Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc 2015. gada dalības Vienības velobrauciena Tautas klasē manī galīgi nebija daudz vēlmes vēl kādu reizi piedalīties šajā masveidīgajā velo pasākumā. Vienu reizi, protams, bija interesanti pārbaudīt, cik ļoti esmu spējīgs cīnīties uz velo plecu pie pleca un triekties garām čupām riteņbraucēju, bet doma šādu pasākumu atkārtot (kur nu - vēl pašam maksājot dalības maksu) galīgi mani neuzrunāja. Līdz pēkšņi izrādījās, ka šogad līdzās jau tradicionālajām distancēm ir nākusi jauna: retro velosipēdu disciplīna, kurā turklāt nebija stingru prasību par obligātu dalību ar pirmskara (ar to domājot - pirms 2.Pasaules kara, nevis pirms Otrā Līča kara) spēkratu. Proti, retro riteņi un velobraucēji bija tikai rekomendācija, nevis prasība, kas uzreiz atviegloja šo pasākumu un darīja iespējamu tajā piedalīties plašākām tautas masām. Brauciens bez rezultāta, toties ar izklaides un atpūtas punktiem? Kā radīts man pasākums!


Nē, galīgi nav tā, ka man jebkurā pasākumā vajadzētu plezīru un ka es nevarētu rītu sākt bez šampanieša, bet tīrie velo pasākumi man pilnīgi noteikti vairāk patīk kā izklaides un mazāk kā sporta pasākumi. Ja man ir nepieciešams sevi pamocīt, braucot ar riteni, varu to darīt vienatnē, man nav nepieciešams, lai apkārt būtu vēl vismaz vairāki simti potenciālu ceļu satiksmes negadījumu izraisītāju. Un tieši šādām vajadzībām retro brauciens atbilst - tev nav nevienam nekas jāpierāda, ņem tik un brauc!

Man nav diži daudz informācijas par mana pilsētas velosipēda vēsturi, pat par ražotāju neesmu drošs, droši vien Gazelle, kaut kur sešdesmitie-septiņdesmitie gadi. Izskatās tas tomēr gana cienīgi (it īpaši - kopš tika pārkrāsots), līdz ar to - pasākumam piemērots. Par to, ka es pats esmu šādam pasākumam piemērots, laikam jau nav jāšaubās. Uz kostīmu īri gan šajā reizē nedevos, izlīdzējos ar mājās atrodamajām lietām, plus no Raita aizņēmos bikšturus (manējo krāsa nebūtu saskaņojama ar pārējo tērpu). Un, lai būtu jautrāk, aizņēmos arī pašu Raiti uz velobraucienu - lai būtu kompānija.

Uz Siguldu braucām piecatā - Anita un manas meitenes plānoja doties pastaigā, kamēr Raitis un es - riteņot. Protams, sekojot maniem labākajiem principiem, braucām tā, lai knapi paspētu uz startu. Vai pareizāk - uz reģistrācijas laika beigām (pulksten 11:00). Uz šosejas pirms Siguldas nācās kādu brīdi pagaidīt, kamēr pretī panesās šosejas velobraucēju kolonna (tiem tradicionāli starts ir pirmajiem), tomēr pie reģistrācijas telts ierados precīzi pēc grafika - 11:00. Tiesa, kā jau varēja gaidīt, nekādas steigas nebija un arī distancē retro braucēji varēja doties tad, kad paši uzskatīja to par vajadzīgu. Ļoti labs risinājums - kāpēc taisīt drūzmēšanos tur, kur tā nav nepieciešama?

Plānotā distance bija 44 kilometri un tai vajadzēja mūs izvest caur Nurmižiem uz Līgatni un tad atpakaļ caur Ratniekiem atpakaļ uz Siguldu. Ok, sākotnējā shēmā laikam Ratnieki bija paredzēti turpceļā, bet mums jau tas neko principiāli nemainīja. Atšķirībā no iepriekšējās dienas, kad Riga City Race orientēšanās bija jāveic pa pamatīgu lietu, svētdien nokrišņi neērtības neradīja un varēja pasākumu izbaudīt pēc pilnas programmas. Ar savu pilsētas riteni līdz šim nebiju braucis pa tik paugurainu apvidu, tomēr sevišķa satraukuma nebija - gana bieži mēdzu ar to doties uz pierīgas "Magnēta" posmiem, līdz ar to zinu, uz ko šis velosipēds ir un uz ko nav spējīgs. Galvenais jau ir viens - kamēr ķēde nav pārmērīgi izstaipījusies un nekrīt ik pēc kilometra, viss ir labi. Kad ir izstaipījusies - jādodas steidzami uz servisu, citādi būs mēsli.

Retro brauciena lielākais smeķis noteikti bija pieturas punkti - ne tādā ziņā, ka varētu apskatīt jaunas vietas (lieki teikt, ka, piemēram, pie Līgatnes pagrabalām esmu bijis itin daudzas reizes), bet tālab, ka tādi vispār bija, ka tajos bija cienasti, ka tajos bija muzikanti, iespējas kaut ko iegādāties (un cilvēkiem, kas mazāk blandās apkārt - arī kaut ko jaunu ieraudzīt). Tīri no organizatoriskās puses - viss bija teicami! Arī sagatavotais maršruts bija ļoti labs - skaidri un nepārprotami marķēts un pietiekami interesants, daudz braukšanas pa mazākas nozīmes ceļiem, daļa no ceļa - arī bez asfalta. Pietiekami daudz izaicinošu kalnā braucamu posmu un atsvaidzinošu lejā no kalna braucamu posmu (kas, protams, interesanti ar velosipēdu bez daudziem pārnesumiem). Ja vērtē pasākumu pēc "cena/sniegums" kritērijiem - ļoti labs rezultāts. Priecēja arī tie cilvēki, kuri bija īpaši nopietni piegājuši noteikumam par braukšanu retro stilā - bija novērojami gan izcili skaisti vēsturiskie velosipēdi, gan kolosāli uzcirtušies kungi un dāmas. Pats gan, protams, gluži tik cienījams nebiju, tomēr tik daudz komplimentu par savu izskatu kā šajā dienā droši vien nebiju saņēmis visā līdzšinējā mūžā. Līdz ar to - ir vērts drusku pacensties un neuzvilkt to pašu džemperi, kurā ej uz darbu.

Saprotu, ka šogad, kad Retro brauciens Vienības braucienā bija iekļauts pirmo reizi, riteņbraucēju un velosipēdu noformējums nebija obligāta prasība, tomēr gribētos jau, lai turpmāk šajā ziņā būtu uzlabojumi. Nevajag jau ikvienam braukt ar tā stila riteni, kur priekšējais rats ir milzīgs un aizmugurējais mazmazītiņš, taču sporta velosipēdi un sacensībām piemēroti tērpi drusku neiederīgi šajā distancē šķita. Taču tiešām ceru, ka turpmāk būs tikai labāk un visai skaidri sevi iztēlojos šajā braucienā piedalāmies arī nākamgad. Iespējams, pat varētu apgādāties ar monokli šim pasākumam par godu.