Tēvs klusums
Ir izrādes, kuras tevi spēcīgi uzrunā, jo tās ir par tevi, par tavām dzīves pieredzēm, par situācijām, kuras tu jūti ar kaulu smadzenēm un kuras liek just fantomās sāpes tajā rokā, kuru briesmonis norāva pirms divdesmit gadiem. Tāpat ir izrādes, kuras tevi sagrābj aiz čupra un liek skatīties uz kaut ko tādu, no kā tu, būdams vieglākā ceļa gājējs, labprātāk būtu izvairījies, izlicies, ka nekas tāds šajā pasaulē nenotiek, ka tā nav tada darīšana un tava problēma. "Tēvs klusums" īsti nav ne viens, ne otrs gadījums - šis stāsts nav par mani un tas nav arī tik ļoti traumatisks, lai svešais stāsts tevi novestu līdz asarām, kas nebeidzas līdz ar priekškara aizvēršanos. Un tomēr arī šīs izrādes vēstījums izrādījās tāds, ka kaut kādas emocionālās stīgas manī ieskaņotu.
Stāsts ir par meitas attiecībām ar tēvu, kura viņai nekad nav bijis. Pareizāk - viņa vienmēr ir zinājusi, kas ir viņas tēvs, bet tēvam bijušas citas ģimenes (vairāk kā viena noteikti), un šī konkrētā meita viņam nekad nav bijusi prioritāte. Tēva profesija - diriģents - cik dzirdēts, ir viena no tām, kurās dažādas "ārpusdienesta attiecības" galīgi nav retums, un šis konkrētais vīrietis ir pārāk aizņemts ar mūziku, kora pārvaldīšanu un kaut kādā mērā - arī pats ar sevi, lai viņam būtu vajadzība baigi likties zinis par kaut kādiem ārlaulības bērniem. Turklāt, kas ir būtiski - viņam taču ir arī viena oficiālā meita (nav tā, ka viņa būtu tēvam super svarīga, bet vismaz - vienmēr redzama). Un tad notiek tā, ka tā otrā, kā viņai pašai šķiet, slepenā meita saņem ielūgumu apmeklēt tēva jubilejas koncertu. Tur gaidāma sastapšanās vaigu vaigā ne vien ar tēvu (kuru viņa ir iepriekš divas reizes redzējusi), bet arī pusmāsu un to sievieti, kur patlaban ir tēva sieva. Un apstākļi iekārtojas tā, ka viņa piedzīvo ne tikai koncertu, bet arī dzimšanas dienas ballīti, kura tai seko, kas ļauj viņai mazliet iepazīt to, kāds viņas tēvs ir citu cilvēku sabiedrībā, kā tie viņu redz un kā viņš ar tiem apietas. Un izrādās, ka viss, protams, ir sarežģīti.
Viens no kritiskajiem vērtējumiem par šo izrādi, ko esmu lasījis (lai gan recenzija kopumā bija pozitīva) ir, ka šī izrāde un līdz ar to - Rasas Bugavičutes-Pēces rakstītā luga - balsi dod tikai vienai stāsta pusei, proti, neatzītajai meitai Madarai, kamēr skatītājiem paliek svešs tas, kas darās Tēva prātā, kāpēc viņa izvēles bijušas tādas, kādas tās bijušas, vai viņā mājo nožēla (lai gan - izrādē citētā intervijā viņš apgalvo, ka neko savā dzīvē nenožēlo). Šis gan, manuprāt, ir absolūti nevietā: lugai un izrādei nav jābūt neitrālam profesionālas žurnālistikas piemēram, kas obligāti dod iespējas izteikties abām pusēm, lai iegūtu objektīvu ainu. Šādu prasību gan es pats mēdzu reizēm izteikt, bet tikai joku veidā - kā "Love is a stranger" gadījumā pārmetumu, kāpēc neviens nav ieskatījies "karaokes džeka", ar kuru izrādes varonei sanāk nokrāpt savu puisi, iekšējā pasaulē - ko jūt un kā pasauli pārdzīvo viņš, kurš atainots vienkārši kā jāklis. Nē, man absolūti nešķita svarīgi saprast, ko jūt Tēvs - kaut vai tālab, ka artikulēt viņš savas jūtas acīmredzami nespēj, un viņa tikšanās ar meitu ir tāds viens liels downer. Tas man tieši patika šajā izrādē, ka tās dramatiskā kulminācija ir tāds.... pfff... nekā īsti vairāk, bez grandioziem secinājumiem, vispārīgām pārmaiņām eksistencē un tā tālāk.
