Vakardienas analītiķis

Pēc eksperimenta, sadarbojoties ar Filu Spektoru, "Recents Songs" ir Koena atgriešanās pie saknēm - pie tādām dziesmām, kuru dēļ viņš sākotnēji spēja savaldzināt savas klausītājas (un klausītājus) - gaumīgi un neuzmācīgi aranžētām dziesmām par mīlestību un reliģiju. Atkal jau teksti kļuvuši sarežģītāki, mazāk vulgāri, plašāk un dziļāk interpretējami. Vienlaikus šis ir arī pēdējais ieraksts pirms Koenu savaldzināja astoņdesmitie gadi un elektroniskie instrumenti, proti, tās ir atvadas no kādas ļoti skaistas muzikālas ēras. Nē, varbūt nav gluži tā, ka Koens te būtu atgriezies pie "Songs of Leonard Cohen" ēras minimālisma - kā nekā ierakstā piedalās liels daudzums mūziķu, kas patiešām pārliecina par to, ka tas ir mūzikas albums, nevis dzejas deklamācija ģitāras pavadījumā, taču uzsvars te ir uz skanējuma gaumīgumu un adekvātumu - atšķirībā no Spektora, kuram galvenais bija lielāka pompa un troksnis, šī ieraksta producents Henrijs Levijs, kura sadarbības partneru vidū atrodami Džonija Mičela un Nīls Jangs stilistiski ir daudz labāk saderīgs ar Koenu, līdz ar to gadījumā, ja viņaprāt kādā mirklī ir nepieciešams čigānu vijolnieks, bet citā - meksikāņu mariači grupas iesaistīšanās, tad tam tiešām ir objektīvi iemesli.

Solījumu turēju - Čonkina otro daļu izlasīju. Šajā grāmatā gan pats Ivans Čonkins ne tuvu nav galvenais varonis - kamēr Čonkins visas grāmatas garumā sēž cietumā, kaislības virmo viņam apkārt, šajā triloģijas daļā iesaistoties veselai plejādei spilgtāku un mazāk spilgtu personāžu.

Frānsesa Sokolova Sansoma bija gluži normāla sieviete vecumā ap četrdesmit - ne gluži slaida, ne gluži izcili skaista, divu bērnu māte Londonas iedzīvotāja, kura kādu dienu izdomāja kļūt par mūziķi. Kā teikt - kāpēc ne? Viņa pārdēvējās par Vi Subversa un kopā ar ģitāristu Richard Famous izveidoja "Poison Girls".

Šo filmu rādīja Kalnciema kvartālā Padomju šausmu kino nakts ietvaros, lai gan patiesībā tā, protams, nav šausmu filma, bet trilleris ar mistikas elementiem. Un ļoti klajš "Bāskerviļu suņa" atdarinājums.

Reizēm mani pārsteidz, ka cilvēka vārds tiek aizstāds ar iniciāļiem. V.S. Naipola gadījumā laikam nav jābrīnās - drīzāk būtu dīvaini, ja Nobela prēmijas laureātu Vidijadharu Suradžprasadu bieži dēvētu pilnā vārdā.

Šis ieraksts iezīmē Sērža Geinsbūra iesoļošanu regeja pasaulē. Šis allaž mainīgais mūziķis gan vienmēr saglabāja vienu iezīmi - noslieci uz bezkaunīgām provokācijām.

"Stalkeris" manā sarakstā ar filmām, kuras kaut kad vajadzētu noskatīties, dzīvoja ļoti ilgi, ne mazāk kā piecus gadus. Izkļūt no šī saraksta filmai palīdzēja nejaušība - vakar, konstatējis, ka šajā sarakstā bija precīzi 50 filmas, izlēmu izvēlēties vienu uz dullo, un izvēle krita par labu "Stalkerim".

Bovija Berlīnes triloģijas pēdējais albums sākotnēji kritiķiem nepatika, taču laika gaitā kolektīvā attieksme pret to ir mainījusies uz labo pusi un bieži to pat dēvē par labāku nekā “Heroes”. Tiesa, šajā ierakstā vienas lietas izteikti trūkst - kādas dziesmas, kas būtu iegūlusi Bovija zelta fondā tā kā jau minētais “Heroes”. Vienlaikus komerciāli šis ieraksts bija veiksmīgāks par savu priekšgājēju - tā vadošais singls “Boys Keep Swinging” britu čārtos tika desmitniekā, kas “Heroes” nebija pa spēkam. Tas gan, protams, ir apliecinājums tam, ka plašā publika neko daudz nesaprot.

