Uguns un nakts
Jāatzīst, ka "Uguns un nakts" mūsu teātra plānos tā īsti nemaz neitilpa - it kā jau gribējās redzēt, ko tādu no Raiņa būs izveidojis Viesturs Kairišs ar Gunas Zariņas palīdzību, bet kaut kā tālāk par teorētisku interesi šis pasākums neaizgāja. Taču sanāca, ka mani vecāki, kas bija uz to iegādājušies biļetes, aiziet nevarēja (jāgaida, kamēr mamma izveseļosies, lai varētu sagādāt biļetes viņiem šo vietā), tomēr devāmies otro reizi vienas nedēļas laikā skatīties Gunu Zariņu darbojamies uz ne-JRT skatuves.
Kairišs ar Raiņa tekstu ir apgājies cienīgi, bet ar viņa varoņiem - nē. Sāksim jau ar to, ka šī "Uguns un nakts" galīgi nav stāsts par Lāčplēsi - tas ir stāsts par Spīdolu. Ievērojot to, ka Ulda Anžes atveidotais Lāčplēsis iestudējuma pirmajā cēlienā ir tipāžs iz kategorijas "sila jesķ - uma ņe nado" un vien tuvāk izrādes beigām viņš iegūst kaut ko līdzīgu cilvēcīgiem vaibstiem, šādu Lāčplēsi nemaz nevarētu atainot kā centrālo tēlu, ja vien nepārtaisa "Uguni un nakti" par banālu komēdiju. Vispār vērts ievērot, ka Kairišu galīgi nesaista iestudējuma pozitīvie varoņi - kamēr Lāčplēsis ir pamuļķis, Koknesis viņam līdzās šķiet pat vēl par kārtu aptaurētāks un pat Maijas Doveikas Laimdota tā īsti nepaceļas pāri "es esmu skaista un laba" līmenim. Un vispār tā pa īstam Kairišu interesē tikai un vienīgi Spīdola, kura sevī iemieso skaistumu un laikam jau arī patiesību, bet kurai līdz pat uzņemtajam upurim īsti nerūp nekas līdzīgs taisnīgumam. Domājams, nav sevišķi dziļi jārok, lai šajā interpretācijā varētu saskatīt, ka Kairišs cita starpā šo atveido kā stāstu starp Raini un Aspaziju - un viņa simpātijas nenoliedzami ir Aspazijas pusē. Spīdola/Aspazija ir stiprā puse šajā stāstā par mīlestību, taču viņa iemācās samierināties ar to, ka ar to vien, ka tu esi skaistāka par visu, kas zemes virsū un zem zemes ellē, tāpat nav pietiekami, ja tu nesakrīti ar sapni. Lāčplēsim šajā "Ugunī un naktī" nav traģēdijas - viņš pilda savu uzdevumu, viņš uzvar, viņš krīt, bet viņu nemoka šaubas par izvēlēm, viņam ir svešas morālās dilemmas. Ar Spīdolu viss ir citādāk.
Rainis "Uguni un nakti" itin droši nerakstīja par iedomātiem notikumiem senos laikos (tā, manuprāt, ir lielākā atšķirība starp viņa un Pumpura variācijām par tēmu Lāčplēsis), bet gan par 1905.gada revolūcijas laiku, līdz ar to nav pāsteidzoši, ka arī Kairišs savus varoņus neietērpj vis zvērādās, bet gan dara viņus daudz mūsdienīgākus - sākotnēji to droši vien var saistīt ar Latvijas Republiku pēc 1.Pasaules kara, kamēr vēlāk - ar mūsdienām, ne velti daļa no dekorācijām šajā izrādē ir blokmājas veidā, kur par Lāčplēša skatītājiem kļūst vai nu standarta guļamrajona pensionāri vai pacienti slimnīcā - atšķirība ne vienmēr ir nosakāma. Jā, kas attiecas uz dekorācijām Reinis un Krista Dzudzilo šobrīd šķiet galvenie modes noteicēji skatuves un kostīmu jautājumos Latvijas teātros, un "Uguns un nakts" šajā ziņā ir viens no spilgtākajiem iestudējumiem, ko man nācies redzēt - gan attiecībā uz vērienīgajām konstrukcijām kā elles pagrabs vai jau pieminētā blokmāja, gan tehniski vienkāršākiem, bet ne mazāk efektīviem risinājumiem - puscaurspīdīgais slānis ar logiem šajā ziņā droši vien ir mans favorīts.
