Kazhes pierakstu burtnīca

Būtu pārspīlējums teikt, ka vārdu savienojums "Ukrainian Airlines" manī viestu drošības sajūtu. Diezgan "kreisa" aviokompānija būtu precīzāks raksturojums. Un vienlaikus - vai patiesībā nav tā, ka citi pārlidojumu veicēji, ar kuriem reizēm sanāk darīšana, ir līdzvērtīgi aizdomīgi? Kā lai arī nebūtu, Kijivā "Ukru aviolīnijas" mūs nogādāja.

Vispirms, protams, vajadzēja nokļūt pilsētas centrā. Kijivas gadījumā šis pasākums ir tipisks divu soļu komplekts - vispirms tu ar autobusu aizbrauc līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai, bet tālāk dodies ar metro. Ir arī variants izmantot taksometru pakalpojumus, bet ir gadījies dzirdēt, ka taksisti Kijivā esot tieši tikpat blēdīgi kā citviet pasaulē, tāpēc mēs izlēmām par labu sabiedriskajam transportam. Kas attiecas uz autobusu, tur nekā diži stāstāma nav - ceļš no lidostas uz pilsētu ir aptuveni tieši tik neinteresants, kādu tu to varētu iedomāties, ja nu vienīgi pārsteidza, ka Ukrainā, atšķirībā no Latvijas, uz šosejām ir sastopami elektroniskie tablo, kas ziņo par šobrīd uz šosejas atļauto ātrumu, laikapstākļiem un līdzīgu informāciju, ko mūspusē parasti pieņemts izlasīt Delfos. Ar metro gan emociju bija vairāk.

Kamēr citviet pasaulē teju visur ir e-taloni, viedkartes un citas modernas izdarības, Kijivas metro dzīvo pēc padomju laika tehnoloģiskajiem principiem - par braucienu tu norēķinies ar žetonu, bet žetona cena nekādi nešķiet spējīga nosegt metro lietošanas izmaksas. Atceries tos laikus, kad Rīgā tramvaja biļete maksāja trīs kapeikas, bet autobusa - piecas? Varbūt arī neatceries, bet varu tev droši apgalvot, ka tādi laiki ir bijuši. Un Kijivas sabiedriskajā transportā tie darbojas joprojām, ne jau velti par vienu braucienu (iespējams, ka pat ar pārsēšanos) tu samaksāsi orientējoši 12 eirocentus. Un nav jau tā, ka metro būtu nolaists vai slikti funkcionējošs - viss ar to ir vislabākajā kārtībā, plus vēl tas atrodas mežonīgā dziļumā - dažviet tev jābrauc ar eskalatoru vairākas minūtes, līdz nokļūsi stacijā - un tas, neskatoties uz to, ka eskalatori metro stacijās ir teju vai reaktīvi.

Ar metro aizbraucām līdz pašai pilsētas sirdij - Maidāna laukumam. Mums Airbnb bija rezervēts dzīvoklis dažu desmitu metru attālumā no šī laukuma, tāpēc vispirms devāmies nolikt somas un pēc tam - apskatīt laukumu. Diez vai man būtu vērts šeit izvērst savus pārspriedumus par pēdējos gados Ukrainā notiekošo (protams, nekad nav par skādi kārtējo reizi atkārtot Putin - huilo!, bet labuma jau no tā nekāda) un atturēšos arī no vēstures atstāstīšanas, bet kopumā Kijivas centrā un jo īpaši Maidāna tiešā tuvumā redzamais ir gaužām nomācošs. Gan pilsētas ielās bojā gājušo civiliedzīvotāju, gan Austrumu frontē kritušo karavīru fotogrāfijas un piemiņas vietas ir redzamas teju vai visur. Diezgan baisa sajūta pārņem, to visu redzot un saprotot, ka tas notika (un faktiski - joprojām notiek) tepat relatīvi netālu no mums un ka faktiski visa civilizētā pasaule to vien dara, kā piever acis. Baisi. Skaidrs, ka dzīve Kijivā turpinās, veikali un kafejnīcas strādā, futbola spēles notiek, bet pilnībā ignorēt to visu nav iespējams.


No šādas nots jāatzīst, ir itin pagrūti nokāpt un turpināt aprakstu par sadzīviskām tēmām, bet no otras puses - kā gan citādi vispār dzīvot? Līdz ar to turpināšu mūsu vizītes aprakstu. Izstaigājuši Maidānu, devāmies Marijinskas parka virzienā, apgājām apkārt "Dinamo" stadionam. Man par pārsteigumu, Valērija Lobanovska vārdā sauktajā stadionā patiešām savas mājas spēles aizvada gan Kijivas Dinamo, gan Ukrainas izlase (te gan, domājams, tiek spēlēti mazāk prestižie mači, uz kuriem būtu grūti aizpildīt Kijivas Olimpisko stadionu), vismaz pilsētas apskates laikā man radās iespaids, ka nekādas nopietnās spēles tur noritēt nevarētu, jo stadions ir pārāk labi pārredzams no parka, kas dod plašas iespējas spēles skatīties arī bezbiļetniekiem. Tiesa, internetos vēlāk noskaidroju, ka uz spēļu laiku piekļuve parkam tiek ierobežota, kas šķiet visnotaļ loģiski.

