Visu rožu roze
Vladimirs Kaijaks mūsdienu latvietim droši vien vislabāk zināms ar to, ka viņa darbi kļuva par pamatu populārajam seriālam "Likteņa līdumnieki", kuru gan neesmu redzējis. "Visu rožu roze", cik saprotu, nav ne viens no populārākajiem, ne tipiskākajiem viņa darbiem, bet varbūt tieši tāpēc to bija vērts izlasīt. Šis ir stāstu krājums, kurā autors balansē starp komisko un biedējošo. Grāmatas stāstiem nav īsti nekādas kopējas tematikas vai noskaņas, skarot gan sadzīvisko (pirmais stāsts, kas vēsta par mistisko Šnorhu, kas mitinās skapītī ar dzērieniem), gan izteikti pārdabisko ("Pilsēta, kuras nav"), gan pa vidu ("Visu rožu roze").
Mani lielākie iebildumi pret šo grāmatu saistās ar to, kā Kaijaks veido savu stāstu ritējumu - bieži rodas sajūta, ka stāsts ir nepamatoti izstiepts divreiz garāks, nekā tam vajadzētu būt. Es saprotu, ka ne visur un ne vienmēr ir nepieciešama dinamika, bet šajos Kaijaka stāstos pietrūkst spriedzes, kas lēnumu darītu iedarbīgāku. Tā "Visu rožu roze" ir potenciāli ļoti spēcīgs stāsts ar dažādām interpretācijām, bet autors kaut kādā pretdabiskā veidā tā biedējošo līniju piebremzē, atkārto to, kas jau tāpat ir pašsaprotams un pats noslāpē liesmu. Par labu nenāk arī tas, ka diezgan daudz jūtamas frāzes un domu gājieni, kas saistās ar tādu tipisku padomju laika publicistiku, kurā jākaunina slinki strādnieki un alkohola lietotāji. Šai kategorijai atbilst gan jau piesauktais stāsts par Šnorhu, gan "Vecis". Pēdējais atkal jau būtu varējis kļūt par kaut ko spēcīgu, ja vien tur nebūtu tik daudz prognozējamas negodprātīgo sabiedrības elementu kaunināšanas. Grāmatas pēcvārdā šie Kaijaka stāsti salīdzināti ar Edgara Alana Po daiļradi, taču man vairāk radās asociācijas, ka šī ir nevis autentiska gotiskā šausmu novele, bet kaut kur padomju birokrātiskā aparātā radīta mehāniskā literatūra. Nav tā, ka man šī grāmata nemaz nebūtu gājusi pie sirds - tur ir lietas, kas ir atstāstīšanas vērtas, taču vairāk ideju, nevis realizācijas līmenī. Ne kā fantasts, ne kā biedētājs Kaijaks mani līdz galam nepārliecina, ar visu to, ka vismaz atmiņā kaut kas no šīs grāmatas man noteikti paliks.
Mani lielākie iebildumi pret šo grāmatu saistās ar to, kā Kaijaks veido savu stāstu ritējumu - bieži rodas sajūta, ka stāsts ir nepamatoti izstiepts divreiz garāks, nekā tam vajadzētu būt. Es saprotu, ka ne visur un ne vienmēr ir nepieciešama dinamika, bet šajos Kaijaka stāstos pietrūkst spriedzes, kas lēnumu darītu iedarbīgāku. Tā "Visu rožu roze" ir potenciāli ļoti spēcīgs stāsts ar dažādām interpretācijām, bet autors kaut kādā pretdabiskā veidā tā biedējošo līniju piebremzē, atkārto to, kas jau tāpat ir pašsaprotams un pats noslāpē liesmu. Par labu nenāk arī tas, ka diezgan daudz jūtamas frāzes un domu gājieni, kas saistās ar tādu tipisku padomju laika publicistiku, kurā jākaunina slinki strādnieki un alkohola lietotāji. Šai kategorijai atbilst gan jau piesauktais stāsts par Šnorhu, gan "Vecis". Pēdējais atkal jau būtu varējis kļūt par kaut ko spēcīgu, ja vien tur nebūtu tik daudz prognozējamas negodprātīgo sabiedrības elementu kaunināšanas. Grāmatas pēcvārdā šie Kaijaka stāsti salīdzināti ar Edgara Alana Po daiļradi, taču man vairāk radās asociācijas, ka šī ir nevis autentiska gotiskā šausmu novele, bet kaut kur padomju birokrātiskā aparātā radīta mehāniskā literatūra. Nav tā, ka man šī grāmata nemaz nebūtu gājusi pie sirds - tur ir lietas, kas ir atstāstīšanas vērtas, taču vairāk ideju, nevis realizācijas līmenī. Ne kā fantasts, ne kā biedētājs Kaijaks mani līdz galam nepārliecina, ar visu to, ka vismaz atmiņā kaut kas no šīs grāmatas man noteikti paliks.
2020-08-07
comments powered by Disqus