Ik dienas
Divi no šī gada VVTF jauniestudējumiem bija par karu. Vienu no tiem iestudēja Mārtiņš Eihe, otru - Valters Sīlis. Man uzreiz bija skaidrs, ka abiem es gatavs nebūšu. Arī bez papildu atgādinājumiem tu visu laiku par to atceries, zemapziņā tas atrodas nemitīgi un jebkura garāka saruna agrāk vai vēlāk šai tēmai pieskarsies. Taču vienu noskatīties vajadzēja - jo izlikties, ka viss ir kārtībā, ka nekāda kara tepat netālu no Latvijas robežām nav, arī nevar. Līdz ar to izvēle bija, kuru no šīm izrādēm skatīties. Beigās izlēmu, ka Mārtiņa Eihes "Izdzīvošanas piezīmes", kas vēsta par sievietes likteni karā, kļūšanu par līdzīgu kara trofeju kā veļasmašīna, būs pārāk smaga, tik smaga, ka es tai gluži vienkārši neesmu gatavs. Arī "Ik dienas", protams, nav viegls materiāls, bet vismaz izvarošana tur nav viena no centrālajām tēmām.
Izrādes anotācija vēsta sekojošo:
Savā ziņā, šie visi ir jautājumi, par kuriem ir daudz domāts, un izrāde uz tiem atbild tik tiešā un nepastarpinātā veidā, cik vien iespējams. Atbilstoši Valmieras vasaras teātra konceptam, ka izrādes notiek ārpus teātra telpām, šajā reizē skatītāju tribīnes ir novietotas Rīgas ielas malā, Valmieras centrā, un skatītāji var patiešām vērot to, kā (galvenokārt viņu galvās) Valmiera pārtop par līdzīga izmēra pilsētu kara plosītajā Ukrainā, kur cilvēki tomēr ir spiesti turpināt savas ikdienas gaitas, jo nav jau izvēles - arī kara apstākļos dzīve turpinās. Lai šo nodrošinātu, katrs skatītājs ir apgādāts ar austiņām, caur kurām viņš saņems vēstījuma būtiskāko daļu.
Savā ziņā tur viss ir pagalam vienkārši: skatītāji sēž un vēro ielu, automašīnas un cilvēkus, un klausās stāstus. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem ir nejauši garāmgājēji vai garāmbraucēji, kas pat nenojauš, ka viņi kļūst par izrādes daļu, bet daļu no viņiem atveido trīs ukraiņu aktieri (Natalka Kobizka, Kostantīns Tiščenko un Hrigorijs Baklanovs). Cilvēkus, kurus katru karš ietekmējis citā veidā un atstājis citu iespaidu uz viņu psihi. Ir te gan no frontes pārradies karavīrs, kurš krīt pie zemes, izdzirdis pašu mazāko skaņu, gan sieviete, kura satraucas par to, kā viņa parūpēsies par savu mazuli, gan tāda, kura nezina, kā varēs atļauties bērnam tādu dārziņu, kurā diendusu var gulēt bumbu patvertnē, gan lielāki un mazāki kolaboracionisti ar vatlandi (turklāt - ar atšķirīgiem stāstiem un ar potenciālu pāreju no vienas puses otrā laika gaitā). Ir epizodes, kurās tu gandrīz vai vari smieties (tev, protams, var būt Tesla, bet tev vajadzēs vai nu lai to 100 km aizvelk līdz vietai, kur varēsi to uzlādēt un atpakaļ, vai arī to lādēsi ar dīzeļa ģeneratoru), bet ir arī tādas, kur bez jebkāda gandrīz raudi. Stāsts tas, protams, nav tikai par Ukrainu, bet arī par mums, par mūsu vājumu un par to, kam mums jābūt gataviem - tieši šai tēmai veltīta izrādes beigu daļa, praktiski padomi, ko darīt pirms un pēc kara sākšanās. Ir arī vairāk vai mazāk patiess pašu aktieru stāsts, stāsts par cilvēkiem, kuri ir zuduši vienā vai otrā virzienā, dramatiski, traģiski un skaidri parādot to, kāpēc, lai arī viņiem tik ļoti to gribētos, šie aktieri šobrīd nevar un nespēj spēlēt tradicionālas dramatiskā teātra izrādes.
Protams, nevar nepieminēt Jāni Kroni - Valmieras vasaras teātra festivāla pirmdrindnieku, kas ir šīs izrādes teicējs un reizē arī ukraiņu aktieru teiktā tulks. Viņš ir ne tikai regulārs Valtera Sīļa aktieris, bet ļoti organiski iederas šajā vietā un laikā, tematiski maksimāli vietā. Jāpiebilst, ka izrāde, protams, ir ļoti smaga, bet tā nav pārāk smaga, tā neber pelnus uz galvas, tā nenospiež tevi bezspēcīgu pie zemes, bet tikai lieku reizi atgādina - tev nebūs padoties arī tīri psiholoģiski, jo tieši tā būs asiņainā pundura uzvara. Bet šī izrāde kļuva par man nozīmīgāko šī gada festivāla notikumu.