Mazliet jāpievēršas ne tikai tam, ko stāsta izrāde, bet arī - kā stāsta. Uz skatuves līdzās aktieriem darbojas Liepājas jauktais koris Laiks. Pareizāk - nevis līdzās aktieriem, bet gan aktieri paši darbojas kora ietvaros. Pirmā cēliena gaitā aktieri ir daļa no kora, bet otrajā - koris ir daļa no ballītes, pie runāšanas gan koristi, šķiet, netiek. Ģirts Krūmiņš ir Maestro, Diriģents, Tēvs. Agnese Jēkabsone - Maija, tā meita, kuras it kā nav, un kura reizēm pārtrauc kori, reizēm it kā ienāk tā vidū, bet absolūti nav tā daļa, un vismaz kaut kādā mērā viņa dumpojas pret visu to kora padarīšanu. Vēl ārpus kora pasaules mīt kultūras nama vadītāja Regīna (Anda Albuže), tikai mazliet kaitinoša dāma. Risinājums gan vizuāli, gan audiāli, manuprāt, absolūta veiksme. Un Ģirts Krūmiņš, kas ar šo izrādi debitēja Liepājas teātrī un vienlaikus atgriezās uz lielās skatuves - absolūti organisks Tēva lomā. Interesanti, ka savā ziņā šis darbs turpina citu Rasas Bugavičutes-Pēces veikumu: "Puiki, kas redzēja tumsā", tādā ziņā, ka tur viņa iedvesmojās no sava vīra vecāku dzīves, bet šajā - no savējās. Ko tas maksā viņai pašai - šādu, lai arī daļēju un transformētu, bet tomēr savas privātās dzīves un sava privātā Es, atklāšanu skatītājiem, par to nevaru spriest. Un, jā jau teikts, šis nav stāsts ne par mani, ne par maniem vecākiem, bet tas nebūt neliedza šim stāstam dzīvot līdzi, pārdzīvot un ja ne gluži raudāt, tad vismaz pie miklām acīm dažas reizes tikt. Noteikti - stingra rekomendācija no manas puses!
P.S. Un Valters Sīlis - līdzīgi kā "Uzvara ir mirklis" gadījumā turpina apliecināt, ka viņš lieliski pieprot ne tikai politisko teātri un māk strādāt arī ar novatoriskām formām un radīt izrādes, par kurām galīgi neteiksi: "Tas viss tak redzēts jau citur."
Stāsts ir par meitas attiecībām ar tēvu, kura viņai nekad nav bijis. Pareizāk - viņa vienmēr ir zinājusi, kas ir viņas tēvs, bet tēvam bijušas citas ģimenes (vairāk kā viena noteikti), un šī konkrētā meita viņam nekad nav bijusi prioritāte. Tēva profesija - diriģents - cik dzirdēts, ir viena no tām, kurās dažādas "ārpusdienesta attiecības" galīgi nav retums, un šis konkrētais vīrietis ir pārāk aizņemts ar mūziku, kora pārvaldīšanu un kaut kādā mērā - arī pats ar sevi, lai viņam būtu vajadzība baigi likties zinis par kaut kādiem ārlaulības bērniem. Turklāt, kas ir būtiski - viņam taču ir arī viena oficiālā meita (nav tā, ka viņa būtu tēvam super svarīga, bet vismaz - vienmēr redzama). Un tad notiek tā, ka tā otrā, kā viņai pašai šķiet, slepenā meita saņem ielūgumu apmeklēt tēva jubilejas koncertu. Tur gaidāma sastapšanās vaigu vaigā ne vien ar tēvu (kuru viņa ir iepriekš divas reizes redzējusi), bet arī pusmāsu un to sievieti, kur patlaban ir tēva sieva. Un apstākļi iekārtojas tā, ka viņa piedzīvo ne tikai koncertu, bet arī dzimšanas dienas ballīti, kura tai seko, kas ļauj viņai mazliet iepazīt to, kāds viņas tēvs ir citu cilvēku sabiedrībā, kā tie viņu redz un kā viņš ar tiem apietas. Un izrādās, ka viss, protams, ir sarežģīti.