Makartnija grupas "The Wings" pēdējais albums droši vien nav viens no tiem (nedaudzajiem) viņa pēcbītlu karjeras ierakstiem, kas varētu sevišķi kādu interesēt. Lai arī tā nosaukums liek domāt, ka Makka ar to atgriežas pie saviem pirmsākumiem, saturiski nekas par to neliecina. Šis ir tipisks septiņdesmito gadu beigu albums, kurā ir atrodami Makkas un kompānijas mēģinājumi pārbaudīt savus spēkus visos tolaik populārajos mūzikas stilos, cenšoties apliecināt, ka viņi joprojām ir jauni un hipsterīgi. Protams, ar piebildi, ka viss šeit dzirdamais ir caurausts ar tipisku Makartnijismu, te ir dzirdami mēģinājumi rast savu vietu līdzās pankiem, diskotājiem un jaunā viļņa pārstāvjiem, pa reizei izpildot arī kaut ko absolūti retro stilam piederīgu. Kaut kādā mērā šis ir saucams par konceptalbumu, taču koncepts ir tik neoriģināls, ka par to bonusa punkti nepienākas - albums ir veidots (vismaz daļēji) kā radio stacijas pārraide (kas varētu būt attaisnojums spēlētās mūzikas stilu daudzveidībai, ja vien nebūtu tā, ka teju jebkura šī ieraksta dziesma izklausās pēc tipiska Radio Skonto repertuārā ietilpstoša "labuma") - šādu piegājienu The Who īstenoja vēl 15 gadus pirms Wings, kas laikam nav īsti liels grupas vitalitātes apliecinājums.

Jo tālāk, jo trakāk. Nezinu, kādas vielas Pere Ubu dalībnieki lietoja, kad viņi devās piknikot, bet sēnes šķiet varētu būt tur klāt bijušas. Ko lai arī neteiktu Wikipedia tante, tas, kas šeit ir dzirdams, pilnīgi noteikti nav postpunk. Ok, Deivids Tomass kaut kādā mērā izklausās pēc pankroka dziedātāja, bet tas, ko viņš dzied, un tas pavadījums, kurā viņš to dara - tas jau nu nekādi nav pancīgi, drīzāk šis kolektīvs izklausās pēc viena no tiem ansambļiem, kuru dalībnieki no īstiem pankiem (tādiem, kuri dirsu neslauka) varētu dabūt ar zābaku pa seju par savu pārmērīgo intelektuālismu un vēlmi izcelties. Pie labākās gribas šī mūzika nav dejojama un lēkājama, melodijas (ja tādas vispār ir atrodamas) ir paslēptas zem milzīga daudzuma trokšņa, kliegšanas, nemitīgām tempa un ritma maiņām, kas īsti neko citu izdarīt nespēj, kā vien uzdzīt galvassāpes. Ik pa brīdim kāds no grupas dalībniekiem it kā sāk spēlēt kaut ko puslīdz normālu, bet pietiek paiet desmit sekundēm un it kā normālais ritmiņš pārvēršas kārtējā psihismā, un patiesībā līdz ar to visas dziesmas izklausās viena otrai visai līdzīgas. Un vispār šajā brīdī Pere Ubu jau ir sasnieguši to dīvainības līmeni, kad man viņi šķiet pārāk dīvaini un neklausāmi, tas jau sāk no mūzikas pārvērsties par troksni, un es nemaz nebrīnos, ka šī albuma tapšanas rezultātā grupa izjuka (tiesa, tā nedaudz citā sastāvā atjaunojās tikai dažus mēnešus vēlāk). Man pilnīi noteikti šī grupa labāk patika tad, kad tā spēlēja mūziku, kurai bija vairāk kopīga ar Čaku Beriju un mazāk - ar kaut kādiem ambicioziem pseidointelektuāliem perdeļiem. Pankiem desu, kā teikt!

