Kazhes pierakstu burtnīca

Riharda Pīka (tā paša, kurš bijis Kultūras ministrs Šķēles pirmajās valdībās un Ārlietu ministrs Emša valdība; starp citu, interesanti, ka tajos laikos viņa uzvārdu lielākoties pierakstīja bez garumzīmes - gan jau lai nebūtu lieka latviskuma) režisētā filma "Ja nebūtu šī skuķa" ir lielisks uzskates materiāls dažādu jautājumu pārspriešanai, kuri ne obligāti būs tieši saistīti ar pašu filmu. Taču, pirms doties šajā virzienā, mazliet faktoloģiskas informācijas. Filmas pamatā ir igauņu bērnu rakstnieka Enno Rauda (vislabāk mūspusē zināms kā "Naksitrallīšu" radītājs) stāsts "Lidojošie šķīvji", uzņemta filma ir Sabilē un Abavas senlejā ap to. Visās galvenajās lomās ir bērni, no kuriem neviens (šķiet) savu profesionālo dzīvi vēlāk ar aktiera profesiju nav saistījuši. Tāpat filmā piedalās viena no septiņdesmito - astoņdesmito gadu populārākajām igauņu mūzikas grupām (spēlēja džezroku, vēlāk arī metālu) "Magnetic Band" Gunara Grapa vadībā. Jā, un filmas komponists bija Mārtiņš Brauns. Stāsts ir par Sabilē mītošu puiku Kārli, kurš (būdams atvērts visam kam šajā pasaulē) paša attīstītās fotogrāfijās saskata lidojošo šķīvīti, un Hertu - meiteni no Rīgas, kas uz mātes - profesores - komandējuma laiku nosūtīta uz Sabili pie radiem. Starp jauniešiem (kuri ir aptuveni 5. klases vecumā) veidojas draudzība, kura neiet pie sirds vietējam spicākajam čalim - Reinim, kurš pats noskatījies smalko pilsētnieci.

Par rakstnieku Jāni Liepiņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Normālos apstākļos diez vai es būtu sācis lasīt šo viņa stāstu krājumu, kuram par sliktu runā virkne faktoru. Pirmkārt, kaut kāds mazzināms padomju laika rakstnieks - kāpēc lai tas man būtu interesanti? Otrkārt, es vispār nejūsmoju par stāstu krājumiem (lai gan šis vismaz ir vienots, nevis izlase, no kurām principiāli bēgu). Treškārt, grāmatas noformējums ar zirgu uz vāka galīgi mani nepārliecina (labi, tas vismaz ir stilizēts zīmēts zirgs, un tomēr - neesmu zirgu cilvēks). Bet tā nu ir sanācis, ka šobrīd esmu izolācijā kā gripas vīrusa pārnēsātājs un no vecāku mājas grāmatplauktā redzamajām nelasītajām grāmatām (man bija fotoreportāža) izvēle krita par labu šim "Zaļajam mutulim", daļēji ar domu, ka vismaz grāmata nav bieza un pēc izlasīšanas varēšu ar mierīgu sirdi no tās atbrīvoties.

Mani pašu reizēm biedē tas, cik ļoti es spēju būt principiāls. Teiksim, kas attiecas uz grāmatām - stringri sekoju principam, ka grāmatu plaukta izmērs ir ierobežots un sliktākajām grāmatām no turienes ir jāaiziet. Par šo konkrēto grāmatu man nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir viena no "sliktākajām", taču es to nebiju lasījis, un kā gan es varētu nelasījis kaut ko atzīt par bezvērtīgu. Krimiķis? No Austrumvācijas? Par CIP aģentu netīrajām spēlītēm sociālistiskajā paradīzē? Tie taču nav pietiekami argumenti, lai no grāmatas atbrīvotos, to neizlasot? Un vēl jo vairāk - ja lasot grāmatu, tev tā lielākoties šķiet kaitinoša, tā vienkārši nevar pārtraukt tās lasīšanu, vai ne? Nu re - un es tiešām nepārtraucu, viegli nebija, bet grāmatu pieveicu.

Par Altistu Daņilovu uzzināju krievu Wikipedia šķirklī, veltītā Peļevina "Čapajevam un Tukšumam", kāda kritiķa izteikuma veidā, ka Čapajevs esot vēl labāks par Daņilovu. Tā kā esmu pārākais konkrētās Peļevina grāmatas cienītājs, izlēmu iepazītues arī ar grāmatu par alta meistaru.

Vīrietis pamostas svešā gultā. Viņam blakus guļ sieviete, kuru viņš nekad mūžā nav redzējis, bet kura ir viņa sieva. Viņiem ir arī bērni, automašīna un daudz draugu, kurus viņš arī nepazīst. Un, nē, viņš necieš no līdzīgas kaites kā filmas "Memento" varonis - proti, viņš ir spējīgs veidot jaunas atmiņas. Gluži vienkārši viņš dzīvo tādā pasaulē, kur tu katru dienu dzīvi sāc no jauna.

Beidzot man izdevās tikt pie vēl vienas Šāndora Mārai grāmatas. Diemžēl ir tā, ka šī es nebaidītos teikt izcilā ungāru autora darbi ir visai minimāli tulkoti man pieejamajās valodās un vismaz pagaidām šķiet, ka man nav iespēju šo sarakstu papildināt.

1980.gadā The Clash bija gandrīz pilnībā aizmirsuši, ka viņi savas pastāvēšanas pirmsākumos bija pankroka grupa. Vai vismaz viņi visai tālu bija aizgājuši no "I&39;m So Bored with the USA", un primāri uz šo laiku viņi jau bija pārvērtušies par regeja grupu. Ja šeit parādās pancīgas noskaņas, tad drīzāk agrīno "The Who" stilā (piem., "The Leader") un nevis Sex Pistols gaumē.