Vispār apbūves ziņā jāatzīst, ka man Kijiva šķita itin skaista pilsēta, taču skaidrs, ka daudz kas tur ir diezgan nolaists, pazemes pārejas zem ielām brīžiem atgādina deviņdesmito gadu sākuma Rīgu, un skaidrs, ka nekāda medusmaize dzīve Ukrainā nav. Varbūt nav gluži tik sērīgi, kā varētu domāt no mana apraksta, bet šī ir viena no tām reizēm, kur man vajadzētu publiski uzslavēt Latviju par mūsu savlaicīgi izvēlēto ceļu uz ES un NATO. Taču atkal jau novirzos no tēmas. Patiesībā pati tēma šoreiz bija izteikti pakļauta slēpņošanai - bijām izlēmuši, ka mums vajadzētu Kijivā mūsu rīcībā esošās puses dienas (un vakara) laikā atrast sešu dažādu veidu slēpņus, kas ievērojot itin mazo slēpņošanas popularitāti Ukrainā bija diezgan labs izaicinājums.


Pirmais lielākais piedzīvojums saistījās ar Wherigo tipa slēpni, par kuru no atsauksmēm varēja saprast, ka tas ir gaužām vienkāršs un skaidrs. Idejiski tas bija mums ļoti labi piemērots - tūristiska pastaiga pilsētas centrā, apmeklējot vairākas vietas, kurās pirms daudziem gadsimtiem sākās Kijivas kā pilsētas vēsture. Sākotnēji arī jautājumi, ko uzdeva sistēma, bija skaidri un nepārprotami un es jau priecājos, ka šis risinājums ir tieši tik viegls, kā es taisītu tūristiem paredzētu uzdevumu. Un te pēkšņi bac - sarežģījums! Aizveda mūs līdz kādam senam altārim, uz kura reiz esot stāvējusi elka figūra ar sudraba ūsām un zelta bārdu (vai kaut kā tamlīdzīgi, nav īsti svarīgi), jautājums - kā sauca šo elku. Staigājām apkārt, meklējot informācijas plāksnīti, bet no tādas ne miņas. Bijām jau gatavi padoties, kad pēkšņi pamanījām, ka atradāmies tieši blakus Ukrainas Valsts Vēstures muzejam. Muzejā taču parasti var ieiet iekšā un uzdot kādu muļķīgu jautājumu!

Tā Marina arī izdarīja cerībā, ka ikviens vietējais mirklī atbildēs, kas par figūru kādreiz atradusies uz akmens krāvuma pretī muzeja ieejai. Taču izrādījās, ka tik vienkārši viss nav. Muzeja darbiniece mūs nogādāja kabinetā pie pētnieka, kas varēšot visu ko izstāstīt. Un jāsaka - tas nebija melots. Pētnieks mums gari un plaši stāstīja par pagānisko vēsturi, taču tāda maza bēda - runāja ar mums viņš ukraiņu valodā. Jā, par valodām - Kijivā uz ielas vairāk tu dzirdi krievu valodu, bet netrūkst arī cilvēku, kas savā starpā sazinās ukraiņu mēlē, taču vairums to, kas runā krieviski, ukraiņu valodu tāpat saprot. Ne gluži tā kā mēs - kamēr rakstiskā formā parasti visu var itin labi saprast, mutiska ukraiņu valoda mums ir ne mazāk neskaidra kā ātrrunājošs latgalietis. Proti, tev it kā šķiet, ka cilvēks runā tev zināmā valodā, bet neko saprast tu tāpat nevari. Beidzot Marina atvainojās, ka mēs neko nesaprotam, jo esam no Latvijas. Kungs bija mazliet pārsteigts, ka tik ilgi bijām cietušies, bet var jau saprast - mazums, cilvēks principiāli krieviski nerunā. Saņemot to pašu stāstījumu krievu valodā, uzzinājām, ka atbilstoši arheologu domām senais altāris ir nekas vairāk kā 17.gadsimta būvgruži no kādas baznīcas celtniecības un ka ja tur kādreiz arī ir atradusies elka statuja (neviens jau nevar apgalvot, ka nav), ticamas informācijas šajā sakarā nav. Tomēr nekas - viena dieva vārdu šis vīrs mums pateica, un tas arī bija vajadzīgais. Tagad nevaru atcerēties - bija tas Peruns jeb Pērkons vai arī nebija, bet nav jau arī tik ļoti būtiski, kāda figūra nav atradusies uz objekta, kurš nav altāris. Mums gan svarīgākais bija, ka varējām ceļu turpināt, pateicāmies kungam un devāmies prom.


