Veidenbaums un Veidenbaums
Otro reizi biju Mūzikas namā Daile uz izrādi ar JRT aktieru piedalīšanos, un otro reizi tā bija mazāk izrāde - vairāk lekcija par dzejas tēmu. Būtu pārspīlēti teikt, ka dzeja ir man pats tuvākais mākslas lauciņš, taču līdzīgi kā iepriekšējā reizē pārliecināja projekta dalībnieku sastāvs. Toreiz (Vēstules draugam) tie bija Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, bet šoreiz (Veidenbaums un Veidenbaums) - Vilis Daudziņš, Mārtiņš Meiers un Jēkabs Nīmanis. Ok, par Mārtiņu Meieru man nav nekāda sevišķa viedokļa (turklāt viņam vēl par savu atpazīstamību jācīnās ar otru Mārtiņu Meieru - to, kas basketbolists), bet pārējie divi ir gana pārbaudītas vērtības. Kas attiecas uz Veidenbaumiem, Eduards, protams, nekādus jautājumus neprasa, bet par Kārli Veidenbaumu pirms uzzināšanas par šo iestudējumu neko dzirdējis nebiju.
Tātad, lekcijas (tā to arī izziņo Daudziņš) tēma ir: divi latviešu brāļi 19. gadsimta beigās raksta dzeju. Vecākais no viņiem saimnieko dzimtas mājās, kamēr jaunākajam šī saimniekošana nodrošina iespējas studēt. Brāļiem ir gan kopīgas iezīmes, gan gaužām individuālas. Kopīgās ietver tieksmi pēc zināšanām, gaužām raksturīgu nevarību pie pretējā dzimuma, protams, dzejas rakstīšana. Atšķirīgās - viens ir praktiķis, otrs - dzīves realitātei gaužām slikti piemērots. Kamēr Kārlis domā, kā uzlabot saimniecības efektivitāti un lietderīgāk nodarbināt savu darbaspēku, Eduards jūsmo par revolucionāriem un cīņu pret darbaļaužu ekspluatatoriem. Viens ir acīmredzami ateists, otrs - varbūt ne gluži ticīgs, bet noteikti ne gatavs vērsties pret Dievu. Kārlis vienmēr ir nopietns un prātīgs, kamēr Eduards, kad vien rodas šāda iespēja, uzdzīvo un plītē. Un arī dzeja viņiem ir ļoti atšķirīga - Kārlim tā ir daudz sentimentālāka, tuvāka zemei un videi, kurā viņš dzīvo, kamēr Eduarda dzeja ir līdzīga viņam pašam - trauksmu, nesamierināšanās un vienlaikus nihilisma pilna. Šaubu nav, ka slavenākais no diviem brāļiem ir arī lielākais dzejnieks, bet ne par to ir šī lekcija.
Lielā mērā stāsts ir ne tik ļoti par Veidenbaumiem, kā par vidi, kurā viņi dzīvo. Krievijas impērija cara Aleksandra III valdīšanas laikos - ne tā jautrākā vieta zemes virsū, kur plosās pārkrievošanas sērga, zemnieku izglītība tiek iespēju robežās kavēta, kur brīvības tiek arvien vairāk nogrieztas, jo stulbākiu tautu ir vieglāk pārvaldīt. Patiesībā es teiktu, tas šķiet diezgan traki, cik ļoti dārgs prieks tolaik bija izglītība. Kārļa vadītajā saimniecībā bija pāri par 120 hektāriem apstrādātas zemes, vesels bariņš dažādu algotu cilvēku, bet uzturēt viena paša Eduarda studijas ar to visu bija drusku par īsu. Skaidrs, ka Eduards brīžam plītēja un šādos apstākļos daudz var notrallināt, un tomēr - mūsdienās izglītības pieejamība ir vienkārši nesalīdzināmi augstāka. Un, protams, dilonis, ar kuru nomira ne vien Eduards, bet vēlāk arī Kārlis un arī viņu jaunākais brālis, arī nav nekāda medusmaize.
Lekcijas saturs gan nav ne drūms, ne pārmērīgi pamācošs, turklāt to kaut kādā mērā atvieglo arī mūzika. Jā - tālab jau tur piedalās Jēkabs Nīmanis, kurš nebūt neatveido vēl kādu Veidenbaumu dzimtas pārstāvi, bet tikai spēlē mūzikas instrumentus. Kad tiek lasīta dzeja, Daudziņš lasa Kārli Veidenbaumu, bet Meiers - Eduardu. Veidenbauma revolucionārie panti reizēm tiek skandēti ar muzikālu pavadījumu, piešķirot tiem patosu, kas reizēm šķiet arī mazliet tā kā parodisks. Bet izrāde noteikti nav par to, vai tās varoņi bija vai nebija labi cilvēki. Tā ir lekcija, no kuras tev nav obligāti jānāk ārā ar konkrētu spriedumu un vērtējumu. Varu teikt, ka man patika, diezgan daudz jauna uzzināju un noteikti nenožēloju, ka to noskatījos. Interesanti šķita arī tas, ka izrādes/lekcijas saturu primāri šķiet veidoja pats Daudziņš - proti, šajā reizē viņš nav tikai cilvēks, kas runā tekstu, bet viņš ir arī autors.