Skaidrojums - es neplānoju turpmāk vienmēr albumu recenzijas rakstīt tādā veidā, kā redzams zemāk. Šis ir tikai un vienīgi eksperiments.

Šis ir pēdējais Toma Veitsa albums, kas tapa pirms viņa iepazīšanās ar Ketlīnu Brennanu - savu vēlāko sievu, būtni, kas palīdzēja Tomam atbrīvoties no problēmām ar alko un kamēr citi rokmūziķi ar stāžu astoņdesmitajos gados grima arvien dziļāk popmūzikas kloākā, Toms savā karjerā gāja no vienas virsotnes uz otru. Klausoties "Heartattack and Vine", jāatzīst, ka kaut kādā mērā Veitss arī pats jau bija nostājies uz tā ceļa, kurā viņš pa īstam nostabilizējās ar "Swordfishtrombones" un "Rain Dogs" - traka no elles izbēguša dziesminieka ādā, tomēr šajā ierakstā Veitsa balss vēl visai bieži izklausās pēc normāla veca melna blūzmeņa. Neiztiek Veitss arī bez sev tik raksturīgajām balādēm, no kurām neviena nav sevišķi izcila, bet vienlaikus pārmetumus tur aŗī nav par ko izteikt. Vienīgā šī albuma dziesma, kuru tev teorētiski varētu būt sanācis dzirdēt, ir "Jersey Girl", kuru izpildīja arī Brūss Springstīns (patiesībā arī Veitsa versijā šī dziesma ir visai līdzīgā noskaņā, kādā es to varētu iedomāties Springstīna izpildījumā - liela, episka, bet vienlaikus apcerīga). Šajā ierakstā Veitss diezgan bieži izklausās tā, it kā viņš nupat būtu izrāvis kādu pudeli viskija, un droši vien tā arī ir - un es pat nezinu, vai tas viņa gadījumā ir slikti. Vienīgi, kas man ne pārmērīgi patīk, ir tas, ka pa lielam šis ieraksts man rada sajūtu - ir forši, bet ne vairāk. Un tas man Veitsa gadījumā nav īsti pietiekami. Vienīgā dziesma, kura patiešām izceļas uz pārējo fona, ir ierakstu ievadošā tituldziesma, kurā Veitss atklāj klausītājiem noslēpumu: "don`t you know there`s no Devil, there`s just God when hes` drunk." Bet citādi - could be better.

"VALIS" ir viena no pēdējām Filipa Dika grāmatām un noteikti - viens no viņa ambiciozākajiem viņa projektiem. Atstāstīt šīs grāmatas sižetu vien ir visai nopietns uzdevums. Tātad, grāmatas galvenais varonis cilvēks vārdā Horselover Fat, kas ir atvasināts no tā, ko sengrieķu valodā nozīmē vārds Filips un autora uzvārda vāciskā tulkojuma. Vienlaikus pašā grāmatā Horselover ir autora otrā personība, kura reizēm saplūst ar pirmo, reizēm no tās attālinās, un tā īsti skaidrības, vai Filips un Zirgmīlis ir viens un tas pats cilvēks vai divi, nav iespējams. Viens no viņiem nespēj izglābt sievieti, kura grib izdarīt pašnāvību un iegrimst depresijā. Tad, kad viņš atrodas zemākajā savas dzīves punktā, viņu izglābj kāda sieviete, kura viņam uzdāvina podiņu. Tad viņš saskaras ar Dievu, vai nu narkotiku iespaidā, vai arī nē. Tad grāmatā parādās VALIS jeb "Vast Active Living Intelligence System", kas vai nu ir vai nav Dievs, kaut kāda mīklaina filma, kura saucās VALIS, divgadīga meitene, kas, iespējams, ir Mesija. Un grāmatas varoņa Kevina jautājums, ko uzdot Dievam pastarās tiesas priekšā: kāpēc tu ļāvi mašīnai notriekt manu kaķi?

Es negribētu ticēt dažādos Interneta avotos atrodamajam apgalvojumam, ka "Disco Alliance" tika pārdots apmēram 20 miljonos eksemplāru (pārāk jau ta sizklausās pēc zinātniskās fantastikas, šāda informācija atrodama, piemēram, Mikrofona ierakstu mājaslapā), taču šaubu nav, ka šis ieraksts Padomju Savienībā bija ļoti populārs. Patiesībā man ir bišķi grūti pat iztēloties, kā kaut kas tāds varētu būt tik populārs - pilnīgi instrumentāls elektroniskās mūzikas ieraksts, kurā nav nevienas līdzi dziedamas melodijas, īsti neatbilst mega tirāžas produktam. Taču tie bija citi laiki un citi apstākļi, un, domājams, ka ieraksta popularitāti veicināja tas, ka tas bija pilnīgi atšķirīgs no teju visa, kas bija pieejams padomju oficiāli izdotās mūzikas plauktos.

