Kazhes pierakstu burtnīca

Šodien ņēmām un vēl reiz devāmies Vienības braucienā. Tiesa, ne vairs pa šoseju, bet gan MTB trasi. Un ne vairs sacensību, bet gan atpūtas režīmā. Un labi vien, ka atpūtas, jo Marinas ritenis, kurš gan tiek prezentēts kā kalnu ritenis, skaidri apliecināja savu tikai daļējo atbilstību šādam statusam - braukājot pa ne gluži līdzeno virsmu, tam izstaipījās ķēde un tā sāka lēkāt pa zobratiem, darot braukšanu diezgan neizturamu. Ja būtu jābrauc ātri, diez vai no šī būtu kas prātīgs sanācis.


Vispār jau arī es esmu diezgan piesardzīgs tipāžs, un pa mežu lielā tempā ar riteni parasti nelidoju. Vienlaikus jāatzīst, ka MTB distance kopumā ir daudz interesantāka par Tautas brauciena trasi - kalni, lejas, upes, tiltiņi, atsegumi - pilnīgi cita lieta nekā tikai šoseja un šoseja. Bet (turpinot teikumus, kas nonāk viens otram pretrunā) šo distanci itin mierīgi var braukt arī ārpus Vienības brauciena oficiālās programmas - pa mežu braucot jau tevi sevišķi nesatrauc tas, vai satiksme posmā Sēnīte-Sigulda ir bloķēta, līdz ar to ātrums satiksmes dēļ tāpat nebūtu jāzaudē. Pieredze man patika - feins maršruts, varētu būt interesants arī tūristiem (un tur jau faktiski arī iet velomaršruts, līdz ar to viss loģiski). Skaidrs arī tas, ka dalībai MTB pasākumos gan vajadzētu pamatīgi trenēties (kam es droši vien esmu par slinku un bailīgu), bet apgādāties ar pilnīgi cita kalibra riteni. Te iztikt bez disku bremzēm, velokurpēm un sakarīgas dakšas būtu problemātiski, bet ikdienā man kaut kas tāds galīgi nebūtu vajadzīgs.

Pa ceļam vāl atrodot pāris slēpņus, mēs distancē pavadījām piecarpus stundas, kamēr īstajā "gonkā" labākajiem vajadzēja tikai nedaudz vairāk kā pusotru. Tiesa, mums jau patiešām nevajadzēja steigties, plus beigās kalnā nācās stumties, jo pret kalnu Marinas velo galīgi vairs ar mums nesadarbojās.

Taču šim bloga rakstam ir vēl kāds cits mērķis, izņemot pastilot, ka mēs reizēm mākam braukt pagalam lēnām. Otrs mērķis, protams, ir sūdzēšanās, jo kas gan es būtu par kārtīgu latvieti, ja man nepatiktu sūdzēties?

Proti, braucot pa distanci, daudzviet zemē novēroju nosviestus sporta želejas iepakojumus (šķiet, ka šogad īpaši modē ir "isogel"). Skaidrs, ka tie tur radušies pirms nedēļas Vienības braucienā (tiesu medicīnas ekspertu gan nepiesaistīju, bet var atšķirt priekšmetus, kas vidē nonākuši nesen no tur ilgstoši stāvējušiem). Neko labu noteikti neteikšu par sportistiem, kas seko principam "izlietoju - nometu zemē", tomēr tur vismaz daļa varētu aizbildināties, ka želejas iepakojums nokritis nejauši, un sacensību laikā jau neapstāsies un nepacelsi. Attaisnojums tāds - otrās šķiras, bet gandrīz pieņemams. Pamata jautājums tomēr būtu adresējams organizētājiem: vai pēc sacensībām nevajadzētu trases un to apkārtni sakopt? Sevišķi uz šo lietu neiespringstot, finišā ieradāmies ar diezgan pamatīgu želejas iepakojumu kolekciju - un mēs ne tuvu nesavācām visu ceļmalās atrodamo bagātību. Cik esmu dzirdējis, Vienības brauciens nav gluži entuziastu rīkots bezmaksas pasākums (lai gan - arī entuziastiem būtu par tīrību jādomā), bet diezgan nopietns komercpasākums, kura organizētājiem vajadzētu būt arī šādiem tādiem pienākumiem. Piemēram, pēc sacensībām aizsūtīt trasē kādus jauniešus, kuri par nelielu, bet taisnību atlīdzību, savāktu visādus dalībnieku izsētus mēslus. Nemaz nerunājot par to, ka šosejas malās vēl šodien bija novērojami diezgan biedējoši tukšu ūdens pudeļu daudzumi ne sevišķi tālu no sacensību dzirdināšanas punktiem. Tiesa, kas tiesa - posmā uzreiz pēc dzirdinātavas pudeles bija savāktas, bet kādu kilometru-divus tālāk skats vairs nepavisam nebija iepriecinošs. Vai arī tas neietilpst kāda pienākumos?

