Kazhes pierakstu burtnīca

Apstākļi, kuros šo izrādi man bija tā iespēja skatīties, bija gaužām ekskluzīvi - īpaši izmeklēta publika, īpaši atlasīts datums, jau pats Zirgu pasta apmeklējums par sevi bija diezgan īpašs piedzīvojums. Kad vēl tā ir gadījies, ka tu skatītāju vidū teātrī atpazīsti aptuveni pusi cilvēku? Ja nu vienīgi skolas ekskursijās vai darba korporatīvajos pasākumos kas tāds iedomājams, bet šī situācija kopumā bija īpašāka. Arī tālab, ka izrādi skatījāmies Starptautiskajā teātra dienā.

Ar trīs stāstiem iepriekš jau biju pazīstams, pateicoties kādam veiksmīgam maiņas darījumam. Daži no grāmatas stāstiem atmiņā bija iespiedušies īpaši spilgti, tai skaitā arī pirmais no izrādē skatāmajiem - par Skaisto dzīvnieku. Tā saturs gan ir tāds, ka man bija itin grūti iztēloties, kā to var parādīt uz skatuves, tālab gaidīju kaut ko interesantu. Un sagaidīju ar. Katrs no trim stāstiem bija pasniegts mazliet atšķirīgā manierē, labi atbilstošā pašu stāstu noskaņai. Tagad pat grūti pateikt - kurš stāsts man patika vislabāk. Par to, kad bērnam brīv runāt? Par to, kālab pirms jāņiem labāk neiet peldēties jūrā? Par to, kur meklēt Svēto Grālu? Visi bija labi, tā man vismaz šķiet.

Vispār jau interesanti man šo bija skatīties arī tālab, ka ar Andrus Kivirehka stāstiem varu ļoti labi identificēties ne vien kā lasītājs, bet arī kā autors - to stils un struktūra visai labi atbilst tam, kā rakstu es pats (nē, es neapgalvoju, ka "es varētu labāk" vai arī "es tā varu", bet tik vien to, ka pieeja kopumā ir diezgan līdzīga), un man patīk autora humors, kas ļoti veiksmīgi nonācis iestudējumā. Tiesa, to apsēstību ar kondensēto pienu es tiešām nesaprotu - kas tajā būtu garšīgs? Lūk, štricele patiešām ir kārtīgs un godīgs paēdiens, arī gurķīši ir uzticami palīgi cīņā pret ļaunajiem bruņiniekiem, bet to pienu es nesaprotu - kālab cilvēki to uzskata par garšīgu?

Nezinu, cik un kurus no šīs izrādes aktieru kvarteta: Ances Strazdas, Klāva Meļļa, Reiņa Botera un Āra Matesoviča dienās varēs redzēt uz lielo teātru skatuvēm (šur tur viņi parādās jau tagad, bet galvenokārt epizodiski), bet par viņu sniegumu šajā izrādē varu teikt vien to labāko. Tāpat par JRT aktieri Vari Piņķi izrādes režisora statusā. Kā trāpīgi izteicās kāds kolēģis: "Es parasti ienīstu komēdijas teātrī, bet šī bija tāda, kurā tu smejies, bet nejūties stulbs." Un tas ir lieliski! Ja gadās, ka tev arī rodas iespēja noskatīties šo iestudējumu - izmanto šo iespēju. Un izlasi visu "Skaisto dzīvnieku"!