Жизнь и необычайные приключения солдата Ивана Чонкина
Pirms daudziem, ļoti daudziem gadiem lasīju šīs grāmatas saīsināto un cenzēto versiju, kas turpinājumos tika izdota vienā no padomju literatūras žurnāliem savienības pēdējos agonijas gados. Tagad būtu droši vien interesanti salīdzināt, cik daudz tolaik tika cenzēts, bet galīgi nebrīnos, ka agrāk šī grāmata legālā veidā PSRS nebija pieejama, jo nosaukt tās saturu par padomju oficiālajai politikai neatbilstošu būtu vēl tīrais sīkums.
Kas ir lielākais Padomju Savienības svētums? Lielāks par Marksu, Ļeņinu un Staļinu sasietiem kopā ar striķīti? Protams, ka Lielais Tēvijas karš. Un tieši tā priekšvakarā un sākumā risinās "Kareivja Ivana Čonkina dzīve un neparastie piedzīvojumi". Tu droši vien zini Šveiku un viņa gaitas 1.Pasaules karā, bet atšķirībā starp Čonkinu un Šveiku ir tajā, ka čehiem Pirmais Pasaules karš ne tuvu nav tāds svētums un katra tā vismazākā epizode - tik liela mīklaina patriotisma sastāvdaļa kā krieviem ir ar specifiski dēvēto 2.Pasaules kara Eiropas Austrumu fronti. Jau pati situācija, kurā Čonkins uzzina, ka sācies karš un vispirms padomā, ka ar Ameriku, nevis Padomju Savienības sabiedrotajiem vāciešiem, galīgi neiet kopā ar gadu desmitiem iebaroto doktrīnu. Nemaz nerunājot par to, kā ir bruņota armija, cik nožēlojami ir visi personāži un - jo īpaši - cik negatīvi grāmatā atainoti čekisti.
Grāmatas premisa ir sekojoša: dažas dienas pirms Vācija sāka uzbrukumu savienībai kādā ciematā piespiedu nosēšanos veic padomju militārā lidmašīna. Tā kā to evakuēt ir pārāk sarežģīti, priekšniecība nosūta vienkāršu mazliet pamuļķa kareivi Ivanu Čonkinu lidmašīnu sargāt līdz tālākiem rīkojumiem. Un aizmirst. Tā nu čalis tur dzīvo, atrod sev sievieti, un arī uz fronti izsaukts netiek. Un tad nu mēs iepazīstam daudzus un dažādus kolorītus personāžus: kolhoza priekšnieku - alkoholiķi, vietējo botānikas entuziastu, kurš mēģina izaudzēt kartupeļa un tomāta krustojumu, veselu bariņu čekistu un ebreju vīru uzvārdā Staļins, kuru tikai viņa uzvārds laiku pa laikam izglābj no lielākiem mēsliem (tiesa, šī paša uzvārda dēļ viņš parasti iekuļas mēslos). Un kad pārpratuma pēc sāk izplatīties baumas par Čonkina bandu, kas ieguvusi kontroli pār tuvējām teritorijām, viņam vienam pretī dodas diezgan milzīgs daudzums Sarkanās armijas karavīru.
Grāmata ir, manuprāt, izcili smieklīga, brīžiem - diezgan pamatīgi vulgāra (šķiet, ka cenzētajā versijā daudz mazāk bija akcentēta Čonkina un Ņuras attiecību fiziskā puse, un es nepavisam nebrīnītos, ja mūsdienās tā atkal būtu iekļuvusi nevēlamās literatūras sarakstā savā dzimtenē. Tagad noteikti izlasīšu arī grāmatas otro un trešo daļas, kuras gan ne tuvu nav tik populāras kā šī (īstenībā grāmata tā sevišķi pēc turpinājuma neprasās, bet nu redzēs - bija Voinovičam vērts to turpināt vai nē).
Kas ir lielākais Padomju Savienības svētums? Lielāks par Marksu, Ļeņinu un Staļinu sasietiem kopā ar striķīti? Protams, ka Lielais Tēvijas karš. Un tieši tā priekšvakarā un sākumā risinās "Kareivja Ivana Čonkina dzīve un neparastie piedzīvojumi". Tu droši vien zini Šveiku un viņa gaitas 1.Pasaules karā, bet atšķirībā starp Čonkinu un Šveiku ir tajā, ka čehiem Pirmais Pasaules karš ne tuvu nav tāds svētums un katra tā vismazākā epizode - tik liela mīklaina patriotisma sastāvdaļa kā krieviem ir ar specifiski dēvēto 2.Pasaules kara Eiropas Austrumu fronti. Jau pati situācija, kurā Čonkins uzzina, ka sācies karš un vispirms padomā, ka ar Ameriku, nevis Padomju Savienības sabiedrotajiem vāciešiem, galīgi neiet kopā ar gadu desmitiem iebaroto doktrīnu. Nemaz nerunājot par to, kā ir bruņota armija, cik nožēlojami ir visi personāži un - jo īpaši - cik negatīvi grāmatā atainoti čekisti.
Grāmatas premisa ir sekojoša: dažas dienas pirms Vācija sāka uzbrukumu savienībai kādā ciematā piespiedu nosēšanos veic padomju militārā lidmašīna. Tā kā to evakuēt ir pārāk sarežģīti, priekšniecība nosūta vienkāršu mazliet pamuļķa kareivi Ivanu Čonkinu lidmašīnu sargāt līdz tālākiem rīkojumiem. Un aizmirst. Tā nu čalis tur dzīvo, atrod sev sievieti, un arī uz fronti izsaukts netiek. Un tad nu mēs iepazīstam daudzus un dažādus kolorītus personāžus: kolhoza priekšnieku - alkoholiķi, vietējo botānikas entuziastu, kurš mēģina izaudzēt kartupeļa un tomāta krustojumu, veselu bariņu čekistu un ebreju vīru uzvārdā Staļins, kuru tikai viņa uzvārds laiku pa laikam izglābj no lielākiem mēsliem (tiesa, šī paša uzvārda dēļ viņš parasti iekuļas mēslos). Un kad pārpratuma pēc sāk izplatīties baumas par Čonkina bandu, kas ieguvusi kontroli pār tuvējām teritorijām, viņam vienam pretī dodas diezgan milzīgs daudzums Sarkanās armijas karavīru.
Grāmata ir, manuprāt, izcili smieklīga, brīžiem - diezgan pamatīgi vulgāra (šķiet, ka cenzētajā versijā daudz mazāk bija akcentēta Čonkina un Ņuras attiecību fiziskā puse, un es nepavisam nebrīnītos, ja mūsdienās tā atkal būtu iekļuvusi nevēlamās literatūras sarakstā savā dzimtenē. Tagad noteikti izlasīšu arī grāmatas otro un trešo daļas, kuras gan ne tuvu nav tik populāras kā šī (īstenībā grāmata tā sevišķi pēc turpinājuma neprasās, bet nu redzēs - bija Voinovičam vērts to turpināt vai nē).
2015-08-19
comments powered by Disqus