Претендент на престол
Solījumu turēju - Čonkina otro daļu izlasīju. Šajā grāmatā gan pats Ivans Čonkins ne tuvu nav galvenais varonis - kamēr Čonkins visas grāmatas garumā sēž cietumā, kaislības virmo viņam apkārt, šajā triloģijas daļā iesaistoties veselai plejādei spilgtāku un mazāk spilgtu personāžu.
Sākšu ar to, ka dažas reizes grāmatā iesaistās arī tas Staļins, kas nav ebreju tirgotājs, bet PSRS imperators. Tiesa, vācu uzbrukuma apstākļos Staļins no Kremļa ir pārcēlies uz kādu Maskavas metro staciju (cik šis atbilst vēsturiskajai patiesībai, mani sevišķi neinteresē), un ar diženumu šim grāmatas varonim tā ir, kā ir (proti - nav). No mazāka sabiedriskā statusa personāžiem ievērojamākais ir vietējās avīzes galvenais redaktors, kurš gadiem ilgi nav rādījies mājās, pārmērīgi satraucoties par tik būtiskām detaļām kā Staļina vārda minējumu skaits avīzes ievadrakstā. Šim biedram gan visai nelāgi beidzas satikšanās ar otro Staļinu - to pašu veco ebreju - kā rezultātā redaktoru sāk vajāt zirgi - gan dzīvi, gan iedomāti.
Lai arī grāmatas darbība risinās laikā, kad vācieši pilnā sparā iebrukuši Savienībā, kara tēma nav gluži centrāla grāmatā - kā nekā liela daļa tās varoņu ir Čekas darboņi, un viņiem jau allaž svarīgāka bijusi cīņa ar iekšējo ienaidnieku, paraugprāvas un tā tālāk. Arī Čonkinam tiek tas gods kļūt par paraugprāvas varoni, rodoties visai absurdai versijai, ka šis sīkais lauku čalis patiesībā ir kņazu Goļicinu dzimtas atvase, kas vēlējies vācu interesēs Kriezemē raisīt liela vēriena dumpi, tomēr drosmīgajiem Čekas vīriem izdevies šo nežēlīgo plānu apturēt.
Romāns diezgan cieš no centrāla sižeta trūkuma - tajā ir čupām daudz ļoti trāpīgu melni humoristisku stāstu, bet kā vienots veselums grāmata nestrādā, domājams tādēļ, ka tā nemaz nav vienots veselums. Personāžu ir vēl būtiski vairāk kā pirmajā daļā, un katram no viņiem ir savs stāsts, kurš stāstām te un tagad. Nevajadzīgi (manā izpratnē) daudz vietas grāmatā atvēlētas Ņuras (kura ir gaidībās) mēģinājumiem panākt, ja ne Čonkina atbrīvošanu, tad vismaz to, ka kāds atzītu, ka viņa un Čonkins patiešām ir dzīvojuši kopā. Tiesa, epizodes par to, ka "pie mums jau cilvēkus tāpat vien, bez iemesla neapcietina" un "bet pie mums gan", ir lieliskas. Grāmata ir, iespējams, vēl dzēlīgāka par pirmo triloģijas daļu, bet pirmreizīguma efekts tajā ir mazliet zudis. Vienlaikus jāatzīst, ka visa padarīšana ap gļēvi kritušā Čekās kapteiņa Miļagas bērēm, padarot šo personāžu par vietējas nozīmes tautas varoni, ir ļoti spēcīgi aprakstīta.
Sākšu ar to, ka dažas reizes grāmatā iesaistās arī tas Staļins, kas nav ebreju tirgotājs, bet PSRS imperators. Tiesa, vācu uzbrukuma apstākļos Staļins no Kremļa ir pārcēlies uz kādu Maskavas metro staciju (cik šis atbilst vēsturiskajai patiesībai, mani sevišķi neinteresē), un ar diženumu šim grāmatas varonim tā ir, kā ir (proti - nav). No mazāka sabiedriskā statusa personāžiem ievērojamākais ir vietējās avīzes galvenais redaktors, kurš gadiem ilgi nav rādījies mājās, pārmērīgi satraucoties par tik būtiskām detaļām kā Staļina vārda minējumu skaits avīzes ievadrakstā. Šim biedram gan visai nelāgi beidzas satikšanās ar otro Staļinu - to pašu veco ebreju - kā rezultātā redaktoru sāk vajāt zirgi - gan dzīvi, gan iedomāti.
Lai arī grāmatas darbība risinās laikā, kad vācieši pilnā sparā iebrukuši Savienībā, kara tēma nav gluži centrāla grāmatā - kā nekā liela daļa tās varoņu ir Čekas darboņi, un viņiem jau allaž svarīgāka bijusi cīņa ar iekšējo ienaidnieku, paraugprāvas un tā tālāk. Arī Čonkinam tiek tas gods kļūt par paraugprāvas varoni, rodoties visai absurdai versijai, ka šis sīkais lauku čalis patiesībā ir kņazu Goļicinu dzimtas atvase, kas vēlējies vācu interesēs Kriezemē raisīt liela vēriena dumpi, tomēr drosmīgajiem Čekas vīriem izdevies šo nežēlīgo plānu apturēt.
Romāns diezgan cieš no centrāla sižeta trūkuma - tajā ir čupām daudz ļoti trāpīgu melni humoristisku stāstu, bet kā vienots veselums grāmata nestrādā, domājams tādēļ, ka tā nemaz nav vienots veselums. Personāžu ir vēl būtiski vairāk kā pirmajā daļā, un katram no viņiem ir savs stāsts, kurš stāstām te un tagad. Nevajadzīgi (manā izpratnē) daudz vietas grāmatā atvēlētas Ņuras (kura ir gaidībās) mēģinājumiem panākt, ja ne Čonkina atbrīvošanu, tad vismaz to, ka kāds atzītu, ka viņa un Čonkins patiešām ir dzīvojuši kopā. Tiesa, epizodes par to, ka "pie mums jau cilvēkus tāpat vien, bez iemesla neapcietina" un "bet pie mums gan", ir lieliskas. Grāmata ir, iespējams, vēl dzēlīgāka par pirmo triloģijas daļu, bet pirmreizīguma efekts tajā ir mazliet zudis. Vienlaikus jāatzīst, ka visa padarīšana ap gļēvi kritušā Čekās kapteiņa Miļagas bērēm, padarot šo personāžu par vietējas nozīmes tautas varoni, ir ļoti spēcīgi aprakstīta.
2015-08-26
comments powered by Disqus