Vispār man ir grūti saprast, kā šī filma var skaitīties piederīga Lībijas kino - to režisēja sīrietis, kas bija pārcēlies uz dzīvi ASV, tajā nav šķiet neviena lībiešu (hmm, nez vai Lībijas iedzīvotājus tiešām ir pareizi saukt par lībiešiem) aktiera, un filmā tiek runāts tikai un vienīgi angliski. Bet laikam gan tā tiek pieskaitīta Lībijai, jo filmu finansēja tolaik pie varas esošais Lībijas diktators (atvēlot filmai nebūt ne mazu summu - 35 miljonus dolāru). Filmas darbība norisinās trīsdesmito gadu sākumā, kad jau diezgan ilgstoši turpinājās itāļu veiktā Lībijas okupācija, un jau 20 gadu garumā Omārs Muhtārs vadīja pretošanās kustību pret okupācijas režīmu. No Romas tika atsūtīts jauns militārās operācijas vadītājs - ģenerālis Rodolfo Graciani, kuram bija lemts beidzot sagūstīt Muhtāru. Par to arī ir šī filma - daudz kaujas ainu, spriedumu par to, ka vieni cīnās par savu dzimteni, kamēr otri tikai seko stulbām pavēlēm, daudz ainu tuksnesī, un vispār - tāda tipiska episkā filma, kādas man pagalam nepatīk. Nevaru arī teikt, ka esmu sajūsmā par pieeju, ka šādai filmai nevar sameklēt vietējos aktierus, bet lībiešu pretošanās kustības vadoni atveido meksikānis Antonijs Kvinns, kamēr itāļu ģenerāli - anglis Olivers Rīds. Nevaru ne vienam, ne otram kaut ko īpaši pārmest (Kvinss patiesībā ir ļoti labs), bet no autentiskuma viedokļa tas ir viens vienīgs FAIL. Nu un vispār kopumā filma man šķita visai garlaicīga (un pārāk gara). Vienīgais, par ko tai ir kāds plusiņš no manis - Rīda Graciani netiek filmā rādīts kā truls ļaundaris, kas to vien grib, kā noliet visiem asinis. Viņš, protams, ir nežēlīgs un asinskārs, bet vienlaikus, viņš ļoti labi saprot situāciju, kurā atrodas, un principā - saprot arī pretinieku. Par to žetons, lai gan kopumā šī noteikti nav viena no tām filmām, ko man gribētos atcerēties ļoti ilgi.

Atbilstoši Wikipedia, šis ir piektais un pēdējais the Runaways studijas albums, taču patiesībā tas nav nedz piektais, nedz pēdējais, nedz studijas albums. Reālāk to būtu raksturot šādi - par grupu bija parādījusies kaut kāda sabiedrības interese, un tās producents Kims Paulijs salasīja dažādus atkritumus, ko grupa savas pastāvēšanas laikos bija ierakstījusi, un pasniedza to kā jaunu albumu. Kas šeit ir pozitīvi - vismaz visas dziesmas tikušas ierakstītas, kamēr vēl grupas sastāvā bija Cherrie Currie un Jackie Fox, proti, klasiskajā The Runaways sastāvā. Negatīvais tikām ir tas, ar ko parasti ir jārēķinās, saskaroties ar "pārpalikumu" albumiem - ka ne jau gluži nejauši tā ir noticis, ka attiecīgās dziesmas nav tikušas iekļautas grupas albumos, jo materiāla kvalitāte pilnīgi noteikti varētu būt labāka. Faktiski šo albumu varētu raksturot kā "Queens of Noise" pārpalikumu apvienojums ar "Live in Japan" pārpalikumiem, jo tikai šo divu kategoriju dziesmas šeit arī ir atrodamas.

Šķiet, ka divos gados, kas šķir "Izņemiet savus kabatslakatus" un "Pēdējais metro" notika Žerāra Depardjē pārtapšana no simpātiska jauna aktiera par to Žerāru Depardjē, kuru pazīst visa pasaulē. Nē, viņš vienā mirklī nekļuva 20 gadus vecāks un viņa deguns neuzpūtās kā hēlija balons, bet - šajā filmā Depardjē izskatās jau pēc tā Depardjē, kuru es atceros no bērnībā skatītajām filmām - galvenokārt komēdijām, kurās viņš spēlēja kopā ar Pjēru Rišāru.

Turpinot lasit Greima Grīna darbus, šoreiz mani sasniedza viņa autobiogrāfiskā grāmata "Ways of Escape". Kā jau autors to min grāmatas ievadā, daļu tās fragmentu lasītāji būs iepazinuši viņa "standarta" grāmatu atkārtotu izdevumu priekšvārdos, un arī es, kas sevi vēl neuzskata par pārmērīgi lielu Grīna daiļrades pazinēju, vairākas šīs grāmatas epizodes patiešām pazinu. Vienā teikumā "Ways of Escape" var raksturot kā grāmatu ar saturu "kā tapa manas grāmatas". Diezgan maz šeit tu vari uzzināt par Grīnu kā personību, par viņa politisko nostāju, par viņa privāto dzīvi, bet daudz par to - kālab grāmatas A varonis B ir tāds, un kas autoru ietekmēja rakstit par to un to. Patiesibā - ļoti saistoša lasāmviela, ja autora daiļrade tev ir labi pazīstama. Tā kā es tagad jau esmu izlasījis tiešām diezgan daudz Grīna grāmatu, man lasīt "Ways of Escape" bija interesanti. Saistošas ir gan viņa jaunības dienu ainas, un autora paša izteiktā kritika par daudziem viņa darbiem, ieskaitot divus romānus, kurus autors pats atzina kā pagalam neizdevušos un nodrošināja to, ka tie nekad vēlāk netika pārizdoti. Tas, savukārt, liek domāt, ka man vajadzētu šīs divas grāmatas izņemt no lasāmo Grīna darbu saraksta, jo ir vairāk nekā mazticami, ka es tām varētu tikt klāt, un droši vien - nav jau arī vērts, ja autors pats atzina, ka par abām šīm divām grāmatām bija viena laba epizode. Daudz grāmatā tiek veltīts tam, kā Grīns ieguva katoļu rakstnieka reputāciju ar romānu "The Heart of the Matter". Un es varu tikai nokaunēties, ka šo grāmatu pamatīgi "noliku" savā aprakstā, nesaskatot tajā neko jēdzīgu. Vienīgais, ar ko sevi varu attaisnot - lasīju to pirms vairāk nekā sešiem gadiem, biju jauns, stulbs un ar sliktākām angļu valodas zināšanām nekā tagad. Droši vien būtu pareizi, ja es šo grāmatu izlasītu vēlreiz, un ļoti ticams, ka mans spriedums par to būs mainījies - jo ir mainījušies mani dzīves uzskati, esmu kļuvis mazāk naivs (lai arī ir naivi to rakstīt) un galvenais - mazāk paštaisns. Līdz ar to var saprast, ka daudz nesenāk lasītā "A burnt-out case" ir (kaut kāda mērā) autora sāpju kliedziens pēc "The heart of the matter" radītā sava publiskā tēla, kas viņam pašam radīja daudz diskomforta. Pavisam nepiespiestā formā, un nekautrējoties no savas visai vētrainās pagātnes, Grīns atstāsta dažādas ainas, kas norisinājušās bordeļos un kas saistītas ar narkotiku patēriņu. Bez slavināšanas, bez kaunināšanas, vienkārši reizēm šādi tādi fakti pasprūk. Un man tas nekādas problēmas nerada. Katrā ziņā, manuprāt - grāmata, kuru noteikti vērts izlasīt, ja esi iepriekš labi iepazinis autora daiļliteratūras darbus. Uzrakstīta viegli, asprātīgi. Varbūt nedaudz iespaidu par to sabojā pārāk gara vēsturiski politiska atstāstījuma daļa grāmatas vidū.