Vēl viena filma, kas tika noskatīta lidmašīnā Honkonga-Helsinki, vienīgā kaut cik vecākā filma, kas bija piedāvātajā repertuārā. Tikai mājās uzzināju, ka šis Pītera Jeitsa veikums savulaik tika pie piecām Oskara nominācijām un vienā no tām arī uzvarēja - par labāko scenāriju. Kaut kādā mērā mani māc aizdomas, ka esmu šo filmu kādreiz jau redzējis, bet varbūt tā arī nav.

Nezinu, vai šo ierakstu ir pieņemami saukt par "Високосное лето" otro studijas albumu, jo:

"Гусляр" bija diezgan drosmīgs solis Pesņaru izpildījumā, kas gan laikam ilgtermiņā ne pārāk labi attaisnojās - ierakstot šo rokoperu (savādāk to patiešām laikam nenosauksi), grupa zaudēja lielāko daļu savas popularitātes klausītāju vidū (jo auditorijai tomēr negaidītas pārmaiņas parasti sevišķi labi netīk), un tā rezultātā ieraksts, kurš teorētiski varētu kļūt par triumfu, faktiski iezīmēja grupas beigu sākumu. Plus, cik ir izdevies saprast no intervijām ar iesaistītajām pusēm, pamazām gāja čupā iekšējās saiknes ansambļa ietvaros - Muļavins arvien vairāk skatījās glāzē, kas, domājams, neuzlaboja viņa raksturu, citiem dalībniekiem arī bija savas ambīcija, ne velti pēc šī albuma ierakstīšanas no kolektīva aizgāja ilggadīgie dalībnieki Bortkevičs, Poplavskis un Nikolajevs.

Es pat neatceros, kopš kura laika šis ieraksts katru dienu pāris reizes noskan manās austiņās - nekādi nevarēju saņemties par to uzrakstīt, un tālab nevarēju sākt klausīties kaut ko citu. Sauc to par mazohismu, slinku pedantismu vai kā citādi, bet fakti ir likti galdā.

Šis Atvudes romāns stāsta par trīs personāžiem, kuri veido gandrīz mīlas trijstūri. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka tā pa īstam mīlestības tur nav ne starp vienu. Elizabete un Neits ir precējušies teju divdesmit gadus, bet laikam gan viņi viens otru nekad nav mīlējuši. Elizabetei Neits ir bijis vairāk glābiņš no viņas maniakālās tantes, pie kuras Elizabete uzaugusi. Tikām Neitam... jāatzīst, ka Neits vispār nav nekāds dziļais ūdens. Lesje tikām ir ebreju-ukraiņu jauktene, kas nākusi teju vai no Montegu un Kapuletu aprindām - viņas ebreju vecāmāte un viņas ukraiņu vecāmāte, viena otru neredzējušas, viena otru no visas sirds ienīda un vienīgais, kas viņas vienoja, bija mīlestība pret mazmeitu. Tiesa, protams, abas vecās sievietes bija viena otrai raksturos ļoti līdzīgas. Lesje izauga par dinozauru pētnieci un strādā muzejā. Neits kādreiz bija jurists, bet tagad mājas pagrabā izgatavo koka rotaļlietas. Elizabete ir Lesjes kolēģe. Elizabetei bija mīļākais Kriss, kurš nesen izdarīja pašnāvību.

"The Bells" noteikti nav viens no izcilākajiem Lū Rīda ierakstiem, bet tajā ir grūti iztēloties, cik zemu cienījamais mākslinieks krita tikai vienu gadu vēlāk, ierakstot savas karjeras nenoliedzami draņķīgāko albumu "Growin` up in Public". Nē, "The Bells" arī nav nekāds eksperimentālisma kalngals (lai gan - vai kādam patiešām vajadzētu "Metal Machine Music II"?), bet tas vismaz ir tipisks Lū Rīds, tāds, kādu tu esi pieradis viņu dzirdēt, reizēm eksperimentējošs ar disko ritmiem, it īpaši "Disco Mystic" gadījumā (bet tieši eksperimentējošs, nevis sekojošs sabiedrības pieprasījumam), runājošs un nedziedošs, un ļoti labi baudāms. Šis ieraksts ir jautrs un pacilājošs, viegls un baudāms, varbūt ne pārmērīgi saturīgs, bet piemērots, lai to klausītos pēdējā nepilnajā darba dienā pirms Ziemassvētkiem. Kaut kā neko īpaši rakstīt par to man gan negribas, bet tā jau ir cita lieta.

