Cerību ezers aizsalis
Es iztēlojos, kā tas viss sākās: smalkās kritikas atsauksmes par "Peldošo un ceļojošo" otro daļu bija negatīvas, Nastavševam pārmeta radošo krīzi, atkārtošanos, pārmērīgu homoseksuālisma tēmas izcelšanu. Un tad Vlads, kurš, cik dzirdēts, uz nelabvēlīgu kritiku reaģē ļoti asi, nolēma: "Parādīšu es viņiem radošo krīzi, atkārtošanos un homoseksuālismu!" Un tā radās "Cerību ezers aizsalis".
Lieki teikt, ka šī teorija par Cerību ezera aizsalšanu ir izzīsta no pirksta, bet tas neko neliecina par tās patiesumu. Viens ir skaidrs - ko lai Nastavševs nebūtu domājis ar šo izrādi, viņa mērķi bija principiāli atšķirīgi no pirmā "Cerību ezera". Kas bija oriģinālās izrādes lielākais spēks, bija tās patiesums - tās varoņi bija tik dzīvi, ka tu katru no viņiem varēji salikt kopā no sev labāk un sliktāk zināmiem cilvēkiem. Un pamattēma - par to, kāda ir dzīve krievam Latvijā, jo īpaši - ja tas ir pārlatviskots krievs no pārpadomizētas vides, bija plašas skatītāju masas uzrunājoša. Kad Cerību ezers aizsalst, aina paveras gluži citāda.
Kad šī izrāde tika izziņota, cik atminos, viss uzsvars bija stāstam par Nastavševa vecmāmiņu, kuru turklāt spēlēšot Vilis Daudziņš. Tas jau uzreiz šķita tik interesanti, tik kolorīti. Bet realitātē sanāk, ka attiecībā pret reklāmas materiāliem (ieskaitot izrādes programmu) Nastavševs ir veicis pamatīgu uzmetienu. Tā nav izrāde par Nastavševa vecmāmiņu, vismaz ne lielākā mērā kā tā ir izrāde par viņas suni vai televizoru. Pilnīgi noteikti tā ir izrāde par Vladu Nastavševu un to, kā tas ir - būt Vladam Nastavševam. Pašu Nastavševu šajā izrādē atveido Kaspars Znotiņš, kura izpildījumā Nastavševs ir neirotisks, nelīdzsvarots un radoši izsmelts. Vai Znotiņš ir labāks vai sliktāks Nastavševs nekā Intars Rešetins pirmajā izrādē? Šķiet diezgan neiespējami atbildēt, jo lai arī formāli tēls viņiem ir viens un tas pats, uzdevumi ir pilnīgi atšķirīgi.
Izrādes sižetu var atstāstīt vienā teikumā: Nastavševam ir jāiestudē "Cerību ezera" otrā daļa, kas vēsta par viņa vecmāmiņu, taču viņam pašam nav ne mazākās sajēgas, ko tieši šajā izrādē rādīt, un tad nu viņš, sekojot labākajiem (sliktākajiem) paraugiem mēģina darīt to pašu ko pirmajā izrādē, tikai nekas nesanāk.
Līdzās Znotiņam un Daudziņam izrādē piedalās arī jaunās paaudzes aktieri Marija Linarte un Āris Matesovičs, kuri vismaz daļēji izrādē atveido paši sevi (vai precīzāk, Mariju Linarti un Āri Matesoviču - jo gan jau, ka līdzīgi kā Znotiņš nav Nastavševs, arī Matesovičs uz skatuves nav gluži viņš pats, bet gan tikai skatuvisks tuvinājums īstajam Ārim Matesovičam). Abiem jaunajiem aktieriem izrādē pamatfunkcija ir pildīt Znotiņa-Nastavševa norādījumus, ko viņi ar lielāku vai mazāku entuziasma trūkumu arī dara. Kā nekā - viņš ir godalgots režisors, bet viņi - jauni aktieri, kuriem ir jādara tas, ko viņiem liek, pat ja teksts ir pilnīgs sūds. Un visa lielākā raize ir tajā, ka Cerību ezers patiešām ir aizsalis un uz tā var slidot, ko Nastavševs (ērtības labad turpmāk viņu tā saukšu) arī dara visā izrādes garumā.
