Zem diviem karogiem
Sākšu ar atrunu: es esmu pārāk jauns, lai izrāde "Zem diviem karogiem" man atgādinātu tos laikus, kad pastāvēja principiālais jautājums - vai tu esi "Jumpravas" vai "Līvu" fans, un pārāks vecs, lai izrāde "Zem diviem karogiem" man atklātu kaut ko iepriekš nezināmu par sociālpolitisko situāciju Padomju Savienībā, par mākslu un cenzūru. Līdz ar to es īsti neietilpstu nevienā no tām skatītāju grupām, kurās vairāk jūtama sajūsma par šo izrādi. Līdz ar to apzinos, ka citās kategorijās ietilpstošiem cilvēkiem var būt ļoti atšķirīgs skatījums uz šo izrādi no manējā.
Tandēms Valters Sīlis un Jānis Balodis primāri ir zināmi kā politiskā teātra veidotāji Latvijā, taču "Zem diviem karogiem" sevišķi dziļi politiskajos procesos iekšā nelien. Tāpat izrāde neaizraujas ar tās varoņu personīgās dzīves un pat raksturu atklāšanu, tā vietā koncentrējoties uz grupas biogrāfiju, vai vismaz daļēji koncentrējoties uz to, un daļēji - uz to, kas vispār tajos laikos cilvēkam bija aktuāli.
Izrāde sākas ar paziņojumu, ka tā nav vienkārša izrāde, ka katrs aktieris te vajadzības gadījumā var spēlēt katru lomu, katrs zina visu tekstu, un arī aktieru dzimumam nav nozīmes. Protams, es varu kļūdīties, bet sajūtas man ir tādas, ka diez ko daudz reālas improvizācijas šajā pasākumā nav - izņemot varbūt dažas minūtes pēc lapiņu vilkšanas, katra aktiera vieta izrādē ir iepriekš definēta un ka brīvība (kā tas brīvībām vispār ir raksturīgi) ir galvenokārt iluzora. Bet tam pat nav sevišķas nozīmes, jo izrādes princips ar rotējošiem tēliem un tam, ka tu vismaz pirmajā tās cēlienā pārmērīgi nepieķeries tam, ka Grāvers izskatās šādi, bet Grauba - šādi, strādā neatkarīgi no tā, vai aktieru maiņa lomām ir iepriekš sagatavota vai spontāni notiekoša.
Paši Sīlis un Balodis izrādi dēvē par dokumentālu mūziklu, bet atbilstoši tam, kā es to redzēju - īsti tā nav ne viens, ne otrs. No vienas puses, muzikālā satura izrādē nav sevišķi daudz. Tas savā ziņā, iespējams, nav nemaz slikti, jo neesmu drošs, ka esmu gatavs tādai teātra izrādei, kur aktieri kopā ar raudošiem skatītājiem dzied "Ziemeļmeitu". No otras, attiecībā uz dokumentālo pusi prasītos drusku vairāk dziļuma nekā var izlobīt no Wikipedia un avīžu rakstiem. Nē, es nebūt nenoliedzu, ka radošais tandēms ir izstudējis gana plašu dokumentālo materiālu un daudz komunicējis ar pašām iesaistītajām personām, bet šis ir tāda dziļuma stāsts par grupu "Jumprava", kur pat par to ne pārmērīgi labi informētam cilvēkam kā man diez ko daudz atklāsmju nav. Es saprotu, ka autori nav vēlējušies mazgāt netīro veļu, iesaistīt stāstus par grūpijām un tamlīdzīgi, bet kopumā stāsts ir sanācis diezgan bezpersonisks, un atbilstoši manai izpratnei, tikpat labi "Jumpravas" vietā varētu šajā stāstā būt teju jebkura tajos laikos aktuāla grupa. Ieskaitot to, ka pat iztrūka atbilde uz vienkāršo jautājumu: bija vai nebija viņi vienkārši "Depeche Mode" kopētāji un kur tieši ir "Jumpravas" spēks.