Un tomēr primāri šī izrāde man atmiņā nepaliks ne krāšņo dekorāciju, ne Lāčplēša vientiesības, bet gan Spīdolas dēļ. Guna Zariņa droši vien ir izcilākā ne tikai savas paaudzes, bet vispār - pēdējo pārdesmit gadu - latviešu aktrise, bet tāpat tīri idejiski man šķita dīvaini viņu iztēloties Spīdolas lomā. Kā gan miniatūrā un vēl blondā Guna varētu kļūt par dēmonisko Spīdolu? Kā izrādās - mierīgi. Vispār kas attiecas uz aktiera potenciālo lomu daudzveidību, šķiet, ka Gunai ir sveši tādi jēdzieni kā "lomas, kam viņa ir piemērota" - nav ļoti daudz kopīga Spīdolai un Vladislava Nastavševa mammai, bet Gunai tas problēmas, kā šķiet, nesagādā. Līdz ar to nav grūti noticēt, ka Guna patiešām ir skaistāka par visu gan uz zemes, gan ellē, pat tad, kad viņa izrādes beigu daļā pārtop par lietišķo sievieti bikškostīmā.
Neko daudz no izrādes nebiju gaidījis - Kairišs man allaž ir šķitis drusku par daudz tendēts uz mākslinieciskumu mākslinieciskuma pēc un provokāciju provokācijas pēc (attiecībā uz pēdējo, šīs izrādes kontekstā viņš daudz pārmetumu izpelnījies par necienīgo Lāčplēsi), bet šoreiz visi klucīši kaut kā man salikās ļoti labi savās vietās - ieskaitot ļoti veiksmīgo risinājumu, izvairoties no zobencīņām, atbrīvojot Lāčplēsi no dekoratīvajām ausīm, toties nodrošinot lielisku iznākšanas no ledusskapja ainu. Esmu priecīgs, ka bijām šo redzēt.
Kairišs ar Raiņa tekstu ir apgājies cienīgi, bet ar viņa varoņiem - nē. Sāksim jau ar to, ka šī "Uguns un nakts" galīgi nav stāsts par Lāčplēsi - tas ir stāsts par Spīdolu. Ievērojot to, ka Ulda Anžes atveidotais Lāčplēsis iestudējuma pirmajā cēlienā ir tipāžs iz kategorijas "sila jesķ - uma ņe nado" un vien tuvāk izrādes beigām viņš iegūst kaut ko līdzīgu cilvēcīgiem vaibstiem, šādu Lāčplēsi nemaz nevarētu atainot kā centrālo tēlu, ja vien nepārtaisa "Uguni un nakti" par banālu komēdiju. Vispār vērts ievērot, ka Kairišu galīgi nesaista iestudējuma pozitīvie varoņi - kamēr Lāčplēsis ir pamuļķis, Koknesis viņam līdzās šķiet pat vēl par kārtu aptaurētāks un pat Maijas Doveikas Laimdota tā īsti nepaceļas pāri "es esmu skaista un laba" līmenim. Un vispār tā pa īstam Kairišu interesē tikai un vienīgi Spīdola, kura sevī iemieso skaistumu un laikam jau arī patiesību, bet kurai līdz pat uzņemtajam upurim īsti nerūp nekas līdzīgs taisnīgumam. Domājams, nav sevišķi dziļi jārok, lai šajā interpretācijā varētu saskatīt, ka Kairišs cita starpā šo atveido kā stāstu starp Raini un Aspaziju - un viņa simpātijas nenoliedzami ir Aspazijas pusē. Spīdola/Aspazija ir stiprā puse šajā stāstā par mīlestību, taču viņa iemācās samierināties ar to, ka ar to vien, ka tu esi skaistāka par visu, kas zemes virsū un zem zemes ellē, tāpat nav pietiekami, ja tu nesakrīti ar sapni. Lāčplēsim šajā "Ugunī un naktī" nav traģēdijas - viņš pilda savu uzdevumu, viņš uzvar, viņš krīt, bet viņu nemoka šaubas par izvēlēm, viņam ir svešas morālās dilemmas. Ar Spīdolu viss ir citādāk.