Kāpēc es uzskatu, ka šajā izrādē Nastavševs dara to pašu, ko iepriekšējā? Tātad - daži kopīgi elementi:
- stāsts par sievieti no Nastavševa ģimenes;
- komiskas sadzīves ainas, kas atvieglo smago vēstījumu;
- izrādes liela daļa vēsta par šīs pašas izrādes tapšanu;
- Nastavševs regulāri runā pa telefonu ar sievieti no teātra pasaules;
- Nastavševa personīgās dzīves nedienas;
- sižeta līnija par celtniecību;
- sižeta līnija par televīziju.
Gan jau būtu arī citi elementi, bet šie nāk prātā "uz sitiena". Un tas viss - ar lielāku bezcerības līmeni kā iepriekš. Pat Nastavševa sarunu biedrene - šoreiz tā ir pusanonīmā režisore Kristīne, kas mīt Dānijā - mums nav dzirdama. Krēsli, kurus atved izrādei, nav īstie un nav vajadzīgi. Bijušais draugs Harijs (kurš mīklainā kārtā kādu laiku ir daļējā hokeja formā un vēl ar Rīgas Dinamo nūju - Harija Vītoliņa piesaukšana noteikti būtu vietā) nevar pastāstīt neko sakarīgu, un viņa attiecības ar Nastavševu galīgi neizskatās pēc skaistas mīlestības, neatkarīgi no tā, kurš bijis aktīvais un kurš pasīvais. Aktieri nav apmierināti ar viņiem iedalītajām lomām (ko īpaši var saprast Linartes gadījumā, jo viņai jāatveido suns) un apšauba režisora kompetenci, taču viņš ir despots un varu saglabā. Un vecmāmiņa, lai arī sen mirusi, joprojām turpina Nastavševam atgāināt, ka viņš ir dienaszaglis, kurš dzīvē neko nesasniegs.
Būtiskākais jautājums visā šajā situācijā ir tāds: un cik laba ir beigās sanākusī izrāde? Reakcija publikā šķita diezgan vēsa un vēl ceļā arā no zāles dzirdēju cilvēkus paužam savu sašutumu par bezjēdzīgi izniekoto laiku. Bet tas jau nav īsti rādītājs tam, ka izrāde ir slikta. Vienlaikus es saprotu daudzus iemeslus, kāpēc tā kādam var nepatikt:
1) tā nav tik universāli uzrunājoša kā pirmais Cerību ezers;
2) sižets ir minimāls;
3) daudz homoseksuālisma elementu;
4) daudz rupjību;
5) čurāšana, kakāšana, pliks dibens - ne visiem skatītājiem tuvākie elementi teātrī.
Gan jau, ka arī kritiskāk noskaņotie skatītāji kaut ko labu varētu pateikt par aktierspēli. Matesovičam ir plašas iespējas izvērsties gan akrobātikas paraugdemonstrējumos, gan nebeidzamā pārtapšanā. Linartei ir pāris epizodes ar teicamu balss kontroli. Daudziņš perfekti izklausās pēc nīgras krievu tantes (un ka viņš pēc tādas izskatās, par to vispār nav šaubu), un Znotiņš diezgan labi iemieso to, kāds Nastavševs izskatās no malas.
Un tomēr - vai izrāde strādā? Joprojām nevaru saprast, kā lai uz šo jautājumu atbild. No vienas puses, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā strādā no tāda viedokļa, ka tā ir tieši tāda, kā Nastavševs to ir vēlējies - ka lai arī šis ir stāsts par radošo krīzi, tā nav krīze, kas to radījusi, bet gan neapmierinātība ar to, ka viņam šādu krīzi piedēvē, un tad nu viņš ir parādījis pliku dibenu nelabvēļiem. No šī viedokļa es izrādi saprotu. Pret ko man ir iebildumi? Tie paši - prognozējamie. Lielā mērā aizsalušais Cerību ezers ir huligānisms, kas nozīmē - tas nav kaut kas vairāk. Tas ļoti maz pasaka kaut ko vispārcilvēcisku un paliekošu. Tā nebūs izrāde, kuru gribēsies, lai "redz visi un saprot" (kā, piem., pirmais "Cerību ezers" vai "Vectēvs"). Mazāk trāpīgu citātu, mazāk īstu emociju, nevis meta emociju. Subjektīvi - man tā patika un tā šķiet labs papildinājums un alternatīvais skatījums pirmajai izrādei, bet kā patstāvīga vērtība un pati par sevi - nekā izcila. Ja nu vienīgi Matesoviča vingrinājumi paliks atmiņā ilgāk, viss pārējais - aizmirsīsies.
