Skroderdienas Silmačos
Nepietiekami tuvas attiecības ar "Skroderdienām Silmačos" ir viens no tiem elementiem, kuru dēļ esmu uzskatāms par sūdīgu latvieti. Līdz šim šīs Blaumaņa komēdijas iestudējumā biju bijis vienu vienīgu reizi - uz 1998. gada Viestura Kairiša iestudējumu JRT. Diemžēl pat mans mans super arhaiskais blogs nav gana sens, lai šo pieredzi es būtu varējis dokumentēt, labi, ka vismaz Periodika.lv dod iespēju iepazīties ar Silvijas Radzobes recenziju, no kuras varu uzzināt, ka toreiz Aleksis bija Kaspars Znotiņš, Antonija - Baiba Broka, Joske - Andris Keišs. Un tagad - teju trīsdesmit gadus vēlāk esmu nonācis "Skroderdienās", kuras Elmārs Seņkovs atkal jau iestudējis ne atbilstoši kanonam, kā šo stāstu ir ierasts pasniegt. Te arī mana lielākā problēma - es jau nemaz neesmu pazīstams ar to kanonu, lai varētu novērtēt, kas tieši ir citādāk. Nu, un no Kairiša iestudējuma sevišķi daudz neatceros - tā kā tā bija viena no reizēm, kad teātrī nonācu spiestā kārtā - Kairišs bija mūsu literatūras skolotājas Britānes audzēknis (un - 5. vidusskolas absolvents), līdz ar to skolotāja izlēma aizvest savus atkuālos audzēkņus noskatīties šo izrādi. Un pati to pamatīgi nožēloja, jo Viesturiņš bija ņēmis un izrādē iekļāvis visādus plikumus, ko skolotāja Britāne no viņa nekādi nebija gaidījusi, skaidrs taču, ka šādu saturu pusaudžiem nevar rādīt, jo viņus jau tās neķītrības vispār neinteresē. Jāpiebilst, ka puritānismu audzinošajai skolotājai Britānei vispār ļoti slikti sekmējās ar mūsu vešanu uz teātri - šī bija viena no tikai divām izrādēm, uz kurām viņa mūs aizveda, otra - Kublinska iestudējumā Raiņa "Indulis un Ārija", kur bija kailas krūtis, kamēr "Skroderdienās" - pliki dibeni. Tas viss gan nekādi nav saistīts ar Seņkova izrādi 2026. gadā.
Cik saprotu, atsauksmes par jauno Seņkova interpretāciju, ir kā minimums pretrunīgas, šī noteikti nav viena no tām Valmieras teātra izrādēm, par kurām visi ir sajūsmā, pat Spēlmaņu naktī izrāde saņēmusi tikai vienu nomināciju - Elīnai Vānei otrā plāna lomā par Tomuļu mātes atveidošanu. Bet tas nekas - nav jau tā, ka manu viedokli par izrādi vajadzētu noteikt tam, kā to redz citi. Sākotnēji gan ar tās pieņemšanu nav nemaz tik viegli. Viss sākas ar caurspīdīgu priekškaru, caur kuru ik pa brīdim palūr kāds no aktieriem, primāri - jauniešu lomās, jo viņu tēli tādi visnenopietnākie. Un visā izrādes garumā aktieri ļoti uzkrītoši spēlē skatītājiem, absolūti nemēģinot radīt sajūtu, ka tas ir šeit un pa īstam. Lai gan vienlaikus - tas netraucē atsevišķās epizodēs situācijai nostrādāt tā, ka tas tomēr ir pa īstam, rezultātā Marina pauda sašutumu - kā to var saukt par komēdiju, ja viņa izrādes laikā kādas 10 reizes raudājusi? Man šajā reizē tik miklas acis nebija, bet viņas jautājumu saprotu - šīs "Skroderdienas" augstākais var nosaukt par izrādi ar komēdijas elementiem, noteikti - ne par tīru komēdiju.