Turpinot sadarbību ar Giorgio Moroder un rotaļāšanos ar disko bītiem, ierakstot "Terminal Jive", Sparks vismaz kaut kādā mērā savā skanējumā atkal izmantoja elektriskās ģitāras, taču joprojām albumā izteikti dominē sintezatoru skaņas, kuras šoreiz gan ir kļuvušas pieradinātākas un populārajai mūzikai raksturīgākas. ASV un Lielbritānijā šis ieraksts kļuva par pamatīgu flop, tikām diezgan pārsteidzoši tā singls "When I`m with You" kļuva par pamatīgu grāvēju Francijā, kur tas sešas nedēļas noturējās pašā topa virsotnē.

Sākot ar pirmajām "No.1 in Heaven" notīm ir skaidrs - Sparks vairs nav tā pati grupa, kas līdz šim. No grupas skanējuma gandrīz pilnībā ir izgaisušas ģitāras un klaveries, to vietā stājoties pēc septiņdesmito beigu standartiem moderni sintezatori un bungmašīnas. Protams, Sparks nav tāda grupa, lai tā uzreiz ņemtu un no virsotnēm iegrimtu tipiskā eurotrash, un viņu mūzika arī sadarbojoties ar tādu diezgan biedējošu tipāžu kā Giorgio Moroder (vislabāk zināms kā Donna Summer producents disko ēras laikā) nekļūst trula un vienkārša, bet... izvēlētie instrumenti, lai nodotu grupas vēstījumu man nemaz nepatīk. Pozitīvais ir tas, ka Sparks izpratne par elektronisko mūziku kopumā bija inteliģenta un līdz ar to šis ieraksts arī mūsdienās neizklausās pēc absolūta sūda, muzikālu ideju brāļiem Maeliem joprojām bija tonnām, bet man tāpat tas viss īsti pie sirds iet nevar, jo es vienkārši nespēju abstrahēties no tā, ka man šāda 100% sintētiska mūzika nekad nav patikusi un ar visiem neskaitāmajiem "āķiem", kas ir katrā šī albuma dziesmā, tās manā sirsniņā nekad nespēs ieņemt vietu līdzās grupas agrīnajiem veikumiem. Jā, ar visu digitālo apstrādi Rasela falsets joprojām ir fantastisks un viņa vokāli "Academy Award for Performance" patiešām atbilst dziesmas nosaukumum, bet man visu šo gribētos dzirdēt pilnīgi citās skaņās.

Iespējams, Rejam Deivisam patiešām bija "low budget", kas lika šo ierakstu radīt, izteikti tēmējot uz labākiem pārdošanas rādītājiem. Nav jau brīnums - septiņdesmito gadu pirmās puses konceptuālie ieraksti bija finansiāli katastrofāli, Anglijā pēdējais Kinks albums, kas bija spējis vispār iekļūt čārtos, bija "Something Else by the Kinks" 1967.gadā, un arī Amerikā grupas pārdošanas rādītāji nebija nekādi izcilie.

Pagāja vairāk nekā gads starp dienu, kad Hofštatera eps "GEB" mani sagaidīja pasta nodaļā, līdz dienai, kad aizvēru pēdējo šīs grāmatas lappusi un pateicu skaļu "uff!". Gluži visa gada garumā es šo grāmatu nelasīju, šķiet, sāku to lasīt kaut kad pagājušās vasaras beigās, varbūt rudens sākumā, bet ir neapstrīdami, ka lasīju to ilgi un pamatīgi. Šāda pieeja lasīšanai man gan kopumā nemaz nav raksturīga, taču šī ir viena no tām grāmatām, ar kurām savādāka pieeja nebūtu prātīga. Pavirši un ātri izlasīt kādu viegla satura romānu, ir viena lieta, bet grāmatu ar spēcīgu matemātisku ievirzi - kas pavisam cits.

Līdz šim es Roaldu Dālu pazinu divos veidos - kā vienu no spēcīgākajiem angļu horror-humor rakstniekiem, kas radījis virkni fenomenāli spēcīgu un biedējošu noveļu, un kā bērnu rakstnieku - "Čārlija un Šokolādes fabrikas" autoru. Taču izrādās, ka Dālam bija vēl vismaz trešā personība - izvirtuša humora rakstniecība.