Vienā no saviem pēdējiem romāniem Greims Grīns nu jau kārtējo reizi savas ļoti garās literārās karjeras laikā nesaudzīgi vēršas pret parādībām, kas viņam šajā pasaulē netīk. Konkrēti šajā gadījumā "Ženēvas doktorā Fišerā" Grīns izsmej bagāto cilvēku alkatību. Doktors Fišers ir ļoti nepatīkams tipāžs, kura meitu apprec romāna galvenais varonis. Tiesa, tas, ka varonim nav ne naudas, ne jaunības un viņš apprecējis sievieti, kas varētu būt viņa meita, Fišeru neuztrauc, jo tam ir liels atvieglojums, ka par savu meitu vairs nav jādomā. Tādējādi doktors Fišers var mierīgu prātu nodoties sava mūža galvenajam aicinājumam - rīkot balles. Un doktora Fišera balles ir kaut kas īpašs - tajās vienmēr piedalās vieni un tie paši (ja nemaldos, skaitā 5) cilvēki, kurus namatēvs ik reizes pazemo, cik tik spēj, un balles noslēgumā tie tās dalībnieki, kuri visus pazemojumus pārcietuši, saņem vērtīgas balvas. Piezīmēsim - vērtīgas naudas izteiksmē, bet ne tādā ziņā, ka viņiem tās vajadzētu. Turklāt jāņem vērā, ka visi viņi paši ir pietiekami bagāti, lai tādas lietas, ja viņi tās patiešām vēlētos, varētu nopirkt arī paši, taču viņu visu pataloģiskais skopums labāk ļauj viņiem pieciest doktora Fišera radoši izdomātos pazemojumus, nekā iztērēt jebkādu nieku no saviem krājumiem.

Diez vai var iedomāties ideālākus apstākļus, lai lasītu kādu garlaicīgu austriešu grāmatu, nekā tādus, kad tu atrodies slimnīcā. Iespēju, ko tu vari darīt, nav daudz. Ir paņemts līdzi dators, bet tajā nav nevienas filmas. Ja arī būtu, tu tās tāpat nevarētu skatīties, jo palātā neesi viens. Nav Interneta - tātad filmas iegūt arī nevar (neatkarīgi no tā, ka tās nevar skatīties). Un vienīgā spēle ir "Sims 3". Tu gan pamēģini to palaist, bet jau pēc 10 minūtēm esi nogarlaikojies

Turpinot "Star Wars" sāgas skatīšanos, šīs kosmiskās operas otrajā daļā beidzot sagaidījām to mirkli, kas miljoniem cilvēku pirms trīsdesmit gadiem droši vien kļuva par baisāko pārsteigumu. Nez, kā tas tolaik bija, ka tu iepriekš nezināji, ka Dārts ir Lūka tēvs? Nereāli, vai ne? Bet īstenībā otra atklāsme tolaik droši vien bija vēl trakāka - domājams, ka atklāsme, ka Master Yoda ir tas mazais sakņupušais purva pintiķis varēja būt vēl negaidītāka? Jo tagad ir skaidrs - pat ja cilvēks (tāds kā es) nekad nav noskatījies nevienu Star Wars filmu, viņš tāpat būs no visdažādākajiem citiem avotiem uzņēmis sevī lielu daudzumu nevajadzīgas informācijas par šīm filmām.

