Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu ceļu Vizmas Belševicas dzīves laikā neizdoto darbu iepazīšanā. Arhīva burtnīcas manās rokās gan nonāk aplamā secībā - sāku ar trešo (dienasgrāmatas), tagad izlasīta otrā - nepabeigti prozas darbi. Neesmu drošs, ka literatūrā man iepriekš ir gadījies saskarties ar to, kas ir ļoti izplatīts mūzikas pasaulē - pēc mākslinieka nāves tiesību mantinieki rakājas pa neizdotajiem materiāliem un mēģina no tiem salipināt kaut ko, kas būtu izdošanas vērts. Arī mūzikas pasaulē šādu darbību rezultāti mēdz būt visdažādākie, līdz ar to varu pieņemt, ka literatūras lauciņā Vizmas Belševicas burtnīcas būs tikai viens no piemēriem, un no tā nevajadzētu spriest, vai šāda prakse principā ir laba vai slikta.

Mazliet vairāk par šo aizdomājoties, saprotu, ka patiesībā tādus nepabeigtos tekstus esmu lasījis gan - kaut vai visi Kafkas romāni atbilst šai kategorijai, tomēr šīs burtnīcas ir drusku cits gadījums. Jānis Elsbergs grāmatas ievadā racionāli argumentē, kāpēc viņaprāt šie teksti būtu publicējami, lai arī tie nav pabeigti, jo tie ļauj gan spriest par to, kā vispār risinājās viņa mātes radošais process, gan arī izbaudīt Vizmas Belševicas valodu, ko var just arī šādos īsākos tekstos. Tomēr jāatzīst, ka pēc šādu tekstu lasīšanas ir iespējami tikai divi fundamentālie reakcijas veidi:
a) gribu vēl. kāpēc beidzās?
b) nu, jā - šo varēja arī nepabeigt.

Abi divi šie scenāriji raksturojami ar to, ka pēcgaršā trūkst gandarījuma. Vienā gadījumā - tev sasolīts, ka nu tik būs stāsts, bet tas apraujas, bieži - interesantākajā vietā, bet otrā stāsta jau nemaz nav bijis. Nenoliedzami, ir te arī tēmas, pie kā pakavēties. Piemēram, divas versijas stāstam "Pieneņu gredzeni", kuras katra ir no citas stāstītājas skatupunkta. Jā, arī sižetā ir šādas tādas izmaiņas, taču diezgan nebūtiska, bet interesanti, kā autore ir prātojusi, kuru no divām sievietēm padarīt par stāstītāju (spriežot pēc tā, ka stāsts dienasgaismu neieraudzīja, secinājums bija - nevienu). Ir arī otrs šādu stāstu pāris: "Mēs ar Stellu" un "Mēs ar Olgu", kas vēsta par divām jaunietēm, kas ūdens trūkuma kojās dēļ dodas mazgāties uz strautu, bet vienai no viņām nākas pamatīgi pārsalt, jo viņas mazgāšanās ledainajā ūdenī laikā pasākumu iztraucē kāds dziedošs vīrietis, tas, kā šis stāsts risinās gan abos variantos ir atšķirīgi, un viens no variantiem ir acīmredzami norauts, līdz ar to var nojaust, ka pašai Belševicai droši vien tomēr otra versija šķitusi sakarīgāka.

Ir te arī kāds fragments, kas būtu varējis nonākt kādā no grāmatām par Billi, bet nav nonācis (ticu, ka tas tur būtu iederējies itin labi) un divi nepabeigti stāstiņi par citu Billi - pieaugušu sievieti, kura, cik var saprast, nebija tā pati triloģijes Bille, bet jau pieaugušā vecumā, un nav zināms, kālab tieši šis vārds Belševicai šķita tik plaši lietojams.

Grāmatas beigu daļā ir fragmenti no daļēji biogrāfiska darba par folkloristu Ansi Lerhu-Puškaiti (Belševica gan izvēlas citu viņa vārda pierakstu - Anss). Šie fragmenti izteikti ietilpst otrajā kategorijā - es labprāt būtu izlasījis lielāka formāta un pabeigtu darbu, kādu Belševica noteikti būtu mācējusi padarīt saistošu. Tiesa, arī te kvalitāte ir mainīga - epizode, kur Anša tēvs runā ar mācītāju, kas uzskata, ka latviešiem izglītību nevajag, ir diezgan didaktiska, neveikla un šablonos balstīta, atšķirībā no dažām citām, kur es Belševicai spēju noticēt. Bet vienlaikus - cik daudz gan tu vari gaidīt no šāda "atgriezumu" izdevuma? Pareizā atbilde - ne pārāk daudz, un tad arī vilties it kā nevajadzētu. Gan jau, ka izlasīšu arī pirmo burtnīcu, bet super pārliecības, ka šo visu tiešām vajadzēja izdot, man nav.