācija no mūsu puses, izrādi izbaudījām, viss atceļš no teātra aizritēja tās pārspriešanā. Ar nepacietību gaidām, vai dziesmas no "Alfām" kļūs pieejamas klausītājiem ārpus teātra izrādēm, un no manas puses novēlējumi nākamajā Spēlmaņu/Pelmeņu naktī Valteram Sīlim papildināt izcīnīto balvu komplektu!
P.S. Kārtējo reizi Paldies Baiba, ka viņa atsaucās uz "pēdējā brīža piedāvājumu" pieskatīt mūsu bērnus, kamēr esam teātrī!
Un kāda ir šī stāsta doma? Tas vēsta par, pirmkārt, sistēmiskām problēmām tajā, ka darbs policijā Latvijā ir slikti atalgots un nav prestižs, kā rezultātā vismaz reizēm tajā nonāk ne tie cilvēki, kuriem tur vajadzētu strādāt, kuri paši (vismaz tā tas bija izrādē apskatītajā laikā) reizēm var savās darbībās ne ar ko neatšķirties no bandītiem, kurus viņiem it kā vajadzētu apkarot. Otrkārt, tā ir par ekonomiskās krīzes sekām, kas komplektā ar pirms tās banku dāsni dalītajiem kredītiem noveda pie tā, ka daudziem radās problēmas ar kredītu atmaksu, un naudas trūkums mēdz cilvēkus novest ne pie tiem labākajiem lēmumiem. Treškārt, tas ir stāsts par to, ka kārtīgam "alfa tēviņam", jo īpaši tādam, kas vēl dienē "Alfā", nepieklājas būt vājam, mainīt savus lēmumus pat tad, ja tie ir acīmredzami kļūdaini, un tas arī bieži noved pie sliktām sekām, kā tas gadījās toreiz Jēkabpilī. Tikām, kas man šķiet mulsinoši attiecībā uz personīgās psihes darbību - izrādes laikā manā galvā visu laiku šaudījās domas iz kategorijas: "Te viņi pieļāva kļūdu, vajadzēja rīkoties šādi - un tad tas pasākums būtu izdevies!" Proti, absolūti nebūdams tendēts uz kriminālām darbībām, es šo izrādi daļēji skatījos no noziedznieka skatu punkta.
Kā šo stāstu var pasniegt mūzikla formā, nedevalvējot traģēdiju? Sīlim un Balodim Edgara Raginska mūzikas pavadījumā tas noteikti ir izdevies. No vienas puses, mūzikls dod kaut kādu atsvešinātību, nepadarot šo stāstu pārāk naturālistisku, bet vienlaikus tas absolūti netraucē noticēt šim stāstam. Aktieru kolektīvs vismaz teātra vidē galīgi nav zvaigžnots - vienīgais, ko mēs atpazinām, tajā ir Artis Drozdovs - Nacionālā teātra ārštata aktieris un "gapoljers". Operas apmeklētājiem gan jau, ka zināms arī baritons Armands Siliņš-Bergmanis, taču man ar šo mākslas formu sevišķi tuvu attiecību nav. Taču doma skaidra - izrādē piedalās dziedošie aktieri, no kuriem daļa pat primāri ir dziedātāji, un tā patiešām ir 100% muzikāla izrāde, bez runāta teksta, kam teorijā vajadzētu mani atbiedēt, bet praksē izrādījās gluži otrādi.
100% rekomendācija no mūsu puses, izrādi izbaudījām, viss atceļš no teātra aizritēja tās pārspriešanā. Ar nepacietību gaidām, vai dziesmas no "Alfām" kļūs pieejamas klausītājiem ārpus teātra izrādēm, un no manas puses novēlējumi nākamajā Spēlmaņu/Pelmeņu naktī Valteram Sīlim papildināt izcīnīto balvu komplektu!
P.S. Kārtējo reizi Paldies Baiba, ka viņa atsaucās uz "pēdējā brīža piedāvājumu" pieskatīt mūsu bērnus, kamēr esam teātrī!
2025-02-26