Tātad, lekcijas (tā to arī izziņo Daudziņš) tēma ir: divi latviešu brāļi 19. gadsimta beigās raksta dzeju. Vecākais no viņiem saimnieko dzimtas mājās, kamēr jaunākajam šī saimniekošana nodrošina iespējas studēt. Brāļiem ir gan kopīgas iezīmes, gan gaužām individuālas. Kopīgās ietver tieksmi pēc zināšanām, gaužām raksturīgu nevarību pie pretējā dzimuma, protams, dzejas rakstīšana. Atšķirīgās - viens ir praktiķis, otrs - dzīves realitātei gaužām slikti piemērots. Kamēr Kārlis domā, kā uzlabot saimniecības efektivitāti un lietderīgāk nodarbināt savu darbaspēku, Eduards jūsmo par revolucionāriem un cīņu pret darbaļaužu ekspluatatoriem. Viens ir acīmredzami ateists, otrs - varbūt ne gluži ticīgs, bet noteikti ne gatavs vērsties pret Dievu. Kārlis vienmēr ir nopietns un prātīgs, kamēr Eduards, kad vien rodas šāda iespēja, uzdzīvo un plītē. Un arī dzeja viņiem ir ļoti atšķirīga - Kārlim tā ir daudz sentimentālāka, tuvāka zemei un videi, kurā viņš dzīvo, kamēr Eduarda dzeja ir līdzīga viņam pašam - trauksmu, nesamierināšanās un vienlaikus nihilisma pilna. Šaubu nav, ka slavenākais no diviem brāļiem ir arī lielākais dzejnieks, bet ne par to ir šī lekcija.
Lielā mērā stāsts ir ne tik ļoti par Veidenbaumiem, kā par vidi, kurā viņi dzīvo. Krievijas impērija cara Aleksandra III valdīšanas laikos - ne tā jautrākā vieta zemes virsū, kur plosās pārkrievošanas sērga, zemnieku izglītība tiek iespēju robežās kavēta, kur brīvības tiek arvien vairāk nogrieztas, jo stulbākiu tautu ir vieglāk pārvaldīt. Patiesībā es teiktu, tas šķiet diezgan traki, cik ļoti dārgs prieks tolaik bija izglītība. Kārļa vadītajā saimniecībā bija pāri par 120 hektāriem apstrādātas zemes, vesels bariņš dažādu algotu cilvēku, bet uzturēt viena paša Eduarda studijas ar to visu bija drusku par īsu. Skaidrs, ka Eduards brīžam plītēja un šādos apstākļos daudz var notrallināt, un tomēr - mūsdienās izglītības pieejamība ir vienkārši nesalīdzināmi augstāka. Un, protams, dilonis, ar kuru nomira ne vien Eduards, bet vēlāk arī Kārlis un arī viņu jaunākais brālis, arī nav nekāda medusmaize.
Lekcijas saturs gan nav ne drūms, ne pārmērīgi pamācošs, turklāt to kaut kādā mērā atvieglo arī mūzika. Jā - tālab jau tur piedalās Jēkabs Nīmanis, kurš nebūt neatveido vēl kādu Veidenbaumu dzimtas pārstāvi, bet tikai spēlē mūzikas instrumentus. Kad tiek lasīta dzeja, Daudziņš lasa Kārli Veidenbaumu, bet Meiers - Eduardu. Veidenbauma revolucionārie panti reizēm tiek skandēti ar muzikālu pavadījumu, piešķirot tiem patosu, kas reizēm šķiet arī mazliet tā kā parodisks. Bet izrāde noteikti nav par to, vai tās varoņi bija vai nebija labi cilvēki. Tā ir lekcija, no kuras tev nav obligāti jānāk ārā ar konkrētu spriedumu un vērtējumu. Varu teikt, ka man patika, diezgan daudz jauna uzzināju un noteikti nenožēloju, ka to noskatījos. Interesanti šķita arī tas, ka izrādes/lekcijas saturu primāri šķiet veidoja pats Daudziņš - proti, šajā reizē viņš nav tikai cilvēks, kas runā tekstu, bet viņš ir arī autors.
2019-02-06
comments powered by Disqus