Absurda mitoloģija
Glezniecības izstāžu apmeklējums manā dzīvē ir izteikti reta parādība, bet šodien sanāca tā, ka bija ļoti operatīvi jāpārplāno mūsu "laiks brīvsolī", jo mainīgie laika apstākļi nemotivēja kaut kur braukt ar riteņiem, līdz ar to vispirms devāmies uz restorānu, bet tad prasījās turpat tuvumā kādu gramu kultūras. Un tā mēs nonācām Mūkusalas mākslas salonā, kurā šobrīd skatāma Vladimira Glušenkova retrospektīva izstāde. Par mākslinieku un viņa daiļradi nezināju nenieka, taču izstādes nosaukums "Absurda mitoloģija" teica - jāiet!
Glušenkovs mākslas pasaulē darbojās četrdesmit gadus, bet nekad sevišķu atzinību mākslas zinātnieku vidū un mīlestību mākslas cienītāju vidū izpelnījies nebija. Šogad viņam apritētu septiņdesmit, bet jau teju 10 gadus viņš ir miris, un tagad no aizmirstības viņu ir izcēlusi mākslas zinātniece Daina Auziņa, kura sastādījusi monogrāfiju par šo mākslinieku, viņa dzīvi un daiļradi (Neputnā iegādājama par 12 eiro, kas tāda apjoma darbam ar krāsainām ilustrācijām šķiet izcili laba cena!), un komplektā ar to ir arī šī izstāde.
Maizi Glušenkovs pelnīja, darbojoties scenogrāfijā TV un teātrī, bet pārējā laikā viņš bija ļoti aktīvs glezniecībā, kam komplektā nāca nebeidzamas skices, puspubliskas dienasgrāmatas, spēles ar dažādiem mākslas stiliem un virzieniem, līdz ar to izstādes saturs ir ļoti daudzveidīgs (ar visu to, ka tas sevī neietver viņa darbības profesionālo aspektu). Dažādos dzīves posmos aktīvi aizrāvies ar sirreālismu, popārtu, klasikas un modernā miksējumiem, Glušenkovs daudz gleznoja arī materiālu, ko itin droši var saukt par pornogrāfisku (kas diez vai veicināja viņa atzīšanu par godīgu mākslinieku padomju laikos).
Viņa gleznas lielākoties nevar saukt par skaistām, bet par interesantām gan. Viņa stilu es droši vien sauktu par miksli starp Dalī un Vasju Ložkinu. Lielākoties tajā visā nav vērts meklēt kādu dziļāku jēgu - skatoties uz šīm gleznām, diez vai tu nāksi pie kādām atklāsmēm par cilvēka būtību, bet nenoliedzams ir tas, ka viņš gleznoja dzīvi un interesanti, bez kāda sociālistiska patosa un centieniem kaut ko izskaistināt. Ļoti saistoša izstādes daļa ir mākslas telpas otrajā stāvā - tur līdzās mākslinieka grafikām ir apskatāmas viņa daudzās dienasgrāmatas, kuras pieejamas arī digitālā veidā, kur var ieskatīties šī jau tāpat nekomerciālā mākslinieka vēl mazāk komerciālajā daļā, palasīt viņa rakstītos stipri dīvainos tekstus un mazliet labāk saprast, kas tad īsti ir tā "Absurda mitoloģija", ar kuru nodarbojās šis mākslinieks.
Par sevišķu Glušenkova cienītāju izstādes rezultātā kļuvis neesmu un arī monogrāfiju nopirkt nesadūšojāmies (izskatās pēc laba izdevuma, bet mums to patiešām īsti nevajag), taču droši varu teikt - ja tev gadās būt Mūkusalas ielā un ir brītiņš brīva laika, šo izstādi apskatīt ir vērts. Ja kas - pat par ieeju nav jāmaksā.
P.S. Ja jau neatbalstīju izstādi finansiāli, vismaz dodu savu artavu tās popularizēšanā kā "informatīvais atbalstītājs".
Glušenkovs mākslas pasaulē darbojās četrdesmit gadus, bet nekad sevišķu atzinību mākslas zinātnieku vidū un mīlestību mākslas cienītāju vidū izpelnījies nebija. Šogad viņam apritētu septiņdesmit, bet jau teju 10 gadus viņš ir miris, un tagad no aizmirstības viņu ir izcēlusi mākslas zinātniece Daina Auziņa, kura sastādījusi monogrāfiju par šo mākslinieku, viņa dzīvi un daiļradi (Neputnā iegādājama par 12 eiro, kas tāda apjoma darbam ar krāsainām ilustrācijām šķiet izcili laba cena!), un komplektā ar to ir arī šī izstāde.
Maizi Glušenkovs pelnīja, darbojoties scenogrāfijā TV un teātrī, bet pārējā laikā viņš bija ļoti aktīvs glezniecībā, kam komplektā nāca nebeidzamas skices, puspubliskas dienasgrāmatas, spēles ar dažādiem mākslas stiliem un virzieniem, līdz ar to izstādes saturs ir ļoti daudzveidīgs (ar visu to, ka tas sevī neietver viņa darbības profesionālo aspektu). Dažādos dzīves posmos aktīvi aizrāvies ar sirreālismu, popārtu, klasikas un modernā miksējumiem, Glušenkovs daudz gleznoja arī materiālu, ko itin droši var saukt par pornogrāfisku (kas diez vai veicināja viņa atzīšanu par godīgu mākslinieku padomju laikos).
Viņa gleznas lielākoties nevar saukt par skaistām, bet par interesantām gan. Viņa stilu es droši vien sauktu par miksli starp Dalī un Vasju Ložkinu. Lielākoties tajā visā nav vērts meklēt kādu dziļāku jēgu - skatoties uz šīm gleznām, diez vai tu nāksi pie kādām atklāsmēm par cilvēka būtību, bet nenoliedzams ir tas, ka viņš gleznoja dzīvi un interesanti, bez kāda sociālistiska patosa un centieniem kaut ko izskaistināt. Ļoti saistoša izstādes daļa ir mākslas telpas otrajā stāvā - tur līdzās mākslinieka grafikām ir apskatāmas viņa daudzās dienasgrāmatas, kuras pieejamas arī digitālā veidā, kur var ieskatīties šī jau tāpat nekomerciālā mākslinieka vēl mazāk komerciālajā daļā, palasīt viņa rakstītos stipri dīvainos tekstus un mazliet labāk saprast, kas tad īsti ir tā "Absurda mitoloģija", ar kuru nodarbojās šis mākslinieks.
Par sevišķu Glušenkova cienītāju izstādes rezultātā kļuvis neesmu un arī monogrāfiju nopirkt nesadūšojāmies (izskatās pēc laba izdevuma, bet mums to patiešām īsti nevajag), taču droši varu teikt - ja tev gadās būt Mūkusalas ielā un ir brītiņš brīva laika, šo izstādi apskatīt ir vērts. Ja kas - pat par ieeju nav jāmaksā.
P.S. Ja jau neatbalstīju izstādi finansiāli, vismaz dodu savu artavu tās popularizēšanā kā "informatīvais atbalstītājs".
2018-09-25
comments powered by Disqus