Lai arī rietumu pasaule pa īstam Kišļovski iepazina astoņdesmito gadu beigās (ar "Dekalogu") vai pat deviņdesmito sākumā (kad viņš sāka uzņemt filmas franču valodā), Polijā (un ne tikai) viņu kā ļoti vērā ņēmamu režisoru pazina jau daudz senāk, un "Amatieris" viņam bija jau piektā režisētā pilnmetrāžas filma.

Romāns Polanskis bez šaubām ir ne tikai viens no ievērojamākajiem 20.gadsimta režisoriem, bet arī no pretrunīgākajiem. Paglābies no Holokausta; Mensona banda nogalināja viņa stāvoklī esošo sievu; vēlāk pats Polanskis aizbēga no tiesas, kurā bija apsūdzēts dzimumsakarā ar 13 gadīgu meiteni; un vēl citas detaļas dara viņu par ļoti, ļoti neviennozīmīgi vērtējamu personību. Tas gan diez vai sevišķi varētu ietekmēt manu viedokli par viņa desmito režisēto filmu - "Tesa", kas veidota pēc Tomasa Hārdija romāna "Tesa no d`Ērbervilu dzimtas".

Neatceros vairs, kādā lapā es izlasīju, ka "Les Petites Fugues" esot visu laiku labākā Šveices filma. Katrā ziņā ilgākā laika periodā izdevās šo filmu iegūt un tagad arī noskatīties. Līdz ar to esmu pievienojis vēl vienu valsti sava kino projekta sarakstam, un pie reizes - noskatījies interesantu un īpatnēju filmu.

Pēdējā laikā grāmatu lasīšanas "projekts" man nebija sagādājis daudz pozitīvu emociju - liela daļa lasāmo grāmatu izrādās stipri garlaicīgas. Italo Kalvino romāns "Ja ziemas naktī ceļinieks" bija patīkams izņēmums. Patiesībā tas bija diezgan pamatīga atklāsme. Jau romāna struktūra kā tāda mani pamatīgi ieinteresēja - tajā nepāra nodaļās tiek risināts sižets, kurā galvenais varonis lasa pāra nodaļas. Un pāra nodaļās sižets, rakstības stils, darbības vieta un viss iespējamais mainās no nodaļas uz nodaļu, jo sanāk, ka varonim pret paša gribu arvien katru reizi tiek iesmērēts cits romāns zem iepriekšējā vāka vai vismaz apgalvojot, ka tas bija šis iepriekšējais romāns. Turklāt tēmas un personāži vismaz daļēji pārklājas arī starp pāra un nepāra nodaļām. Katrā ziņā lasīt šo grāmatu ir diezgan pagrūti, bet tas noteikti ir tā vērts un patiesībā es ar lielāko prieku to būtu arī iegādājies, lai arī latviešu valodā tā nav tulkota un gluži iespējams, ka pasūtīt no Amazon būtu padārgi (ja kas - es lasīju to vācu valodā).

Ievērojot to, ka šis ir viens no maniem mīļākajiem ierakstiem ever, tev varētu nebūt interesanti lasīt. Par "The Clash" pastāv viens populārs mīts, ka viņi bija viena no labākajām pankroka grupām. Faktiski, protams, viņi ierakstīja tikai vienu pankroka albumu un pēc tam pievērsās visdažādākajiem mūzikas stiliem, kuru vidū ietilpa gandrīz viss, ko tu vien varētu iedomāties. "London Calling" ir šīs viņu daudzveidības augstākais punkts. Ieraksts ir dubultnieks ar 19 gabaliem, no kuriem liela daļa ir vienkārši sasodīti lieliski. Pieminēšu tik daudz no tiem, cik man pietiks pacietības.

Kad es pirms kāda laiciņa pa ceļam uz darbu klausījos "The Wall" mani uz kādu brīdi pārņēma šoks - šis ieraksts mani vairs neuzrunāja. Vēlīnajos tīņu gados tas bija vienīgais PF albums, ko es klausījos regulāri, bet tagad pēkšņi tas man bija pārstājis patikt. Tas bija patiešām negaidīti. Es jau domāju, vai tik man nevajadzētu pierakstīties Britnijas fanu klubā un uzlikt sev kādu kadru no "Womanizer" klipa par desktop attēlu (nekas, ka attiecīgā dziesma tolaik vēl nebija iznākusi), bet tad pamēģināju vēl nedaudz darbā paklausīties Wall un secināju - nē, ar mani viss tomēr ir kārtībā, un es joprojām mīlu "The Wall". Varbūt ne tik ļoti kā agrāk, un tomēr. Nezinu gan, kā būtu, ja es mēģinātu vēlreiz noskatīties "The Wall" filmu.