Vispār es te vēl varētu mazliet vēl pasūdzēties par lietām, kas mani Vienības brauciena sakarā raisīja pārdomas jau pēc atskaites par paša dalību tajā tapšanu.

1. Drošība-veselība pāri visam
Pasākumā ar lielām dalībnieku masām ir lielāks risks visādām avārijām. Un šī gada Tautas brauciens bija stipri asiņains, par ko gan organizētāji nez kādēļ klusēja. Pēc sacensībām faktiski tas pat interesēja vairāk kā rezultāti - vai kaut cik kārtībā ir visiem tiem, kuriem bija nepieciešama mediķu palīdzība, bet portālos varēja vien lasīt par to, cik labi apmeklēts bija šī gada brauciens. Un kālab bija tās daudzās avārijas? Tāpēc ka vienā čupā distancē dodas cilvēki ar pilnīgi atšķirīgu sagatavotību un atšķirīgu izpratni par to, kas šis ir par pasākumu. Daļai dalībnieku pieredze uz velosipēda - minimāla, citiem - milzīga. Agresija un vēlme apsteigt ne vienmēr sakrīt ar reālajām iespējām, savukārt apdzenamais var gluži vienkārši sapanikot, un sekas - nekā iepriecinoša.

2. Senās tradīcijas
Skaisti, protams, ka idejiski Vienības brauciens skaitās turpinājums trīsdesmito gadu tradīcijai. Tomēr realitātē - kas ir kopīgs šiem pasākumiem? Nez kādēļ biju domājis, ka arī tolaik Vienības brauciens norisinājās līdzīgā maršrutā kā mūsdienās, bet lūk, kā izskatās 1939.gada brauciena rezultāti! Maršruts Abrene-Rīga? Maršruti ar milzīgām distancēm, no kurām mazākā ir Līgatne-Rīga? Visi dalībnieki nemaz nebrauca vienu trasi? Un, domājams, arī nekādu dižo dalības maksu nemaksāja. Faktiski, šķiet, ka pirmajiem 4 un sekojošajam 21 Vienības braucienam kopīgs ir tik vien kā nosaukums. Atkārtoti izmantots tas pats zīmols, ne vairāk.
Ko no vecā varianta noteikti varētu pārņemt, tās būtu garākas distances. Nē, varbūt gluži nevajag, lai svētdienas braucēji plēš posmu Talsi-Rīga, bet gan nošķirt "plezīra braucējus" no pusnopietnajiem kapātājiem. Nav man ne sagatavotība, ne ritenis tādā līmenī, lai es varētu doties MTB trasē, par sporta klasi nemaz nerunājot, kur vajag gan licenci, gan šosejas riteni. Taču 36 kilometri man tiešām nav nekāda nopietnā distance. Būtu klāt vēl viena distance - 72 kilometri - tā būtu tādiem ļaudīm kā man daudz labāk piemērota, un tad īsās distances veicējiem būtu daudz lielāks miers viņu pasākumā. Ja nu kas - skriešanas pasākumu organizētāji tomēr ļoti labi šajos jautājumos zina, ko darīt - ar variantiem 5km/10km/pusmaratons/maratons tiek labi nodrošināts, ka katrai sportiskuma pakāpei ir kāda iespēja izvērsties.

Tādas, lūk, manas naksnīgās pārdomas par Vienības braucienu. Tiesa, neloloju sevišķas cerības, ka Igo Japiņa Sporta aģentūra manā balsī ieklausīsies - ja šie nedēļas garumā nespēj nodrošināt trases satīrīšanu un arī Twitterī klusē, kālab gan likties zinis par kaut kādu kurnošu blogeri?