Grupas pastāvēšanas īpatnības Padomju Savienībā tiek atainotas gana ticamā veidā, bet tas kaut cik interesanti nudien var šķist tikai gados jaunākiem skatītājiem - un arī tādiem, kas nav vismaz redzējuši filmu "Elpojiet dziļi...", kurā šīs īpatnības turklāt tika rādītas tajos laikos, kad tur atainotā cenzūra patiešām pastāvēja. Tīri skatuviskā ziņā risinājumi ar izslīdošajiem krēsliem, daudzgalvaino ierēdni un tā tālāk strādā labi, bet saturiskā ziņā pārsteigums izpalika. Tāpat manai gaumei visā šajā stāstā pietrūka kaut kāda konflikta, asuma, pretrunīguma. Jā, pēc uzstāšanās Liepājā pār Jumpravu nāca negāciju vilnis, bet tas pat īsti nerezultējās nekādās sankcijās. Jā, reizēm no grupas palūdza aiziet kādu dalībnieku, vai arī dalībnieks pats aizgāja - bet neviens tēls te netiek iezīmēts pietiekami spilgti, lai būtu vērts kādam no viņiem just līdzi. Ja aizejošu no grupas bundzinieku Māri Jurjānu atveido Artis Drozdovs, bet viņa vietā pieņemto Aigaru Krēslu atveido Artis Drozdovs - kāda tur vispār var būt drāma? Un faktiski vienīgā "rakstura iezīme", kas kādam no grupas dalībniekiem piemīt, ir Graubas sliktā dikcija?
Tā nu beigās sanāk, ka vienīgais intereses vērtais un nosacīti monolītais tēls šajā izrādē atrodas ārpus "Jumpravas" un mitinās uz dīvāna. Tas ir Ritvars Dižkačs - dzejdaris un grupas "Aurora" līderis, kura teksti lielā mērā arī ir vērtīgākais Jumpravas mantojums. Lai arī Dižkaču atveido vairāki aktieri, man droši vien pietiktu ar vienu pašu Šelegovski. Faktiski Dižkača izteiktā atziņa, ka tavi vakardienas teksti neko nepasaka par tevi šodien, ir spilgtākais, kas man no šīs izrādes būs palicis. Protams, mazliet ironiski, ka reālajā pasaulē tas pats Dižkačs teju trīsdesmit gadus pēc tās uzrakstīšanas no jauna ierakstīja "Barjeru", bet tas šajā gadījumā ar izrādi nav nekādi saistīts. Taču Dižkačs, lai arī tāpat visai virspusēji ieskicēts, izrādes ietvaros tomēr ir pilnvērtīgs tēls, kuram ir vismaz kaut kāda attīstības trajektorija.
Tik daudz esmu izteicis pārmetumus, ka vajadzētu kaut ko pārmaiņas pēc arī uzslavēt. Tātad, kas man šajā izrādē patika:
1. "Upe", kas noslēdz pirmo un uzsāk otro cēlienu, ir izcili jaudīga izrādes epizode, kas pēkšņi paceļ izrādes jaudu līdz līmenim 11.
2. Aktieru pāreja no lomas lomā strādā labi, neviens ārā nekrīt, un man nav problēmu, ja pēkšņi Aigars Grauba izskatās pēc Agneses Cīrules.
3. Risinājums tam, kā mūzika ir integrēta izrādē, man principā patika - ne pārāk uzbāzīgs, ne pārāk teatrāls.
4. Kostīmi, frizūras, dekorācijas - uzslavas Uģim Bērziņam un Ievai Kauliņai, ka autentiskums nekļūst parodisks.
5. Epizode Amerikā.
Un tomēr - pēcgarša ir tāda, ka bišķi "kapustņika" sajūta pēc šīs izrādes manī ir palikusi. Tāds viegls izklaides gabals, kas necenšas pateikt kaut ko principiāli jaunu, veikt mazliet dekonstrukcijas, ar kaut ko pārsteigt. Protams, iespējams, tas ir tikai skeptiskais trīsdesmitgadnieks manī, kas te runā, un jā - es apzinos, ka pērn izmetu miskastē savu pēdējo (ilgus gadus nevalkātu) ādas jaku.
