Quatrevingt-treize

Lielā franču revolūcija ir viens no tiem vēstures lielajiem notikumiem, kuriem ir veltīts ļoti daudz gan mākslas darbu, gan, protams, arī dokumentālu darbu. Viktora Igo pēdējais romāns diez vai skaitās viens no nozīmīgākajiem veikumiem par šo tēmu, bet tajā ir gana daudz ievērības vērta, lai tā izlasīšana varētu kādā veidā bagātināt lasītāju.

Grāmatas sižetu veido vairākas sižeta līnijas, kuras ir viena ar otru saistītas, bet tās ne obligāti pilnībā sakļausies kopā. Revolūcija vēl nav līdz galam uzvarējusi, Ludviķim XVI gan jau ir izpildīts nāvessods, bet monarhistiem ir gana daudz spēku, turklāt gaidāms arī atbalsts no Anglijas. Raksturīgs romāna elements - liela grāmatas daļa ir fons, kas īsti nevirza uz priekšu pašu dramatisko vēstījumu, bet apraksta laikmetu. Tas, protams, kāpina grāmatas apjomu, bet dīvainā kārtā šajā reizē tas mani nekaitināja.

Kas attiecas tieši uz sižetu, Igo vienus un tos pašus notikumus ataino gan no monarhistu, gan no republikāņu skatupunkta, un, kas ir grāmatas skaistums - viņš neattēlo vienu pusi kā briesmoņus, bet otru kā eņģeļus un pat ne abas kā briesmoņus, bet mēģina šo vēstījumu pasniegt formā: divas puses cīnās par ideāliem, bet viņu ideāli ir pilnīgi pretēji. Un abas puses savu ideālismu īsteno, pamatīgi iesaistot teroru, jo tas (viņu skatījumā) ir labākais veids, kā šos ideālus aizstāvēt. Viens no centrālajiem grāmatas varoņiem ir monarhistu puses vadītājs marķīzs Lantenaks, kurš pilnīgi noteikti ir nežēlīgs un viņam nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu, brutāli liekot nonāvēt visus gūstekņus, bet vienlaikus viņš ir ļoti taisnīgs un rīkojas labāko motīvu vadīts. Brīžiem tu kā lasītājs viņam jūti līdzi, citkārt ir pagrūti viņu pieņemt, bet tu saproti - viņš ir cilvēks, nevis abstrakts briesmonis, kurš grāmatā iekļauts tikai tālab, lai labajam varonim būtu ar ko cīnīties. Un viņa ekvivalents - bijušais mācītājs Simurdēns, kurš ir revolūcijas pusē un kuru arī vada ideāli komplektā ar kāpšanu pāri līķiem šī vārda tiešajā nozīmē. Klāt tam vēl nāk stāsts par zemnieku sievieti, kuras bērni kļūst par marķīza gūstekņiem un kuriem ir izšķiroša loma tajā, kā beigsies grāmatas notikumi. Bet pa vidu tam - daudz notikumu Parīzē, kuros iesaistās lielie revolūcijas dūži - Marats, Dantons un Robespjērs, kuri arī savā starpā mēģina izlemt, kurš tieši no terora ceļiem būs īstais ceļš uz galīgo uzvaru.

Ko ir vērts zināt: šo grāmatu varētu būt ļoti grūti lasīt, ja tev nav nekādu vai ir absolūti minimālas zināšanas par attiecīgo laikmetu Francijas vēsturē (ja kas - Igo par to rakstīja 80 gadus vēlāk, līdz ar to tas nav gluži aculiecinieka skatīums). Nojaušu, ka lasītājam bez priekšzināšanām tā varētu būt diezgan bezcerīga lasāmviela, kur ir grūti vispār jebkam izsekot. Es gan sevi nesauktu par lielu ekspertu 18. gadsimta beigu Francijā, bet vismaz filmas savulaik par Lielo franču revolūciju skatītas daudz un šis tas arī lasīts (tā bija viena no manai mammai tuvākajām vēstures tēmām). Līdz ar to mans priekšzināšanu līmenis bija atbilstošs, lai vairāk būtu "ahā!" , nevis "ko???" tipa situāciju. Kopumā sevi galīgi neuzskatu par to lasītāju, kuram patīk gari apraksti, kas nevirza sižetu, bet šajā grāmatā tie bija vietā, un savā veidā tiem arī bija gana liela nozīme tajā, lai tu varētu saprast "kāpēc notiek?" nevis "kas notiek?". Līdz ar to pirmais darbs, ko Kundera piesauca savā "The Curtain" ir izlasīts, un iespaidi pozitīvi. Redzēs, kas nāks tālāk!
2020-07-05
8
comments powered by Disqus