Savā ziņā man droši vien vajadzētu par "Boy" būt sajūsmā - kā nekā šajā ierakstā U2 puiši vēl neapzinājās, ka viņi ir pasaulē labākā rokgrupa, kuras vēstījums pasaulei ir globāli nozīmīgs, tā vietā viņi bija vienkārši četri zēni, kas spēlēja rokmūziku - tīru un vienkāršu, bez sevišķiem vipendroniem, ar nelielu pankroka piegaršu un tomēr pieņemamu arī vecākajai paaudzei. Īsti panciska šajā ierakstā patiesībā ir tikai viena dziesma - "Out of Control" un, manuprāt, tā arī ir viena no labākajām dziesmām šajā ierakstā - turklāt šādi U2 nekad vairs neizklausījās turpmākajos gados. Attiecībā uz citām dziesmām - labākās no tām noteikti ir sakopotas albuma pirmajā pusē (vai arī tās labākas šķiet tālab, ka tās klausies kā pirmās - tas attiecībā uz U2 arī vienmēr ir iespējams). "I Will Folow" ir droši vien saucama par prototipu 50% grupas nākamo 10-15 gadu hitiem - un loģiskā kārtā tā arī ir ne sliktāka par šiem sekojošajiem hitiem (nav jau brīnums, ka tā arī kļuva par grupas pirmo veiksmīgo singlu). Tāpat lieliska ir tai sekojošā "Twilight" (kuru cerams neizmantoja tāda paša nosaukuma filmā). Ja kas man pamazām sāk šķist, ka agrīnie U2 bija diezgan radniecīgi agrīnajiem "The Cure". Protams, Bono un kompānija mazāk spēlējās ar new wave elementiem, bet citādi šo grupu pieejā bija daudz līdzīga, un pat Bono un Roberta Smita balss toņos šajā laikā bija pietiekami daudz līdzības. Vismaz es bez problēmām varu iztēloties Cure izpildām to pašu "Twilight". Lielisko ievadu nobeidz "An Cat Dubh" (melns kaķis īru valodā) - vēl viena izteikti atmiņā paliekoša dziesma.

Ar "Scary Monsters" Deivids Bovijs iesoļoja mūzikai visdraņķīgākajā desmitgadē, tomēr viņa pirmais solis vēl nepavisam nebija slikts. Protams, jāņem vērā, ka es vispār neesmu kalsnā baltā grāfa cienītājs, līdz ar to pārmērīgā sajūsmā par šo ierakstu es būtu nevaru pēc definīcijas. Tomēr šajā konkrētajā albumā viņa ekskursi disko mūzikā un jaunajā vilnī dod gana labus rezultātus, lai par karjeras pagrimumu runāt būtu pāragri.

Ar "Stormwatch" Jethro Tull atgriežas pie pavisam nopietnas ierakstu tematikas - šis atkal ir viens nopietns konceptalbums, kas stāsta par pasaules galu un vīru, kas to novēro. Taču uz šādām koncepcijām kā allaž man ir vairāk vai mazāk nospļauties, pieņemsim, ka es ne vārda nezinu angliski, līdz ar to varu tikai dalīties iespaidos par ieraksta muzikālo pusi.

Boomtown Rats kā grupa ir zināma pamatā divu iemeslu dēļ. Pirmais no tiem ir dziesma "I Don`t Like Mondays", otrais ir Bobs Geldofs. Jā, šīs grupas dziedātājs ir tas pats Bobs Geldofs, kas organizē visus nebeidzamos "Live Aid" stila pasākumus, pret kuriem mana attieksme joprojām nav strikti formulēta, un tas ir arī tas pats Bobs Geldofs, kas atveido galveno varoni filmā "Pink Floyd: The Wall", par ko es viņu neapšaubāmi cienu, taču tas man neuzliek nekādus pienākumus sajūsmināties par šo viņa grupas ierakstu.

Šis bija tas ieraksts, kurā Queen atteicās no sava desmit gadus ilgā principa neizmantot sintezatorus, līdz ar to iezīmējot (ilgtermiņā) nopietnu grupas panīkumu. Un vienlaikus "The Game" ir droši vien pēdējais Queen ieraksts, kuru sintezatori vēl nav pārņēmuši un faktiski tie parādās vien dažās šī albuma dziesmās, nemaz neliecinot par to, kādi saturiski brīnumi bija "Flash Gordon" un "Hot Space".

"Klosterkalns" ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšana mums skolā tika uzspiesta ar varu (nebaidos no šiem vārdiem) un par kurām nevienu sliktu vārdu nedrīkstēja teikt. Tas gan laikam vispār ir tiesa attiecībā uz visu obligāto literatūru - pat ja skolēns spētu ģeniāli argumentēt, ka, piemēram, "Lāčplēsis" ir nekam nederīga parodija par "Kalevipoegu", šāds viedoklis netiktu uzklausīts. Un Arnolda Apses "Klosterkalns", kura izdošanā mūsu literatūras skolotājai Ainai Britānei bija lieli nopelni, arī ir viens no šādiem nekritiski vērtējamajiem darbiem.

"Dieviem jābūt trakiem" ir viena no tām filmām, kuras (kā šķiet) ikviens izņemot mani ir redzējis, bet man tā, protams, bija jaunums un atklāsme. Lai arī savā tā sauktajā "filmu projektā" to klasificēju kā Botsvanas kino pārstāvi, faktiski laikam gan pareizāk par filmas izcelsmes valsti būtu uzskatīt Dienvidāfrikas Republiku, kuras kino ļaudis bija galvenie šīs filmas veidotāji. Un tomēr - tā kā DĀR filmu ir daudz, bet ar botsvāniešu līdzdalību atbilstoši IMDb un Wikipedia vispār neviena cita kaut nedaudz pieminēšanas vērta filma nav tapusi, šo klasificēju tieši kā Botsvanas filmu (btw. arī IMDb to uzrāda kā Botstavanas, nevis DĀR filmu).

"Flush the fashion" ir ieraksts, kurā Eliss Kūpers, protams, no modes neatsakās, bet gan precīzi tai seko. Tas nebūtu Eliss Kūpers, kas ņemtu un atteiktos no modes, uz kaut ko tādu viņš principā nav spējīgs. Līdz ar to šajā 1980.gada ierakstā Eliss ielēca varbūt mazliet jau aizejošajā, bet tomēr ļoti pieprasītajā vilcienā - kļuva par jaunā viļņa mūziķi un pielīdzinājās "Talking Heads" un citām tajā laikā aktuālajām grupām.

