Альтист Данилов
Par Altistu Daņilovu uzzināju krievu Wikipedia šķirklī, veltītā Peļevina "Čapajevam un Tukšumam", kāda kritiķa izteikuma veidā, ka Čapajevs esot vēl labāks par Daņilovu. Tā kā esmu pārākais konkrētās Peļevina grāmatas cienītājs, izlēmu iepazītues arī ar grāmatu par alta meistaru.
Grāmatas galvenais varonis ir visai neparasts mūziķis visai parastā orķestrī. Un visai neparasts dēmons. Jā, tā ir tiesa, altists Daņilovs ir dēmons, turklāt vēl dēmons uz līguma pamata. Tiesa, viņš visai pašvaki pilda tos pienākumus, ko viņam atbilstoši līgumam vajadzētu veikt. Proti, no kārtīga dēmona tiek sagaidītas lielākas vai mazākas cūcības, kas nodara kaitējumu apkārtējiem. Ne vienmēr ir nepieciešams izraisīt milzīgas dabas kataklizmas, reizēm pietiek arī ar pareizi piededzinātu pienu, taču Daņilovs ir pārāk sadzīvojies ar cilvēkiem un līdz ar to - kļuvis pārāk labs. Tas arī raisa daļu no grāmatas smieklīgākajām epizodēm, piemēram, lasot par dēmona nebeidzamo pakļaušanos viņa bijušās šķirtās sievas iegribām.
Par spīti grāmatas itin solidajam apjomam, sižeta tajā nav pārmērīgi daudz, pamatā to veido četras līnijas:
1) Daņilova muzikālās gaitas - grāmatas saturiski nopietnākā daļa, kas skar mākslinieka šaubas par savu patību un sūtību, vienlaikus ar balagāniskākiem elementiem saistībā ar pazudušu instrumentu
2) varoņa sadzīviskā ikdiena un mīlas stāsts ar kādu šuvēju - domājams šeit visskaidrāk vajadzētu izpausties Daņilova ceļam uz cilvēcību, bet realitātē nekāda skaidrība, kāpēc tas viss varonim kļūst tik nozīmīgi, ka viņš pārtrauc sakarus ar savām līdzšinējām dēmoniskajām mīļākajām, nešķiet
3) mīklainā nākotnes plānotāju sekta, kurā iekļuvusi Daņilova šķirtene - ļoti interesanta koncepts, tiesa, uz beigām sačakarēts
4) dēmonu pasaule, kurā Daņilovs cenšas saglābt savu ādu par spīti daudzajiem grēciņiem - tajā grāmatas autors uzspīd ar virkni patiešām veiksmīgu risinājumu, kurus gan pats pa reizei sačakarē.
Cik sapratu no vecākiem, savulaik savienībā šī grāmata bija kaut kas īpašs, kā nekā tā neiekļāvās tajā, ko ir pieņemts uzskatīt par padomju literatūrai pieņemamu, gandrīz pat pieminot seksu, aprakstot pilnīgi no konjunktūras brīvu sistēmu, kur ne reizes netiek pieminēta partija un marksisms-ļeņinisms. Mūsdienās gan, tā man šķiet, Daņilovs tāpat izrādās esam itin padomisks darbs, kuru pamatīgi ierobežo tikumiski audzinošie principi, kas būtiski apskādē grāmatas nobeigumu, tāpat grāmata cies no autora vēlmes stiept gumiju. Grāmata ir gaužām gara, un neko daudz tā nezaudētu, atbrīvojoties no puses sava satura. Iespējams, tās muzikālā struktūra atbilst Daņilova sacerētās domu mūzikas inovatīvumam, bet man kā lasītājam vairāk rodas sajūta, ka autoram trūkst ritma izjūtas un viņš bieži pārāk aizraujas ar improvizāciju. Un, cik absurdi tas lai arī nebūtu fantastikas gadījumā, ir problēmas ar ticamības momentu, ne tādā ziņā, ka neticu lietuvēniem vai zaļmatēm nārām, bet gan ka grāmatas pasaules iekšējā loģika nav pietiekami konsekventa. Vienlaikus, veiksmīgāko situāciju dēļ uzskatu, ka grāmatu lasīt bija vērts, lai arī tās dēmoni ir vien vāja atblāzma no Meistara un Margaritas tēliem.
