Kazhes pierakstu burtnīca

Vlada Spāres pirmais un līdz šim vienīgais vienpersoniski uzrakstītais romāns "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" ir spilgts un oriģināls teksts, kurā acīmredzami jaušamas gan "Odu laika" atskaņas, gan arī no tā atšķirīgas notis un par kuru man diez vai izdosies kaut cik sakarīgi uzrakstīt, tālab jau pirmajā rindkopā ietveršu nozīmīgāko par šo grāmatu sakāmo: "Tā ir lasīšanas vērta!"

Nezinu, cik lielā mērā apzināti un vai vispār, bet šo grāmatu var interpretēt tā, ka tā varoņi ir "Odu laika" autori jaunībā. Tikai ar piebildi - jaunībā, kuru viņi piedzīvo mūsdienu Latvijā, nevis dziļā padomijā, lai gan patiesībā šajā grāmatā viss ir tik ļoti nosacīts un tiešam reālismam svešs, ka laikmetam tajā nav sevišķas nozīmes. Centrālie tēli te ir trīs: Villijs, Pepiņš un Sofija. Viņu vecums? Iztēlojos kaut kur nedaudz virs divdesmit gadiem, bet ne viss viņu uzvedībā liecina tieši par šādu vecumu un tam atkal jau nav sevišķas nozīmes. Pepiņš ir mākslinieks, ne sevišķi atzīts gan, piepelnās dažādos sīkos veidos, kā uzzīmējot kāda cilvēka kafejnīcā portretu un mēģinot to pārdot attēlotajam cilvēkam. Pastāvīgu ienākumu viņam, šķiet, nav, un arī ar dzīvesvietu situācija ir bēdīga. Un Pepiņam ir suns vārdā Pūciņa, kas gan ir miris, taču allaž savu saimnieku visur pavada. Villija dzīvē viss ir kārtībā - viņam ir ne tikai pilna azote ar mirušās vecmāmiņas padomiem dažādām dzīves situācijām, vērtīgākā atziņa šajā komplektā ir grāmatas nosaukums, bet arī cienījams darbs - viņš ir kurinātājs krematorijā. Un vienu Villijam nevar pārmest - viņš ir kaismīgs savas darbavietas propagandētājs, allaž katram sarunubiedram paspēs izreklamēt kremāciju kā jebkuras problēmas risinājumu un padalīsies ar savu vizītkarti. Tiesa, kad Villijam veidosies mīlasstāsts ar Betiju (nezinu, vai par to man šeit ir jāstāsta), viņas pusgadu ledusskapī pavadījušo kaķi viņš kopā ar Pepiņu nogremdēs Daugavā. Sofijai arī ir darbs - viņa "strādā ar papīriem" masāžas salonā. Par to, kāda ir šī salona specializācija, rakstīt nav nepieciešams, bet visai iespējams, ka Sofijas darbs tajā tiešām ir tikai un vienīgi ar papīriem. Tomēr arī viņai ir savi noslēpumi. Līdzīgi kā Villijam, kurš reizēm katafalku izmanto kā taksometru un kurš varbūt reizēm kādu padara par savu klientu.

Sižeta šajā romānā sevišķi daudz nav, un tas arī nav īsti nepieciešams - tās ir atsevišķas ainas, starp kurām ir ievērojami caurumi, par kuriem lasItājam pašam jāsaprot, kas tad šajos posmos ir noticis (lielisks paņēmiens), tāpat reizēm operatora skats novēršas no galvenajiem varoņiem, lai sīki un detalizēti uz ne vairāk kā vienu-divām lappusēm pievērstos kādai sānu epizodei, kura kaut kādā veidā būs ieintegrēta arī kopējā vēstījumā (bet varbūt arī nē - tam atkal jau nav tik liela nozīme). Kādā aprakstā par šo grāmatu tā nosaukta par "postdekadentisku latviešu Ulisu" un man nav grūti saprast, kur šāds vērtējums izaudzējis kājas - sajūta kaut kur pa vidu starp Džoisu un Beketu tajā visā mīt, plus vēl ar kapeņu humoru Mārtina Makdonas gaumē. Jā, kaut kas tajā visā noteikti ir no "Odu laika", taču šajā grāmatā ir mazāk "lielo tēmu", tādā ziņā, ka "Odu laiks", lai arī savā ļoti īpatnējā veidā, bija uzskatāms par politisku grāmatu, tad "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" ir grāmata, kurai, ja arī ir kāda "virstēma", tad man tā palika nemanīta. Tematiski te ļoti daudz visa kā grozās ap nāvi, bet ne dramatiskā un sakāpinātā veidā, drīzāk lietišķā manierē, kā tas varētu patikt Villijam, nevis daudz jūtīgākajam Pepiņam.

Kā jau solīju, neesmu apmierināts ar to, kas man par šo grāmatu uzrakstījās, bet pārrakstīt, protams, neko negrasos. Grāmata laba, grāmata interesanta. Noteikti būs lasītāji, kas prasīs raitāku sižeta virzību un adekvātākus tēlus, bet es neesmu viens no tiem. Man viss patika. Žēl tikai, ka Spārem tik maz grāmatu. Bet - tu nevari dabūt visu, ko gribi, kā teica Villija vecmāmiņa. (reklāma tam, cik lasāmviela saistoša - četrsimts lappuses izrāvu vienā dienā; ok, tā bija svētdiena, kad nebakstos datorā, un tomēr)