Pirms likt uz sava audio atskaņotāja skanēt šo "Supertramp" albūmu, vispirms noskaidro savu atbildi uz sekojošu jautājumu: kāda ir tava attieksme pret sevišķi augstā falsetā spiedzošiem vīriešiem - dziedātājiem? Tādiem kā Bee Gees, Tomass Anderss no Modern Talking un tā tālāk. Ja tev šāda dziedāšanas maniere izraisa neglābjamus stinguma krampjus vai vēlmi novemt galdu, tad varbūt tev nevajadzētu pievērsties šī ieraksta dziļākai pētīšanai. Turpretī, ja tu esi rūdīts "Saturday night fever" fans, kas nekad nešķiras no savam platformenēm un principā neatzīst bikses, pēc kurām nevar noteikt tavu "riekstu" izmēru, tad tev noteikti vajadzētu šim ierakstam dot iespēju sevi pavedināt.

"Lielā rokenrola krāpšana" ir filma par/ar Sex Pistols un dubultalbūms. Šoreiz - par albūmu. Tas nav īsts Sex Pistols albūms, jo Džonijs Rotens tajā atteicās piedalīties (vēlāk būs skaidrs - kāpēc), bet tas nekas - pārējie dalībnieki neatteicās piedalīties.

Ja godīgi, es absolūti nezinu, kā šis ieraksts ir nokļuvis manā krājumā - kāpēc laikā, kad mana gaume svārstījās starp diviem ekstrēmiem pretpoliem - arēnas roku un pankroku, es pēkšņi tiku pie šī ieraksta, ka 1981.gadā saņēma Grammy balvu kā labākais instrumentālais popmūzikas albūms, džeza ģitārista un taustiņnieka duets. Un tomēr tas manā kolekcijā ir.

Ja man jāizvēlas starp agrīnajiem un vēlīnajiem the Cure, es noteikti izvēlēšos pirmo variantu. Tur nav divu domu. Tāpat kā divu domu nav tur, ka šis ieraksts patiesībā ir tas pats "Boys Don`t Cry" tikai ar dažām nomainītām dziesmām (lai arī patiesībā ir otrādāk). Līdz ar to arī ieraksta kvalitāte ir apmēram tāda pati. Šeit gan nav divu pazīstamāko agrīno Cure singlu - "Killing an Arab" un "Boys Don`t Cry", toties citas lieliskas dziesmas šeit ir atrodamas, kas šo ierakstu pat padara par diezgan pancīgi un nevis pokemoniski skanošu. Piemēram, "It`s Not You" ir tipisks pankroks. Tāpat "Grinding Halt".

Vakar divas reizes man izdevās šo aprakstu izdzēst - vienu tāpēc, ka izrādās, ja man "rating" šūna ir tukša, ieraksts netiek saglabāts. Otru - nejauši aizvēru brouseri. Stilīgi, vai ne?

Stāsts par to, kā es atguvu savu "Autostopa Visumā rokasgrāmatu", pats būtu spējīgs pārvērsties par romānu. Notikumu tur gan nebija daudz, bet laika gan. Īsā versija bija šāda - es grāmatu aizdevu kādai kolēģei, pēc pusgada nomainīju darbavietu, palūdzu, lai šī bijusī kolēģe šo grāmatu atdod Sīcim, vēl trīs mēnešus vēlāk pajautāju Sīcim, vai viņš var no šīs kolēģes to grāmatu dabūt, uzzināju, ka tā jau vairākus mēnešus atrodas Sīča plauktā, kur es to būtu varējis pat ieraudzīt. Dabūju grāmatu. Aizmirsu to pie N&N. Visubeidzot tā atgriezās pie manis.