Grāmatas galvenais varonis ir visai neparasts mūziķis visai parastā orķestrī. Un visai neparasts dēmons. Jā, tā ir tiesa, altists Daņilovs ir dēmons, turklāt vēl dēmons uz līguma pamata. Tiesa, viņš visai pašvaki pilda tos pienākumus, ko viņam atbilstoši līgumam vajadzētu veikt. Proti, no kārtīga dēmona tiek sagaidītas lielākas vai mazākas cūcības, kas nodara kaitējumu apkārtējiem. Ne vienmēr ir nepieciešams izraisīt milzīgas dabas kataklizmas, reizēm pietiek arī ar pareizi piededzinātu pienu, taču Daņilovs ir pārāk sadzīvojies ar cilvēkiem un līdz ar to - kļuvis pārāk labs. Tas arī raisa daļu no grāmatas smieklīgākajām epizodēm, piemēram, lasot par dēmona nebeidzamo pakļaušanos viņa bijušās šķirtās sievas iegribām.
Par spīti grāmatas itin solidajam apjomam, sižeta tajā nav pārmērīgi daudz, pamatā to veido četras līnijas:
1) Daņilova muzikālās gaitas - grāmatas saturiski nopietnākā daļa, kas skar mākslinieka šaubas par savu patību un sūtību, vienlaikus ar balagāniskākiem elementiem saistībā ar pazudušu instrumentu
2) varoņa sadzīviskā ikdiena un mīlas stāsts ar kādu šuvēju - domājams šeit visskaidrāk vajadzētu izpausties Daņilova ceļam uz cilvēcību, bet realitātē nekāda skaidrība, kāpēc tas viss varonim kļūst tik nozīmīgi, ka viņš pārtrauc sakarus ar savām līdzšinējām dēmoniskajām mīļākajām, nešķiet
3) mīklainā nākotnes plānotāju sekta, kurā iekļuvusi Daņilova šķirtene - ļoti interesanta koncepts, tiesa, uz beigām sačakarēts
4) dēmonu pasaule, kurā Daņilovs cenšas saglābt savu ādu par spīti daudzajiem grēciņiem - tajā grāmatas autors uzspīd ar virkni patiešām veiksmīgu risinājumu, kurus gan pats pa reizei sačakarē.
Cik sapratu no vecākiem, savulaik savienībā šī grāmata bija kaut kas īpašs, kā nekā tā neiekļāvās tajā, ko ir pieņemts uzskatīt par padomju literatūrai pieņemamu, gandrīz pat pieminot seksu, aprakstot pilnīgi no konjunktūras brīvu sistēmu, kur ne reizes netiek pieminēta partija un marksisms-ļeņinisms. Mūsdienās gan, tā man šķiet, Daņilovs tāpat izrādās esam itin padomisks darbs, kuru pamatīgi ierobežo tikumiski audzinošie principi, kas būtiski apskādē grāmatas nobeigumu, tāpat grāmata cies no autora vēlmes stiept gumiju. Grāmata ir gaužām gara, un neko daudz tā nezaudētu, atbrīvojoties no puses sava satura. Iespējams, tās muzikālā struktūra atbilst Daņilova sacerētās domu mūzikas inovatīvumam, bet man kā lasītājam vairāk rodas sajūta, ka autoram trūkst ritma izjūtas un viņš bieži pārāk aizraujas ar improvizāciju. Un, cik absurdi tas lai arī nebūtu fantastikas gadījumā, ir problēmas ar ticamības momentu, ne tādā ziņā, ka neticu lietuvēniem vai zaļmatēm nārām, bet gan ka grāmatas pasaules iekšējā loģika nav pietiekami konsekventa. Vienlaikus, veiksmīgāko situāciju dēļ uzskatu, ka grāmatu lasīt bija vērts, lai arī tās dēmoni ir vien vāja atblāzma no Meistara un Margaritas tēliem.
2015-10-16
comments powered by Disqus