Parasti es kādu ierakstu klausos visas dienas garumā, pirms izsaku par to savu spriedumu. Izņēmumi iespējami tikai ierakstiem, kuri ir īpaši neklausāmi vai ierakstiem, kurus zinu no galvas (piemēram, tas varētu attiekties uz populārākajiem bītlu, Pink Floyd un arī Queen albūmiem). "Flash Gordon" nav nedz fenomenāli neklausāms, nedz simtiem reižu klausīts (protams, ka man tas mājās bija arī Centrāltirgū iegādātā kasetē, bet tas nenozīmē, ka esmu to jebkad regulāri klausījies).

Es kaut ko nevaru saprast. Absolūti nevaru saprast. Keita Buša man vienmēr ir likusies pretīga viņas galvenā grāvēja no šī albūma - dziesmas "Babooshka" dēļ. Šī dziesma man šķita kaut kāda pretīga lēta un stulba disko ēras kompozīcija. Tagad es nekādi nevaru saprast, vai es šo dziesmu vispār jebkad esmu klausījies. Iespējams, ka mani atbidēja Keitas Bušas paskats (par skaistu šo sievieti es diez vai nosauktu) + diezgan glemīgais viņas ietērps šī video piedziedājumā, taču patiesībā "Never for ever" ar disko mūziku ir ne vairāk kopīga kā vardei ar Latvijas karogu. Turklāt "Babooshka" patiesībā ir vienkārši superīga dziesma, turklāt tā nemaz nav tik triviāla popmūzikas kompozīcija kā es iepriekš biju uzskatījis.

Cik ļoti man gribētos paziņot, ka "Permanent Waves" ir viens no labākajiem albūmiem, kādus es jebkad esmu dzirdējis! Rush ir tik simpātiska grupa, ka man negribas attiecībā pret to būt kritiskam, žēloties par viņu mūzikas trūkumiem vai pārmest nepietiekamu darbu pie mūzikas satura. Kā nekā viņi ir galvenie libertisma sludinātāji rokmūzikas pasaulē un tīri cilvēciski Džedijs Lī un kompānija man šķiet ļoti simpātiski. Bet...

Šī nav īsti filma, bet gan dažādu Pītera Kūka skeču kopums, kas droši vien tapis ilgākā laika periodā. Tā kā pēdējā laikā esmu sevī atklājis slēptu Pītera Kūka cienītāju, nav brīnums, ka man šis raidījums patika. Taču pāris lietas nepieciešams iepriekš precizēt. Pirmkārt, ieraksta kvalitāte. Šausmīgs astoņdesmito gadu TV rips noteikti nebūtu labākais formāts, kurā skatīties jebko, bet ne vienmēr pastāv izvēles iespēja. Un šis bija viens no tiem ne vienmēr gadījumiem.

"End of the Century" ir viens no visdīvainākajiem albūmiem rokmūzikas vēsturē, tur nevar būt divu domu. Tajā viena no pirmajām amerikāņu pankroka grupām (vai pareizāk grupa, kura būtu uzskatāma par pankroka "izgudrotāju") par producentu bija pieaicinājusi Filu Spektoru, kura "wall of sound" atpazīstamie aranžējumi caurvija megatonnas sešdesmito gadu saldās popmūzikas un kura galvenais triks bija aranžējumos iesaistīt iespējami vairāk dažādu mūzikas instrumentu. Kā Spektora maksimālisms varētu sadzīvot ar Ramones minimālismu? Kā Ramones vispār iedomājās, ka Spektors varētu būt viņiem piemērots producents? Nezinu. Bet tā sagadījās.

Nu, ko - ieejam otrajā "The Cure" maratona dienā. "Seventeen Seconds" salīdzinoši ar savu priekšgājēju - "Three invisible boys" - netiek uzskatīts par gluži tik labu albūmu. Līdz ar gada paiešanu no grupas mūzikas ir pazudušas "spurainās" ģitāru skaņas, sintezatori iekarojuši apmēram tādu lomu, kāda tiem būs arī vēlākajā The Cure mūzikā, Roberts Smits ir izlēmis nebūt par panka varoni, bet par new wave depresīvo romantiķi. Dīvainākais ir tas, ka man pret šo albūmu nav īpašu iebildumu. Tas ir tik kluss un mierīgs, ka es kaut kāda iemesla dēļ to klausoties nejūtos aizskarts. Protams, mani ne pārāk interesē Roberta Smita skumju iemesli, un es apzinos, ka šis ieraksts ir vienveidīgāks par, piemēram, grupas pirmo albūmu, bet tas nenozīmē, ka man gribētos to iespējami ātrāk izdabūt laukā no savām ausīm.

Jē! Ronijs Džeimss Dio! Jē! Black Sabbath! Jē! Ragainā pielūgšana! Jē!

Pentaloģijas par autostopu Visumā otrā daļa atbild uz vienu no dzīves pamatjautājumiem - kur mēs varētu ieēst pusdienas? Viens no atbilžu variantiem ir Milliways - Restorāns Visuma galā. Tā ir vieta, pēc kuras apmeklējuma nav jāuztraucas par paģirām nākamajā rītā, jo nākamā rīta nebūs. Tā ir vieta, kur vari satikt dīvaiņus no dažādākajiem Visuma nostūriem. Tā ir vieta, kur tu vari apēst dzīvnieku, kas speciāli tiek audzēts tāds, ka tas vēlas tikt apēsts.

Patiesībā šis nav īsts "The Cure" albūms. Īstais Cure debijas ieraksts saucās "Three Imaginary Boys" un vairākas dziesmas tajā bija atšķirīgas no tā, kas ir šeit. Taču šī ir attiecīgā albūma amerikāņu versija, kurā iekļautas vairākas citas dziesmas - tai skaitā jau nosaukumā ieliktā "Boys Don`t Cry". Patiesībā "Boys Don`t Cry" ir viena no manām mīļākajām Cure dziesmām - tā ir pietiekami viegla un tik "optimistiska", cik vien šī grupa jebkad ir spējusi būt. To varētu nosaukt par viegla popa krustojumu ar septiņdesmito gadu pankmūziku.