Viens no kritiskajiem vērtējumiem par šo izrādi, ko esmu lasījis (lai gan recenzija kopumā bija pozitīva) ir, ka šī izrāde un līdz ar to - Rasas Bugavičutes-Pēces rakstītā luga - balsi dod tikai vienai stāsta pusei, proti, neatzītajai meitai Madarai, kamēr skatītājiem paliek svešs tas, kas darās Tēva prātā, kāpēc viņa izvēles bijušas tādas, kādas tās bijušas, vai viņā mājo nožēla (lai gan - izrādē citētā intervijā viņš apgalvo, ka neko savā dzīvē nenožēlo). Šis gan, manuprāt, ir absolūti nevietā: lugai un izrādei nav jābūt neitrālam profesionālas žurnālistikas piemēram, kas obligāti dod iespējas izteikties abām pusēm, lai iegūtu objektīvu ainu. Šādu prasību gan es pats mēdzu reizēm izteikt, bet tikai joku veidā - kā "Love is a stranger" gadījumā pārmetumu, kāpēc neviens nav ieskatījies "karaokes džeka", ar kuru izrādes varonei sanāk nokrāpt savu puisi, iekšējā pasaulē - ko jūt un kā pasauli pārdzīvo viņš, kurš atainots vienkārši kā jāklis. Nē, man absolūti nešķita svarīgi saprast, ko jūt Tēvs - kaut vai tālab, ka artikulēt viņš savas jūtas acīmredzami nespēj, un viņa tikšanās ar meitu ir tāds viens liels downer. Tas man tieši patika šajā izrādē, ka tās dramatiskā kulminācija ir tāds.... pfff... nekā īsti vairāk, bez grandioziem secinājumiem, vispārīgām pārmaiņām eksistencē un tā tālāk.
Mazliet jāpievēršas ne tikai tam, ko stāsta izrāde, bet arī - kā stāsta. Uz skatuves līdzās aktieriem darbojas Liepājas jauktais koris Laiks. Pareizāk - nevis līdzās aktieriem, bet gan aktieri paši darbojas kora ietvaros. Pirmā cēliena gaitā aktieri ir daļa no kora, bet otrajā - koris ir daļa no ballītes, pie runāšanas gan koristi, šķiet, netiek. Ģirts Krūmiņš ir Maestro, Diriģents, Tēvs. Agnese Jēkabsone - Maija, tā meita, kuras it kā nav, un kura reizēm pārtrauc kori, reizēm it kā ienāk tā vidū, bet absolūti nav tā daļa, un vismaz kaut kādā mērā viņa dumpojas pret visu to kora padarīšanu. Vēl ārpus kora pasaules mīt kultūras nama vadītāja Regīna (Anda Albuže), tikai mazliet kaitinoša dāma. Risinājums gan vizuāli, gan audiāli, manuprāt, absolūta veiksme. Un Ģirts Krūmiņš, kas ar šo izrādi debitēja Liepājas teātrī un vienlaikus atgriezās uz lielās skatuves - absolūti organisks Tēva lomā. Interesanti, ka savā ziņā šis darbs turpina citu Rasas Bugavičutes-Pēces veikumu: "Puiki, kas redzēja tumsā", tādā ziņā, ka tur viņa iedvesmojās no sava vīra vecāku dzīves, bet šajā - no savējās. Ko tas maksā viņai pašai - šādu, lai arī daļēju un transformētu, bet tomēr savas privātās dzīves un sava privātā Es, atklāšanu skatītājiem, par to nevaru spriest. Un, jā jau teikts, šis nav stāsts ne par mani, ne par maniem vecākiem, bet tas nebūt neliedza šim stāstam dzīvot līdzi, pārdzīvot un ja ne gluži raudāt, tad vismaz pie miklām acīm dažas reizes tikt. Noteikti - stingra rekomendācija no manas puses!
P.S. Un Valters Sīlis - līdzīgi kā "Uzvara ir mirklis" gadījumā turpina apliecināt, ka viņš lieliski pieprot ne tikai politisko teātri un māk strādāt arī ar novatoriskām formām un radīt izrādes, par kurām galīgi neteiksi: "Tas viss tak redzēts jau citur."
2025-10-12
comments powered by Disqus