Noklausies
Valtera Sīļa klausāmizrāde "Noklausies" ir labs piemērs gan tam, kā ar moderno (nosacīti) tehnoloģiju palīdzību nodrošināt vismaz kaut kādu teatrālu pieredzi izslāpušiem tā cienītājiem, gan labi darbojas izklaides lauciņā, gan ļauj mazliet aizdomāties par sarežītākiem jautājumiem.
Situācija ir gaužām vienkārša: ir 1987. gada 31. decembris, tu esi VDK darbinieks, kuram uzticēts uzdevums noklausīties dažu cilvēku sarunas, mēģinot tikt pie informācijas par pretvalstiskām domām. Lādzīgais priekšnieks biedrs Jansons (Jānis Kronis) nejūtas labi, ka tev svētku naktī jāstrādā, bet tādi ir tie pienākumi un kādam jau tas jādara, turklāt tieši šādā situācijā ir lielākas iespējas, ka kaut kas vērtīgs uzpeldēs.
Varoņu ir diezgan daudz (tāpēc arī aktieru ansamblis iespaidīgs), tev ir pieejama ne vien "primārā" telefona līnija, kur klausāma kāda mākslas kritiķe (Inga Tropa), gan pāris palīglīnijas, kuras ir vairāk vai mazāk saistītas ar pamatstāstu. Manuprāt, te nav būtiski atstāstīt "sižetu", bet varu piebilst, ka tāds patiešām ir - ar vairākām diezgan nozīmīgām sižeta līnijām, kas šo to atklāj gan par varoņiem, gan pasauli, kurā viņi dzīvo, proti - klausīties ir interesanti, bet tu kā klausītājs nesaliksi kopā "pilnu bildi", jo tev stundas garumā, ko ilgst izrāde, vajadzēs regulāri pārslēgties starp telefona līnijām un tu nezināsi, kas notiek citās līnijās. Pēc izrādes beigām tev gan būs iespēja "attīt lenti", bet kaut kādā mērā es pat teiktu, ka to nevajag darīt - jo tādā veidā pazūd tieši tas skaistums, ka tavus priekšstatus par dzirdēto veido nepilnīga (un katram mazliet atšķirīga) informācija.
Tomēr īstā šīs izrādes sāls ir kaut kur citur. Nopietnie pārdomas raisošie jautājumi te ir vairāki. Sāksim jau ar pašu situāciju, kurā tu esi kļuvis par svešas dzīves spiegu, nevēlamu lūriķi, kurš tiek ievilkts iekšā ne savās drāmās un kurš kaut kādā brīdī diezgan droši aizmirstas, ka tas, ko viņš dara, nekādā ziņā nav tikumīgi. Un tad tu domā - cik pārliecināts tu esi, ka nekādos apstākļos nekļūtu par biedra Jansona padoto, nemaz nerunājot par to, ka šādi padotie tev šobrīd noteikti dzīvo kaut kur blakus. Tāpat pēc stāsta beigām aizdomājos par vienu lietu - cik daudz patiesības ir tajā, ko tev stāsta biedrs Jansons - cik daudz no biedra Jansona ir viņš pats - un cik daudz tikai teātris, lai tu justos labāk tajā, ko tu dari? Zināms taču, ka puslīdz atbildīgos amatos tur strādāja cilvēki, kuri ļoti labi mācēja manipulēt. Un tad vēl - kā sadzīvot ar to, ko tu uzzini beigās par varones vīru? Tiešām - viss ir sarežģīti, un man patīk, ka izrādes varoņi ir pretrunu plosīti cilvēki, visu netrivializējot līdz "labie patrioti ar auseklīšiem un prievītēm" un "sliktie čekisti" (arī neejot pretējā virzienā, kas ir jau pavisam absurds, bet saglabājot piesaisti tam, ka tikai šabloniskā "mākslā" cilvēki mēdz būt perfekti vai līdz kaulam ļauni).