Romāns par pinbolu bija viens no pirmajiem Murakami darbiem, ar kuriem es iepazinos, taču kaut kāda iemesla dēļ mūsu iepriekšējā iepazīšanās sanāca sasteigta un nepabeigta, līdz ar to šī lasīšanas reize bija pirmā tāda, kurā sasniedzu romāna beigas.

Varu pavēstīt, ka tuvāko mēnešu laikā visticamākais neviens Uriah Heep albūms faktoīdam nepievienosies, tā kā ātrāk kā 27. numura diskā to parādīšanās nav gaidāma. Un, kā teiktu kāds Latvijas hokeja komentēšanas klasiķis - labi, ka tā!

Formāli ņemot, šis Judas Priest albūms atrodas pašā pirmajā Mp3 diskā, kas parādījās manā kolekcijā. Oficiāli tā numurs gan ir 4, bet tieši šis ir disks ar Ļeņinu un uzrakstu: "Mp3 - eto ješe odna pobeda kommunizma!" uz vāciņa.

(valoda: anglju) Godiigi sakot, es pat atmineeties nevaru, kad peedeejo reizi lasiiju kaut ko liidziigu "Eenu graamatai", noteikti peedeejaa laikaa tas nav bijis. Turklaat es jau no saakta gala zinaaju, kaadas kategorijas literatuura taa buus, bet tomeer izlasiiiju. Kaapeec taa? Pirmkaart, taapeec ka man pieejamo graamatu klaasts Duka-maajaa ir diezgan pieticiigs. Otrkaart, un galvenokaart tieshi taadeelj, ka man vienkaarshi shobriid nav iekshaa vakaros lasiit kaut ko kaut nedaudz smadzenes piepuuloshu, bet "Book of Shadows" smadzeneem nerada lielaaku slodzi kaa stulba tiinju komeedija vai pornofilma.

Bija tāds laiks salīdzinoši nesenā pagātnē, kad es diezgan aktīvi fanoju par šo vecu mērkaķi - galvu kodēju. Patiesībā gan lielākā mērā tas attiecās nevis uz Ozija solo karjeru, bet gan uz viņa darbību kopā ar Black Sabbath, bet kurš gan to vairs atceras, kas un kāpēc par ko ir fanojis. Tomēr tā sagadījās, ka manā krājumā ir arī vesela kaudze viņa solo ierakstu. Ok, kaudze varētu būt arī neliels pārspīlējums, bet to noteikti ir vairāk nekā viens. Nē, patiesībā man pat laikam ir gandrīz visi viņa ieraksti, bet tas jau ne par mani, ne vēl jo vairāk par Oziju neko neliecina. Šajā albūmā ir viena no viņa solo karjeras slavenākajām dziesmām - "Crazy Train", kurā viņa ģitārists Rendijs Roudss demonstrē savu pirkstu veiklību, bet Ozijs demonstrē, ka viņa balss, lai gan nav slikta, bet neko unikāli spēcīga tā arī nav, tomēr dziesma ir vienkārši lieliska. Žēl, ka vairums pārējo ieraksta dziesmu nav diez ko sirdi aizgrābjošas. It īpaši to var attiecināt uz romantisko "Goobye To Yesterday", kas patiesībā ir easy listening un nevis metāls, turklāt puse dziesmu albūmā izklausās gandrīz identiski - piemēram, kas lūdzu īpašs ir kompozīcijā "Suicide Solution"? Ai, vispār tas ir tik tipisks monotons metāla ieraksts, ka tipiskāku un monotonāku grūti iedomāties. Nemīlu es vairs Oziju, ne un ne.

(valoda: vācu). Nezinu, vai Gerhards Rots ir radinieks tam vēl vienam austriešu rakstniekam Rotam, kura romānu lasīju pirms neilga laika, bet ja ir, tad jāatzīst, ka salīdzinoši ar savu priekšteci viņš man šķiet gaužām neinteresants. Viņa romāns ir vēstījums par kādu vīru vārdā Ascher (gandrīz kā tas reperis - Usher), kas aizbraucis uz kaut kādu lauku miestu cerībā paglābties no kaut kādiem mēsliem. Vēlāk gan izrādās, ka nemaz tik lieli tie mēsli nav - vienkārši Ascher ir ārsts, kuram gadījies kaut kādu pacientu nobendēt vai kaut kas tamlīdzīgs un tagad viņu vajā "slikta reputācija". Toties viss tas ciemats ir kaut kāds krīpfests. Pirmkārt, liela romāna daļa stāsta par medībām un medniekiem, kas nodarbojas ar suņu atšaušanu (gross). Tas pat mani gandrīz piespieda pārtraukt šī darba lasīšanu. Pēcāk, kad vēl klāt parādās kaut kāds sajucis prātā tips, kas pēc zaudēta tiesas procesa izlemj nošaut visus savus pretiniekus, grāmata kļūst vēl dzīvespriecīgāka. Un tas viss - ar augstu miegainības devu, kas austriešu rakstniekiem pēc maniem novērojumiem ir vēl raksturīgāka nekā viņu Vācijas brāļiem.

A bizarre story about a little kid who`s strange behaviour influences serious scientists and other people to do what he does. For instance, to hop around instead of walking. Or use bad grammar forms. The idea was good although I didn`t like how it was written.