Arī ar nākamo vērtību bija sarežģījumi, tur mums būtu lieti noderējusi piekļuve Internetam (vai arī mazliet vairāk zināšanu par vietējo kultūrvēsturi), bet šoreiz galā tikām vieglāk un otro reizi doties uz muzeju pēc palīdzības nenācās. Interesantākā daļa šajā pastaigā gan patiesībā bija kāds itin mūsdienīgs objekts - parks turpat pilsētas centrā, kur vietējie mākslinieki izveidojuši mozaīkas, kas mazliet līdzīnās Guell parkam Barselonā, taču, protams, ne gluži tik smalkā stilā, bet tāpat gana jauks objekts.

Vakara turpinājumā ar metro devāmies prom no centra - uz vietējo Uzvaras parku. Nē, galīgi nebija 9.maijs, bet tur bija pieejami vēl divi mums vajadzīgi slēpņu veidi un kā neitrālam vērotājam man šķiet interesanti tādi grandiozi totalitāro režīmu kompleksi, kas veidoti savas varenības slavināšanai, turklāt konkrēti Kijivas Uzvaras parkā tu vispār jūti tādu kā sakrālu elementu visā šai padarīšanā - ka vīri ar automātiem tiek attēloti līdzīgā manierē kā parasti atveido svētos (un atbilstoši mitoloģijai, tādi jau viņi arī ir - svētie cīnītāji par Tēvzemi). Kā jau šādām vietām raksturīgi, viss būvēts ar grandiozu vērienu, jo nekādi resursi nav pārāk lieli sevis slavināšanai. Slēpņus veiksmīgi atradām, un bija jau pietiekami vēls, lai mums vajadzētu doties mājup, proti, uz dzīvokli.


Pirms došanās no rīta uz lidostu es biju iecerējis doties īsā rīta skrējienā, bet sanāca tā, ka mums tāpat bija ļoti agri jāceļās, un vēl par stundu agrāk es laikam nebūtu gatavs pamest gultu, tālab šajā reizē skrējiens pa Ukrainu izpalika, varbūt kādu citu reizi man izdosies to pievienot savu skriešanas valstu sarakstam. Uz lidostu gan mums jāskrien nebija - tas pats autobusa un vilciena komplekts nostrādāja bez aizķeršanās, un varējām ceļu turpināt.

Sākās mūsu ceļojuma intensīvākais lidojumu laiks ar tā pirmo posmu: Kijiva-Ženēva. Veiksmīgā kārtā Ženēvā uzreiz varējām nodot bagāžu ceļošanai tālāk, bet mums pašiem bija vismaz pāris stundas droši brīva laika līdz būtu nepieciešams doties savu vārtu meklējumos. Vispār jau Ženēvā ir būts, bet zinot to, cik tuvu tās lidosta ir pilsētas centram, būtu grēks vismaz nemēģināt aiziet uz pilsētu. Tā tad nu mēs arī izdarījām - naskā solī izsoļojām vispirms cauri teritorijai netālu no dzelzceļa, kuru pieņemts saukt par parku, lai arī nekā izcili kopta vai neaizmirstami skaista tajā nav, un pa vienu taisnu ielu devāmies uz centru (par "viene taisnu ielu" ziņoju tāpēc, ka visu maršrutu varēja veikt bez pagriezieniem). Galveno mērķi mēs sasniedzām - līdz Ženēvas ezeram aizgājām, lielo strūklaku redzējām, un patiesībā bijām arī pie Ženēvas dzelzceļa stacijas - kā nekā Šveices vilcieniņu spēlē šī stacija ir sastopama. Neko daudz izdarīt Ženēvā mums iespējas nebija - no brīža, kad izgājām no lidostas, līdz mūsu potenciālajam vēlākajam atgriešanās laikam bija mazliet vairāk kā divas stundas, bet par laimi ar to bija pilnīgi pietiekami. Turklāt patiesībā galvenais mērķis mums te nebija vis kaut ko izcilu apskatīt, bet parūpēties par to, lai mēs būtu vairāk noguruši un labāk varētu iemigt lidmašīnā. Vairāk saturīgu pieturvietu ceļā uz Jaunzēlandi mums nebija gaidāms (solītās astoņas stundas Šanhajā neko vairāk kā dirnēšanu lidostā plāniem nepievienoja), tāpēc lieka enerģija šajā brīdī mums nemaz nebija nepieciešama.

Ja viss būs labi, nākamajā apraksta daļā beidzot nokļūsim arī Jaunzēlandē.