Kazhes pierakstu burtnīca

Uz grāmatas aizmugurējā vāka var izlasīt, ka tās darbība nenorisinās Amsterdamā un tās varoņiem nav principu. Tad kas īsti ir Amsterdamas princips? Arī to var uzzināt uz grāmatas aizmugurējā vāka. Kā izrādās (nav laikam svarīgi, vai tā ir tiesa), Amsterdamas sarkano lukturu kvartālos līdzās “standartpakalpojumam” pastāv arī piedāvājums lūriķiem, kas novēro “procesu”. Un lūriķiem, kas novēro lūriķus. Cik tālu tas iet, to nevar zināt, bet Amsterdamas princips esot tāds, ka katram lūriķim vienmēr kaut kur atradīsies vēl kāds lūriķis.

Par to arī ir šī grāmata. Ne tikai par to, bet arī par to. Mīklaini noziednieki ar helikopteru kaut ko nolaupa no Preses nama augšstāva. Ar Latvijas politiku cieši saistīti ļaudis ļoti vēlas to kaut ko atgūt. Iesaistās arī diezgan nožēlojama veida datoriķis Šņuris, viņa skolas dienu draugs izputējis uzņēmējs Guntis un vēl viens Šņura draugs - izbijis Alfas specvienības dalībnieks, kam sagadījies kādu laiku pavadīt cietumā, Andrejs jeb Drons. Tieši šai varoņu trijotnei būs lemts glābt vai neglābt Latvijas nākotni un pielaist vai nepielaist Dievapils mēru pie valsts premjerešānas.

Atšķirībā no līdzšinējiem Lācīša darbiem, kuru darbība risinās vai nu emigrācijas zemēs (“Stroika” un “Pamodināt Lāčplēsi”) vai pagātnē pirms paša Lācīša aizbraukšanas maizē prom no Dievzemītes (“Ilgais ceļš uz Hantimansijsku”), “Amsterdamas principa” darbības lielākā daļa risinās Rīgā. Tomēr sava tiesa epizošu ar latviešiem britu zemēs (šoreiz - Skotijā) arī neizpaliek, jo tur ir nonākusi Drona māsa un sapinusies ar vīrieti, kas varētu neiet labi pie sirds viņas tradicionāli ksenofobiskajiem latviešu radiem.

Grāmatā liels uzsvars ir likts uz neautorizētu piekļūšanu dažādām vietām un sistēmām - “bradāšanu”, tīkla “snifošanu”, pieslēgšanos novērošanas kamerām un tā tālāk. Neko dziļi šajā pasaulē Lācītis nelien, bet vienlaikus rodas sajūta, ka ar kādiem ekspertiem šajās jomās viņš tiešām ir runājies, jo viss nenotiek gluži kā filmās. Vai, pat ja notiek, tad visai smalki izskaidrots, kā tieši tas notiek, un tad jau ar ticamību ir drusku labāk - vismaz brīnumu te nav (ar to gan negribu teikt, ka nepastāv Sandra un Andris Brīnumi - viņi gan ir reālāki par reāliem).

Kā jau Lācīša (un principā arī oriģinālā Lāča) darbiem pieklājas, “Princips” ir ļoti viegli un aizraujoši lasāma grāmata, kurai tu gribēdams, negribēdams izskriesi cauri dažu stundu laikā. Droši vien man viņa pirmās grāmatas patika labāk, jo tām tomēr bija kopumā aktuālāks saturs, kamēr šeit joks ar Lohatronu ir nu diezgan aiz matiem pievilkts un tās politiskās aizkulises arī kaut kā šķiet baisi naivas. Bet tas nemaina vienu - katrs Lācīša darbs ir lasīšanas vērts, un arī šo konkrēto es tev varu silti ieteikt izlasīt!