Tandēms Valters Sīlis un Jānis Balodis primāri ir zināmi kā politiskā teātra veidotāji Latvijā, taču "Zem diviem karogiem" sevišķi dziļi politiskajos procesos iekšā nelien. Tāpat izrāde neaizraujas ar tās varoņu personīgās dzīves un pat raksturu atklāšanu, tā vietā koncentrējoties uz grupas biogrāfiju, vai vismaz daļēji koncentrējoties uz to, un daļēji - uz to, kas vispār tajos laikos cilvēkam bija aktuāli.
Izrāde sākas ar paziņojumu, ka tā nav vienkārša izrāde, ka katrs aktieris te vajadzības gadījumā var spēlēt katru lomu, katrs zina visu tekstu, un arī aktieru dzimumam nav nozīmes. Protams, es varu kļūdīties, bet sajūtas man ir tādas, ka diez ko daudz reālas improvizācijas šajā pasākumā nav - izņemot varbūt dažas minūtes pēc lapiņu vilkšanas, katra aktiera vieta izrādē ir iepriekš definēta un ka brīvība (kā tas brīvībām vispār ir raksturīgi) ir galvenokārt iluzora. Bet tam pat nav sevišķas nozīmes, jo izrādes princips ar rotējošiem tēliem un tam, ka tu vismaz pirmajā tās cēlienā pārmērīgi nepieķeries tam, ka Grāvers izskatās šādi, bet Grauba - šādi, strādā neatkarīgi no tā, vai aktieru maiņa lomām ir iepriekš sagatavota vai spontāni notiekoša.
Paši Sīlis un Balodis izrādi dēvē par dokumentālu mūziklu, bet atbilstoši tam, kā es to redzēju - īsti tā nav ne viens, ne otrs. No vienas puses, muzikālā satura izrādē nav sevišķi daudz. Tas savā ziņā, iespējams, nav nemaz slikti, jo neesmu drošs, ka esmu gatavs tādai teātra izrādei, kur aktieri kopā ar raudošiem skatītājiem dzied "Ziemeļmeitu". No otras, attiecībā uz dokumentālo pusi prasītos drusku vairāk dziļuma nekā var izlobīt no Wikipedia un avīžu rakstiem. Nē, es nebūt nenoliedzu, ka radošais tandēms ir izstudējis gana plašu dokumentālo materiālu un daudz komunicējis ar pašām iesaistītajām personām, bet šis ir tāda dziļuma stāsts par grupu "Jumprava", kur pat par to ne pārmērīgi labi informētam cilvēkam kā man diez ko daudz atklāsmju nav. Es saprotu, ka autori nav vēlējušies mazgāt netīro veļu, iesaistīt stāstus par grūpijām un tamlīdzīgi, bet kopumā stāsts ir sanācis diezgan bezpersonisks, un atbilstoši manai izpratnei, tikpat labi "Jumpravas" vietā varētu šajā stāstā būt teju jebkura tajos laikos aktuāla grupa. Ieskaitot to, ka pat iztrūka atbilde uz vienkāršo jautājumu: bija vai nebija viņi vienkārši "Depeche Mode" kopētāji un kur tieši ir "Jumpravas" spēks.