Kurta Vonnegūta romāns "Ietupinātais" pēc paša autora domām uz viņa citu darbu fona būtu vērtējams ar A (amerikāņu sistēmā - 9), kas ir sliktāk nekā "Kaķa šupulis" un "Lopkautuve nr.5" un kas ir vienā līmenī ar "Titāna sirēnām", "Lai Dievs Jūs svētī, Rouzvotera kungs" un "Māti nakti". Tas tā - informācijai.

Savā debijas romānā Haruki Murakami jau ir tas pats Haruki Murakami, kuru vēlāk iemīlējuši miljoni grāmatu lasītāju visapkārt pasaulei.

Ierakstu, kas būtu līdzīgi vienīgajam Sida Višesa solo albūmam, noteikti pasaulē ir daudz. Tikai parasti tādi ir ļoti zemas kvalitātes underground grupām un netiek oficiāli izdoti. Pat, ja tavas grupas nosaukums ir, teiksim "Pankiem desu", tu oficiāli parasti izdod albūmu, kura dziesmas ierakstītas vai nu studijā vai koncertā ar kaut cik normālu aprīkojumu, tu arī padomā par to, lai šis ieraksts neizklausītos pēc zemākās kvalitātes pirātu ieraksta.

Patiesībā šī grāmata nav gluži par smiekliem, par aizmirstību gan. Viss sākas ar gluži ikdienišķu epizodi - kad Čehoslovākija iekāpa komunisma upē (vai peļķē), tās vadītājs teica runu no tribīnes, bet bija auksts un kāds partijas biedrs šim aizdeva savu cepuri. Tapa klasiska propogandas fotogrāfija ar šo tribīni. Vēlāk biedrs tika apsūdzēts noziegumos un pakārts, bet no fotogrāfijas izdzēsts, pāri palika tikai viņa cepure līdera galvā.

Dīvaini, ka manā kolekcijā agrīnajos diskos diezgan daudz parādās šī grupa, kurai es zinu tikai dažas dziesmas un no kurām neviena nav iekļauta šajā albūmā. Iespējams, nekā interesanta tur arī nav.

Mīlēt AC/DC un nemīlēt "Highway to Hell" ir tā kā mīlēt piena produktus un nemīlēt saldējumu. Vai tā kā mīlēt sievietes un nemīlēt Sandru Kalnieti. Ok, tas tikai tā iestarpinājums.

(valoda: angļu). Urrā! Kārtējo reizi uzķēros uz filmas nepareizās versijas problēmas! Protams, man vajadzēja rēķināties, ka Andreja disku plauktā neatradīsies vis 1930. gadā uztaisītā klasiskā Remarka romāna ekranizācija, kas mitinās IMDb visu laiku labāko filmu 250-niekā un kas tolaik saņēma Oskaru kā gada labākā filma, bet gan "cita" versija. Šī versija tapusi 1979. gadā un tā ir televīzijas, nevis kino filma. Tas vien šķiet aizdomīgi. Toties kā televīzijas filma tā tomēr varēja dabūt vairākus ekstra klases aktierus - te piedalās Holivuds klasiķis Ernest Borgnine (kura nevienu filmu gan es neesmu redzējis) un hobits Bilbo Baginss - Ījans Holms. Paula Balmera atveidotājs gan man nav zināms ne mazākajā mērā. Sižetu šeitan neatstāstīšu, jo tas lielā mērā atkārto Remarka romānu. Tomēr savas dažas piezīmes izteikšu. Pirmkārt, filma ir garlaicīga - kā jau to var gaidīt no TV filmām, tā vienkārši velkas savas divas stundas un tad beidzas. Otrkārt, man šādā realizācijā ir vienalga - mani neuztrauc ne Balmera, ne viņa draugu liktenis un es tikai skaitu, cik no viņiem ir apmiruši un cik vēl ir dzīvi (lai noteiktu, cik ilgi vēl filma varētu turpināties). Treškārt, filma ir haotiski samontēta - pārejas starp tagadni un pagātnes "flashbaki" notiek neadekvātās situācijās un brīžiem ir vienkārši kaitinošas. Ceturtkārt, ir diezgan absurdi skatīties, kā angļi un amerikāņi atveido vāciešus (neviens no viņiem pēc vācieša neizskatās) un vēl dīvaināka ir viņu runāšana - visi varoņi, protams, runā angliski, bet tikko sākas aktīva kara darbība, var dzirdēt, kā fonā kāds klaigā vāciski. Piektkārt, visi galvenie varoņi ir stipri vien par veciem - der ievērot, ka šie "zēniņi", kas nupat pametuši skolas solu, lielākoties ir 26-28 gadus veci (tādējādi flashbaki un delverēšanās skolā izskatās vēl daudz debīlāki, nekā varētu gaidīt). Kopumā varu teikt - esmu šo filmu noskatījies, paldies, vēlreiz to neskatīšos. Neviens gan, protams, nelika man to no Sīča paņemt. Būtu labāk vēl kādu perversu Almadovaru no viņa aizņēmies.