Saistībā ar mūsdienu reālijām vērts arī padomāt to, ka šobrīd jau neviļus mēs visi esam tādi "svešas dzīves noklausītāji", tikai dīvainā kārtā izrādījies, ka savu privāto dzīvi (tiesa, stipri koriģētā veidā) cilvēki labprāt atklāj paši, un robežas pamazām izgaist. Vienlaikus - es pats jau arī esmu tieši tas gadījums un šis ieraksts to tikai apliecina. Atšķirība vien tajā, ka viens izvēlas caur internetu pārsūtīt nepazīstamām sievietēm sava locekļa fotogrāfijas, kamēr cits gari un plaši apraksta noklausītu teātra izrādi.
Atgriežoties tuvāk izrādes saturam, skaidrs, ka manas atmiņas par 1987. gada nogali nav pašas precīzākās, kā nekā tobrīd biju knapi četrus gadus vecs (iespējams, ka bijām pie manu vecāku draugiem viņu dzīvoklī Imantā, bet varbūt arī, ka mājās - un to pat īsti nevaru pārbaudīt), bet ar bērna acīm sajūtas par to laiku, par neatrisināmajām pretrunām, kas valdīja visdažādākajos līmeņos, diezgan labi saskan ar to, kas iekļauts "Noklausies". Un nekas, ka gan režisors Valters Sīlis, gan scenārists Jānis Kronis ir par mani jaunāki un līdz ar to viņiem par to konkrēto laiku vispār nekā stāstāma nebūtu, tēma ir paķerta ļoti labi un es uzskatu, ka šo tiešām daudziem ir vērts noklausīties. Protams, es visus šeit dzirdamos aktierus gaidu, kad varēšu atkal redzēt uz skatuves, bet vienlaikus man patīk tie meklējumi, ar ko teātra cilvēki nodarbojas šajā laikā, radot tādu saturu, kāds citādi nekad nebūtu tapis (lai gan - būtu interesanti, kā šo saturu varētu pārnest uz skatītāju zāli - piemēram, ar zonās sadalītām skatuvēm un austiņām, kurās tu vari pārslēgties starp skaņu kanāliem, uztverot tikai tev aktuālo audio daļu).
Situācija ir gaužām vienkārša: ir 1987. gada 31. decembris, tu esi VDK darbinieks, kuram uzticēts uzdevums noklausīties dažu cilvēku sarunas, mēģinot tikt pie informācijas par pretvalstiskām domām. Lādzīgais priekšnieks biedrs Jansons (Jānis Kronis) nejūtas labi, ka tev svētku naktī jāstrādā, bet tādi ir tie pienākumi un kādam jau tas jādara, turklāt tieši šādā situācijā ir lielākas iespējas, ka kaut kas vērtīgs uzpeldēs.
Varoņu ir diezgan daudz (tāpēc arī aktieru ansamblis iespaidīgs), tev ir pieejama ne vien "primārā" telefona līnija, kur klausāma kāda mākslas kritiķe (Inga Tropa), gan pāris palīglīnijas, kuras ir vairāk vai mazāk saistītas ar pamatstāstu. Manuprāt, te nav būtiski atstāstīt "sižetu", bet varu piebilst, ka tāds patiešām ir - ar vairākām diezgan nozīmīgām sižeta līnijām, kas šo to atklāj gan par varoņiem, gan pasauli, kurā viņi dzīvo, proti - klausīties ir interesanti, bet tu kā klausītājs nesaliksi kopā "pilnu bildi", jo tev stundas garumā, ko ilgst izrāde, vajadzēs regulāri pārslēgties starp telefona līnijām un tu nezināsi, kas notiek citās līnijās. Pēc izrādes beigām tev gan būs iespēja "attīt lenti", bet kaut kādā mērā es pat teiktu, ka to nevajag darīt - jo tādā veidā pazūd tieši tas skaistums, ka tavus priekšstatus par dzirdēto veido nepilnīga (un katram mazliet atšķirīga) informācija.