Lieki teikt, ka šī teorija par Cerību ezera aizsalšanu ir izzīsta no pirksta, bet tas neko neliecina par tās patiesumu. Viens ir skaidrs - ko lai Nastavševs nebūtu domājis ar šo izrādi, viņa mērķi bija principiāli atšķirīgi no pirmā "Cerību ezera". Kas bija oriģinālās izrādes lielākais spēks, bija tās patiesums - tās varoņi bija tik dzīvi, ka tu katru no viņiem varēji salikt kopā no sev labāk un sliktāk zināmiem cilvēkiem. Un pamattēma - par to, kāda ir dzīve krievam Latvijā, jo īpaši - ja tas ir pārlatviskots krievs no pārpadomizētas vides, bija plašas skatītāju masas uzrunājoša. Kad Cerību ezers aizsalst, aina paveras gluži citāda.
Kad šī izrāde tika izziņota, cik atminos, viss uzsvars bija stāstam par Nastavševa vecmāmiņu, kuru turklāt spēlēšot Vilis Daudziņš. Tas jau uzreiz šķita tik interesanti, tik kolorīti. Bet realitātē sanāk, ka attiecībā pret reklāmas materiāliem (ieskaitot izrādes programmu) Nastavševs ir veicis pamatīgu uzmetienu. Tā nav izrāde par Nastavševa vecmāmiņu, vismaz ne lielākā mērā kā tā ir izrāde par viņas suni vai televizoru. Pilnīgi noteikti tā ir izrāde par Vladu Nastavševu un to, kā tas ir - būt Vladam Nastavševam. Pašu Nastavševu šajā izrādē atveido Kaspars Znotiņš, kura izpildījumā Nastavševs ir neirotisks, nelīdzsvarots un radoši izsmelts. Vai Znotiņš ir labāks vai sliktāks Nastavševs nekā Intars Rešetins pirmajā izrādē? Šķiet diezgan neiespējami atbildēt, jo lai arī formāli tēls viņiem ir viens un tas pats, uzdevumi ir pilnīgi atšķirīgi.
Izrādes sižetu var atstāstīt vienā teikumā: Nastavševam ir jāiestudē "Cerību ezera" otrā daļa, kas vēsta par viņa vecmāmiņu, taču viņam pašam nav ne mazākās sajēgas, ko tieši šajā izrādē rādīt, un tad nu viņš, sekojot labākajiem (sliktākajiem) paraugiem mēģina darīt to pašu ko pirmajā izrādē, tikai nekas nesanāk.
Līdzās Znotiņam un Daudziņam izrādē piedalās arī jaunās paaudzes aktieri Marija Linarte un Āris Matesovičs, kuri vismaz daļēji izrādē atveido paši sevi (vai precīzāk, Mariju Linarti un Āri Matesoviču - jo gan jau, ka līdzīgi kā Znotiņš nav Nastavševs, arī Matesovičs uz skatuves nav gluži viņš pats, bet gan tikai skatuvisks tuvinājums īstajam Ārim Matesovičam). Abiem jaunajiem aktieriem izrādē pamatfunkcija ir pildīt Znotiņa-Nastavševa norādījumus, ko viņi ar lielāku vai mazāku entuziasma trūkumu arī dara. Kā nekā - viņš ir godalgots režisors, bet viņi - jauni aktieri, kuriem ir jādara tas, ko viņiem liek, pat ja teksts ir pilnīgs sūds. Un visa lielākā raize ir tajā, ka Cerību ezers patiešām ir aizsalis un uz tā var slidot, ko Nastavševs (ērtības labad turpmāk viņu tā saukšu) arī dara visā izrādes garumā.
Kāpēc es uzskatu, ka šajā izrādē Nastavševs dara to pašu, ko iepriekšējā? Tātad - daži kopīgi elementi:
- stāsts par sievieti no Nastavševa ģimenes;
- komiskas sadzīves ainas, kas atvieglo smago vēstījumu;
- izrādes liela daļa vēsta par šīs pašas izrādes tapšanu;
- Nastavševs regulāri runā pa telefonu ar sievieti no teātra pasaules;
- Nastavševa personīgās dzīves nedienas;
- sižeta līnija par celtniecību;
- sižeta līnija par televīziju.