Kā par šīs izrādes koncepciju Latvijas Televīzijai stāstīja tās režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs, tā ir mēģinājums "Skroderdienas" parādīt bez krāsas slāņiem, kas Blaumaņa lugai arvien klājušies pa virsu, līdzīgi kā agrāk katru vasaru pārkrāsoja skolas solus - jauno krāsas slāni triepjot pa virsu vecajam un visiem smērējumiem, tā pamazām soliem kļūstot arvien biezākiem un biezākiem. Tā arī ar izrādi, vairāk uzmanības veltot nevis tām ainām, kuras iemīļotākas, bet tām - kuras prasījās konkrētajā iestudējumā. Šajā versijā diez vai var runāt, ka Antonijas un Alekša stāsts, kas it kā ir lugas centrā, būtu nozīmīgāks par citiem tajā iekļautajiem sānu sižetiem, it īpaši - attiecībām starp Zāru un Joski. Jā, par aktierdarbiem runājot, Ievas Barkānes atveidotā Zāra līdzās Vānes Tomuļu mātei ir otrs spilgtākais tēls, kas paliek no šīs izrādes atmiņā. Viņas neveiklās kustības, darbība ar iedomāto šujmašīnu, pārspīlētais teatrālums - kolosāls personāžs, manuprāt! Tas gan nenozīmē, ka izņemot Tomulieni un Zāru šajā izrādē nebūtu, ko redzēt. Patiesībā režisora izvēlētie aktieri konkrētajās lomās man vismaz šķita ļoti labi izvēlēti, Anna Nele Āboliņa ir domājams viena no jaunākajām Antonijām (lai gan - kad Dita Lūriņa pirmo reizi bija Antonija, patiesībā viņa bija tikpat jauna), kādas uz skatuves redzētas, tāda, kur vispār nav šaubu, kā tāds Aleksis (Sandis Runge) ir varējis viņai padoties, proti, tas nav tikai par varas pozīciju, bet arī to, ka pat ja tu šādu sievieti nemīli, tev nebūs viegli viņai pateikt Nē. Mazliet īpatnēja ir režisora izvēle Klintas Reinholdes Auci attēlot tā, kā tas ir darīts šeit, bet to varu saprast - pasniedzot viņas un viņas vīra Pičuka (Artis Jančevskis) laimi par spīti tam, ka... nav tur viss vienkārši.
Vēl mazliet pārdomu par žīdu/ebreju tēmu gan šajā izrādē, gan Blaumaņa lugā kopumā. Nav šaubu, ka Seņkova iestudējumā visa trijotne: Ābrams, Joske un Zāra ir izteikti kariķēti personāži, gan runā, gan uzvedībā (ieskaitot super skaļo bučošanos ar rukšķēšanas pieskaņu), bet vienlaikus šajā stāstā, manuprāt, vērts izcelt to, ka Blaumaņa pasaulē šie klaiņojošie žīdi - tirgotāji un skroderi - ir pilnīgi normāla kopējās vides sastāvdaļa, jā - mazliet atšķirīgi no pārējiem, bet ne kā svešs un nepieņemams elements, vienkārši - drusku citādi. Un Blaumaņa pasaulē tas, ka beigās precēsies ne tikai Antonija un Dūdars, Aleksis un Elīna, bet arī Zāra un Joske - tas ir normāli, tās pašas ikdienas sastāvdaļa.
Jā, iespējams, izrāde ir mazliet par garu. Pirmais un trešais cēliens rit daudz raitāk par otro, bet labi, ka vismaz gan sākums, gan beigas ir līmenī. Izrādē ir pāris mūsdienīgi elementi, bet to lietojums ir gana gaumīgs un ierobežots, lai tā nekļūtu par prastu zirgošanos, un beigu beigās pēcgarša pēc tās noskatīšanās ir pozitīva, un absolūti ne tikai tāpēc, ka pirms izrādes skatītājiem ir iespējas baudīt svaigas, pašu aktieru ceptas un pasniegtas pankūkas (padoms - ierasties teātrī savlaicīgi!). Vienīgais, kas jāsecina - būtu svētīgi kaut kad pārskatāmā nākotnē (droši vien nu jau 2027. gadā) noskatīties "tradicionālu" Skroderdienu iestudējumu, lai vairāk varētu saprast, cik ļoti tad Seņkovam izdevies savu interpretāciju atbrīvot no stereotipiem par to, kādām ir jābūt īstām "Skroderdienām". Ja kas - biļetes uz Valmieras teātra izrādi 2027. gada vasarā jau pieejamas!
Cik saprotu, atsauksmes par jauno Seņkova interpretāciju, ir kā minimums pretrunīgas, šī noteikti nav viena no tām Valmieras teātra izrādēm, par kurām visi ir sajūsmā, pat Spēlmaņu naktī izrāde saņēmusi tikai vienu nomināciju - Elīnai Vānei otrā plāna lomā par Tomuļu mātes atveidošanu. Bet tas nekas - nav jau tā, ka manu viedokli par izrādi vajadzētu noteikt tam, kā to redz citi. Sākotnēji gan ar tās pieņemšanu nav nemaz tik viegli. Viss sākas ar caurspīdīgu priekškaru, caur kuru ik pa brīdim palūr kāds no aktieriem, primāri - jauniešu lomās, jo viņu tēli tādi visnenopietnākie. Un visā izrādes garumā aktieri ļoti uzkrītoši spēlē skatītājiem, absolūti nemēģinot radīt sajūtu, ka tas ir šeit un pa īstam. Lai gan vienlaikus - tas netraucē atsevišķās epizodēs situācijai nostrādāt tā, ka tas tomēr ir pa īstam, rezultātā Marina pauda sašutumu - kā to var saukt par komēdiju, ja viņa izrādes laikā kādas 10 reizes raudājusi? Man šajā reizē tik miklas acis nebija, bet viņas jautājumu saprotu - šīs "Skroderdienas" augstākais var nosaukt par izrādi ar komēdijas elementiem, noteikti - ne par tīru komēdiju.