Grupas pastāvēšanas īpatnības Padomju Savienībā tiek atainotas gana ticamā veidā, bet tas kaut cik interesanti nudien var šķist tikai gados jaunākiem skatītājiem - un arī tādiem, kas nav vismaz redzējuši filmu "Elpojiet dziļi...", kurā šīs īpatnības turklāt tika rādītas tajos laikos, kad tur atainotā cenzūra patiešām pastāvēja. Tīri skatuviskā ziņā risinājumi ar izslīdošajiem krēsliem, daudzgalvaino ierēdni un tā tālāk strādā labi, bet saturiskā ziņā pārsteigums izpalika. Tāpat manai gaumei visā šajā stāstā pietrūka kaut kāda konflikta, asuma, pretrunīguma. Jā, pēc uzstāšanās Liepājā pār Jumpravu nāca negāciju vilnis, bet tas pat īsti nerezultējās nekādās sankcijās. Jā, reizēm no grupas palūdza aiziet kādu dalībnieku, vai arī dalībnieks pats aizgāja - bet neviens tēls te netiek iezīmēts pietiekami spilgti, lai būtu vērts kādam no viņiem just līdzi. Ja aizejošu no grupas bundzinieku Māri Jurjānu atveido Artis Drozdovs, bet viņa vietā pieņemto Aigaru Krēslu atveido Artis Drozdovs - kāda tur vispār var būt drāma? Un faktiski vienīgā "rakstura iezīme", kas kādam no grupas dalībniekiem piemīt, ir Graubas sliktā dikcija?
Tā nu beigās sanāk, ka vienīgais intereses vērtais un nosacīti monolītais tēls šajā izrādē atrodas ārpus "Jumpravas" un mitinās uz dīvāna. Tas ir Ritvars Dižkačs - dzejdaris un grupas "Aurora" līderis, kura teksti lielā mērā arī ir vērtīgākais Jumpravas mantojums. Lai arī Dižkaču atveido vairāki aktieri, man droši vien pietiktu ar vienu pašu Šelegovski. Faktiski Dižkača izteiktā atziņa, ka tavi vakardienas teksti neko nepasaka par tevi šodien, ir spilgtākais, kas man no šīs izrādes būs palicis. Protams, mazliet ironiski, ka reālajā pasaulē tas pats Dižkačs teju trīsdesmit gadus pēc tās uzrakstīšanas no jauna ierakstīja "Barjeru", bet tas šajā gadījumā ar izrādi nav nekādi saistīts. Taču Dižkačs, lai arī tāpat visai virspusēji ieskicēts, izrādes ietvaros tomēr ir pilnvērtīgs tēls, kuram ir vismaz kaut kāda attīstības trajektorija.
Tik daudz esmu izteicis pārmetumus, ka vajadzētu kaut ko pārmaiņas pēc arī uzslavēt. Tātad, kas man šajā izrādē patika:
1. "Upe", kas noslēdz pirmo un uzsāk otro cēlienu, ir izcili jaudīga izrādes epizode, kas pēkšņi paceļ izrādes jaudu līdz līmenim 11.
2. Aktieru pāreja no lomas lomā strādā labi, neviens ārā nekrīt, un man nav problēmu, ja pēkšņi Aigars Grauba izskatās pēc Agneses Cīrules.
3. Risinājums tam, kā mūzika ir integrēta izrādē, man principā patika - ne pārāk uzbāzīgs, ne pārāk teatrāls.
4. Kostīmi, frizūras, dekorācijas - uzslavas Uģim Bērziņam un Ievai Kauliņai, ka autentiskums nekļūst parodisks.
5. Epizode Amerikā.
Un tomēr - pēcgarša ir tāda, ka bišķi "kapustņika" sajūta pēc šīs izrādes manī ir palikusi. Tāds viegls izklaides gabals, kas necenšas pateikt kaut ko principiāli jaunu, veikt mazliet dekonstrukcijas, ar kaut ko pārsteigt. Protams, iespējams, tas ir tikai skeptiskais trīsdesmitgadnieks manī, kas te runā, un jā - es apzinos, ka pērn izmetu miskastē savu pēdējo (ilgus gadus nevalkātu) ādas jaku.
2019-06-10
comments powered by Disqus