*sniveling warning*

What the hell was that? I read about the half of the book and I couldn`t understand a single thing Grass was writing here. It seemed sick to me. I may be too plain and simple and my German may be terrible but you have to be kidding me if you consider this monstrosity readable.

I`m a real sucker for everything each of the MPFC members did. And how could I possibly forget to watch occasionally every of the films they did all together? Especially knowing that "Life of Brian" is my favourite film of theirs. Some people say it mocks Jesus, but actually it only mocks people that say that it mocks Jesus. Brian from Nazareth was born in a cowshed some 10 metres away from the real Messiah and at some stages of his life was mistaken for being one. He was just a normal patriotic Jewish fellow, who didn`t want to be no Messiah but who wanted to free Jerusalem from Romans. Every single scene in this film is a classic, starting with the three wise men and ending with crucified men singing "Always look on the bright side". I can`t even describe how great this film is, because otherwise I would need to quote the whole film. The late Graham Chapman is Brian, every other MPFC member plays a whole carriage of different roles, even Terry Gilliam who ain`t particulary talkative as you know. Anyhow if you haven`t seen this film you haven`t lived and you won`t know where your father put the little things that somehow get lost just the night before.

It`s nothing but a documentary about the Monty Python comedy group as they do their latest (at that time) film called "Life of Brian". If you don`t know the film in question, you don`t know nothing. But still this documentary is interesting for itself - it has interviews with all 6 members of MPFC - they tell about how they came together, what they did after the end of the circus and what they do about this film. As one can certainly think all six of them (ok, probably five of them, if we count Terry Gilliam out who can only say "a bunch of water" or "it really pisses me off") are very intelligent fellows with a nice taste for satire and comedy (that especially goes for Michael Palin who ain`t the most satirical fellow around). Probably this film ain`t technically perfect but it`s funny, it`s interesting and we get to see a lot of probably the greatest British comedians ever.

Yuri Norstein, a Russian animator and animation director was the evil mastermind behind this cartoon. If you haven`t seen the "Hedgehog in the fog" you`ll have no idea what this is all about, but here you have a cartoon that for the most time looks like it was a moving picture by a great artist and not just a collection of images out of a comic book. Would you like me to tell you the storyline? I`d do that in a second if I knew where to begin. First, there`s a little wolf that watches everything and steals a piece of paper from a poet, but that paper turns into a baby. Then there`s girl playing with a bull. Then there`s a fisherman. There`s a baby feeding from his mom`s breast. But it all doesn`t make much sense. Oh, I forgot about a little boy eating an apple and dreaming of himself sitting on a trea and sharing his apple to crows. Damn, does this sound weird. I bet you didn`t get the story. Well, in that case you got it. It`s beautifully animated, it`s totally strange, it`s what soviet animation sometimes was like and its what American animation rarely managed to be. It`s ART.

If I didn`t know that I wouldn`t believe that this film actually was directed by Steven Spielberg. It`s a silly comedy on an inadequate reaction people of California have after the Japanese have bombed Pearl Harbor. A submarine full of completely stupid Japanese that don`t even have a compass on board tries to attack Hollywood. Meanwhile a captain of the army tries to get laid with a girl who likes airplanes and therefore he must fly a plane despite not being very good at it. Some other dude has learned to dance for `the amateur night` (or something similar to that) but isn`t allowed to participate because he is not in the army (while his girl tries to get away from some stupid military person). A crazy airplane pilot (played by James Belushi) also takes part in the action, this subject here seems to be an influence for `Independence day`. Most of the jokes are quite vulgar and deal with people being hit by different objects. But it`s not that bad, besides it spoofs `Doctor Strangelove` (as it made that much of a difference). Not a standout film by any means, but I have seen a lot worse.