Tomēr īstā šīs izrādes sāls ir kaut kur citur. Nopietnie pārdomas raisošie jautājumi te ir vairāki. Sāksim jau ar pašu situāciju, kurā tu esi kļuvis par svešas dzīves spiegu, nevēlamu lūriķi, kurš tiek ievilkts iekšā ne savās drāmās un kurš kaut kādā brīdī diezgan droši aizmirstas, ka tas, ko viņš dara, nekādā ziņā nav tikumīgi. Un tad tu domā - cik pārliecināts tu esi, ka nekādos apstākļos nekļūtu par biedra Jansona padoto, nemaz nerunājot par to, ka šādi padotie tev šobrīd noteikti dzīvo kaut kur blakus. Tāpat pēc stāsta beigām aizdomājos par vienu lietu - cik daudz patiesības ir tajā, ko tev stāsta biedrs Jansons - cik daudz no biedra Jansona ir viņš pats - un cik daudz tikai teātris, lai tu justos labāk tajā, ko tu dari? Zināms taču, ka puslīdz atbildīgos amatos tur strādāja cilvēki, kuri ļoti labi mācēja manipulēt. Un tad vēl - kā sadzīvot ar to, ko tu uzzini beigās par varones vīru? Tiešām - viss ir sarežģīti, un man patīk, ka izrādes varoņi ir pretrunu plosīti cilvēki, visu netrivializējot līdz "labie patrioti ar auseklīšiem un prievītēm" un "sliktie čekisti" (arī neejot pretējā virzienā, kas ir jau pavisam absurds, bet saglabājot piesaisti tam, ka tikai šabloniskā "mākslā" cilvēki mēdz būt perfekti vai līdz kaulam ļauni).
Saistībā ar mūsdienu reālijām vērts arī padomāt to, ka šobrīd jau neviļus mēs visi esam tādi "svešas dzīves noklausītāji", tikai dīvainā kārtā izrādījies, ka savu privāto dzīvi (tiesa, stipri koriģētā veidā) cilvēki labprāt atklāj paši, un robežas pamazām izgaist. Vienlaikus - es pats jau arī esmu tieši tas gadījums un šis ieraksts to tikai apliecina. Atšķirība vien tajā, ka viens izvēlas caur internetu pārsūtīt nepazīstamām sievietēm sava locekļa fotogrāfijas, kamēr cits gari un plaši apraksta noklausītu teātra izrādi.
Atgriežoties tuvāk izrādes saturam, skaidrs, ka manas atmiņas par 1987. gada nogali nav pašas precīzākās, kā nekā tobrīd biju knapi četrus gadus vecs (iespējams, ka bijām pie manu vecāku draugiem viņu dzīvoklī Imantā, bet varbūt arī, ka mājās - un to pat īsti nevaru pārbaudīt), bet ar bērna acīm sajūtas par to laiku, par neatrisināmajām pretrunām, kas valdīja visdažādākajos līmeņos, diezgan labi saskan ar to, kas iekļauts "Noklausies". Un nekas, ka gan režisors Valters Sīlis, gan scenārists Jānis Kronis ir par mani jaunāki un līdz ar to viņiem par to konkrēto laiku vispār nekā stāstāma nebūtu, tēma ir paķerta ļoti labi un es uzskatu, ka šo tiešām daudziem ir vērts noklausīties. Protams, es visus šeit dzirdamos aktierus gaidu, kad varēšu atkal redzēt uz skatuves, bet vienlaikus man patīk tie meklējumi, ar ko teātra cilvēki nodarbojas šajā laikā, radot tādu saturu, kāds citādi nekad nebūtu tapis (lai gan - būtu interesanti, kā šo saturu varētu pārnest uz skatītāju zāli - piemēram, ar zonās sadalītām skatuvēm un austiņām, kurās tu vari pārslēgties starp skaņu kanāliem, uztverot tikai tev aktuālo audio daļu).
2021-04-18
comments powered by Disqus