Kā par šīs izrādes koncepciju Latvijas Televīzijai stāstīja tās režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs, tā ir mēģinājums "Skroderdienas" parādīt bez krāsas slāņiem, kas Blaumaņa lugai arvien klājušies pa virsu, līdzīgi kā agrāk katru vasaru pārkrāsoja skolas solus - jauno krāsas slāni triepjot pa virsu vecajam un visiem smērējumiem, tā pamazām soliem kļūstot arvien biezākiem un biezākiem. Tā arī ar izrādi, vairāk uzmanības veltot nevis tām ainām, kuras iemīļotākas, bet tām - kuras prasījās konkrētajā iestudējumā. Šajā versijā diez vai var runāt, ka Antonijas un Alekša stāsts, kas it kā ir lugas centrā, būtu nozīmīgāks par citiem tajā iekļautajiem sānu sižetiem, it īpaši - attiecībām starp Zāru un Joski. Jā, par aktierdarbiem runājot, Ievas Barkānes atveidotā Zāra līdzās Vānes Tomuļu mātei ir otrs spilgtākais tēls, kas paliek no šīs izrādes atmiņā. Viņas neveiklās kustības, darbība ar iedomāto šujmašīnu, pārspīlētais teatrālums - kolosāls personāžs, manuprāt! Tas gan nenozīmē, ka izņemot Tomulieni un Zāru šajā izrādē nebūtu, ko redzēt. Patiesībā režisora izvēlētie aktieri konkrētajās lomās man vismaz šķita ļoti labi izvēlēti, Anna Nele Āboliņa ir domājams viena no jaunākajām Antonijām (lai gan - kad Dita Lūriņa pirmo reizi bija Antonija, patiesībā viņa bija tikpat jauna), kādas uz skatuves redzētas, tāda, kur vispār nav šaubu, kā tāds Aleksis (Sandis Runge) ir varējis viņai padoties, proti, tas nav tikai par varas pozīciju, bet arī to, ka pat ja tu šādu sievieti nemīli, tev nebūs viegli viņai pateikt Nē. Mazliet īpatnēja ir režisora izvēle Klintas Reinholdes Auci attēlot tā, kā tas ir darīts šeit, bet to varu saprast - pasniedzot viņas un viņas vīra Pičuka (Artis Jančevskis) laimi par spīti tam, ka... nav tur viss vienkārši.
Vēl mazliet pārdomu par žīdu/ebreju tēmu gan šajā izrādē, gan Blaumaņa lugā kopumā. Nav šaubu, ka Seņkova iestudējumā visa trijotne: Ābrams, Joske un Zāra ir izteikti kariķēti personāži, gan runā, gan uzvedībā (ieskaitot super skaļo bučošanos ar rukšķēšanas pieskaņu), bet vienlaikus šajā stāstā, manuprāt, vērts izcelt to, ka Blaumaņa pasaulē šie klaiņojošie žīdi - tirgotāji un skroderi - ir pilnīgi normāla kopējās vides sastāvdaļa, jā - mazliet atšķirīgi no pārējiem, bet ne kā svešs un nepieņemams elements, vienkārši - drusku citādi. Un Blaumaņa pasaulē tas, ka beigās precēsies ne tikai Antonija un Dūdars, Aleksis un Elīna, bet arī Zāra un Joske - tas ir normāli, tās pašas ikdienas sastāvdaļa.
Jā, iespējams, izrāde ir mazliet par garu. Pirmais un trešais cēliens rit daudz raitāk par otro, bet labi, ka vismaz gan sākums, gan beigas ir līmenī. Izrādē ir pāris mūsdienīgi elementi, bet to lietojums ir gana gaumīgs un ierobežots, lai tā nekļūtu par prastu zirgošanos, un beigu beigās pēcgarša pēc tās noskatīšanās ir pozitīva, un absolūti ne tikai tāpēc, ka pirms izrādes skatītājiem ir iespējas baudīt svaigas, pašu aktieru ceptas un pasniegtas pankūkas (padoms - ierasties teātrī savlaicīgi!). Vienīgais, kas jāsecina - būtu svētīgi kaut kad pārskatāmā nākotnē (droši vien nu jau 2027. gadā) noskatīties "tradicionālu" Skroderdienu iestudējumu, lai vairāk varētu saprast, cik ļoti tad Seņkovam izdevies savu interpretāciju atbrīvot no stereotipiem par to, kādām ir jābūt īstām "Skroderdienām". Ja kas - biļetes uz Valmieras teātra izrādi 2027. gada vasarā jau pieejamas!
2026-06-20
comments powered by Disqus