Kliedzēji
Dažas stundas līdz gada beigām, bet man atklājies caurums statistikā - viena neaprakstīta teātra izrāde. Nav variantu - šādi parādi uz Jauno gadu nav atliekami, līdz ar to mēģināšu sastiķēt kopā to, kādi man bija iespaidi par Daugavpils teātra izrādi "Kliedzēji".
Pēdējā laikā izbraucieni uz Daugavpili nav sanākuši, līdz ar to bija liels prieks, ka Daugavpils teātris ar vienu no savām pēdējo gadu labāk novērtētajām izrādēm atbrauca uz Zirgu pastu tepat Rīgā. Izmantojām jau pārbaudīto metodi, ka es uz izrādi gāju viens, bet Marina - ar manu tēti, jo izrādi rādīja divas reizes vienā dienā. Skatuves iekārtojums ir gana askētisks, lai nebūtu problēmu ar tā transportēšanu, uzsvars šeit ir nevis uz dekorācijām un tērpiem, bet gan uz muzikālo pavadījumu, par kuru Jēkabs Nīmanis arī saņēma (ļoti pelnītu) Spēlmaņu nakts balvu.
Izrādei pamatā ir Jāņa Klīdzēja romāns "Sniegi", kuru kāds varbūt atcerēsies no deviņdesmito gadu Jāņa Streiča filmas, kur man personīgi bija pirmā saskaršanās ar Artūru Skrastiņu, kurš tur atveidoja savai karjerai ļoti raksturīgu personāžu - jauku vienkārši puisi, kurš mazliet par daudz lieto alkoholu. Filma gan bija padarīta "mūsdnienīga", līdz ar to Klīdzēja personāžs Ruduks (kuru spēlēja Skrastiņš) bija pārdēvēts stilīgā vārdā par Beisiku. Dramaturģe Ludmila Roziņa (kas vienlaikus ir arī izrādes režisora Viestura Roziņa sieva) necenšas pārspīlēti uzsvērt, ka stāsts risinās mūsdienās, jo patiesībā tam vispār nav nozīmes, kad dzīvojuši Eduks, Tāsīte un Ruduks, daudz vairāk mēģinot iejusties tieši Tāsītes pasaulē. Lasīju interviju LSM.lv ar Ludmilu Roziņu, kurā viņa runā par to, ka izrādes radītāju viens no mērķiem tieši bija parādīt to, kā pasauli uztver neredzīgie, un tāpēc liels uzsvars te ir uz ritmiku. Lai vai kā - arī zinot to, kas risināsies izrādē (atceros gan grāmatu, gan filmu), skatīties to bija visnotaļ interesanti. Un Milena Savkina neredzīgās Tāsītes lomā ir satriecoši laba - ar mazliet biedējošu un ļoti svešādu skaistumu. Interesanti arī tas, ka izrādē piedalās seši aktieri, bet reāli ir tikai trīs tēli, pārējiem vairāk darbojoties ritmikas pasaulē, radot dažādas skaņas lielākoties bez tradicionālu mūzikas instrumentu dalības.
Būtisks faktors - pagājuši jau trīs mēneši, kopš skatījos šo izrādi, un mani iespaidi par to laika gaitā ir tikai uzlabojušies (šobrīd veidoju arī gada laikā redzēto izrāžu topu), kas liecina - tai ir labs paliekošais efekts, kas ir lieliski. Ja gadās būt Daugavpilī, vai arī šī izrāde tiek rādīta Rīgā - noteikti noskaties!
Pēdējā laikā izbraucieni uz Daugavpili nav sanākuši, līdz ar to bija liels prieks, ka Daugavpils teātris ar vienu no savām pēdējo gadu labāk novērtētajām izrādēm atbrauca uz Zirgu pastu tepat Rīgā. Izmantojām jau pārbaudīto metodi, ka es uz izrādi gāju viens, bet Marina - ar manu tēti, jo izrādi rādīja divas reizes vienā dienā. Skatuves iekārtojums ir gana askētisks, lai nebūtu problēmu ar tā transportēšanu, uzsvars šeit ir nevis uz dekorācijām un tērpiem, bet gan uz muzikālo pavadījumu, par kuru Jēkabs Nīmanis arī saņēma (ļoti pelnītu) Spēlmaņu nakts balvu.
Izrādei pamatā ir Jāņa Klīdzēja romāns "Sniegi", kuru kāds varbūt atcerēsies no deviņdesmito gadu Jāņa Streiča filmas, kur man personīgi bija pirmā saskaršanās ar Artūru Skrastiņu, kurš tur atveidoja savai karjerai ļoti raksturīgu personāžu - jauku vienkārši puisi, kurš mazliet par daudz lieto alkoholu. Filma gan bija padarīta "mūsdnienīga", līdz ar to Klīdzēja personāžs Ruduks (kuru spēlēja Skrastiņš) bija pārdēvēts stilīgā vārdā par Beisiku. Dramaturģe Ludmila Roziņa (kas vienlaikus ir arī izrādes režisora Viestura Roziņa sieva) necenšas pārspīlēti uzsvērt, ka stāsts risinās mūsdienās, jo patiesībā tam vispār nav nozīmes, kad dzīvojuši Eduks, Tāsīte un Ruduks, daudz vairāk mēģinot iejusties tieši Tāsītes pasaulē. Lasīju interviju LSM.lv ar Ludmilu Roziņu, kurā viņa runā par to, ka izrādes radītāju viens no mērķiem tieši bija parādīt to, kā pasauli uztver neredzīgie, un tāpēc liels uzsvars te ir uz ritmiku. Lai vai kā - arī zinot to, kas risināsies izrādē (atceros gan grāmatu, gan filmu), skatīties to bija visnotaļ interesanti. Un Milena Savkina neredzīgās Tāsītes lomā ir satriecoši laba - ar mazliet biedējošu un ļoti svešādu skaistumu. Interesanti arī tas, ka izrādē piedalās seši aktieri, bet reāli ir tikai trīs tēli, pārējiem vairāk darbojoties ritmikas pasaulē, radot dažādas skaņas lielākoties bez tradicionālu mūzikas instrumentu dalības.
Būtisks faktors - pagājuši jau trīs mēneši, kopš skatījos šo izrādi, un mani iespaidi par to laika gaitā ir tikai uzlabojušies (šobrīd veidoju arī gada laikā redzēto izrāžu topu), kas liecina - tai ir labs paliekošais efekts, kas ir lieliski. Ja gadās būt Daugavpilī, vai arī šī izrāde tiek rādīta Rīgā - noteikti noskaties!
2019-09-24
comments powered by Disqus