Kazhes pierakstu burtnīca

Vilcieniņu meistarības sezonas noslēguma ballīte šogad risinājās īpašā laikā - Lieldienās. Tā kā diemžēl tehnisku iemeslu dēļ šajā datumā ballītes norises vietai Aglonas baziliku rezervēt nebija iespējams (un patiesībā tur arī no Aglonas dzelzceļa stacijas diezgan paliels gabals ejams), pasākuma vieta, kā jau ierasts, iepriekš publiski izziņota netika. Līdz ar to turnīra dalībnieki tikās tajā vietā, kuru mainīt nedrīkst - Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā. Dresskods šoreiz paredzēja tērpties skaistos zaķa tematikas tērpos, ar ko īpaši izcēlās kāda blondīne, kura iepriekš turnīrā nebija novērota - zaķis kas zaķis, ar visu ļipu un austiņām! Pārējie - kā nu kurais, gan solīdāki, gan mazāk solīdi zaķi.


Brauciens vilcienā (virziens uz Jelgavu) aizritēja aizraujošā spēlē - mēģinot identificēt Āzijas vilcieniņu spēles pilsētas. Restorānvagona korespondents (kurš veikli nomaskējies par bezpajumtnieku smirdīgā ķitelī sēdēja blakus beņķī) secināja: viņš pat vienu no tām pilsētām un dzelzceļa stacijām nebūtu atpazinis - tie visi karogi un stacijas neizsaka pilnīgi neko, ja tālākā vieta, kurā līdz šim esi bijis, ir Baņu kultūras nams. Par laimi turnīra dalībnieki šķita esam pieredzējušāki ceļotāji, kuri bijuši ne vien Mekā, bet arī Ulanbatorā un vēl kādās tik tajā kartē nav pilsētas, es jau tās galīgi nespēju iegaumēt. Kā jau tas Meistarībā ierasts, pilsētu spēlē uzvarēja Labā krasta pārstāvji, bet to jau laikam var pat nepieminēt.


Daudziem par pārsteigumu, bet citiem - ne tik ļoti, Meistarības dalībniekus no vilciena izsēdināja kādā vietā, kas pilsētas tiesības ieguvusi 1967.gadā, lai gan hronikās tā minēta jau 1177.gadā. Ja kas - savulaik tā bijusi pazīstama arī kā zirgu pasta stacija, lai arī es galīgi nezinu, kur tāda tur varētu būt atradusies - droši vien tādēļ, ka man jau neviens neraksta. Pilnīgi neviens! Tu pat iedomāties droši vien nevari, dārgo lasītāj, cik skumji ir būt tik vientuļam. Neviens par tevi neatcerās ne dzimšanas dienā, ne 9.maijā, par kopmītņu istabas biedri par tevi atcerās tikai dienās, kad ir tava kārta mazgāt grīdu. Nu, jā, tātad izkāpa viņi no vilciena Olainē, kas Lieldienās, protams, ir tematiska vieta un svētceļnieku plaši apmeklēta.



Mājīgā laukumiņā starp piecstāvu mājām Vilcienu meistari veselīgi izšūpojās un izmēģināja savas prasmes un iemaņas olu ripināšanā. Šajā sporta veidā tika izmēģinātas dažādas tehnikas - gan veiksmīgākas, gan mazāk veiksmīgas, bet vislabākā izrādījās Raita pieeja - elegants delnas ripinājums un ola mērķī. Tad pienāca laiks doties iekštelpās, proti, uz bērnudārzu (kur gan citur!). Tur dalībniekus sagaidīja tradicionālā Vilcieniņu meistarības kūka un labāko dalībnieku apbalvošana. Ko nu par ko apbalvoja, nav īsti vērts teikt - paši jau zina, kas skaistāks, kas gudrāks un kam vairāk burkānu. Tā vietā uzslavēšu Šampētera delegāciju, kas pasākumā bija ieradusies īpaši skaistos tērpos, ar kuriem tā pārsteidza ne vienu vien augstās modes cienītāju.



