Sekss un vardarbība

Gandrīz desmit gadi pagājuši, kopš Viļa Lācīša skaļās parādīšanās uz latviešu literatūras skatuves - nudien "Stroika ar skatu uz Londonu" iznāca teju vai par senaju saucamajā 2010. gadā, un man kā šī autora daiļrades cienītājam ar nožēlu ir jāatzīst - ilgtermiņa popularitātē izkonkurēt Vili Lāci viņam līdz šim nav izdevies. Jāatzīst, ka pirmais "lielā Viļa" romāns uzreiz tādu slavu kā Lācītim viņa debija atnesis nebija, taču turpinājumā viņa slavai bija lemts augt, kamēr Lācīša turpmāko darbu panākumi bijuši daudz pieticīgāki.

Visam, protams, var atrast atrunas un skaidrojumus. "Pamodināt Lāčplēsi" galīgi nebija slikts, taču tam bija izteikts "Stroika 2: neizdotās dziesmas piesitiens". Proti, idejas, ko autors nebija līdz galam izvērsis pirmajā grāmatā, pārceļoja uz otro, neko sevišķi nemainot savā rakstniecības kodā. "Ilgais ceļš uz Hantimansijsku" arī savā ziņā bija labs - tikai tam bija pārāk šaura mērķauditorija (atšķirībā no "Jelgavas 94", kas pieķēra sev veselu paaudzi, "Hantimansijska" primāri ir literatūra Diskonta kosmozofijai pietuvinātiem cilvēkiem). Visubeidzot "Amsterdamas principā" bija pārāk daudz datoru un pārāk daudz datorus lietojošie cilvēki sevišķi šādas grāmatas nelasa (vai iebilst par kļūdām tehnikas aprakstos), un arī celtniecības tēmas tur bija pārāk maz.

Un, lūk, Lācītis pēc piecu gadu nosacītas klusēšanas ir atgriezies ar stāstu krājumu, kam priekšā skanīgs nosaukums "Sekss un vardarbība". Patiesībā, protams, nekāda piecu gadu klusēšana nav bijusi, kaut vai tālab vien, ka teju visi šī krājuma stāsti ir jau iepriekš bijuši lasāmi Satori.lv, kur Lācītis savulaik regulāri publicējās. Līdz ar to patiesībā itin lielu daļu grāmatas satura es biju jau iepazinis iepriekš - it īpaši tas attiecas uz stāstiem par celtniecības brigādi, kas veido šī krājuma pirmo daļu. Stāstu varoņi ir četri vīri, kuriem pasē visiem ir vārds Jānis, bet sadzīvē viņi tiek saukti par Resno, Liso, Garo un Bārdu, un tā īsti nekādu spilgtāku rakstura iezīmju par šīm iesaukām viņiem arī nav. Lācītis nekad nav pretendējis uz to, ka viņa proza būtu izcili dziļa un smalka, bet savulaik viņš rakstīja arī par cilvēkiem, kuri apstākļu spiesti kļuvuši par celtniekiem, kamēr šī kompānija ir celtnieki, kuri reizēm ir apstākļu spiesti izlikties par cilvēkiem. Un, tā kā autoram tomēr patīk paspīdēt arī ar leksiskām apstrātībām, reizēm šie celtnieki mazliet izkrīt no tēla. Atsevišķi stāsti (un vēl jo vairāk - stāstu atsevišķi fragmenti) ir trāpīgi un patiesi smieklīgi, bet lielos daudzumos mazliet rodas sajūta, ka tu ēd ar cirvi saskaldītus pelmeņus.

Otrajā krājuma daļā "Šeit un citur" apkopotie dažādie stāsti man patika labāk - gan tālab, ka ne visu biju lasījis iepriekš, gan tur vairāk parādās literāro paņēmienu dažādība, un noveliskās stāstu beigas lielākoties ir izteiksmīgākas par "un tad baļķis piezemējās viņam uz galvas", kas celtnieku tēmas stāstos ir īpaši jūtams (šajā daļā gan stāstā ar bisti arī tas notiek). Stāsts par skvotu ir lielisks, par smecerniekiem, arī par ateju. Un, protams, titulstāsts. Tik perfekts teksts par seksu un vardarbību vēl nebija lasīts.

Trešajā grāmatas daļā ir tas, ko Lācītis sauc par vingrinājumiem. Pirmais ir kinoscenārija veida vingrinājums slepstikā (fiziskajā komēdijā), kurš ir aptuveni tieši tik nesmieklīgs, kā var gaidīt no vingrinājuma par slepstiku. Otrais - vingrinājums detektīvžanrā, kas vairāk sasaucas ar "Amsterdamas principu" - diezgan labi lasāms stāsts, kurā pat parādās Lara Krofta.

Gala secinājums ir tāds, ka lasīšanas gaitā mans viedoklis par šo grāmatu pamazām uzlabojās - ja sākotnēji gribēju teikt: "Sūds!", tad pamazām tas pārgāja, un varēju secināt, ka Lācītis joprojām raksta diezgan labi. Jā, vienveidība viņam ir raksturīga un šajā reizē patiešām varoņiem ir ļoti minimāls savs Ed, taču kā viegla, nepretencioza literatūra šī grāmata nemaz nav peļama. Jā, pilnīgi iespējams, ka no līdz šim izdotajām Lācīša grāmatām, šī ir sliktākā, taču:
a) tā joprojām nav slikta
b) Vilis Lācītis vismaz nav kļuvis par Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju.
2019-02-13
7.0
comments powered by Disqus