P. S. Drosmīgs solis - pēc festivāla izrāde aizceļoja uz Rēzeknes un Daugavpils ielām, kur vietējo iedzīvotāju vidū, diemžēl, netrūkst cilvēku, kuri sies ap kokiem baltas lentes. Visu cieņu par šo gājienu, un kaut viens atgūts prāts - tā ir maza, bet tomēr uzvara.
Izrādes anotācija vēsta sekojošo:
Ja Valmiera nokļūtu Ukrainā, kas turpinātos tieši tāpat kā Latvijā? Bērniem jāiet uz skolu un pieaugušajiem jāiet uz darbu, jaunajiem vecākiem jārūpējas par jaundzimušajiem, bet vecvecākiem jādzīvo savas dzīves un jāuztraucas par bērniem un mazbērniem. Ja Valmiera nokļūtu Ukrainā, kas būtu tāpat kā Ukrainā tagad, kad traģēdija un šausmas var jebkurā brīdī tevi piemeklēt mājās, skolā, darbā vai jebkurā brīdī uz centrālās ielas?
Savā ziņā, šie visi ir jautājumi, par kuriem ir daudz domāts, un izrāde uz tiem atbild tik tiešā un nepastarpinātā veidā, cik vien iespējams. Atbilstoši Valmieras vasaras teātra konceptam, ka izrādes notiek ārpus teātra telpām, šajā reizē skatītāju tribīnes ir novietotas Rīgas ielas malā, Valmieras centrā, un skatītāji var patiešām vērot to, kā (galvenokārt viņu galvās) Valmiera pārtop par līdzīga izmēra pilsētu kara plosītajā Ukrainā, kur cilvēki tomēr ir spiesti turpināt savas ikdienas gaitas, jo nav jau izvēles - arī kara apstākļos dzīve turpinās. Lai šo nodrošinātu, katrs skatītājs ir apgādāts ar austiņām, caur kurām viņš saņems vēstījuma būtiskāko daļu.
Savā ziņā tur viss ir pagalam vienkārši: skatītāji sēž un vēro ielu, automašīnas un cilvēkus, un klausās stāstus. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem ir nejauši garāmgājēji vai garāmbraucēji, kas pat nenojauš, ka viņi kļūst par izrādes daļu, bet daļu no viņiem atveido trīs ukraiņu aktieri (Natalka Kobizka, Kostantīns Tiščenko un Hrigorijs Baklanovs). Cilvēkus, kurus katru karš ietekmējis citā veidā un atstājis citu iespaidu uz viņu psihi. Ir te gan no frontes pārradies karavīrs, kurš krīt pie zemes, izdzirdis pašu mazāko skaņu, gan sieviete, kura satraucas par to, kā viņa parūpēsies par savu mazuli, gan tāda, kura nezina, kā varēs atļauties bērnam tādu dārziņu, kurā diendusu var gulēt bumbu patvertnē, gan lielāki un mazāki kolaboracionisti ar vatlandi (turklāt - ar atšķirīgiem stāstiem un ar potenciālu pāreju no vienas puses otrā laika gaitā). Ir epizodes, kurās tu gandrīz vai vari smieties (tev, protams, var būt Tesla, bet tev vajadzēs vai nu lai to 100 km aizvelk līdz vietai, kur varēsi to uzlādēt un atpakaļ, vai arī to lādēsi ar dīzeļa ģeneratoru), bet ir arī tādas, kur bez jebkāda gandrīz raudi. Stāsts tas, protams, nav tikai par Ukrainu, bet arī par mums, par mūsu vājumu un par to, kam mums jābūt gataviem - tieši šai tēmai veltīta izrādes beigu daļa, praktiski padomi, ko darīt pirms un pēc kara sākšanās. Ir arī vairāk vai mazāk patiess pašu aktieru stāsts, stāsts par cilvēkiem, kuri ir zuduši vienā vai otrā virzienā, dramatiski, traģiski un skaidri parādot to, kāpēc, lai arī viņiem tik ļoti to gribētos, šie aktieri šobrīd nevar un nespēj spēlēt tradicionālas dramatiskā teātra izrādes.
Protams, nevar nepieminēt Jāni Kroni - Valmieras vasaras teātra festivāla pirmdrindnieku, kas ir šīs izrādes teicējs un reizē arī ukraiņu aktieru teiktā tulks. Viņš ir ne tikai regulārs Valtera Sīļa aktieris, bet ļoti organiski iederas šajā vietā un laikā, tematiski maksimāli vietā. Jāpiebilst, ka izrāde, protams, ir ļoti smaga, bet tā nav pārāk smaga, tā neber pelnus uz galvas, tā nenospiež tevi bezspēcīgu pie zemes, bet tikai lieku reizi atgādina - tev nebūs padoties arī tīri psiholoģiski, jo tieši tā būs asiņainā pundura uzvara. Bet šī izrāde kļuva par man nozīmīgāko šī gada festivāla notikumu.
P. S. Drosmīgs solis - pēc festivāla izrāde aizceļoja uz Rēzeknes un Daugavpils ielām, kur vietējo iedzīvotāju vidū, diemžēl, netrūkst cilvēku, kuri sies ap kokiem baltas lentes. Visu cieņu par šo gājienu, un kaut viens atgūts prāts - tā ir maza, bet tomēr uzvara.
2024-08-03
comments powered by Disqus