Gan jau būtu arī citi elementi, bet šie nāk prātā "uz sitiena". Un tas viss - ar lielāku bezcerības līmeni kā iepriekš. Pat Nastavševa sarunu biedrene - šoreiz tā ir pusanonīmā režisore Kristīne, kas mīt Dānijā - mums nav dzirdama. Krēsli, kurus atved izrādei, nav īstie un nav vajadzīgi. Bijušais draugs Harijs (kurš mīklainā kārtā kādu laiku ir daļējā hokeja formā un vēl ar Rīgas Dinamo nūju - Harija Vītoliņa piesaukšana noteikti būtu vietā) nevar pastāstīt neko sakarīgu, un viņa attiecības ar Nastavševu galīgi neizskatās pēc skaistas mīlestības, neatkarīgi no tā, kurš bijis aktīvais un kurš pasīvais. Aktieri nav apmierināti ar viņiem iedalītajām lomām (ko īpaši var saprast Linartes gadījumā, jo viņai jāatveido suns) un apšauba režisora kompetenci, taču viņš ir despots un varu saglabā. Un vecmāmiņa, lai arī sen mirusi, joprojām turpina Nastavševam atgāināt, ka viņš ir dienaszaglis, kurš dzīvē neko nesasniegs.
Būtiskākais jautājums visā šajā situācijā ir tāds: un cik laba ir beigās sanākusī izrāde? Reakcija publikā šķita diezgan vēsa un vēl ceļā arā no zāles dzirdēju cilvēkus paužam savu sašutumu par bezjēdzīgi izniekoto laiku. Bet tas jau nav īsti rādītājs tam, ka izrāde ir slikta. Vienlaikus es saprotu daudzus iemeslus, kāpēc tā kādam var nepatikt:
1) tā nav tik universāli uzrunājoša kā pirmais Cerību ezers;
2) sižets ir minimāls;
3) daudz homoseksuālisma elementu;
4) daudz rupjību;
5) čurāšana, kakāšana, pliks dibens - ne visiem skatītājiem tuvākie elementi teātrī.
Gan jau, ka arī kritiskāk noskaņotie skatītāji kaut ko labu varētu pateikt par aktierspēli. Matesovičam ir plašas iespējas izvērsties gan akrobātikas paraugdemonstrējumos, gan nebeidzamā pārtapšanā. Linartei ir pāris epizodes ar teicamu balss kontroli. Daudziņš perfekti izklausās pēc nīgras krievu tantes (un ka viņš pēc tādas izskatās, par to vispār nav šaubu), un Znotiņš diezgan labi iemieso to, kāds Nastavševs izskatās no malas.
Un tomēr - vai izrāde strādā? Joprojām nevaru saprast, kā lai uz šo jautājumu atbild. No vienas puses, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā strādā no tāda viedokļa, ka tā ir tieši tāda, kā Nastavševs to ir vēlējies - ka lai arī šis ir stāsts par radošo krīzi, tā nav krīze, kas to radījusi, bet gan neapmierinātība ar to, ka viņam šādu krīzi piedēvē, un tad nu viņš ir parādījis pliku dibenu nelabvēļiem. No šī viedokļa es izrādi saprotu. Pret ko man ir iebildumi? Tie paši - prognozējamie. Lielā mērā aizsalušais Cerību ezers ir huligānisms, kas nozīmē - tas nav kaut kas vairāk. Tas ļoti maz pasaka kaut ko vispārcilvēcisku un paliekošu. Tā nebūs izrāde, kuru gribēsies, lai "redz visi un saprot" (kā, piem., pirmais "Cerību ezers" vai "Vectēvs"). Mazāk trāpīgu citātu, mazāk īstu emociju, nevis meta emociju. Subjektīvi - man tā patika un tā šķiet labs papildinājums un alternatīvais skatījums pirmajai izrādei, bet kā patstāvīga vērtība un pati par sevi - nekā izcila. Ja nu vienīgi Matesoviča vingrinājumi paliks atmiņā ilgāk, viss pārējais - aizmirsīsies.
2018-03-20
comments powered by Disqus