Kad visi bija iepazinušies ar Restorānvagona īpašo sienas avīzes izlaidumu (ja vēlies mūsu Sienas avīzi savā birojā, droši raksti uz adresi restoranvagons2016@gmail.com!), bija jau arī laiks posties atpakaļ uz Rīgu. Tur Meistarības dalībniekiem bija rezervēts galdiņš Alā, kur beidzot bija iespēja alkoholā remdēt savas skumjas par neizdevušos pēdējo gājienu vai līksmot par saņemto balvu nominācijā "Ētiskākais spēlētājs". Vēl ceļā uz Alu tika noskaidrots, ka Kārlis (kas tas tāds lai arī nebūtu) ir pamatīgs ceļotājs, pabijis gan pie pingvīniem, gan Tirolē. Pašā Alā gan nekas sarežģītāks par prastu dzeršanu nenotika. Man pat par to rakstīt ir pretīgi, neviens neko kvalitatīvi neizpildījās - neko nenovēma, ar bārmeni neizkāvās (vismaz kamēr Restorānvagona korespondentam nebija nācies Alu pamest). Jā, pilnīgi nožēlojami. Protams, ir cerības, ka vismaz daļai pasākuma dalībnieku vakara turpinājums tomēr izdevās - ka kāds nokļuva policijas iecirknī, bijušā Saeimas deputāta no Zatlera Reformu partijas gultā vai sliktākajā gadījumā vismaz Chomsky. Taču korespondentam par to nekādas informācijas nav - es jau labprāt būtu pats piedalījies vakara turpinājumā (jo īpaši, ja kāds man vismaz kaut ko izmaksātu), taču biju padzirdējis baumas, ka vienam džekam kojās palikusi pāri pusporcija neapēstu pelmeņu, un man nebija cita varianta, kā vien doties šo informāciju pārbaudīt. Patiesība gan izrādījās tāda daļēja - pelmeņi patiešām bija bijuši, taču naskāki puiši jau bija tos notiesājuši, un man nācās samierināties ar ūdeni, kurā tie pelmeņi bija vārīti. Nekas dižs jau nav, bet vismaz labāk par nulli.


Daudzus nodarbina viens būtisks jautājums - vai Vilcieniņu Meistarība notiks arī nākamgad? Ir izskanējušas dažādas versijas, arī tādas, kas rada zināmu trauksmi. Juris Savickis, protams, aicina galvu nezaudēt un garantē, ka Dinamo pastāvēs tūkstoš gadus, gluži kā Trešais Reihs un Padomju Savienība, taču būsim godīgi - kuru gan tas interesē? Tad jau tikpat labi mūs varētu mierināt ar ziņām, ka nākamgad ofic notiks Mega Riga. Mūs satrauc VM liktenis un nevis kaut kādas muļķības. Protams, saprotams, ka savākt turnīra budžetu katrai nākamajai sezonai var būt arvien grūtāk, un jo īpaši, ja sportiskie rezultāti valsts meistarsacīkstēs neļauj pretendēt uz LOK finansējumu, un tomēr - vismaz mēs Restorānvagona redakcijā no sirds ceram, ka Gustavs neplāno izlikt Meistarības kausu pārdošanā ss.lv, bet gan vēlas to izcīnīt atkārtoti, atkal un atkal ierādot Kreisajam krastam vietu kaktā. Kā nu būs, to rādīs laiks, bet "Restorānvagons" nekur nepazudīs - gan jau rudenī atkal ienāksies jauna praktikantu gaļa un pašā ļaunākajā gadījumā mēs sāksim retvītot CiniSMS jokus un pārpublicēt Latvijas Dzelzceļa preses relīzes.


Speciāli Restorānvagonam,
Joahims Šņāpsts-Vējagrābslis

P.S. Ja nu meistarības nākamgad tomēr nenotiks, esmu atvērts darba piedāvājumiem ātrās ēdināšanas restorānos.