Rainis "Uguni un nakti" itin droši nerakstīja par iedomātiem notikumiem senos laikos (tā, manuprāt, ir lielākā atšķirība starp viņa un Pumpura variācijām par tēmu Lāčplēsis), bet gan par 1905.gada revolūcijas laiku, līdz ar to nav pāsteidzoši, ka arī Kairišs savus varoņus neietērpj vis zvērādās, bet gan dara viņus daudz mūsdienīgākus - sākotnēji to droši vien var saistīt ar Latvijas Republiku pēc 1.Pasaules kara, kamēr vēlāk - ar mūsdienām, ne velti daļa no dekorācijām šajā izrādē ir blokmājas veidā, kur par Lāčplēša skatītājiem kļūst vai nu standarta guļamrajona pensionāri vai pacienti slimnīcā - atšķirība ne vienmēr ir nosakāma. Jā, kas attiecas uz dekorācijām Reinis un Krista Dzudzilo šobrīd šķiet galvenie modes noteicēji skatuves un kostīmu jautājumos Latvijas teātros, un "Uguns un nakts" šajā ziņā ir viens no spilgtākajiem iestudējumiem, ko man nācies redzēt - gan attiecībā uz vērienīgajām konstrukcijām kā elles pagrabs vai jau pieminētā blokmāja, gan tehniski vienkāršākiem, bet ne mazāk efektīviem risinājumiem - puscaurspīdīgais slānis ar logiem šajā ziņā droši vien ir mans favorīts.
Un tomēr primāri šī izrāde man atmiņā nepaliks ne krāšņo dekorāciju, ne Lāčplēša vientiesības, bet gan Spīdolas dēļ. Guna Zariņa droši vien ir izcilākā ne tikai savas paaudzes, bet vispār - pēdējo pārdesmit gadu - latviešu aktrise, bet tāpat tīri idejiski man šķita dīvaini viņu iztēloties Spīdolas lomā. Kā gan miniatūrā un vēl blondā Guna varētu kļūt par dēmonisko Spīdolu? Kā izrādās - mierīgi. Vispār kas attiecas uz aktiera potenciālo lomu daudzveidību, šķiet, ka Gunai ir sveši tādi jēdzieni kā "lomas, kam viņa ir piemērota" - nav ļoti daudz kopīga Spīdolai un Vladislava Nastavševa mammai, bet Gunai tas problēmas, kā šķiet, nesagādā. Līdz ar to nav grūti noticēt, ka Guna patiešām ir skaistāka par visu gan uz zemes, gan ellē, pat tad, kad viņa izrādes beigu daļā pārtop par lietišķo sievieti bikškostīmā.
Neko daudz no izrādes nebiju gaidījis - Kairišs man allaž ir šķitis drusku par daudz tendēts uz mākslinieciskumu mākslinieciskuma pēc un provokāciju provokācijas pēc (attiecībā uz pēdējo, šīs izrādes kontekstā viņš daudz pārmetumu izpelnījies par necienīgo Lāčplēsi), bet šoreiz visi klucīši kaut kā man salikās ļoti labi savās vietās - ieskaitot ļoti veiksmīgo risinājumu, izvairoties no zobencīņām, atbrīvojot Lāčplēsi no dekoratīvajām ausīm, toties nodrošinot lielisku iznākšanas no ledusskapja ainu. Esmu priecīgs, ka bijām šo redzēt.
2017-01-19
comments powered by Disqus