I`ve had this record in my collection for quite a while but I never managed to listen to it entirely before. Actually it`s a bit surprising, since this 14 songs containing LP is less than 16 minutes long. But now after having done an interview with Mark Prindle, the legendary Mark Prindle, who considers this a hefty fine album, I thought - why not. Do you have something against group sex? Well, I do. Anyhow, this record is something unique. Not uniquely great but certainly not the kind of stuff you forget 2 minutes after finishing listening to it. Basically it`s an hardcore punk record, but the key ingredient to it is the speed. The Ramones are just some teeny-weenies playing college rock, while the Sex Pistols sound like Aerosmith in comparison with the Circle Jerks. They don`t sound too professional, of course, but at least some of the songs are quite good. My favourite track is "Beverly Hills", but "Operation" - a track about a guy getting castrated - comes close to it. "World up my ass" is also good. A few of the songs might sound a bit monotonous but it`s not that much of a problem for an album this short. I admit that the rating is much higher than you`d enjoy this record unless you`re into hardcore punk (I`m not really) but it does have something about it. Still I`m not sure whether I`ll listen to most of these songs again.

DK were undoubtely one of the most interesting punk bands in existence. Apart from being more intelligent and technically advanced than most of their peers they differ from bands like "Ramones" and "Sex Pistols" with being much more anti-establishment oriented than the already mentioned "Pistols" who basically were the "New Monkees". DK are agressive, Jello Biafra sings as if he had no teeth in his mouth but as is if the capitalists had ripped his guts or done something nasty to his grandma. Their debut record boosts a group of uber-cool, uber-agressive and uber-satiric songs: including "California uber alles", "Holiday in Cambodia", "Kill the poor" and "Let`s lynch the landlord". The first song of theirs I ever heard was "Kill the poor" which I had on some bizarre CD titled smartely "Best of rock". Back then I didn`t particulary enjoy this song, but nowadays I consider it one of the finest statements punk music has given to the world. Being so alternative the Kennedys still pay very much attention to making their songs stand out, with excellent memorable melodies and catchy choruses. They even do a cover of Elvis`s "Viva Las Vegas" without a doubt outdoing Sid Vicious and "My Way", because the band sounds so hardcore that I can even imagine becoming a fan of hard core punk music.

AC/DC is one of the meanest and toughest rock bands in the world. Who else could scream like those crazy fellows Bon Scott and Brian Johnson (after his death)? Who else could dress up in a school uniform like Angus Young? Who else could jump on one leg for an hour like Angus Young? Who else could sing about having "Big Balls" so convincingly as this band? No one, of course. "Back in black" was recorded in 1980 after Bon Scott accidentally died by chocking upon vomit (most people claim that it was his own vomit but you never know). So the Young brothers hired a new singer and recorded an album called "Back in black". If you suppose a record like this one would have a lot of sincere pesimistic songs, you`re more wrong than that guy who said that guitars groups won`t be a trend for a long time. The most famous songs on this record without a doubt are "Back in Black" - with such a cool riff that you`d kill for it, and it`s that much of a rocking song you`d never know from the title alone. Then there`s "You shook me all night long" - had this song on a casette called "Auto Moto Rock", and it surely is a song you can band your head to while driving on a speedway. And you can`t forget the opening "Hell`s Bells" which ain`t really a favourite of mine because of the long intro. "Shoot to thrill" is nice as well. Did you notice me using the word "nice" to describe an AC/DC song? But it`s true the songs are nice - a bit simplistic and cock-rocking but that`s no minus for a band like AC/DC. If you know your "Soft Machine" by heart you`ll probably never listen to those squeeky Australian fellows but in that case you`re a moron.

Those Residents were some fine fellows who surely had done their homework before recording an album. On this fine record the eye-ball like mysterious creatures calling themselves residents invented a brand new approach towards making an LP. Logically reasoning that each pop song is basically a repetition of verse and chorus they decided to dump the repetition in order to be able to put 40 songs on a 40 minute long LP. And with the release of this album in the form of a CD we get a whole 50 tracks instead of those 40. What`s not so great about the record is that the songs aren`t that catchy and that they rarely have both a verse and a chorus, and they for sure don`t have too many different instruments on those songs. I can`t really name any highlights but the bonus material where we get goofy versions of "Hit the Road Jack" and "Jailhouse Rock". I guess only particulary weird people would enjoy this album and listen to it on a regular basis, but as a historical document and as a weird adventurous record it does in deed follow its purposes. Not that I am likely to listen to it again... at least in the next few years (that`s why the rating ain`t particulary high).

In the review on the back cover of this book it is said to be somewhat similar to "Master and Margarita" by M.Bulgakov as a book redefining old stories. You see, the characters mentioned in the title are the three wise men that came guided by a star to look at the newborn king. In this book though they didn`t start the journey because of no king - Gaspard was unhappy after he found out that his white slave lover was cheating on him with another one of her kind; Melchior`s museum of art was destroyed by religios people; and Balthazar wasn`t even a king he was running away from his uncles people who were trying to kill him (an evil uncle once again!). On their journey all of them met one another and they also visited king Harod in Jerusalem, who was the one telling them to go and look at the newborn Jesus. And that`s what they did; and another king (prince actually) also wanted to see Jesus, being sent there by the same Harod. But he was late. There`s nothing extremely great about this book - it is a nice tale about the past, but definetely not groundbreaking, despite some interesting spots, for example the problem was Adam and therefore God as well black or not.

After some thirty minutes I was already fast asleep, and I had no clue why this is considered to be a good movie. The plot was nowhere close to interesting, characters - uninspired, etc, etc. But then suddenly everything changed. No, I don`t mean to tell you that I found any interest in the storyline. It was the music, performances by celebrities of R&B that made the difference. And the Blues Brothers band also rocked quite hard. Ray Charles, Aretha Franklin, James Brown, John Lee Hooker - now that`s what I call musical entertainment. Once again it`s the soundtrack that saves the day.